Robeža

Jurkāns: starp Krieviju un NATO Latvijai jāsēž klusu pīlei

315
(atjaunots 10:59 20.02.2018)
Kāpēc "Latvijas pīlei" jāpatur prātā sava vieta, kad notiks kauja par Daugavpili, vai Rietumi iemīļos Krieviju, kurp ved "Ziemeļu straume 2", kāpēc Amerikai vajadzīga Eiropa un kāpēc latvieši tik aktīvi baidās no krieviem, pastāstīja Latvijas Republikas bijušais ārlietu ministrs Jānis Jurkāns.

RĪGA, 20. februāris — Sputnik, Jevgēņijs Leškovskis.  Latvijas bijušais ārlietu ministrs Jānis Jurkāns, runājot par politiku, bieži min sekojošu piemēru: ūdenī sēž pīle, tev šķiet, ka viņa nekustas, pat galvu negroza, toties zem ūdens kājiņas cītīgi airējas, it īpaši, ja strume ir spēcīga.

Tāpat notiek politikā — lielākā daļa darba notiek "zem ūdens". Tie visi ir iekšējie lēmumi: kurš un ko patiešām nolēmis, par kādiem kompromisiem izšķīries.

"Latvijas pīlei" ir jāsēž klusu

Latvijai, gluži tāpat kā tai pīlei, biežāk vajadzētu sēdēt nekustīgi, pat galvu nekustināt, bet ne — tā skan. Tā sēž uz Krievijas un NATO robežas. Tādā ģeogrāfiskā un ģeopolitiskā situācijā tai nāktos biežāk izmanto iespēju laikus apklust. Savulaik par to jau Žaks Širaks izteicās.

Bet kā lai attaisno 2% IKP aizsardzībai, ja sēdēt klusu un atzīt, ka neviens to neapdraud?

Neatceros, kā sauca to amerikāņu ģenerāli, taču viņš jau 2016. gada novembrī teica, ka 2017. gadā Krievija okupēs Latviju. Protams, ja tā, vajadzēja kārtīgi bruņoties. Nezinu, kā to var neredzēt: Krievija nav PSRS, tā ir citāda, ar to karot nevajag, to vajag saprast. Man ir grūti iedomāties, ka Krievija šodien sāktu karu ar NATO.

- Piemēram, par Daugavpili. Tiklīdz Krima pievienojās Krievijai, Latvija tūlīt sāka kliegt, ka "pievienošoties" arī Latgale.

— Kā tad. Taču ir cilvēki, kuri neliekuļoti tic tam, ka Pleskavas divīzija jau gatavojas ieņemt Rīgu.

Ja nepatīk Krievija, brauciet uz Āfriku

- Eiroskeptiķis Normunds Grostiņš ir pārliecināts, ka lielākā daļa Latvijas iedzīvotāju it nemaz neizprot Eiropas politiku un neredz savu vietu ES.

— Par to nav ne mazāko šaubu! Pašlaik grūst vecā kārtība, bet jaunās vēl nav. ASV prezidents Donalds Tramps slēdz Savienotās Valstis, lauž visus vecos līgumus. Viņu Eiropas Savienība neinteresē, un viņš to neslēpj. Kā spēcīgs biznesmenis, viņš dod priekšroku tiešām pārrunām ar valstu vadītājiem.

Pie tam viņš saprot, ka jādod zinama artava Eiropai, sakot, ka mums ir divi "sāncenši", — ņemiet vērā, ne "divi ienaidnieki", — Ķīna un Krievija.

Pentagons zīmē scenārijus, kāds būs kodolkarš: ja nu "tīri lokāli" nomest mazītiņu kodolbumbu, ja nu —lielāku. Starp citu, ja Krievija rezultātā atbildēs un cietīs Eiropa, Trampam no tā nebūs ne silts, ne auksts. Viņu Eiropa īpaši neintersē, viņš ir pārliecināts, ka par savu drošību Eiropai ir jāatbild pašai.

Atcerieties, kad Grībauskaite sāka mācīt Trampu, kā viņam aizsargāt Lietuvu no austrumu kaimiņa, viņš atbildēja: ja jūsu valstij nepatīk dzīvot līdzās Krievijai, apmainieties ar kādu Āfrikas valsti.

Amerikāņus daudz vairāk uztrauc pašreizējie notikumi Klusajā okeānā, kur ir Ķīna un Krievija. Ķīnai jau tagad ir lielākā armija pasaulē, piedevām vēl ir Indija. Reģions var būt ļoti bīstams ASV, pie tam Ķīnu un Indiju saista vienošanās ar Krieviju. Ko šajā kontekstā nozīmē Eiropa?

Izdzīvot globālā haosa apstākļos

- Kāpēc tad ASV vajadzīgs "Kremļa saraksts"? Starp citu, Latvijā to jau nosaukuši par vēsturisku.

— To nevar izskatīt atsevišķi no citiem notikumiem pasaulē, piemēramm no Erdogana vienošanās ar Maskavu, no Krievijas vienošanās ar Vāciju, kura atbalstīja "Ziemeļu straumes 2" būvdarbus.

