Ukrainas bijušais premjerministrs Nikolajs Azarovs

Nikolajs Azarovs: Pašlaik Ukrainā valda piecdesmit brūnā nokrāsas

71
(atjaunots 15:16 08.01.2017)
Kurp mēs dodamies? Pretī civilizācijai, pretī XXI gadsimtam? Vai pie lauku saimniecībām? No šī viedokļa Ukrainā notiekošais ir katastrofa, kas to atmetusi vismaz par gadiem divdesmit atpakaļ.

Ukrainas bijušais premjerministrs Nikolajs Azarovs intervijā atbildēja uz RIA Novosti komentētāja Zahara Vinogradova jautājumiem. Viņš pauda viedokli par nepieciešamību organizēt starptautisku konferenci Ukrainas jautājumos – valsts vairs nespēj saviem spēkiem atrisināt problēmas.

— Kad runa ir par ekonomisko situāciju Ukrainā, aizvien biežāk skan vārds "katastrofa". Kādas ir jūsu domas?

— Kā lai to saka. Piemēram, pēdējā gadā pirms maidana eksports mums sastādīja 92 miljardus dolāru, tagad – 30 miljardus. Tāpat ir arī ar citiem rādītājiem. Tā ir katastrofa, vai pagaidām vēl nekas liels? Badā jau cilvēki vēl nemirst. Ukrainā ar tās bagātīgajām zemēm un klimatu kaut ko tādu būtu grūti iedomāties. Savākti 65 miljoni tonnu graudu – pusotra tonna uz cilvēku. 13 miljoniem laucinieku ir savas saimniecības, un ar to palīdzību viņi izdzīvos.

Bet kurp dodamies mēs? Pretī civilizācijai, pretī XXI gadsimtam? Vai pie lauku saimniecībām? No šī viedokļa Ukrainā notiekošais ir katastrofa, kas to atmetusi vismaz par gadiem divdesmit atpakaļ. Valsts ir bezcerīgi atpalikusi, nerunājot jau par to, ka tad Ukraina ir ieņēmusi pirmo vietu pasaulē mirstības ziņā. Neatkarībā iegājām ar 52 miljoniem pilsoņu, tagad, šķiet, nebūs ne 40 miljoni. Mirstība pārspēj dzimstību par 300 tūkstošiem gadā. Laukos cilvēki vēl izdzīvo, bet pilsētā ar pensiju 1200-1400 grivnu apmērā izdzīvot nav iespējams.

Tā ir reāla nevis izdomāta katastrofa. Tāpēc jau par galveno varas noturēšanas līdzekli kļuvušas trieciennodaļas, īsti fašisti, kas neapstāsies ne slepkavības, ne piekaušanas priekšā.

— Kas gaidāms tālāk? Kāda ir jūsu prognoze?

— Vispirms ir jāsaprot, ka 2014. gada valsts apvērsuma pamatā bija pret Krieviju vērsts amerikāņu projekts. Tagad, trīs gadus vēlāk, kļūst skaidrs, ka projekts ir izgāzies. Īstu karu izvērst nav izdevies, rusofobais noskaņojums ir mazinājies, tautā pamazām atgriežas skaidrais saprāts. Amerikā pie varas nācis Donalds Tramps, kurš diezin vai turpinās sniegt bezierunu atbalstu Kijevas huntai. Atliek tikai atstāt šo režīmu kaut uz pāris mēnešiem bez finanšu pieplūduma, un tas sabruks. Patiešam, nav taču līdzekļu, no kā algu maksāt. Valsts dzīvo kā ubadzīte. Tas būtu pirmkārt. Otrkārt, pieaug iekšējā cīņa par varu starp "vīstošo" prezidentu Porošenko, radikāļiem un tā saucamo opozīciju, it īpaši Jūliju Timošenko un vēl – arī Oļegu Ļaško. Tiesa, manās acīs viņi visi ir vienādi, Ukrainas politiskais lauks – tās ir piecdesmit brūnā nokrāsas.

— Bet ja nu pie varas nāks īsti brūnie, atklāti nacisti?

— Vai jūs varat iztēloties, ka Angela Merkele vai Donalds Tramps paspiestu roku Dmitrijam Jarošam? Vai Andrejam Biļeckim? Es to nevaru iedomāties. Ja notiks neticamais, un šie margināļi tomēr nāks pie varas, tāds režīms nenoturēsies ne pusgadu. Taču tas arī nav galvenais. Ja valsts atrodas ārējās varas – amerikāņu – rokās, jārunā ar saimniekiem. Mister Tramp, kādas ir jūsu intereses, ko jūs vēlaties no Ukrainas?

Krievijas prezidents Vladimirs Putins. Foto no arhīva
© Sputnik / Сергей Гунеев

Tarāns pret Krieviju? Diezin vai jums tas ir vajadzīgs, pie tam tarāns ir izkurtējis. Vai gribat turpmāk finansēt huntu? Kāpēc? Vārdu sakot, vajag vienoties ar amerikāņiem, lai viņi savaldītu savas marionetes, atceltu aizliegumu opozīcijas spēku, visu politisko partiju darbībai. Valstī ir jāatjauno demokrātija. Ir jāatbruņo visi nelikumīgie un bandītiskie formējumi. Jāpieliek punkts mahnovščinai. Lūk, mēs, garanti – ASV, Krievija, Vācija un Francija – nodrošinām pārejas periodu un jaunas demokrātiskas vēlēšanas. Tikai tā var cerēt uz rezultātu. Pašlaik jebkādas vēlēšanas Ukrainā ir bezjēdzīgas. Reģionu partija ir iznīcināta, komunistiskā partija – sakauta. Kas var pārstāvēt īstu opozīciju. Un tautas noskaņojums mainās. Paskatieties kaut vai uz tām zibakcijām, kuru laikā cilvēki dzied padomju dziesmas.

— Kā tas viss varētu izskatīties reālajā dzīvē?

