Intervijā RIA Novosti diplomāts pastāstīja par Maskavas iespējamo atbildi Vašingtonai par vidēja un maza darbības rādiusa raķešu likvidācijas līguma laušanu, Krievijas un ASV potenciālā konflikta cenu, kā arī Ukrainas prezidenta vēlēšanām.
— Nākamais gads ASV būs gandrīz priekšvēlēšanu gads. Vai gaidāma kārtējā attiecību pasliktināšanās? Vai var cerēt vismaz uz pieticīgu sakaru dinamiku augstākajā līmenī? Kur un kad tie aptuveni varētu notikt, ņemot vērā atcelto tikšanos Argentīnā? Vai tā ir patiesība, ka runa ir par janvāri?
— Esam jau pieraduši pie tā, ka ar ASV iekšpolitiku saistītie konjunktūras faktori ietekmē mūsu divpusējās attiecības un rada papildu grūtības dialoga veidošanā. Pēdējā laikā to ietekmes pakāpe pat nav atkarīga no tā, kādā elektorālā cikla stadijā atrodas ASV. Protams, sagaidāms, ka, tuvojoties nākamajām prezidenta vēlēšanām 2020. gada novembrī, atsevišķi politiķi Vašingtonā centīsies aktīvāk un uzstājīgāk izspēlēt Krievijas karti. Ceram, kas tas nenovedīs pie divpusējo sakaru fundamenta tālākas sašūpošanas, kuru stāvoklis jau tāpat nav īpaši labs.
Mēs konsekventi atbalstām normāla, paredzama dialoga attīstību ar ASV, ņemot vērā savstarpējas uzmanības un cieņas pret interesēm principiem. Pagaidām iet uz priekšu šajā virzienā neizdodas Vašingtonas nedraudzīgās rīcības dēļ, ņemot vērā nepārtrauktos centienus izdarīt pret mums spiedienu ar ekonomisko, militāri politisko un citu instrumentu palīdzību. Rezultātā bremzējas darbs svarīgos divpusējos un starptautiskos jautājumos, tostarp arī darbs, kas saistīts ar stabilitātes un drošības uzturēšanu pasaulē.
Runājot plašākā, ja vēlaties – filozofiskā aspektā, galvenā problēma mūsu attiecībās ir tā, ka ASV tās nekad nav uzskatījušas par īpašu vērtību. Krievija amerikāņu politiskās elites acīs ir objekts. Mūs dēmonizē, lai turētu paklausībā Eiropu un nostiprinātu eiroatlantiskos sakarus. Vai, piemēram, tagad nopietni apspriež, kā izmantot Krieviju pret Ķīnu par labu sev. Arī mēģinājumus iniciēt varas maiņu mūsu valstī vai izmaiņas Krievijas politikā – tādas ilūzijas Vašingtonā pārņēmušas daudzus – diktē vēlme padarīt mūs par ASV interešu apkalpošanas instrumentu.
Mēs zinām valstis, kuras amerikāņiem izdevies piespiest tēlot šo lomu, taču, protams, ar mums tas neizdosies. Līdz brīdim, kamēr Krievijas pataisīšana par objektu, kas, acīmredzot, palikusi mantojumā no aukstā kara, nepagaisīs no amerikāņu elites apziņas un prakses, attiecības nemainīsies. Selektīva mijiedarbība ir kaitīga. Tā nenodrošina pozitīvu tendenču nostiprināšanos un prognozējamu nākotni.
Mēs no savas puses sakarus ar jebkuru valsti veidojam kā vērtību. Tāpat esam gatavi rīkoties arī ar Ameriku. Atkārtošu: radošās divpusējās mijiedarbības potenciāls ir milzīgs, taču paliek nerealizēts ilgus gadu desmitus. Domāju, mūsu tautas ir pelnījušas kaut ko daudz labāku nekā redzam patlaban. Savukārt par sakariem augstākajā līmenī prezidents Vladimirs Putins G20 samita rezultātiem veltītajā preses konferencē Buenosairesā paziņoja, ka ir gatavs organizēt tikšanos ar ASV prezidentu, kad amerikāņu puse būs gatava. Patlaban ir grūti pateikt, kur un kad tāda tikšanās varētu notikt.
— Spriežot pēc visa, situācija varētu nonākt līdz līguma INF laušanai. Vai mēs esam sākuši pārrunas ar ASV un ES par kaut kādām garantijām, ka Eiropas teritorijā tādas raķetes neparādīsies? Vai mūsu partneri ir gatavi sniegt tādas juridiski saistošas garantijas? Ja ne, kā atbildēsim? Atkal raķetes Kubā?
— Esam pārliecināti, ka līguma INF laušana var smagi ietekmēt starptautisko drošību un stratēģisko stabilitāti. Esam spiesti brīdināt: mēs nevarēsim ignorēt jaunu amerikāņu raķešu parādīšanos, kas apdraudēs mūs un mūsu sabiedrotos, un mēs to neignorēsim. Nevar būt ne mazāko šaubu par to, ka mums ir nepieciešamie līdzekļi, lai parūpētos par savu drošību, varam arī vēl nostiprināt savu aizsardzības potenciālu. Taču Krievija, tāpat kā jebkura cita saprātīgi domājoša valsts nav ieinteresēta sākt bruņošanās sacīkstes un jaunas raķešu krīzes.