Saraksts strādās pret Krieviju caur tās sakariem ar Eiropu, Turviju un tā tālāk. Tāpat ASV cer, ka caur oligarhiem, kuri tur naudu Amerikā un Eiropā, izdosies izdarīt spiedienu pret Krievijas prezidentu Vladimiru Putinu, jo diennakti pēc saraksta publikācijas viņi zaudēja simtiem miljonu dolāru.

Paturēsim prātā, ka ASV ir "globālā haosa" teorijas radītāji". Šis haoss ir vajadzīgs Amerikai. Viens piemērs: pašreizējā situācija Polijas un Ukrainas attiecībās. Ukrainu atbalsta ASV. Bet Polija, kurā "bija Volīnija", pasludinājusi par aizliegtirm ukraiņu nacionālistus ar Banderu priekšgalā. Bet te vēl ES plāno ieviest sankcijas pret Poliju. Taču Poliju atbalsta Višegradas četrinieka valstis. Vārdu sakot, haosu Eiropā veicina ASV.

- Ko tad Latvija varētu atbalstīt tādos apstākļos?

— Latvija, Latvija. Ko jūs tā glaimojat mūsu valstij! Ko tur runāt par Latviju, kad runa ir par tādiem spēlētājiem? Toties Vācija ir vienojusies ar Krieviju par "Ziemeļu straumi 2" — tas ir labi.

- Bet ASV ir pret "Ziemeļu straumi 2", tātad pret to ir gan Lietuva, gan Latvija. Pie tam Latvija ir cieši saistīta ar Vāciju — visas ES donori. Vienlaikus Latvija vienmēr ir diezgan skaļi izteikusies pret "straumēm", gan pret pirmo, gan otro.

— Nu, tagad tā vairs tik skaļi nekliedz, lai Berlīnē to dzirdētu. Un ticiet man, tur neizdzirdēs, ka Latvija ir pret "Ziemeļu straumi 2". Bet vietējie Latvijā izdzirdēs, un tas nāks par labu tiem, kuri ir pret Krieviju, iespaidos vēlētājus pirms vēlēšanām. Protams, izdzirdēs arī Krievija un atbildēs.

Tad, ļaunākajā gadījumā, Rinkēviču izsauks uz Berlīni: tā ir tava darīšana, ka tu neproti dzīvot saticīgi ar kaimiņu, taču Latvijai ir ES, un mēs tai ļaujam saņemt naudu no fondiem, un mums vajadzīga Krievija, tāpēc paklusē.

Amerikas kļūdas

- Tagad Latvijā vairs tikai retais atceras, ka Krievija bija pirmā, kas atzina mūsu republikas neatkarību.

— Neatceras arī šo un to citu. Pēc Borisa Jeļcina arī Putins centās veidot labas attiecības ar ASV. Bet ko izdarīja Amerika? 2004. gadā Baltiju uzņēma NATO. Alianses paplašināšanās Krievijas ārpolitikā ir problēma numur viens. Bet amerikāņi jau Gorbačovam solīja, ka ne par collu nepaplašinās NATO.

Putins gribēja draudzēties ar ASV, centās, bet Rietumu noskaņojums bija vienaldzīgs. Galu galā 2007. gadā Putins Minhenē teica runu, no kuras visi nodrebēja — vienpolāras pasaules vairs nebūs. Amerikāņi to nesaprata, neizdzirdēja un teica: NATO atvērusi durvis Gruzijai un Ukrainai. Lūk — signāls.

Signālu izdzirdēja Saakašvili. Tas notika Kondolīzes Raisas un senatora Makeina "nejaušās" vizītes laikā, un 2008. gadā sāka apšaudīt miernešus pie Dienvidosetijas robežas, kur bija krievu karavīri. Putins atbildēja.

Domāju, to viņš darīja, lai parādītu Ukrainai, kas varētu notikt. Taču amerikāņi arī to neizdzirdēja. Un sāka īstenot Bžežinska lielo projektu — Ukrainas atšķelšanu no Krievijas. Atbildot uz to, Krievija atguva Krimu.

Latvija nekad neatzīs acīmredzamo: ka pēdējo gadu desmitu laikā ASV ārpolitika bija kļūdaina. Irāka — kļūda, Lībija — kļūda, Jemena — kļūda, Ukraina — kļūda. Ko tur vēl runāt par Sīriju.

Kad Rietumi iemīlēs Krieviju

- Gan Latvija, gan ASV saka: ja Krievija "atdos" Krimu", Rietumi to tūlīt iemīļos un pieņems.

Rietumi vienmēr ir bijuši Krievijai nedraudzīgi. Tāpēc, lai ko Krievija darītu, Rietumu acīs tā vienmēr paliks tāda pati kā tagad. Nekādas starpības.

- Aizvien biežāk paklīst runas, ka uz Krieviju var nomest "mazu kodolbumbu", kura, tā sakot, "lokāli savaldīs" pretinieku. Jūs taču atceraties 1962. gadu, kad pasaule stāvēja uz treša pasaules kara sliekšņa. Vai tagad situācija ir bīstamāka?

