Krievijas vēstnieks Latvijā Jevgēņijs Lukjanovs padomju karavīru pārapbedīšanas ceremionijā Brāļu kapos Ropažos

Krievijas vēstnieks Latvijā: ja rīt sāksies karš, es iešu karot, pie mums pieņemts

26
(atjaunots 08:33 14.05.2018)
"Krievijas vēsturē tā nez kāpēc pastāvīgi notiek, ka tauta ir gatava, kad sākas karš. Laikam jau tie ir gēni," – pastāstīja Krievijas vēstnieks Latvijā Jevgēņijs Lukjanovs.

RĪGA, 14. maijs — Sputnik, Vladimirs Dorofejevs. Krievijas Ārkārtējais un pilnvarotais vēstnieks Latvijā Jevgēņijs Lukjanovs pastāstīja Sputnik Latvija, ko viņam nozīmē Lielais Tēvijas karš, ko par to viņam stāstījuši vecāki un kā šo vēsturisko notikumu izprot viņa bērni un mazbērni.

- Jevgēņij Vladimirovič, ko jūsu acīs nozīmē Tēvijas karš ģimenes stāstu kontekstā?

— Tā ir manas ģimenes vēstures daļa, kas ne ar ko īpaši avantūriski romantisku neizceļas. Mans tēvs Vladimirs Mihailovičs Lukjanovs 1941. gada jūlijā bija 17 gadus vecs. Viņš nebija absolvējis skolu. Viņam palika pēdējā klase.

Kad mums uzbruka Hitlers, tēvs pieteicās brīvprātīgajos Ļeņingradas pilsētas Oktobra rajona zemessargu divīzijā. Un no 1941. gada jūlija nogāja visu karu līdz beigām, noslēdza to Rumānijā. Kā jau visi frontinieki, viņš par karu stāstīja ļoti negribīgi. No viņa zinu tikai trīs epizodes.

Kāpēc jāizvēlas tas, kas biedē

Zinu par Lugas pirmo aizsardzības līniju. Tas bija pirmais nopietnais aizsardzības nocietinājums pa ceļam uz Ļeņingradu no dienvidiem, kur vācieši nonāca jau augustā. Tur mans tētis — Ļeņingradas pilsētas Oktobra rajona zemessargu divīzijas cīnītājs atradās nocietinātā rajona aizsardzībā.

- Vārda tiešā nozīmē aizsargāja Dzimteni?

— Tieši tā. Tiešā nozīmē. Skaidrs, ka, būdams zemessargs, viņš sākumā dienēja kā ierindas kareivis, pēc divu nedēļu kursiem viņam uzticēja tikai vienkāršākos un bīstamākos uzdevumus — dur, cērt, skrien, šauj. Viņš bija kājniekos, kuri piesedza kaponierus un zemē ieraktos artilērijas punktus. Vai zināt, kas tas ir — kaponieris? Tā ir betona kārba. Tu tajā sēdi un šauj, kamēr ir lādiņi. Kājnieki tos piesedza, lai neuzsprina.

Un te vienā jaukā vakarā karavīriem pēkšņi lika sastāties ierindā. Sabrauca kaut kādi svarīgi ļaudis, kā teica tēvs, ādas mēteļos. Un tie ādas mēteli lūdza iznākt tiem, kuri gatavi brīvprātīgi iet izlūkos.

Manu tēvu jautājums pārsteidza. Nu, ziniet: kā, bet kur tad ir mūsu profesionālie izlūki? Un kas tur jādara? Nesaprotami. It kā jau gatavs par Dzimteni atdot dzīvību, tomēr gribas, lai būtu jēga, nevis tāpat vien nomirt. Tēvam līdzās stāvēja 35 gadus vecs vīrietis, tas ir, divreiz vecāks par viņu, "onkulis", kā tēvs viņu vēlāk sauca. Tas onkulis pagrāba manu tēvu aiz siksnas un kopā ar viņu iznāca no ierindas. Viņi bija vienīgie brīvprātīgi.

