RĪGA, 1. janvāris — Sputnik, Ļevs Rižkovs. Reti gadās, kad komponisti un dzejnieki velta savas dziesmas pilsētām. Vēl retāk šādas dziesmas kļūst par hitiem. Tā notika ar Zemfīras dziesmu par Londonu, Rammstein grupas dziesmu par Maskavu un "Mumija Troļļa" dziesmu par Vladivostoku.
Toties 2000. gadā Krievijā (droši varu teikt, ka arī visā bijušajā PSRS) teju vai no katra gludekļa skanēja dziesma "Rīga – Maskava" dziedātājas Valērijas izpildījumā. Dziesma ir populāra vēl joprojām, tā skan radio un TV. Tas ir īsts hits.
Par to, cik tūristi, šīs kompozīcijas iespaidoti, atbrauca uz skaisto Rīgu un cik daudz naudas atstāja populārajās vietās, var tikai minēt. Bet 2015. gadā Valērija kopā ar vīru un producentu Josifu Prigožinu nonāca Latvijas Ārlietu ministrijas melnajā sarakstā. Un tagad viņiem ir aizliegta iebraukšana valsts teritorijā.
Sputnik Latvija aprunājis ar Josifu Prigožinu par ieceļošanas aizliegumu, attiecībām ar Laimu Vaikuli un par to, kur pasaulē iespējams atrast īstu demokrātiju.
Jābūt gudrākiem par politiķiem
- Sakiet, lūdzu, vai aizejošajā gadā Valērijas koncertos skanēja dziesma "Rīga-Maskava"?
- Protams. Šī dziesma pastāvīgi skan Valērijas koncertos. Nesen Valērija spēlēja akustisko jubilejas koncertu Mūzikas namā. Un "Rīga-Maskava" ir izdaiļojusi vakaru. Pārējos jubilejas tūres koncertos Valērija arī izpildīja šo dziesmu. Viņa dziedāja Baltkrievijā, citās Eiropas valstīs, festivālā "Žara" Baku. Šī dziesma dzīvo un turpina dzīvot repertuārā.
- Tātad tā ir jūsu atbilde Latvijas Ārlietu ministrijai?
- Mums nav tāda: "Ak, jūs tā rīkojaties! Tad mēs to vairs neizpildīsim! Šī dziesma ir viens no Valērijas iemīļotākajiem darbiem, ko viņa izpilda katrā savā koncertā.
- Kāpēc jūs ar Valēriju esat tik labsirdīgi?
- Tāpēc, ka nav jāmeklē ienaidnieki. Mūsu acīs Latvija joprojām ir draudzīga valsts. Mēs ļoti augstu vērtējam un cienām cilvēkus, kuri tur dzīvo. Un mēs neko sliktu neesam izdarījuši Latvijas valdībai.
Demokrātijas nesatricināmie postulāti ir vārda un pārvietošanās brīvība. Kad valsts cenšas ierobežot šīs brīvības – tā vairs nav demokrātiska, tā ir totalitāra.
Mūsu viedoklis, protams, var nesakrist ar citu domām, bet kultūras darbiniekiem vienmēr ir tiesības uz savu viedokli un to uzskatu izvēli, kuri var nesakrist ar citu uzskatiem. Bet tas nedrīkst traucēt viens otru.
- Tātad sanāk ka persona non grata statuss neliek jums mazāk mīlēt Latviju?
- Mēs savas domas tik ātri nemainām. Mēs vienmēr esam draudzīgi izturējušies gan pret Latviju, gan citām valstīm. Mēs cienām un ievērojam valsts likumus, kurā esam ieradušies. Bet mēs esam Krievijas pilsoņi. Un mēs mīlam savu valsti. Ar visiem tās plusiem un mīnusiem.
Mums vienmēr ir paticis reizi gadā uzstāties Jūrmalas festivālā. Tā bija pat tradīcija. Un slikti, ka tagad visi ir sastrīdējušies. Kas to dara? To dara politiķi, kuriem jāsaliedē sabiedrība. Bet viņi to sašķeļ.
- Jūs nekoriģējat repertuāru politiskās konjunktūras apsvērumu dēļ?
- Nekādā gadījumā! Jūs droši vien būsiet pārsteigts, bet Valērija savos koncertos dzied arī Kijevas rokgrupas "Vopli Vidopļasova" līdera Oļega Skripkas dziesmas ukraiņu valodā. Un, kā jūs saprotat, mums ir atšķirīgi politiskie uzskati. Ļoti atšķirīgi. Tomēr tas netraucē mums mīlēt mūziku, mīlēt valodu un savas saknes.
Kaimiņus sanaidoja
- Ko jūs novēlētu Latvijai, Latvijas lasītājiem Jaunajā gadā?