— Kam tad tagad karš ir vajadzīgs? Krievijai — ne, Trampam arī nav vajadzīga. Šķiet, no Krievijas līdz ASV ir tālu. Bet Ķīna taču ir tuvu. Tas ir Klusais okeāns, bet tur ir Japāna un Dienvidkoreja. Ko Trampam dos karš ar Putinu? Varbūt jūs gribat teikt, ka Eiropa karos ar Krieviju? Jūs jokojat? Vai viena patiu Vācija? Pašreizējo ekonomisko vienošanos fonā? Priekš kam?

Vācijā ir 22 amerikāņu bāzes ar kodolieročiem. Iedomājieties tikai! Vācija jūtas drošībā no visām pusēm: ASV to aizsargā ar kodolraķetēm, Krievija — ar milzīgiem ekonomiskajiem līgumiem. Pie tam tagad no Vācijas atkarīga visa Eiropa. Vācijā viss ir tik stabili, kā vēl nekad. Viņai karš noteikti nav vajadzīgs.

Bet tas, ka par karu visu laiku bļauj Latvijā, ir skaidrs. Nabadzīgai valstij vajadzīga nauda. Tā nu viņa saņem naudu, jo normāli pelnīt neprot.

315
Pēc temata
Jurkāns: Latvijā balso par draņķiem, lai tik neatnāktu krievi
Jānis Jurkāns: visas pasaules drošības atslēga atrodas Kremlī
Baltijas valstis – mazā un vidējā darbības rādiusa ieročnesēji
Baltija gatavo bērnus partizānu karam: maskēšanās un krosi ar AK-47 maketiem
Rīgas OMONa bāze 1991. gads

Rīgas barikādes 1991. gadā: CIP štābs Rīgā, snaiperi un uzticība zvērestam

745
(atjaunots 23:39 23.01.2021)
"Mums bija tikai 15 karavīri, kas atbruņoja visus tos gandrīz 300 miličus ar "Kalašņikoviem". Neviens nedomāja padoties. Jā, parkā bija bojāgājušie, tie paši žurnālisti Slapiņš un Zvaizne. Tomēr viņu nāves nav uz mūsu sirdsapziņas," atceras OMONa komandieris Mliņņiks.

RĪGA, 24. janvāris — Sputnik, Andrejs Tatarčuks. Latvijas mūsdienu historiogrāfijā barikādes Rīgā un apšaude Bastejkalna parkā 1991. gada 19. janvāra naktī ir kulta notikumi, pavērsiens, pēc kura Latvijas neatkarība kļuvusi neizbēgama. "Apšaudē ar OMON nogalināti pieci cilvēki," – no toreizējiem notikumiem tagad palikuši vairs miglaini vārdi. No drāmas izdzēš neizdevīgus faktus, daudz ko sagroza un sakropļo.

Rīgas OMON karavīri Doma laukumā 1991. gada augustā
© Foto : из личного архива Дмитрия Машкова

Rīgas īpašo uzdevumu milicijas nodaļas komandieris Česlavs Mļiņņiks intervijā Sputnik atjaunoja 30 gadus vecos notikumus ar gandrīz hronoloģisku precizitāti.

1991. gada sākumā Latvijas PSR, šķiet, vienīgi Rīgas OMON joprojām palika uzticīgi zvērestam Padomju Savienībai, kas šļuka grāvī ar fantastisku ātrumu. Vēlīnās perestroikas periodā omonovieši, kuri izbrauca operācijās no bāzes Vecmīlgrāvī, dažkārt pat UAZikos ar ložmetēju pie aizmugures durvīm, izpelnījās pašas stingrākās milicijas vienības imidžu. Puiši melnajās beretēs neņēma naudu un nebaidījās no konfliktiem – ar to viņi atšķīrās no visiem. Atmodas antivaroņi pat komjauniešu avīzes "Padomju Jaunatne" lappusēs neiekļāvās antipadomju realitātē. Patiešām, nevaru iedomāties, ka mūsu sarunbiedrs būtu Triju zvaigžņu ordeņa kavalieris, kā Zenons Indrikovs – iekšlietu ministra vietnieks gan Latvijas PSR, gan Latvijas Republikā iekšlietu ministra Ivara Godmaņa vadībā.

Česlavs Mļiņņiks pastāstīja, ka 1991. gada janvāri Latvijas Augstākās Padomes ēkā atradās ASV CIP štābs, kas organizēja protestus Rīgā un visā Latvijā. Maskava izlikās, ka neko nemana. Bet Rīgas omoniešiem, izrādās, vajadzēja vairāk nekā citiem.

"Pēc stundas mēs jau kontrolējām staciju"

- Mēs par to ziņojām uz Maskavu gan Vladimiram Krjučkovam (PSRS VDK priekšsēdētājs 1988.-1991.gg.), gan GIP, bet mums skaidroja: tā esot "jaunā domāšana, vajag būt atklātiem, glasnostj un perestroikas garā". Mums izdevās tur iefiltrēt (CIP filiālē Latvijā – red.) savus cilvēkus – biedri aizgāja no OMON vienības, dažus pieņēma Tautas fronte un citas struktūras. Šo un to es zināju. CIP centrs tika atvērts arī Igaunijā, arī tur situācija nokaitējās. Bija vajadzīgi konflikti. Jaungada naktī mēs uzzinājām, ka Preses namā Rīgā noglabāts liels skaits ieroču un munīcijas. Nāca pavēle to visu konfiscēt, un 2. janvāra naktī notika operācija. Ir aprēķināts: tur bija tikai 40 tūkstoši patronu vien. 2.-3. janvārī mums izdevās novērst nelikumīgu struktūru apbruņošanu ar ieročiem no Preses nama. Ko tālāk? Spriedze pieauga.