— Kā starptautiska konference Ukrainas jautājumā. Tādu piemēru vēsturē bijis daudz: lielvalstis sapulcējas un sameklē krīzes noregulēšanas iespējas tajā vai citā valstī. Šajā gadījumā varētu vismaz sākumam sniegt kaut kādas drošības garantijas tam pašam Porošenko, pēc tam – apspriest nākamos soļus, ko jau pieminēju. Starp citu. 2004. gada oranžā revolūcija taču arī beidzās ar starptautisku konferenci, Kijevā ieradās ES augstais pārstāvis ārpolitikas jautājumos Ksavjērs Solana, Polijas un Lietuvas prezidenti, Krievijas Valsts domes spīkeris Boriss Grizlovs. Tika pieņemts lēmums organizēt jaunu balsojumu prezidenta vēlēšanās. Situācija tika noregulēta. Kurš piespieda Porošenko sēsties pie pārrunu galda Donbasa jautājumā? Merkele, Olands un Putins.

— Taču lielvalstīm pašām vajadzētu vispirms vienoties, salīdzināt savas intereses, lai piedāvātu kopīgu risinājumu Ukrainas situācijā. Šajā aspektā būtiska informācija nāca no Moldovas. It kā Eiropas Savienība un Krievija esot vienojušās par to, ka Moldovai būs brīvās tirdzniecības zona gan ar Krieviju, gan ES. Tieši šajā punktā taču savulaik paklupa Ukraina, tas kļuva par Eiromaidana un visu pārējo nelaimju iemeslu. Tagad izrādās, kompromisi ir iespējami…

— Protams, kompromisi ir iespējami. 2013. gada septembrī piedalījāmies intensīvās pārrunās ar Maskavu par ES, Ukrainas un Krievijas trīspusējās komisijas izveidi, kas ļautu rast risinājumu jautājumā par brīvās ekonomiskās zonas izveidi gan ar Krieviju, gan Eiropu. Galu galā, gan prezidents Putins, gan premjerministrs Medvedevs piekrita piedalīties šādas komisijas darbā. Vajadzēja saskaņot virkni tehnisku jautājumu par preču izcelsmes sertifikātu, muitas kontroli uz robežas, kas nekaitētu Krievijai. Tomēr eiropieši kategoriski atteicās. Eiropas komisijas priekšsēdētājs Barrozu man atklāti teica: "Izvēlieties. Ja gribat strādāt ar Krieviju un Eirāzijas Ekonomisko savienību – lūdzu. Taču tad mēs pārtraucam jebkādas pārrunas ar jums." Tā bija visīstākā šantāža. Tagad viņi atzīst, ka ir pieļāvuši kļūdas, ka nosēdinājuši mūs "špagatā", neatstājot izvēles iespējas, taču nekas vairs nav labojams.

— Jā, notika milzīga traģēdija. Tomēr doma par brīvo tirdzniecību no Lisabonas līdz Vladivostokai vēl ir dzīva…

— Atklāti sakot, pret tādiem projektiem man jau radusies skepse. Arī agrāk attieksme bija sarežģīta. Es taču vadīju vienošanās sagatavošanas procesu, devu tehniskos uzdevumus pārrunām, pats piedalījos. Brīvais tirgus – tā taču ir arī brīvā konkurence. Bet Ukraina tam nebija gatava. Loloju cerību, – kā noskaidrojās, tā bija ilūzija, – ka mums izdosies izmantot Eiropas fondus modernizācijai. Bija jāceļ kājās ekonomika, kurā nekas nebija ieguldīts jau divdesmit gadus. Bija vajadzīgi kapitālieguldījumi, jaunas tehnoloģijas.

ES. Foto no arhīva
© Sputnik / Алексей Витвицкий

Tikmēr Eiropas Savienība guva lielas priekšrocības – tā saņēma mūsu tirgu, gandrīz 50 miljonus cilvēku. Tā kā ar Krieviju mums bija brīvā tirdzniecība, tas nozīmēja vēl 150 miljonus. Eiropiešiem bija jāsaprot, ka tādas privilēģijas tik viegli vis rokās nedodas. Mums vajadzēja kaut ko saņemt pretī. Īsi sakot, sākās kaulēšanās. Un viņi mūs gluži vienkārši piekrāpa. Nu labi, ja negribat dot naudu, dodiet vismaz kredītus – caur SVF, caur Eiropas Rekonstrukcijas un attīstības banku. Taču viņi izvirzīja savus noteikumus: pieckārt palielināt tarifus, iesaldēt algas un tā tālāk. To mēs darīt nevarējām, un 2013. gada novembra sākumā SVF atteicās piešķirt mums kredītus. Tas bija smags trieciens.

— Jūsu stāsts liecina, ka jau tolaik Ukraina stāvēja uz smagas krīzes sliekšņa. Taču 2013. gada makroekonomiskie rādītāji ir gluži pieklājīgi, vismaz daudz labāki nekā pašlaik.

— Galveno problēmu radīja mūsu rūpniecības nolietojums, kas sastādīja 85%. Mēs taču gatavojāmies ieiet brīvās tirdzniecības zonā. Bija jāpāriet uz Eiropas standartiem. Šiem nolūkiem vajadzēja pārveidot visu rūpniecību. Kad kļuva skaidrs, ka resursus no Rietumiem mēs nesaņemsim, pievērsām uzmanību Ķīnai un Krievijai. Sākās nopietnas pārrunas. No Krievijas saņēmām reālus projektus 20 miljardu dolāru vērtībā. No Ķīnas – vēl 20 miljardus. 2014. gadu Ukraina sāka ar 40 miljardus vērtām investīciju programmām. Taču notika tā, kā notika.

—  Ja ķerties pie lietas tagad, vajadzēs daudz vairāk.

— Visas problēmas ir tikai padziļinājušās, parādījušās jaunas. Mums nāksies atjaunot infrastruktūru Donbasā, rūpniecības kompleksu. Un dzīvojamās mājas? Sagrauti 24 tūkstoši dzīvojamo māju. Tagad tās būs jāceļ no jauna.

— Jūs runājat tā, it kā ieņemtu premjerministra posteni. Pašlaik Kijevā neviens nedomā par 24 tūkstošiem māju Donbasā…

— Bet es atkārtošu vēlreiz, ka konference Ukrainas jautājumā jāorganizē ar mērķi rīkot brīvas demokrātiskas vēlēšanās, kuru rezultātā pie varas nāktu patriotiski spēki, spējīgi sākt mierlaiku būvdarbus, tostarp, arī atjaunot Donbasu. Mēs varējām uzņemties tādu atbildību.

— Jūs domājat Ukrainas Glābšanas komiteju?

— Komiteju un spēkus, kuri politiski ir kopā ar mums.