Viņus iesēdināja pusotrasniekā, kravas kastē. Ved kaut kur. Mans tēvs paprasīja onkulim, kāpēc tas viņu aiz siksnas pagrābis, kāpēc izvilcis? Onkulis atbildēja, sak, ja neesi kurls, paklausies uzmanīgi. Starp citu, viss notika tādā, ziniet, jaukā vasaras vakarā.

"Vai dzirdi, kā būkšķ?— teica onkulis. — Tei ir vācu tanki. Rīt viņi būs šeit. Un šeit nekas nepaliks."

Vēlāk tā arī notika. Tanki ieradās, un burtiski nolīdzināja rajonu ar zemi… Protams, ne jau uzreiz… Mūsējie kāvās kā varoņi, ja gribat, — kā velni. Taču gāja bojā visas nodaļas, kas piesedza, bet artilērijas un ložmetēju vienības kaponieros pašas uzspridzinājās, kad nevarēja vairs cīnīties.

Vai ziniet, kamdēļ tēvs man to stāstīja? Kā piemēru tam, ka ir laimīgā izvēle. Kad tu izvēlies to, kas liekas briesmīgs, bet patiesībā izvairies no visbriesmīgākā.

To viņš man nestāstīja

Tēvs pēc tam ne vienu reizi vien atcerējās: ja nebūtu tā onkuļa, viņš par baltu velti būtu miris kā muļķis, puņķains un drosmīgs. Taču viņš laimējis dzīvi, nokļuvis citā vienībā. Pāris dienas vēlāk, kad beidzās tā kauja, tēvs pavaicājis cilvēkam, kurš viņu izglāba: ko nu? Tas viņam atteicis, ka tagad karavīri tiks nosūtīti pārformēšanai, pēc tam viņus apārstēs, pēc tam pabaros, tad iedos mundierus, bet pēc tam vēl varbūt mēnesis paies, bet mēs būsim dzīvi. Tā arī notika.

Vēlāk, jau pēc tēva nāves, 1989. gadā, reiz izmantoju augstas kategorijas ierēdņa stāvokli un pieprasīju dokumentus no arhīva. Man atsūtīja viņa personas lietu, un tā tagad glabājas pie manis. Un es uzzināju, ka mans tēvs, izrādās, pēc tam dienējis izlūku bataljonā, gājis pāri frontes līnijai, atvedis "mēles". Bet viņam tolaik bija tikai 17-18 gadi.

- Viņš to nekad nestāstīja?

— Nē, nekad.

Asiņainā Pēterhofa

Otrs stāsts, kas saistīts ar mana tēva likteni, ir Pēterhofa. Ja esat tur bijis, jūs zināt, ka, stāvot ar muguru pret jūru, redzama pils un lieliskā strūklaka ar Samsonu. Bet skatoties no pils puses, gar kanālu, kurš ved uz jūru, stāv divi propileji (parādes arkas) ar figūrām. Lūk, pie kreisā propileja bija viņa ierakums.

Большой дворец в Петергофе, разрушенный немецко-фашистскими войсками. Великая Отечественная война (1941-1945). Государственный музей истории Ленинграда.
© Sputnik / Михаил Озерский
Lielā pils Pēterhofā, ko sagrāva vācu fašistiskie karaspēki. Lielais Tēvijas karš (1941.-1945.) Ļeņingradas vēstures valsts muzejs

- Pēc šī stāsta jūs droši vien uz šo parku skatāties citādi?

— Man vispār nepatīk uz turieni iet. Nespēju noticēt, ka mans tēvs sēdēja kaut kādā alā ar šauteni, kurā bija trīs patronas.

- Kas tad notika tur, Pēterhofā?

— Nekas. Vācieši ienāca, mūsējie atkāpās. Daudzi gāja bojā varoņa nāvē. Atšķirībā no daudziem, manam tēvam izdevās palikt starp dzīvajiem. Pēterhofa tika sagrauta. Vēlāk, pēc uzvaras, ļoti grūtas uzvaras, kas daudziem rietumu vēsturniekiem šķita daudz neticamāka nekā sakāve, Pēterhofu izremontēja. Turp ierodas tūristi, iztēlojas skaistus laikus. Taču es, kā sava tēva dēls, kurš tur teju negāja bojā, to skatu citādi.