Rīgā strādājošie amerikāņi un angļi izveidoja to Latvijas struktūru darbinieku psiholoģisko portretu, kas varēja stāties pretī LTF. Šī struktūra bija mūsu vienība. To, kādus soļus mēs spersim, aprēķināja ar provokāciju palīdzību. Piemēram, 1990. gada 2. oktobrī tika pieņemta Latvijas Neatkarības deklarācija. Acumirklī pārstāja maksāt algas Rīgas OMONam. Tomēr mēs naudu saņēmām caur lauka banku, un mūsu vienībā to neviens pat nepamanīja. Pēc tam mums atslēdza ūdeni. Es piezvanīju Ivaram Godmanim un teicu: ja stundas laikā mums nebūs ūdens, mēs to sarūpēsim, tikai jums var pietrūkt. Droši vien, viņš nolēma, ka tie ir tikši vārdi. Stundu vēlāk mēs jau kontrolējām ūdens padeves staciju. Pēc tam atslēdza telefona sakarus. Pa slēgto līniju piezvanīju uz Maskavu. Tur teica: vajagot noskaidrot, skatīties. Pēc stundas mēs bijām telefonu stacijā. Notika provokācijas, lai pārbaudītu mūsu reakciju.

— Vai apšaudē pie IeM ēkas uz bulvāra jūsu darbinieki atklāja apšaudi pirmie?

— Nē. Pirms tam bija izvarota sieviete – viena oficiera sieva. Tā ir krimināllieta, riebīgs noziegums, bet noziedzniekus gatavoja. Viņu izveda, izvaroja... Dienas laikā mēs atradām vainīgos. Par laimi, toreiz vēl strādāja divas prokuratūras – Latvijas PSR un Latvijas Republikas. OMON nevarēja pilnvērtīgi organizēt izmeklēšanu, mums nebija iepriekšējas izmeklēšanas kameras. Es sazinājos ar Žitņikovu (LPSR iekšējo spēku 42. divīzijas komandieris Aleksandrs Žitņikovs), ar Pugo (PSRS IeM ministrs, kurš izdarīja pašnāvību pēc puča izgāšanās) un ziņoju uz Maskavu Borisam Karlovičam. Viņš saka: nodod aizdomās turamos LPSR prokuratūrai. Ierados prokuratūrā, puiši ar divām mašīnām veda aizturētos. Viņus sāka apšaudīt uz Raiņa bulvāra. Pirmie šāvieni atskanēja no Bastejkalna parka puses. To pat var atrast YouTube, kreisajā pusē no Brīvības pieminekļa – trasējošas lodes. Pa rāciju devu pavēli apšaudītās grupas vecākajam – meklēt patvērumu. Kareivji nevarēja iekļūt kara komisariāta ēkā, viņus neielaida, aiz mašīnām slēpties nevarēja. Patverties varēja tikai IeM pieņemšanas telpā, vai pašā ministrijā.

— Ar kādiem ieročiem apšaudīja jūsu padotos?

— Bija automāta kārtas, "Kalašņikovs" un atsevišķi šāvieni – ne pistole, pēc skaņas tā bija SVD (Dragunova snaipera šautene, kalibrs – 7,62, domājams, SVD patronu čaulas atrada parkā iepretī IeM ēkai 21. janvāra rītā – red.).
Kāds no Bastejkalna ar trasējošajiem šāvieniem rādīja mūs: pēc paraduma automātu aptverēs katra piektā patrona bija trasējošā. Tomēr IeM ēku neviens pat neplānoja ieņemt. Bet te mūsējos sāka apšaudīt no pašas ministrijas ēkas – uz aklo, pabāza roku ar automātu pāri palodzei un šāva kārtām. Tad es devu pavēli sākt uzbrukumu ēkai.

— Kā notika uzbrukums?

— Celtniecības ministrijā, no kurienes mūsu puišus arī apšaudīja no automātiem, līdzās IeM, tika atbruņoti 132 vai 138 cilvēki. Pašā IeM ēkā – 140 cilvēki. Bet mums bija tikai 15 karavīri, kuri atbruņoja visus tos gandrīz trīs simtus miliču ar "Kalašņikoviem".

— Fantastika. Viņi padevās gūstā?

— Neviens nedomāja padoties. Teiksim tā, mēs rīkojāmies aktīvāk nekā viņi. Viņi šāva netēmējot, izbāza automātu uz aklo un šāva.
Mēs strādājām aktīvi: šāviens griestos, gulties, ieročus uz grīdas. Toreiz tika salauzts ne viens vien desmits žokļu. Jā, parkā bija bojāgājušie, tie paši žurnālisti Slapiņš un Zvaigzne. Bet viņu nāves nav uz mūsu sirdsapziņas.

— Kas tad ir vainīgs?