— Kas ir kopā ar jums?

— Par to nerunāšu, negribu kaitēt cilvēkiem.

— Tādā gadījumā – jautājums par tiem, kuri nav kopā ar jums. Šeit, Maskavā mēs sīki aprunājāmies ar jūsu valdības galvenajām amatpersonām – vicepremjeru Sergeju Arbuzovu, ienākumu un nodevu ministru Aleksandru Kļimenko, iekšlietu ministru Vitāliju Zaharčenko. Telavivā tikāmies ar enerģētikas ministru Eduardu Stavicki. Esam sarunājušies arī ar bijušajiem prezidenta administrācijas un citu struktūru darbiniekiem. Uzklausījām viedokli par notikumiem, kas likuši šiem cilvēkiem doties emigrācijā. Visi ļoti negatīvi vērtē Viktoru Janukoviču, izsaka pretenzijas viens otram, dažkārt pat ļoti nopietnas. Visi vēlas atgriezties Ukrainā, taču līdz šim doma, ka vajadzētu aizmirst aizvainojumus un kopīgiem spēkiem īstenot mērķi, lielākajai daļai nav nākusi prātā. Kāpēc?

— Par citiem teikt nevaru. Es ierosinu apvienoties tiem, kas uzskata, ka pašreizējais režīms tuvina Ukrainu katastrofai. Esmu gatavs sadarboties. Ļoti labi saprotu, ka tehniskās valdības veidošana Ukrainā liks piedalīties daudziem spēkiem, taču tikai tiem, kas nav iejaukts asinsizliešanā, nav iesaistīts valsts apvērsumā vai korupcijas shēmās, kas zināmas visiem.

— Vai tie, ko uzskaitījām, atbilst šiem noteikumiem?

— Domāju, ka viņi varētu šajā darbā piedalīties. Iniciatīvai ir jānāk no viņu puses.

— Ir vēl viena grupa, kas mūs interesē vienmēr – lielie Ukrainas rūpnieki. Viņiem pieder lielās rūpnīcas un citi uzņēmumi, kuros strādā tūkstošiem cilvēku. Vai šie pilsoņi būtu spējīgi sākt kopīgas darbības pret režīmu, kas iznīcina ekonomiku, tātad, arī viņu uztura bāzi? Pie tam viņiem pieder arī visi svarīgākie plašsaziņas līdzekļi, pirmkārt, telekanāli, un tos var noregulēt uz jebkuru vilni.

— Atsauksim atmiņā, kā sākās Eiromaidans. 2013. gada 30. novembra nakts, kad it kā rupji tika padzīta studentu demonstrācija. Pulksten 8 no rīta ierados darbā, ienāk mans preses sekretārs un saka: ieslēdziet televizoru. Visos kanālos viens un tas pats: milicija sit cilvēkus, skan ziņas par simtiem upuru. Es tūlīt zvanīju veselības aprūpes ministram: tūlīt pat brauc pa visām slimnīcām, un lai pēc stundas uz mana galda būtu saraksts ar cietušajiem: kādas traumas, kāda slimnīca, kāda palīdzība vajadzīga, kam – operācija. To, ko teica pa televizoru, es uztvēru burtiski.

Pēc pāris stundām man atnes sarakstu: deviņi cilvēki nogādāti slimnīcās, septiņiem sniegta palīdzība, un viņi devušies mājās, divi palikuši stacionārā. Viens – ar rokas lūzumu, otram – aizdomas par galvaskausa un smadzeņu traumu. Tas arī viss! Pēc tam man atnesa otru sarakstu, ar tiem, kas griezušies pie palīdzības. Izrādījās, ka viņu vidū bijis tikai viens students, pārējie – bezdarbnieki no Ivanofrankovskas, Ternopoles un Ļvovas apgabaliem.

Telekanālā "Inter" man deva divas minūtes paziņojumam, bet pēc tam atkal bezgalīgi mala tās asiņainās sejas un "studentu nežēlīgo piekaušanu." Zvanu Janukovičam: "Viktor, mums taču ar tevi ir darba dalīšana, ar medijiem es nenodarbojos. Paskaties, kā tevi nolej ar samazgām no rīta līdz vakaram. Tā taču līdz revolūcijai aizies." Bet viņš man atbildēja: "Zini, parunā tu pats ar saimniekiem."

Zvanu Firtašam, zvanu Ahmetovam, zvanu Pinčukam: "Zēni, kur ir jūsu sirdsapziņa? Premjerministrs sniedza oficiālu ziņojumu par notikušo, bet jūs ignorējat. Pierādiet pretējo. Atrodiet slimnīcu, kur, pēc jūsu vārdiem, nogādāti 150 cilvēki. Sameklējiet morgu, kur nogādāti 20 līķi. Sameklējiet, un jau rīt es paziņošu par demisiju." Viņi atbild: jā, jā, mēs labosimies. Un nekas nemainās, viņi turpina palielināt spriedzi. Vārdu sakot, oligarhu loma protestu reklamēšanā bija milzīga.

— Tad varbūt tieši viņi bija Maidana autori? Vai līdzautori, ja ņemsim vērā amerikāņus?

— Sazvērestība un gatavošanās apvērsumam notika visus četrus gadus, sākās, tiklīdz Viktors Janukovičs kļuva par prezidentu, tiklīdz tika publicēts likums par Ukrainas ārpusbloku statusu un Sevastopoles tālāko nomu uz 25 gadiem. Es to sajutu tūlīt pat. Agrāk mūs apskāva un bučoja visi rietumnieki, taču attieksme mainījās, tiklīdz apstiprinājām abus šos dokumentus. Viņi trenēja kaujiniekus, strādāja ar politiķiem un presi, gatavoja masveida akcijas. Nu, acīmredzot, vienojās arī par atbalstu ar oligarhiem. Tāpēc visi telekanāli kā pēc komandas mainīja pozīciju un sāka nikni protestēt pret prezidentu, valdību un varu kopumā.

—  Tātad viņu intereses sakrita ar amerikāņu iecerēm. Viņus biedēja Janukoviča jaunā komanda, tā saucamā Ģimene. Viņi baidījās, ka viņiem visu atņems.