- Mieru, labu noskaņojumu, pārticību. Un vēl novēlu pēc iespējas ātrāk tikt vaļā no vecmodīgas padomju pagātnes, tolaiku aizliegumiem. Vai saprotat?
- Tātad to jūs vēlat demokrātiskajai Latvijai?
- Protams. Latvija ir tuvāk totalitārajam "sovokam", nekā mūsdienu Krievija. Krievijā dažādu tautību cilvēkiem nekad nav bijis tik komfortabli sadzīvot vienā valstī. Šodien mēs esam brīvākā valsts. Un tāpēc mūsdienu Krievijas iedzīvotājam tas šķiet barbariski, kad viņš uzzina, ka kaimiņi aizliedz kādam runāt dzimtajā valodā, domāt, izteikt savas domas.
Groziet, kā gribat, taču Latvijā dzīvo arī krievu cilvēki. Un citu tautību cilvēki. Jā, nevar zaudēt nacionālo identitāti. Turklāt nevar arī atņemt cilvēkiem tiesības runāt savā dzimtajā valodā. Cilvēkiem ir jābūt iespējai to darīt.
Šveicē ir četras valodas: franču, itāļu, vācu, retoromāņu. Visur runā arī angliski. Visi normāli sarunājas viens ar otru. Neviens nevienam netraucē dzīvi.
- Tātad, demokrātijā nevar būt aizliegumu?
- Jebkuri aizliegumi jāievieš ar referendumu. Kā to dara civilizētā Šveicē. Ja vēlaties aizliegt māksliniekus, festivālus, vēl kaut ko, rīkojiet balsošanu. Bet nevar nocirst zaru, uz kura sēdi, to personu interesēs, kuri atrodas kaut kur tālu, aiz okeāna. Mēs taču esam tepat tuvumā.
Manuprāt, ikvienam politiķim ir jādomā par savas tautas interesēm. Un, ja tautai, piemēram, ir izdevīgi draudzēties ar Krievijas Federāciju, tad ir jādraudzējas.
"Jaunās demokrātijas" ir zaudējušas savas valūtas un kļuvušas atkarīgas no kāda centra, kas viņām dod naudu. Mūs, kaimiņus, sanaidoja.
Par Laimu un Kobzonu
- Jūrmalas festivāls pārvērtās par Laimas Vaikules festivālu "Rendez-Vous". Gribētos zināt, kādas attiecības jums ir tagad ar viņu?
- Laima Vaikule joprojām ir mūsu tuvākais draugs. Viņa ir mūsu valstī ir cienījama māksliniece. Neskatoties uz provokācijām Odesā, tik un tā viņu mīl, vērtē un ciena. Viņa vienmēr bijusi apolitiska un atturējusies no tā visa.
- Vai Laimu, jūsuprāt, preses konferencē izprovocēja?
- Es domāju, ka izprovocēja. Laima man ir skaistuma, sievišķības un pievilcības simbols. Viņa ir brīnišķīgs cilvēks. Miermīlīgs, nepolitisks.
- Šī gada augustā jūs kritizējāt Laimu par atteikumu braukt uz Krimu. Vai šī kritika nekaitē jūsu labajām attiecībām?
- Man šķiet, viņu aizvainoja manu asā nostāja. Taču kritika nebija adresēta viņai, bet gan vispārējai situācijai. Viss bija pārlietu saspīlēts.
Es pats biju mazliet šokēts par to, cik nežēlīgi uzbruka Laimai. Tomēr viņai vajadzēja padomāt. Viņa dzīvo Krievijā, pelna. Visi mākslinieki ir krievi. Mums jāmet pie malas tādas sarunas. Tas arī viss!
Atklāti sakot, vai tad Krimas iedzīvotāji vainojami par notikušo? Tāda ir situācija. Tu, pirmkārt, brauc pie cilvēkiem. Cilvēki grib tevi redzēt. Tātad viņi tevi mīl. Tāpēc tiešām sanāk muļķīga situācija. Cilvēki ir izdarījuši savu izvēli. Viņi nevēlējās karu un soda akcijas savā mājā.
- Izmantojot iespēju, ko jūs vēlētos pateikt Laimai?
- Zemu paklanīšos viņas priekšā. Nekad nepārstāšu viņu cienīt. Es negribēju viņu aizvainot. Tas ir viss. Zinu, ka viņa centās panākt atļauju Valērijai iebraukt Latvijā. Taču kāpēc gan tagad Latvijas ārlietu ministrs pēc mākslinieka nāves nevarētu vismaz dzēst no melnā saraksta Josifu Kobzonu? Es domāju, ka par to viņu vairāk būtu cienījuši.