— Varu droši teikt – tie neesam mēs. Visas apšaudes laikā no mūsu puses tika izšautas 10 automāta patronas, ne vairāk. Desmit! Visus atbruņotos izveda uz ielas. Es piezvanīju Zenonam Indrikovam (ģenerālis, Latvijas Republikas ministra vietnieks 1991. gadā). Pavaicāju: vai jūs spējat kontrolēt savus padotos? Tad atveriet durvis – viņš toreiz no bailēm ieslēdzās kabinetā.
Rīgas scenārijs: vienādojums ar nezināmajiem

— Latvijas ģenerālprokurors Ēriks Kalnmeiers, kurš toreiz strādāja Latvijas Republikas prokuratūrā, man teica, ka civilos parkā nogalinājusi nezināma grupa no Maskavas – "Alfa" vai GIP, kas ieradusies Latvijā RAF mikroautobusā.

— Man bija vienkārša mašīna. Jā, es izsaucu OMON dežurējošo grupu RAF mikroautobusā, taču viņi apšaudē nepiedalījās, viņi atbrauca vēlāk. Tas zināms Indrikovam un PSRS IeM OMON darbības Baltijā bijušajam koordinatoram Nikolajam Gončarenko (tieslietu ģenerālleitnants, Piedņestras Moldāvijas republikas iekšlietu ministrs, aizgājis viņsaulē 2019. gadā – red.). Es atbraucu uz Latvijas Komunistiskās partijas CK, piezvanīju Pugo un Krjučkovu. Pirmais jautājums: vai IeM to domā atdot? Atbildēju, ka mums tā nav vajadzīga, mēs to ieņēmām, lai patvertos no tiem, kuri mūs apšaudīja. Pēc tam braucām uz bāzi Vecmīlgrāvī, sāka izmeklēšanu PSRS prokuratūra.

— Kā reaģēja Maskava?

— Nu, padomājiet pats: cilvēki nogalināti parkā, bet no parka mūs apšaudīja. Politisks jautājums – viņi nevarēja paziņot, ka mēs neesam vainīgi, arī Maskavā ne. Gribēja mūs pataisīt par vainīgajiem, bet arī tas nesanāca. Maskava pret mums vērsās smagāk, nekā vietējie Latvijā. Mani atstādināja no vienības komandiera vietas, pēc dažām dienām – atjaunoja. Kāpēc izmeklēšanas materiāli slepkavības lietā pagaisa, kur ir ballistiskās ekspertīzes dati? Kāpēc prokuratūra nenosauca vainīgos?

— Ukrainas varone, Augstākās radas deputāte Nadežda Savčenko pastāstīja, ka 2014. gada ziemā Kijevā ukraiņu snaiperi, ieskaitot radas deputātu Parasjuku, apšāva "debesu simtu" Eiromaidainā no viesnīcas jumta pie laukuma. Vai Rīgas scenārijs?

— Tā jau ir tradicionāla visu valsts apvērsumu daļa – civiliedzīvotāju, "debesu simta" bojāeja. Tomēr padomāsim, kas varētu nopludināt informāciju? Vai tik ne tā paša 2014. gada Kijevas apvērsuma organizatori? Kad viņiem bija izdevīgi, viņi izmantoja cilvēkus. Tagad apstākļi mainās, publicētas ziņas par snaiperiem. Lūk, par ko jāpadomā, lai nenotiktu jauna revolūcija. Hmeļņickas un Ļvovas apgabalus un Aizkarpatus Ukraina nākotnē zaudēs. Bet dienvidu apgabalus, Nikolajevu mēs nepazaudēsim – Jaunajā gadā es runāju ar cilvēkiem. Aizkarpatos slēdz ciet ukraiņu skolas – tur ungāru iedzīvotāji, madjāri, skaļi uzstāj uz sava. Neticu, ka Ukrainas prezidents rīt pamodīsies, sazvanīsies ar Maskavu un atlidos. Tas ir vienīgais, kas varētu glābt Ukrainas vienotību, tas ir vienīgais variants. Eiropa nepalīdzēs – tai nav vajadzīga liela Ukraina kā vienota valsts.

— Bet Krievijā arī ir savs Aleksejs Navaļnijs un patērētāju sabiedrība, izrādes sabiedrība, kā to nodēvēja Gijs Debors.

— Ak, izmetiet no prāta Navaļniju – tas ir tāds specprojekts. Tomēr ne visa sabiedrība ir tiktāl sapuvusi. Putins Minhenes konferencē parādīja, ko vērta ir Krievija. Gatavošanās Olimpiskajām spēlēm Sočos bija pirmais solis: spēles taču pārspēja pat 80. gada Olimpiādi – no efekta, ne medaļu viedokļa. Otrais – Krimas atgriešanās 2014. gadā. Pasaule aptvēra, ka pēc 90. gadiem, kad Krievija atkāpās no visām savām pozīcijām, Krievijā pārsvaru sācis gūt patriotisms. Kad Primakovs pagrieza atpakaļ savu lidmašīnu virs Atlantijas (kad NATO aviācija sāka bombardēt Belgradu 1999. gadā – red.), tas bija spontāns lēmums.