— Skaidrs, ka viņi vai nu piedalījās sazvērestībā, vai izdarīja likmi uz varas maiņu un sekmēja to. Es nekomentēšu runas par "ģimeni", jo man nav ticamas informācijas. Taču es zinu, ka Janukovičam bija tuvas attiecības ar Firtašu un Ahmetovu, kā arī visiem oligarhiem, viņi tur nepārtraukti tikās, stundām ilgi sēdēja, kaut ko apsprieda.

— Taču tas neko nenozīmē. Šodien metas ap kaklu, rīt – nazi mugurā. Parastas galma lietas.

— Zināms ir viens: manas valdības līnija neatbilda oligarhu interesēm. Man bija valsts stabilitātes uzturēšanas un komunālo tarifu apturēšanas programma. Bet viņiem, visādiem apgabala mēroga gāzes un enerģijas uzņēmumu īpašniekiem bija vajadzīgi augsti tarifi, lai raustu naudu uz iedzīvotāju rēķina.

— Tagad viņu sapnis ir piepildījies, tarifi ir vairākkārt pieauguši. Eirointegrācijas un "pašcieņas revolūcijas" nestie labumi…

— Jā. Taču viņu nepatiku radīja ne tikai šis viedoklis par tarifiem. Mūsu valdība sāka cīnīties par līdzekļu izvešanu no ārzonām un pret trasfertu cenu veidošanu – diviem galvenajiem instrumentiem, kas ļauj izvairīties no nodokļiem. Viņiem gribējās, lai valdību vadītu lojālāks cilvēks, un šķita, ka man ir jāsaskaņo ar viņiem visi mani soļi. Taču to es nekad neesmu darījis.

—  Bet prezidents?

— Te nu man jāsaka taisnīgs vārds. Janukovičs neiejaucās mūsu īstenotajā ekonomiskajā politikā. Viņš nekad neteica, ka kaut kas būtu jānoprivatizē vai kādam jāatdod. Jau 2002. gadā, kad viņš ieņēma premjera amatu, bet es vienlaikus pildīju vicepremjera un finanšu ministra pienākumus, mēs apsēdāmies un aprunājāmies. Es teicu: "Viktor, var pelnīt ar biznesu, ar ko vēlies, tikai ne ar budžetu. Tā ir svēta lieta. Kopš tā laika nevienu reizi Janukovičs nav ierosinājis: klausies, vajag šo to nofinansēt, bet nauda aizies pa kreisi. Tāpēc tagad mums nevar izvirzīt nekādas apsūdzības. Viņi mēģina izgudrot kaut kādas krimināllietas, taču faktu nav. To nevar būt.

— Nu, lūk, arī par Janukoviču labs vārds ir atradies. Paldies par interviju.

71
Pēc temata
Luganska informē, ka Ukrainas bruņotajām vienībām pievienojušies algotņi
Ukraina atzīta par korumpētāko valsti Eiropā
Ukrainā bankrotējušu banku ieguldītāji draud ar trešo "Maidanu"
Vācu avīze informē par finansiālajām mahinācijām Porošenko telekanālā
Britu avīze gatavo rakstu par Porošenko, neskatoties uz draudiem
Latvijas uzņēmējs Jurijs Žuravļovs

"Izķidātā un izmestā" Latvija integrēsies vienotajā Eirāzijā: biznesmeņa prognoze

259
(atjaunots 15:44 20.05.2020)
Eiropas Savienība divu gadu laikā sāks izirt, Baltija XXI gadsimtā tiks integrēta vienotajā Eirāzijas telpā, uzskata uzņēmējs, Rīgas pilsētas domes bijušais deputāts Jurijs Žuravļovs.

RĪGA, 20. maijs — Sputnik, Andrejs Tatarčuks. Liberālās globalizācijas ēras noriets un pasaules līderu – Krievijas, Ķīnas un ASV – pievēršanās reālajai ekonomikai, dezintegrācija un haoss Eiropas Savienībā īstermiņa perspektīvā. Visbeidzot, neizbēgams Latvijas bankrots un tam sekojoša "izķidāto un mēslainē izmesto" Baltijas valstu pāreja lielā austrumu kaimiņa ekonomiskās ietekmes sfērā – tādas prognozes intervijā Sputnik sniedza Latvijas uzņēmējs Jurijs Žuravļovs.

Nav viegli uzņemties eksperta lomu, kad piesardzīgs ir pat SVF un tādu globālo struktūru, kā S&P un Moody’s analītiķi. Tomēr uzņēmēja viedoklis ir daudzu politiķu noklusētā nožēla par aizejošo laikmetu, kurā atklāta tirgus likumi bija svarīgāki nekā nacionālo interešu aizsardzība.

Fon der Leiena – Gorbačova lomā

Mūsu sarunbiedrs uzskata: Eiropas Savienības sairums ir neizbēgams, process ir neatgriezenisks un lielā mērā atkarto Padomju Savienības likteni perestroikas laikā.

ES dalībvalstu karogi
© Sputnik / Алексей Витвицкий

"Pārvalstisko apvienību, tādu kā ES un PSRS dezintegrācijas scenāriji ir ļoti līdzīgi – šķiet, Padomju Savienība perestroikas sākumā pat bija labākā stāvoklī. Briti to jau aptvēra un paspēja ar Brexit pamest grimstošo kuģi. Tagad beidzas pasaules attīstības eirocentriskais cikls, kas sākās pagājušā gadsimta vidū ar Māršala reformām pēckara Eiropā, ar NATO bloka izveidi, ASV lobētāju institūtiem Eiropā un citu struktūru izveidi, kas zaudē aktualitāti jaunajā gadsimtā. Covid-19 pandēmija pasaulē ir ērts iegansts apgūt un pārdalīt triljoniem eiro un dolāru, iepērkot vērtspapīrus un sagrābjot uzņēmumus reālās ekonomikas segmentos. Taču vīruss ir globālo finanšu struktūru un politiķu sazvērestības aizkars, lielākā afēra vēsturē pasaules aktīvu pārdalei," ir pārliecināts Žuravļovs.

Firmas "Marika" dibinātājs un īpašnieks, Rīgas domes bijušais deputāts un politiķis Jurijs Žuravļovs jau ilgus gadus dzīvo nelielā villā Torrevjehā – "Spānijas krievu galvaspilsētā" Kosta Bravas piekrastē Alikantes provincē. Viņš bija viens no pēdējiem Latvijas pilsoņiem, kuri atgriezās mājās divus mēnešus pēc robežu slēgšanas. Žuravļovs pats organizēja sev repatriācijas reisu uz Rīgu – pa Eiropas autotrasēm, refrižeratora kabīnē. Kravas kastē – papilnam augļu Baltijas mazumtirdzniecības veikalu tīklam.