Ja ASV vēl ir palikuši spēki, kuri pieļauj iespēju izmantot Vašingtonas ieturēto pauzi, lai sameklētu ceļus INF līguma glābšanai, mēs esam atvērti. Aicinām atteikties no šantāžas mēģinājumiem un nepamatotu apsūdzību tiražēšanas, lai sāktu priekšmetisku un konstruktīvu sadarbību savstarpējo bažu apspriešanai. Oficiāli piedāvājām to sākt Sergeja Šoigu (KF aizsardzības ministra – red.) nesenajā vēstulē Pentagona šefam, daudzkārt piedāvājām sākt profesionālu dialogu par līgumu INF arī ĀM saziņā ar Valsts departamentu. Pagaidām atbildes nav.
Samitā Helsinkos 16. jūlijā nodevām amerikāņiem konkrētus kompleksus ierosinājumus par jautājumiem, ko nāktos izskatīt sen nobriedušajā padziļinātajā stratēģiskās stabilitātes un bruņojuma kontroles tematikas apspriedē. Diemžēl pagaidām no ASV puses vēlme vienoties ar mums nav saskatāma. No dialoga viņi izvairās, nekādas garantijas nepiedāvā, acīmredzot, labprātāk vēlas paturēt sev pilnīgu rīcības brīvību. Kopumā esam gatavi darbam dažādos formātos, ar visu valstu līdzdalību, kas apzinās savu atbildību par mieru un drošību.
- Cik liela ir tieša Krievijas un ASV, Krievijas un NATO bruņota konflikta ticamība? Vai mūsu valsts gatavojas tamlīdzīgiem notikumiem?
- Domāju, ka visi pasaulē labi saprot: divu vadošo kodolvalstu – Krievijas un ASV - bruņots konflikts novedīs pie katastrofālām sekām cilvēcei. Neapšaubāmi, kodolkarā uzvarētāju nevar būt, un tas nekad nedrīkst izcelties.
Vienlaikus esam spiesti konstatēt, ka savās ģeopolitiskajās ambīcijās iedziļinājusies Vašingtona un tās sabiedrotie nav gatavi pielāgoties globālajai realitātei, kas mainās viņiem par sliktu. Tāpēc rodas vēlme visiem spēkiem apturēt šos procesus un liela agresija ārlietās. Aug spriedze, iesaldējas dialogu kanāli. Īpašas raizes sagādā soļi pretī lielu starptautisko līgumu laušanai stratēģiskās stabilitātes jomā. Šāda konfliktu līnija, balstoties uz spēka instrumentiem, neizbēgami ved pie globālās drošības arhitektūras tālākas sašūpošanas, veicina bruņošanās sacīkstes. Itin labi var rasties situācija, kurā kļūdas vai neizpratnes cena kļūs liktenīga.
Protams, mēs speram nepieciešamos soļus, lai aizsargātu nacionālās intereses, nostiprinātu valsts aizsardzības spējas. Par to ne reizi vien stāstījis prezidents Putins. Vienlaikus ceram, ka veselais saprāts tomēr gūs virsroku. Galu galā, lai kā atšķirtos viedokļi, gan Krievija, gan rietumvalstis kopā ir lielā mērā atbildīgas par visas cilvēces nākotni, par efektīvu atbilžu meklēšanu uz daudzajiem mūsdienu izaicinājumiem un draudiem. Aicinām Rietumu līderus rīkoties prognozējami, negrozāmi ievērot starptautiskās tiesības, balstīties uz ANO Statūtiem. Tad šādi jautājumi atkritīs paši no sevis.
— Pavasarī notiks Ukrainas prezidenta vēlēšanas. Galvenie pretendenti ir zināmi. Vai viņu vidū ir kāds, kurš iedveš cerību, ka Maskavas un Kijevas attiecības varētu uzlaboties? Vai tas jebkurā gadījumā nav gaidāms? Vai Krievija tādā gadījumā ir gatava spert tik stingrus soļus kā vīzu režīma ieviešana, diplomātisko attiecību pārtraukšana?
— Jautājumā par galvenajiem kandidātiem uz prezidenta posteni, atturēšos no jebkādiem komentāriem. Vēlēšanas ir Ukrainas iekšējā lieta. Taču, protams, mūs satrauc situācija, kādā notiek gatavošanās šīm vēlēšanām. Ukrainā no augšas uzspiestās rusofobijas līmenis vienkārši veļas pāri malām. Pēc būtības, tā kļuvusi par daļu no valsts politikas. Taču tagadējā Kijevas valdība ņem vērā ne tik daudz savas valsts intereses, cik pašu ambīcijas, kā arī "ieteikumus", bet dažkārt – tiešus norādījumus no citām galvaspilsētām. No tā cieš vienkāršie ukraiņi. To apstiprina arī nenoregulētais iekšējais konflikts Ukrainas austrumos.
Gribētos cerēt, ka Kijevā agri vai vēlu pie varas nāks adekvāti cilvēki, kas spēj sākt konstruktīvu dialogu un atbildīgi uztvert realitāti. Mēs neesam spēruši vienpusējus soļus, lai pārtrauktu attiecības ar Ukrainu un neplānojam tos spert. Gluži pretēji, mēs tiecamies saglabāt un radīt apstākļus, kas ļaus atjaunot daudzšķautņainus sakarus un kontaktus.