Olimpiāde Sočos un Krima – tā ir stratēģija. Tagadējā stratēģija – spēcīga Krievija. Prezidenta uzruna Federālajai sapulcei bija ne tikai neliels pārsteigums, nebūt ne viss ir atklāts. NATO raķešu un bumbu apšaude Belgradā un Serbijas pilsētās vispār notika bez ANO sankcijas. Tāpat kā uzlidojumi Luganskai 2014. gadā, ko organizēja Ukrainas Gaisa spēki. Manās acīs tā ir masveida slepkavība, karavīri pret bērniem nekaro. Karš – tas ir tīrāks stāvoklis. Mūsu tauta pārcieta šausmīgu karu līdz 1945. gada pavasariem, tomēr par zvēriem nekļuva. Tas bija svēts karš, valstij bija ideoloģija, un tauta saprata, kāpēc vajadzīgi stingri soļi. Kad nomira Staļins, viņa bērēs Maskavā, pēc oficiāliem datiem, piedalījās 7 miljoni cilvēku, neoficiāli stāsta par 12 miljoniem, simtiem cilvēku gāja bojā pūlī. Kad nomira Jeļcins, viņa bērēs bija 300 cilvēki. Tas ir rādītājs.

— Vai jums nav skumji, ka jūs dēvē par Atmodas antivaroņiem, "bendēm"

— Kur ir toreizējie kurinātāji – Dobelis, Landsberģis, Prunskiene? Viss, kas šodien notiek Baltijā un Eiropā – tas viss ir normāli.

— Jūs esat starptautiskā meklēšanā, Lietuvā jums aizmuguriski piespriests mūža ieslodzījums... Ja tā visa nebūtu, vai nemoka nostalģija pēc Baltijas?

— Kad man bija interesanti, pabiju visā Eiropā – no Madrides līdz Parīzei, man bija interesanti pārbaudīt, vai man pastāv robežas. Vienu reizi mani aizturēja. Uz vienu stundu. Visur ir savi cilvēki. Tagad ceļojumi pa Eiropu mani vairs neinteresē. Latvija, Bauska, Rīga? Rīgas šprotes un Rojas delikateses regulāri atved. Eiropā pagaidām drukā naudu, NATO turas. Bet Baltija... Aizbraukt uz turieni varu kaut rīt. Priekš kam? Jūsu valstis bija līdztiesīgas PSRS sastāvā, tagad baltieši spēlē tādu... kā lai to maigāk pasaka... tāda Eiropas sabiedrības ideoloģijas rupora lomu. Tālāk par priekštelpu Baltiju nelaiž. Esmu pārliecināts, ka ieraudzīšu Baltiju un Eiropas jauno politisko sistēmu, draudzīgu Krievijai. Situācija ātri mainās, man šķiet, pat šis gads daudz ko parādīs.

Česlavs Genadjevičs Mliņņiks no 1990. gada oktobra līdz 1991. gada augustam bija Rīgas īpašo uzdevumu milicijas vienības (OMON, "melnās beretes") komandieris. Tā bija viena no pirmajām starp piecām šāda veida vienībām, ko saformēja PSRS IeM. Tās bija padotas tikai Maskavai. Vienībā strādāja kareivji no desanta un robežsardzes spēkiem un jūras kājniekiem, daudzi – Afganistānas veterāni. Mliņņiks piedalījās uzbrukumā Amina pilij. Pēc Rīgas OMON vienības evakuācijas no Latvijas uz Tjumeņu piedalījās speciālo operāciju plānošanā un īstenošanā Abhāzijā, Dienvidslāvijā un citos lokālo konfliktu punktos. Audzis Bauskā. Pēc tautības – polis. Pulkvedis. Par savu tagadējo darba vietu un pienākumiem neko nestāsta.

745
Tagi:
Rīga, barikādes
Marija Butina, foto no arhīva

Krievija aizsargās žurnālistus: Butina pastāstīja par kampaņu #Своихнебросаем

58
(atjaunots 10:59 18.01.2021)
Lietā ar krievu žurnālistu vajāšanu Latvijā ar sabiedrisko rezonansi vien būs par maz, un kampaņas #Своихнебросаем ietvaros paredzēta reāla palīdzība cilvēkiem, pastāstīja projekta autoru Marija Butina

RĪGA, 18. janvāris — Sputnik. RT uzsācis informatīvu kampaņu Latvijā aizturēto krievvalodīgo žurnālistu atbalstam Marijas Butinas projekta #Своихнебросаем ietvaros.

2020. gada 3. decembrī Latvijas Valsts drošības dienests aizturēja un nopratināja septiņus krievvalodīgos žurnālistus sakarā ar apsūdzībām par ES sankciju režīma pārkāpšanu, ņemot vērā sadarbību ar starptautisko ziņu aģentūru "Rossija segodņa", lai arī pati aģentūra sankciju sarakstā nav atrodama. Krievija jau vairākkārt norādījusi, cik absurdas ir šādas apsūdzības.

Par vērienīgo informācijas kampaņu, kas aizsākta Krievijā žurnālistu atbalstam, tās mērķiem un īpatnībām portālā Baltnews pastāstīja sabiedriskā darbiniece, projekta autore Marija Butina.