Viņš atcerējās, ka Latvijas vēstniecība Spānijā ļoti draudzīgi izsniegusi atļauju robežas šķērsošanai. To pašu viegli saņemt Francijā. Luksemburgā viņš sastapa policiju, uz Vācijas robežas pirmo reizi pārbaudīja pases. Aizbraucis līdz Diseldorfai pie meitas, pēc tam sēdies prāmī Ķīlē uz Latviju. Viņaprāt, Latvijā ir mierīgāk nekā Kosta Bravas piekrastē.

"Vidusjūras dienvidrietumi ir ar koronavīrusa iedomātajiem draudiem visvairāk iebiedētais reģions, - uzskata mūsu sarunbiedrs. – Visas šosejas pie Torrevjehas robežas ir slēgtas, aptiekā vari ieiet tikai maskā. Spānijā it kā uzspridzināta neitronu bumba, iebiedēšana ir drausmīga – uz ceļiem tikai kravas mašīnas un policija. Krievu Torrevjehā ir 20% no 150 tūkstošiem iedzīvotāju, lai arī dažs labs aizlidojis mājās. Taču krievi nav tik lielā mērā pakļauti koronakrīzes paranojai.

Kas tas tāds ir – šis vīruss? Sliktākajos gadījumos tas ved pie gripas, kas draud ar pneimoniju un asins sabiezēšanu, tā savukārt – pie plaušu tromboembolijas un skābekļa bada. Lielākajā daļā gadījumu MPV aparāts un reanimācija nav vajadzīga, pietiek ar aspirīnu asins sašķidrināšanai un inhalācijām ar etiķi, ēteriskajām eļļām un spirtu.

Loģisks jautājums: kas gūst labumu no koronakrīzes? Ar ASV Demokrātisko partiju saistītie finansisti, SVF, banku grupas un korporācijas, tā paša Džordža Sorosa struktūras, kas sagrāva sterliņu mārciņu 90. gados un izputināja miljoniem angļu. To pašu histēriju mēs vērojam ES un Latvijā. Eiropas Komisijas prezidente Urzula fon der Leiena patlaban nonākusi PSRS prezidenta Mihaila Gorbačova lomā – gan perestroiku gribas, gan bail zaudēt vienotās Eiropas Savienības nesenās pagātnes sasniegumus un ieguvumus. Agrāk taču tā bija īstas demokrātijas un vienlīdzības alianse saskaņā ar Roberta Šūmana formulu. Kas notiks eirozonas un Eiropas iespējamas krasas devalvācijas gadījumā? Tās stabilitātē EK tagad plāno iesūknēt vairāk nekā pustriljonu eiro?"

Uzņēmējs ir pārliecināts, ka koronavīrusa gripas "fantikā" ietītās krīzes rezultātā labumu gūst trīs konkurējošas, taču partnerību saglabājošās valstis – Krievija, Ķīna un ASV.

NATO vecuma plānprātība, Eiropas noriets, Eirāzijas uzplaukums?

Šī krīze izmetīs mēslos visu veco, nevajadzīgo un neefektīvo, uzskata Žuravļovs. Ķīnā pandēmija ir instruments jebkādu "krāsaino revolūciju" mēģinājumu apspiešanai, ko iniciējuši tie paši globālie liberālie konsorciji. Kā izgaiņāt "melno krekliņu" pūli, kas ieņēmis visu centrālo ielu? Ieviest ārkārtas epidemioloģisko situāciju. Visa opozīcija, ārzemju aģenti, hibrīdie resursi nonāk stingrā karantīnā, transakcijas tiek izsekotas, kārtību kontrolē kārtības sargi, bruņota tautas milicija un armija.

Žuravļovs vērtēja, ka Ķīnas makroekonomika pasaules ekonomikas lejupslīdes rezultātā, pieprasījuma samazināšanās un tirdzniecības karu, ražotņu apstāšanās, konteineru kuģu frakts utt. dēļ zaudējusi salīdzinoši nelielu naudu, taču pie tam daudz vairāk ieguvusi stratēģiskajā aspektā, tostarp arī pārpērkot perspektīvus aktīvus teritorijā no Āfrikas un Āzijas līdz vienotajai Eiropai. EK prezidente ieslēgusi drukas mašīnu eiro emisijai un pat izteikusi iebildumus Vācijas kanclerei Angelai Merkelei – politiķe norādīja, ka ķīnieši pārpirks Eiropas vērtspapīrus, ja to steigšus neizdarīs Eiropas kapitāls.

Savukārt Krievijas aspektā, norādīja uzņēmējs, novērojams Ķīnas "mīkstais" variants. Krievija novājina saikni ar dolāru, kontrolējot koronavīrusa izplatību labāk nekā ES un ASV un atbalstot sociāli viegli ievainojamas pilsoņu grupas.

Arī ASV ir līdzīga situācija, izņemot vienu faktoru: prezidents Donalds Tramps turpina pastiprināt iekšpolitiku, tostarp arī sociālo.

Otršķirīgie projekti, kuru starpā Žuravļovs min Ziemeļatlantijas aliansi, pēc viņa domām, nav dzīvotspējīgi.

"Šī krīze ir parādījusi, ka NATO ir tikai tukša pašreklāma. Organizācija nespēj aizsargāties no gripas vīrusa, bet pagājušā gadsimta militārā tehnika, ko Latvija iegādājusies šī projekta ietvaros, bija efektīva XX gadsimtā, bet tagad – vairs ne. Trampam nepatīk, ka Amerikas izdevumi alianses vajadzībām sastāda gandrīz 50% no NATO budžeta. Tā tas notiek katru gadu. Gandrīz neviens Eiropā nevēlas maksāt par šo biznesu, ne Austrija, ne Somija, kas robežojas ar Krieviju, nav bloka locekles. Jā, mēs, "bagātie baltieši", Latvija – esam viens no lojālākajiem locekļiem, kuri maksā NATO jau vairāk nekā 2% IKP. Bet Vāciju tas neinteresē.