Сезон фонтанов открылся в Петергофе
© Sputnik / Алексей Куденко
Pēterhofā atklāta strūklaku sezona

Pilsēta — slazds

Bet trešā epizode nav īsti saistīta ar kaujām drīzāk tas ir pilsētas stāsts. Lieta tāda, ka laikā, kad tēvs aizsargāja Ļeņingradu, viņš periodiski ciemojās mājās. Brīvprātīgajiem deva atvaļinājumus. Un viņi nesa uz mājām produktus. Armiju apgādāja daudz labāk, bet civilie burtiski mira badā. Tāpēc Ļeņingradas kareivji ļoti taupīja ēdamo. Mans tēvs divreiz saņēma atvaļinājumu un divreiz tika ievainots Ļeņingradā.

- Kā tā? Uzdūrās bandītiem?

— Ko jūs, kādi bandīti, parasta artilērijas apšaude. Pilsētā, kad tu esi uz ielas, noslēpties nevar. Visas parādes durvis, visi pagalmu vārti slēgti. Sētniekus par to rāja, tāpēc viss bija slēgts. Un tie, kuri gadījās ielā pirms artilērijas apšaudes, bija gluži neaizsargāti.

Ziniet, Ņevas prospektā saglabājušās plāksnītes ar uzrakstu "Artilērijas apšaudes gadījumā šī ielas puse ir īpaši bīstama". Vai esat domājis — kāpēc tā? Pavisam vienkārši. Viss ir atkarīgs no tā, no kuras puses šauj lielgabali.

Ļeņingradā vācieši tuvojās no dienvidiem un austrumiem, un šāva no tās puses. Bet ziemeļos bija somi ar ģenerāli Karlu Mannerheimu. Mannerheims bija cara Ģenerālštāba ģenerālis, Pēterburgu cienīja un negribēja sagraut. Tāpēc "iela somu pusē" bija drošāka.

Kara mācības

- Jūs to stāstāt tā, ka tūlīt kļūst skaidrs, cik dziļi tālaika notikumi jūs skar. Kāda ir galvenā mācība, ko esat guvis, klausoties stāstus par karu?

— Pirmkārt, apzinos vienkāršo faktu, ka esmu karavīru — uzvarētāju dēls. Jā, es neesmu redzējis karu, es nezinu, kas tas ir. Taču mans tēvs un māte ir Lielā Tēvijas kara dalībnieki. Starp citu, mamma vēl ir dzīva.

- Vai tas jums uzliek kaut kādas sastības?

— Ne tikai saistības, tā ir tieša saikne ar cilvēkiem, kuri līdz pēdējam pildīja savu pienākumu. Es esmu viņu dēls, es esmu tāds pats. Otrais apstāklis — mana bērnība. Jā, es esmu pēckara bērns. Esmu dzimis 1951. gadā, un 1959. sāku skolas gaitas. Austrumvācijā. Pirmos četrus gadus mācījos vācu skolā, kur krievu valodu mums mācīja vācu skolotāji. Tai skolā mēs bijām divi krievi.

- Jūs tur nemīlēja?

— Tas vēl nav zināms, kurš kuru vairāk nemīlēja. Protams, bija daudz dažādu puicisku muļķību. Taču, kad sākās Karību krīze, viss bija ļoti nopietni. Mūsu armijas pilsētiņas māju logos lidoja granātas.

- Granātas miera laikā?

— Tieši tā, miera laikā. Garām brauca motociklisti, siksnās sagrieza granātas un meta, kā nu pagadījās. Atceros, gājām ar puišiem no skolas un izdzirdējām sprādzienu. Piegājām tuvāk un ieraudzījām, ka izsists stikls manas draudzenes, kaimiņienes Natašas Rudenko dzīvoklī, un no loga kāpj dūmi.

Ļoti ilgi nevarēju piespiesties un ieiet tajā dzīvoklī. Ļoti baidījos ieraudzīt, kas tur noticis. Taču paveicās, dzīvoklis bija tukss. Manai mammai, tāpat kā visiem iedzīvotājiem izsniedza Kalašņikova automātu ar četriem radziņiem un divas granātas.