– Butinas kundze, projekta #Cвоихнебросаем ievāros darbu sākusi vērienīga informācijas kampaņa krievvalodīgo žurnālistu atbalstam Latvijā. Kāds ir tās mērķis?

– No vienas puses, sabiedriskajai atbalsij ir principiāli svarīga loma, jo patlaban Latvijā ir vērojams absolūts beztiesiskums.

Latvijas pilsoņus tiesā – mēs taču saprotam – par to, ka viņi pauž "partijas ģenerālajai līnijai" alternatīvu viedokli. Tāpēc pasaulei tas ir jāuzzina.

Savā pusē jāpiesaista cilvēki, līdzjūtīgi tiesībsargi, kuru pasaulē ir pietiekami daudz un kuri ļoti labi saprot: šodien atnākuši pēc šiem žurnālistiem, bet rīt atnāks pakaļ vēl kādam.

No otras puses, mēs plānojam vēl virkni pasākumu, kas saistīti ar reālu palīdzību šiem cilvēkiem. Protams, ar vienkāršu sabiedrisko atbalsi šajā gadījumā nepietiks.

– Kādi būs pasākumi?

– Tā ir pilna mēroga kampaņa. Mēs piesaistīsim profesionālās aprindas, žurnālistus.

Protams, tiek plānotas plašas akcijas, cik tas iespējams pandēmijas apstākļos. Būs arī individuāli pasākumi, ievērojot sociālo distanci.

Runa ir arī par parakstu vākšanu šo cilvēku atbalstam, vērsīsimies starptautiskajās organizācijās. Virkne vēstuļu jau ir sagatavotas.

Protams, cilvēkiem jāpalīdz arī faktiski ar tiem pašiem advokātiem. Viņiem vajadzīga kvalitatīva aizstāvība. Plānojam sniegt arī juridisko palīdzību.

Protams, par pašu galveno uzskatāma publiskas informācijas sniegšana. Pēc savas pieredzes zinu, ka tam ir ļoti liela nozīme.

– Vai runājot par masveida pasākumiem, jūs domājat protestu akcijas?

– Jā. Runājot par masveida pasākumiem, es domāju, protams, par iespējamiem piketiem pie valsts iestādēm, Latvijas vēstniecības.

Diemžēl dažkārt iznāk tā, ka bez ielu akcijām nav iespējams piesaistīt pietiekamu uzmanību situācijai. Mēs pielietosim visas sabiedrībai pieejamās metodes.

Piedevām – sarakste ar Krievijas un, protams, arī Latvijas valsts iestādēm.

– Kāpēc tieši tagad vajadzīga informatīvā kampaņa?

– Žurnālistus patiešām var iesēdināt. Pirmkārt, ir jāsaprot, ka patlaban reālas briesmas draud viņu veselībai, viņu dzīvībai, viņu tuvinieku dzīvībām.

Otrkārt, tas rada precedentu – cilvēku vajāšana par vārda brīvību, cilvēku vajāšana par alternatīva viedokļa paušanu.

Tā mēs tālu netiksim, vienā brīdī izrādīsies, ka pasaulē ir tikai viena cilvēka vai cilvēku grupas viedoklis. No plašsaziņas līdzekļu viedokļa līdzsvars rodas, tikai pateicoties dažādiem viedokļiem.

Esmu pārliecināta, ka tāds elements, kā neatkarīgie mediji nepastāv. Ir dažādas interešu grupas, ir žurnālistu subjektīvais viedoklis. Mums tagad visa žurnālistika ir subjektīva. Tomēr ar dažādu viedokļu palīdzību tiek nodrošināta iespēja visiem – Eiropas Savienības, Krievijas, Amerikas – pilsoņiem saņemt objektīvu informāciju. Ir jāpieliek punkts mēģinājumiem aizbāzt muti, mēģinājumiem padarīt žurnālistus par raganām, ko tagad nu dedzinās.

Man šķiet, tas ir Krievijas, Krievijas tiesībsargu pienākums – atbalstīt žurnālistus Latvijā, jo runa ir par mūsu tautiešiem.

– Atgriezīsimies pie jautājuma par žurnālistiem Baltijas valstīs. Kāda varētu būt atbilde uz Baltijas varasiestāžu soļiem?

– Neapšaubāmi, simetriskas metodes. Krievija nav uzbrucējvalsts. Krievija ir valsts, kas palīdz tiem, kuri vēršas pēc palīdzības, kas vienmēr aizstāvēs savas nacionālās intereses, savu suverenitāti un savu nacionālo drošību. Šajā gadījumā ar zobenu ir ieradušies pie mums, un mums jāsper simetriski soļi.

Ja viņi vajā mūsu žurnālistus, jāierobežo viņu oficiālo mediju darba iespējas Krievijas teritorijā. Protams, nevar tā aizbāzt muti, kā viņi to dara ar mums. Tomēr var sarūgtināt dzīvi nelabvēļiem. Šim nolūkam ir noteikti varianti. Reizēm jāizmanto arī izraidīšanas variants.

Ne jau mēs to esam sākuši.

– Vai situācija ar Krievijas mediju un krievvalodīgo žurnālistu vajāšanu Baltijas valstīs jau ir sasniegusi apogeju vai varam gaidīt kaut ko ļaunāku?