Ēdiens bezmaksas virtuvē Rīgā
© Sputnik / Sergey Melkonov Sergey Melkonov

Esmu pārliecināts, ka daudzi tādi mākslīgi projekti un doktrīnas, kas saistītas ar pagājušā gadsimta aukstā kara koncepcijām un globālo korporāciju un banku ekspansijas projektiem, bauda savus pēdējos dzīves gadus. Esmu par to pārliecināts, lai ko runātu propagandisti, kuri saņem lielās algas.

NATO valstu alianse tagad ir vecuma plānprāta līmenī. Amerikāņu nodokļu maksātāji nesaprot, kāpēc viņi katru gadu iemaksā šajā ieroču biznesā gandrīz tikpat daudz naudas, cik Eiropas Savienība sadrukājusi cīņai ar pandēmiju? "Koronakrīze" ir laiks, kad nerentablie projekti tiks slēgti, priekšplānā iznāk reālās ekonomikas sektori, tādi, kā agrārā rūpniecība," uzskata uzņēmējs.

Ko Latvija varētu privatizēt un pārdot?

Tomēr krīzes koncepcija – globālisma un liberālā politiskā populisma lauka paplašināšana, pēc Žuravļova domām, vēl nav izsmēlusi savas iespējas. Pirmkārt, ārkārtējās situācijas apstākļos Latvijai kļuva pieejams un rezervēts 4,1 miljards eiro – pēc viņa domām, šī nauda tiks apgūta gada laikā. Otrkārt, pat pēc vērienīgās deindustrializācijas valstī ir resursi, varbūt pat labāki nekā bijušie padomju rūpniecības flagmaņi – RAF, VEF un desmitiem citu.

"Vērtīgākie aktīvi vēl joprojām ir valsts un pašvaldību ziņā: piemēram, puse mežu mūsu valstī pieder VAS "Latvijas Valsts meži", iespējams privatizēt kārtīgu daļu no "Latvenergo" ieskaitot triju HES kaskādi uz Daugavas. Rīga – tā ir atsevišķa zelta bedre. Domāju, drīz vien privatizācijai būs pieejami tādi pašvaldības uzņēmumi, kā "Rīgas namu pārvaldnieks", "Rīgas ūdens", "Rīgas meži". Valsts atņēma pašvaldībām Ventspils, Rīgas un Liepājas ostas, kāpēc gan tagad tās nepārdot, nenodot privātajam kapitālam "Latvijas dzelzceļu"? Nav nekādu šķēršļu.

Kompānija airBaltic saņem valsts atbalstu no 250 miljonu eiro apmērā, tomēr tas nav tik rentabls aktīvs, ņemot vērā to, ka aviopārvadājumi un tūrisms nekad nebūs tik sekmīgi, kā bija pirms koronavīrusa krīzes. Baidos pat teikt, vai aviokompānijai izdosies noturēties pēc krīzes. Tūrismu var aizmirst: Spānija, kas 2019. gadā apkalpoja 90 miljonus ārvalstu tūristu, kuri ienesa 45 miljardus eiro, tagad paziņoja, ka līdz šī gada beigām pieņems no koronavīrusa vakcinētus tūristus. Tomēr vakcīnu radīt nav iespējams, notiek vīrusa štammu mutācija.

Skaidrs, ka Krišjāņa Kariņa valdība, izdevumu optimizācijas aizsegā pēc krīzes, arī valsts parāda segšanai atdos privatizācijai savus ienesīgākos aktīvus," prognozēja Žuravļovs, kurš agrāk konsultēja vienu no Latvijas valdībām privatizācijas jautājumos.

Viņa prognožu bezcerīgā pesimisma fonā ir arī cerību stariņš. Privatizācija un valsts lomas novājināšanās nacionālajā ekonomikā (izņemot fiskālo politiku, nodokļu autonomija ir ļoti svarīgs jebkuras valsts suverenitātes simbols) radīs jaunas iespējas biznesa attīstībai efektīvās nozarēs. To starpā ir lauksaimniecība, uzskata Žuravļovs. Pie tam viņš deva padomu: izpirkt no ārvalstu īpašniekiem, piemēram, Zviedrijas pensiju fondiem aramzemes, sēt, pļaut un vest klētīs.

Brīnišķīgā jaunā pasaule

Latvija spēj ieņemt līdera vietu Eiropā ražīguma ziņā – visu valsts teritoriju veido lieliskas lauksaimniecības zemes. Kvieši, rudzi, auzas – ar eksporta piegādēm Ķīnā un arābu valstīs.

Vietējiem valdošajiem politiķiem ir jāpierod pie domas, ka Eiropas dotācijas nav mūžīgas un vairs nekad nebūs iespēju uzturēt 400 tūkstošus valsts ierēdņu līmenī, pie kāda viņi pieradušie "treknajos" gados, uzskata Žuravļovs.

Uzņēmējs ir pārliecināts: Eiropas Savienība sāks sairt divu gadu laikā. Pirmās dezintegrācijas procesā būs krīzes pilnās dienvidu valstis – Spānija, Itālija, Grieķija un Portugāle. Ar Višegradas valstīm ir sarežģītāk, tomēr Čehija, polija, Ungārija un Slovākija arī ir uzkrājušas spēcīgas dezintegrācijas tendences. Višegradas klubā valda izteikts nacionālais protekcionisms, kāda nav Baltijā, pastiprinās antiliberālās tendences. "To, kas notiks ar Vāciju, kad Eiropa sabruks kā kāršu namiņš, šodien kanclere Angela Merkele neatzīst pat pati sev," konstatēja Žuravļovs.

Latvija, pēc viņā domām, ir pēdējo 30 tirgus demokrātijas gadu laikā pārāk novājināta, lai varētu atļauties neatkarīgu ekonomisko attīstības stratēģiju. Pēc Žuravļova domām, XXI gadsimtā Baltija būs integrēta vienotajā Eirāzijas telpā, kurā šobrīd ir Krievija un Eirāzijas ekonomiskās savienības valstis, kā arī dažas ŠSO valstis stratēģisko partneru statusā, ieskaitot ĶTR. Pēc uzņēmēja domām, perspektīvā tiks radīta Eirāzijas valstu politiski ekonomiskā alianse – no Lisabonas līdz Hainaņai un Singapūrai. Tajā ieies gan tagadējās ES un OECD (Ekonomiskās sadarbības un attīstības organizācija) valstis, gan Centrālās Āzijas un Tuvo Austrumu musulmaņu valstis, protams, ja vien nebūs reliģiskā ekstrēmisma risku.