- Gluži kā karā?

Nē, tas nebija karš. Tikai spriedze. Aukstais karš. Tāpēc es sevi uzskatu par aukstā kara bērnu. Manos brieduma gados to aizmirst neizdodas. Tāpēc dažkārt šķiet, ka esmu cietāks nekā vajadzētu. Taču var jau būt, ka arī konkrētāks nekā varētu būt. Vienkārši tāpēc, ka, man šķiet, es ļoti labi varu iedomāties, kas tas ir — īsts karš.

Tā nav datorspēle, ko var saglabāt, kur var patīt atpakaļ, ielādēt no jauna, ja nav izdevies. Īstu nāvi, pat svešu, atpakaļ nepatīsi.

"Hanss", "Fricis", "fašists", "okupants"

- Vai grūti klājās svešatnē?

— Mājās arī bija visādi. Kad mans tēvs atgriezās dienēt Baltkrievijā, mēs dzīvojām netālu no Brestas pilsētas, Volinkas ciemā. Tur es gāju skolā, kur 4 klases mācījās vienā telpā. Parasts ciema klubs. Viena skolotāja un četri soli. Kad ieradāmies, vecāko teica, lai ejot pastaigāties. Gāju ar'. Pēc 15 minūtēm vietējie mani tā piekāva!

- Par ko tad?!

— Es taču ierados no Vācijas. Lupatas — nekā no PSRS, akcents. Vārdu sakot, vietējie mani saukāja "Hanss", "Fricis", "fašists", "okupants". Kad atgriezos mājās, tūlīt pat noformulēju māmulītei savas tēzes. Sak, gribu kirzas zābakus, zaldāta vateni, virsnieka siksnu un ķīniešu lukturīti ar trim baterijām. Atceros to visu ļoti skaidri — kopēju valodu ar savējiem atrast ātri neizdevās.

Pie mums Krievijā tā pieņemts

- To visu ir ļoti grūti aprakstīt tagadējiem bērniem. Kā karu izprot jūsu mazbērni?

— Man ir trīs mazbērni — divi puikas un jaunkundze. Viņi zina, ka bija karš, ka ir tādi svarīgi svētki — Uzvaras diena. Viņi apsveic mani un savu vecvecmāmiņu šajos svētkos. Un tomēr uztvere viņiem ir visai bērnišķīga.

Mans vidējais mazdēls, 9 gadus vecs, jau sāk saprast svētku nozīmi, bet vecākā mazmeita, kurai drīz būs 10 gadi, kā jau pieklājas jaunkundzei, interesējas par citām lietām. Taču, redziet, tieši no tādām Turgeņeva vai Puškina romantiskajām jaunkundzēm pēc tam iznāca medmāsas, kuras kara laikā no lauka iznesa simtiem ievainoto. Lai arī, varētu domāt, no kurienes tāds spēks tajās smalkajās rociņās?

Tā nez kāpēc vienmēr notiek Krievijas vēsturē. Kad sākas karš, tauta izrādās tai gatava. Droši vien tie ir gēni. Par saviem bērniem un mazbērniem esmu pārliecināts.

- Protams, saviem bērniem gribas ticēt.

Nedod Dievs viņiem tādus pārbaudījumus, ko pārcieta mani vecāki. Labāk būtu, ka viņiem tas ietu secen. Ziniet, kad 23. februārī apsveic Dzimtenes aizstāvjus, es vienmēr saku, ka esmu pa pusei aizstāvis un gribētu tāds palikt līdz mūža beigām. Taču, ja atkal nāks karš, es aizsargāšu. Tā pie mums Krievijā ir pieņemts. 

26
Pēc temata
Putins: padomju tauta izglāba Eiropu un pasauli no verdzības, Krievija neļaus to aizmirst
Krievijas vēstnieks: mēs svinam Lielo Uzvaru, nevis karu
Jevgeņijs Lukjanovs: Dievs smejas, kad cilvēks plāno
Aleksandrs Vešņakovs: nevajag izkropļot vēsturi