– Es būtu ļoti priecīga, ja varētu teikt, ka nu jau sasniegts dibens un tālāk vairs nav, kur krist. Taču diemžēl uzskatu, ka rusofobais noskaņojums pasaulē pastiprināsies.

Šodien tie paši informācijas giganti un sociālie tīkli ir ieguvuši milzu resursu: ja viņi spēj nobloķēt Savienoto Valstu prezidentu Donaldu Trampu un ne vienu reizi vien ierobežojuši Krievijā izstrādātu saturu, var sagaidīt mūsu žurnālistu agresīvu vajāšanu no rietumvalstu puses, it īpaši Krievijā šogad sagaidāmās vēlēšanu kampaņas, vitāli svarīgu politisko ciklu aspektā.

Jāsaprot, ka žurnālistu sabiedrībai ir iespēja palīdzēt izplatīt patiesu informāciju. Ir jāstrādā, neskatoties ne uz kādiem šķēršļiem.

58
Tagi:
Krievija, Latvija, žurnālistu vajāšana, žurnālists, RT
Temats:
Sputnik demokrātijas žņaugos
Pēc temata
#Своихнебросаем: RT laiž klajā kampaņu Latvijā aizturēto žurnālistu atbalstam
"Varasvīri grib, lai cilvēki baidītos": Lindermans par žurnālistu vajāšanu Latvijā
"Reaģēt ātri un stingri": Vladimirs Putins par Krievijas žurnālistu tiesību pārkāpumiem
Lindermans: kas devis atļauju žurnālistu aizturēšanai Latvijā?
VDD organizējis kratīšanu pie krievvalodīgajiem žurnālistiem Jakovļeva un Lindermana
Darbs pie datora, foto no arhīva

Latvijā sākusies gada ienākumu deklarāciju sniegšana: par ko jāatceras

0
(atjaunots 16:35 02.03.2021)
VID aicina nesteigties iesniegt deklarāciju par iepriekšējo gadu marta pirmajās dienās, jo EDS var neizturēt; tiesa, vairāk nekā 62 000 Latvijas iedzīvotāju jau ir snieguši ziņas par saviem ienākumiem; kā palīdzēt tiem, kuriem ir grūti aizpildīt deklarāciju tiešsaistē.

RĪGA, 2. marts — Sputnik. No 1. marta Latvijas iedzīvotāji var iesniegt ienākumu deklarāciju par 2020. gadu. Šo iespēju jau ir izmantojuši 62 414 cilvēki, pastāstīja Valsts ieņēmumu dienesta (VID) ģenerāldirektore Ieva Jaunzeme intervijā TV3.

Šajā gadā pandēmijas dēļ iesniegt informāciju par ienākumiem var tikai tiešsaistē, izmantojot EDS elektroniskās deklarēšanas sistēmu. Tā kā VID tāpat izmaksā bezdarbnieka pabalstu, dienests brīdina, ka EDS darbā ir iespējamas nelielas tehniskās pauzes, kas saistītas ar šo datu iegūšanu no šīs datu sistēmas pabalstu aprēķināšanai.

Pirmajās deklarāciju iesniegšanas dienās parasti rodas ažiotāža, kuras dēļ pastāv EDS pārslodzes risks, tāpēc VID aicina nemēģināt iesniegt ziņas par ienākumiem marta pirmajās dienās. Tiem, kuriem tas ir jādara, ir trīs mēneši līdz pirmajam jūnijam, bet tie, kuri noformē deklarāciju par 2020. gadu, lai saņemtu nodokļa atmaksu par pamatotiem ienākumiem, var iesniegt to triju gadu laikā.

VID mājaslapā sadalē Gada ienākumu deklarācija ir pieejamas ziņas un izglītojošs video latviešu valodā par to, kā pareizi aizpildīt ienākumu deklarāciju. Tāpat 9. martā VID rīkos bezmaksas tiešsaistes semināru, kur parādīs, kā pieslēgties EDS un aizpildīt deklarāciju.

Valsts ieņēmumu dienests atgādina, ka nodokļu atmaksas noformēšanai Latvijas iedzīvotāji var iekļaut savu vecāku, vecvecāku, kā arī laulāto attaisnotos izdevumus par ārstniecību un izglītību. No 2020. gada deklarācijā var iekļaut izglītības un ārstniecības izdevumus arī par savām māsām un brāļiem, kuriem ir noteikta pirmās vai otrās grupas invaliditāte.

VID atgādina, ka ir arī speciālā aplikācija "Attaisnotie izdevumi", kurā vēl pirms gada ienākumu deklarācijas iesniegšanas var savadīt visus maksājuma dokumentus un informāciju par tiem.

0
Tagi:
Valsts ieņēmumu dienests, Latvija
Pēc temata
"Mums liek nodarboties ar uzņēmējdarbību": latviešu māksliniece par nodokļiem
Sūtījumu vērtēja pēc saviem ieskatiem: kā Latvijas Pasts no sirmgalves 72 eiro pieprasīja
"Lielais divdesmitnieks" pieņēma samita gala deklarāciju: ko tā paredz
Valsts ieņēmumu dienests draud ar sodu 42 tūkstošiem nodokļu maksātāju