Atliek tikai jautājums – ko Baltijas reģions var piedāvāt vienotajai Eirāzijai no ekonomikas viedokļa. Tomēr tā pagaidām ir pārāk tāla perspektīva.

259
Tagi:
Jurijs Žuravļovs, Latvija
Komunarkas slimnīcas darbiniece, foto no arhīva

"Nav saprotams, tas izturēsies". Zinātnieks pastāstīja par jauno koronavīrusu

175
(atjaunots 15:14 19.04.2020)
Krievijas nacionālais medicīniskais hematoloģijas pētījumu centrs strādā pie imūnsistēmas atbildes veidošanas pret jauno koronavīrusa infekciju. Zinātnieki jau fiksē imūnsistēmas šūnu reakciju pret SARS-CoV2.

Balstoties uz saņemtajiem datiem, viņi izstrādājuši testa prototipu, kas spēj fiksēt antiķermenīšu koncentrāciju ar Covid-19 slima cilvēka asinīs. Par to, kāpēc vajadzīgi tamlīdzīgi pētījumi un vai ar Covid-19 iespējams inficēties atkārtoti, RIA Novosti korespondentei Alfijai Jeņikejevai pastāstīja Nacionālā medicīniskais hematoloģijas pētījumu centra Transplantācijas imunoloģijas laboratorijas vadītājs Grigorijs Jefimovs.

- Ir skaidrs, kāpēc vajadzīgi testi jaunā koronavīrusa identifikācijai asinīs – tā tiek uzstādīta diagnoze. Bet kāda jēga SARS-CoV2 antiķermenīšu analīzēm? Tie taču veidojas tikai pēc dažām dienām un tobrīd parasti jau ir skaidrs, ka cilvēks ir slims.

— Antiķermenīši parādās ne ātrāk kā ceturtajā slimības dienā. Saskaņā ar pētnieku datiem Ķīnā, pēc desmitās dienas antiķermenīšu identifikācijas diagnostiskā vērtība ir pat lielāka, nekā pašas infekcijas diagnostika. Tāda analīze ļauj parakstīt pacientam piemērotāku terapiju. Tas ir pirmais aspekts.

Министерство обороны РФ

Otrkārt, patlaban Maskavā sāk aktīvi izmantot Covid-19 pacientu ārstēšanas metodi ar koronavīrusa infekciju izslimojušo donoru plazmu. Tā ir visai sena metode, ko izmantoja citu līdzīgu slimību gadījuma. Tā ir itin efektīva. Tomēr ārstēšanai vajadzīga plazma ar augstu antiķermenīšu saturu. To parāda kvantitatīvais tests.

Treškārt, nākotnē, kad pandēmija tuvosies beigām, vispārēji antiķermenīšu testi ļaus noskaidrot patieso ar SARS-CoV2 inficēto skaitu. Tā mēs varēsim noskaidrot par tos, kuri slimoja bez simptomiem.

— Tomēr zināma daļa testu tik un tā parādīs nepatiesi negatīvu rezultātu. Tas ir, cilvēks slimojis, taču viņu neieskaitīs.

— Diezin vai viņu skaits būs liels. Ķīniešu kolēģu dati rāda, ka 28. slimības dienā antiķermenīši atrodami 95% pacientu asinīs ar apstiprinātu Covid-19 diagnozi. Tas nozīmē, ka tādam slimnieku skaitam antiķermenīši asinīs reaģējuši uz konkrētu olbaltumvielu, ko izmantojuši testa izstrādātāji.

Testa izstrādē tiek izmantots neliels vīrusa genoma fragments. To ievieto šūnās – baktēriju vai cilvēka šūnās. Tās vīrusa genomu "aprēķina" un rada vienai no vīrusa olbaltumvielām analoģisku olbaltumvielu. Uz to reaģē antiķermenīši testa laikā.

— Vai jūsu prototips radīts līdzīgā veidā?

— Jā. Metodiski tas nav sarežģīti. To izmanto dažādām infekcijas slimībām jau apmēram trīsdesmit gadus. Lieta tāda, ka šis ir jauns vīruss un vajag pareizi izraudzīties fragmentu, uz kuru antiķermenīši tiktu izstrādāti īpaši aktīvi.

Dažkārt testa izstrādei izmanto visu vīrusu. Tā, piemēram, tika izstrādāta sistēma, ko nesen reģistrēja Virusoloģijas un biotehnoloģijas centrs "Vektor". Viņi izaudzēja SARS-CoV2, nogalināja to un tagad ar to "ķer" antiķermenīšus. Tā ir neparasta pieeja, jo nebūt ne visas laboratorijas var strādāt ar tādas bīstamības klases vīrusu.

— Tātad "Vektor" tests ir jutīgāks nekā jūsējais, ja viņi izmantoja veselu vīrusu, nevis fragmentu?

— Uz šo jautājumu nevaru atbildēt. "Vektora" testu neesmu turējis rokās. Savukārt mūsu sistēma, spriežot pēc provizoriskiem datiem, ir visai precīza. Patlaban mums nav neviena nepatiesi negatīva rezultāta.

Koronavīrusa testi, foto no arhīva
Пресс-служба мэрии Москвы

Tiesa, arī atlase nav liela – tikai desmit cilvēki. Tie ir cilvēki no paša pirmā saslimšanas viļņa. Viņi jau ir izveseļojušies, nosēdējuši noteikto laiku karantīnā un ir absolūti veseli. Ar viņu asins paraugiem mēs pārbaudām savus testus. Patlaban vēl nevaram strādāt ar ārstējamo pacientu biomateriāliem.

Tāpat esam izmēģinājuši testu ar paraugiem, kuri noteikti nav inficēti. Tās ir sen sasaldētas donoru asinis. Neviena analīze nav fiksējusi tajās antiķermenīšus pret SARS-CoV2, tātad neesam saņēmuši arī nevienu nepatiesi pozitīvu rezultātu.

Protams, tas dāvā cerību, tomēr mēs saprotam, ka viss ir jāpārbauda. Pagaidām mums ir prototips, kas strādā laboratorijas apstākļos. Lai to reģistrētu, vajadzīgi dati par tā jutīgumu nevis laboratorijā, bet kādā uzņēmumā, kas testu ražos.

— Vai esat jau atraduši partneri?

— Jā, pašlaik ir vienošanās ar vienu kompāniju. Pagaidām negribu to nosaukt – vēl neesam parakstījuši līgumu. Ja viss ritēs, kā plānots, jau pēc divām nedēļām reģistrēsim testu.

— Kā jums izdevās piesaistīt brīvprātīgos? Pirmajā saslimušo vilnī cilvēku skaits nebija liels.

— Publicēju aicinājumu savā lapā Facebook, kur aprakstīju mūsu pētījumu, pastāstīju par testa pārbaudēm un minēju, ka vajadzīgi brīvprātīgie ar apstiprinātu Covid-19 diagnozi. Negaidot saskārāmies ar lielu atsaucību. Daudzi gribēja piedalīties. Daļa jau ir atnākusi, daļa vēl tikai pošas – viņiem vēl jāpasēž karantīnā. Vēlāk viņi atnāks uz mūsu centru, nodos asinis.

Tomēr antiķermenīši ir tikai neliels mūsu darba fragments. Ilgāks un svarīgāks ir pētījums par T-šūnu imūnatbildi uz SARS-CoV2. Arī šiem eksperimentiem piesaistām brīvprātīgos ar apstiprinātu diagnozi.

— Kā imūnsistēma reaģē uz jauno koronavīrusu?

— Nekā neparasta nav. Mēs redzam, ka izslimojušajiem ir T-limfocīti. Šūnas aktivizējas, ja tām "parādīt" vīrusa fragmentu, tās ir "gatavas cīņai". Tās dēvē arī par imūnatmiņas šūnām. Tomēr pagaidām mēs nezinām, uz kādiem vīrusa genoma fragmentiem tās reaģē un kā tas korelē ar vīrusa mutāciju.

— Pārslimojušie iegūst imunitāti pret infekciju. Cik ilgi aizsardzība darbojas: dažus mēnešus, gadus vai visu mūžu?

— To mēs pagaidām nevaram pateikt. Pārāk īss laiks pagājis, kopš izveseļojušies pirmie pacienti. Taču kāds ķīniešu pētījums rāda, ka "lādiņš vienā bedrē divreiz nekrīt". Zinātnieki inficēja ar SARS-CoV2 divus pērtiķus, izārstēja un atkal mēģināja inficēt, taču neveiksmīgi.

No otras puses, nesen parādījās ļoti dīvaina informācija no korejiešiem – viņiem esot 91 atkārtotas inficēšanās gadījums. Nav saprotams, ko tas nozīmē. Man šķiet, pagaidām spriest būtu pāragri.

Protams, ir koronavīrusi, pret kuriem izstrādātie antiķermenīši saglabājas apmēram trīs mēnešus, tātad var diezgan ātri inficēties no jauna. Tie ir parastas akūtas elpceļu vīrusa infekcijas izraisītāji. Tie kopā ar mums ir miljoniem gadu, pielāgojušies mums, iemācījušies izvairīties no imūnsistēmas atbildes. Bet jaunais koronavīruss tikai nesen ielēcis cilvēku populācijā. Nav saprotams, kā tas izturēsies.

Tomēr mēs varam balstīties uz datiem par SARS-CoV, kura genoms lielā mērā līdzinās jaunā koronavīrusa RNS. Pēc tā mēs zinām, ka antiķermenīši saglabājas asinīs visai ievērojamā koncentrācijā vienu vai divus gadus. Pilnīgi iespējams, tāpat būs arī ar SARS-CoV2.

175
Tagi:
zinātnieki, koronavīruss
Temats:
Koronavīruss Latvijā un pasaulē
MiG-29SMT

Sīrija saņēmusi Krievijas iznīcinātāju MiG-29 otro partiju

0
(atjaunots 17:44 04.06.2020)
MiG-29 ir ceturtās paaudzes iznīcinātājs, paredzēts darbam pret visu tipu gaisa mērķiem vienkāršos un sarežģītos laikapstākļos, kā arī virszemes mērķu likvidācijai.

RĪGA, 4. jūnijs - Sputnik. Sīrijas armija saņēmusi no Krievijas pilnveidoto iznīcinātāju MiG-29 otro partiju, vēsta Krievjas vēstniecība Sīrijā savā lapā Twitter.

Lidmašīnas nodotas Sīrijai abu valstu militāri tehniskās sadarbības ietvaros, informēja diplomātiskā misija.

Diplomāti precizeja, ka Tuvo Austrumu valsts piloti jau sākuši lidojumus ar šiem iznīcinatājiem.

Laikā, kad Sīrijā sākās militārais konflikts, valsts Gaisa spēku bruņojumā bija vairāki desmiti MiG-29, to piegādes turpinājās kopš 80. gadu sāuma. Bez tam Krievijas Gaisa Kosmiskie spēki izmantoja vairākus MiG-29SMT operācijā pret teroristiem Arābu republikā.

MiG-29 ir ceturtās paaudzes iznīcinātājs. Tas paredzēts visu tipu gaisa mērķu likvidācijai ar vadāmo raķešu un borta lielgabala palīdzību vienkāršos un sarežģītos laikapstākļos, brīvā telpā un zemes fonā, arī traucējumu apstākļos, kā arī virszemes mērķu likvidācijai ar nevadāmiem lādiņiem vizuālas redzamības apstākļos.

MiG-29 pirmo reizi pacēlās gaisā 1977. gadā. Piecus gadus vēlāk to saņēma Bruņotie spēki, zināmu laiku tas bija Krievijas Gaisa kara spēku galvenais iznīcinātājs. Patlaban lielākā daļa šo lidmašīnu GKS aizvietota pret jaunāka tipa mašīnām.

0
Tagi:
Sīrija, Krievija
Pēc temata
Nevajag kļūt nekaunīgiem: Krievijas Su-35 sastapušas ASV spiegu pēc visiem noteikumiem
Krievijas GKS iznīcinātāji un trieciennieki sacensībās "Aviadarts"
MiG-31 maksimālā ātrumā un augstumā: pārtveršana stratosfērā
Kādiem nolūkiem Krievijai tālā darbības rādiusa raķešu bumbvedēji Tu-22M3