Krievijas Intermodālās loģistikas asociācijas izpilddirektors Aleksandrs Ļisins

Eksperts: projekts Rail Baltica vajadzīgs NATO karavīru pārvadāšanai nevis kravu transportam

175
(atjaunots 08:47 02.11.2016)
Igaunija un Latvija var ieinteresēt pārvadātājus no Krievijas ar pievilcīgu izeju pie jūras ostām, taču ne ar dzelzceļa projektu Rail Baltica, uzskata Krievijas Intermodālās loģistikas asociācijas izpilddirektors Aleksandrs Ļisins.

RĪGA, 2. novembris — Sputnik, Aleksejs Stefanovs. Jau ilgus gadus uz vietas buksē Eiropas standarta sliežu ceļu dzelzceļa projekts, kura mērķis ir savienot Baltijas valstis un Rietumeiropu.

Vai Rail Baltica konkurēs ar Krievijas dzelzceļiem? Vai loģistikas ķēdē palikusi vietiņa igauņu un latviešu pārvadātājiem? Ar šiem jautājumiem Sputnik korespondents vērsās pie Krievijas Intermodālās loģistikas asociācijas izpilddirektora Aleksandra Ļisina.

- Atklāti sakot, kad projekts Rail Baltica vēl tika apspriests, man šķita, ka tā ir tāda Eiropas Savienības valstu tālākas savstarpējas integrācijas forma. Kad Baltijas valstis savas nacionālās valūtas nomainīja pret eiro, agri vai vēlu bija jāparādās arī Eiropas dzelzceļam ar 1435 mm sliežu platumu. Krievijā dzelzceļa tīklā sliežu platums nemainās — 1520 mm. Starp citu, pēc Krievijas impērijas sabrukuma arī somi ieviesa Eiropas standartus.

Runājot par iespējamajām loģistikas shēmām, jāsaka, ka droši vien ar laiku Baltijas valstu dzelzceļa termināli, kas piemēroti viena un otra sliežu platuma vagoniem, konkurēs ar pierobežas termināliem Polijā un Slovākijā. Parādīsies vēl viena ķēdīte.

- Tātad pašam projektam, pēc jūsu domām, ir perspektīvas? Tas tomēr pārāk ilgi buksē, un Baltijas valstis nevar vienoties par daudziem jautājumiem.

— Tādos projektos es vienmēr meklēju, kam tas ir izdevīgi un interesanti. Negribu nevienu aizvainot, taču esmu secinājis, ka Rail Baltica ir ne tik daudz interesants Baltijas ekonomikai, cik NATO valstu loģistikai — karaspēka pārvietošanai.

Piemēram, Klaipēdas ostā ar lielāko prieku izkrauj NATO tankus. Es saprotu, ka tas ir politisks jautājums, un to mēs liksim pie malas, taču loģistika ir un paliek loģistika. Projekts Rail Baltica dāvā lielisku shēmu karaspēka transportēšanai, kas ļauj operatīvi atrisināt problēmu. Tranzīta kravām tāda perspektīva šķiet apšaubāma. Kurš būs galvenais pasūtītājs? Es pagaidām neredzu nopietnus spēles dalībniekus.

-Jūs pārstāvat intermodālo pārvadājumu asociāciju, tas ir, kravas piegādes ar dažādiem transporta veidiem, ko veic viens pārvadātājs. Tādējādi tiek ietaupīts laiks, un samazinās izdevumi. Vai tādā ķēdē ir vieta igauņu un latviešu pārvadātājiem maršrutā Austrumi — Rietumi un Rietumi — Austrumi?

— Visi pārvadātāji strādā no jūras ostām. Krievijas importētājiem patīk Baltijas ostas un to pakalpojumi. Tas ir drošāk un lētāk nekā citi varianti. Tomēr dažādu iemeslu dēļ Baltijas ostas zaudē apjomus un kravas, tas noteikti iespaido Igaunijas, Latvijas un visu pārējo pārvadātāju perspektīvas.

- Vai Krievija izbeidz tranzītu cauri Baltijas valstu ostām?

— Krievija nekad nav turējusi noslēpumā, ka gatavojas attīstīt Ziemeļrietumu federālā apgabala, Ļeņingradas apgabala ostas. Tās ir jāpiepilda. Baltijas ostas ir padomju laiku mantojums, un daudzi pārvadātāji strādā pēc veca paraduma, jo tā bijis vienmēr. Protams, Baltijā ir atsevišķi projekti, tie attīstās, taču to kopskaits nav liels. Piemēram, "Urālkālijs", kurš lielāko daļu kravu pārkrauj caur savu Baltijas beramkravu terminālu Sanktpēterburgā, taču veic piegādes arī caur Venstpils ostu Latvijā un Klaipēdas ostu Lietuvā.

Ja Baltijas valstu pārvadātāji kopumā saglabās no cenas un kvalitātes viedokļa izdevīgus piedāvājumus, viņi, protams, savu nišu noturēs. Lai kādi būtu politiskie lozungi, piemēram, par nepieciešamību noslogot Bronka ostu Sanktpēterburgā, ekspeditori izvēlēsies ierastās un agrāk izmantotās shēmas.

- Vai jūsu asociācija arī izmantoja Baltijas ostas?

— Protams. Ļoti bieži imports no Eiropas un Ķīnas iet cauri Baltijas ostām. Šīs shēmas jau sen tiek izmantotas nelielu vai regulāru kravu nosūtīšanai, ko tālāk var pārvadāt ar autotransportu.

- Tātad Baltijas valstu ostas varēs pamazām integrēties EES dalībvalstu loģistikas pakalpojumu shēmā?

— EES kontekstā runa ir par sauszemes tranzītu. Šajā gadījumā viss iet garām Baltijas valstīm — gan tiešā, gan pārnestā nozīmē. Šo valstu iedzīvotāju skaits nav tik liels, lai tā dēļ mainītu transporta kustības virzienu. Runājot par ražošanas iespējām, jāatgādina, ka tur nav tik daudz rūpnīcu, kurām būtu vajadzīgas sauszemes transporta ķēdes.

175
Pēc temata
Rail Baltica: strīdus ceļš
Marija Butina, foto no arhīva

Krievija aizsargās žurnālistus: Butina pastāstīja par kampaņu #Своихнебросаем

15
(atjaunots 10:59 18.01.2021)
Lietā ar krievu žurnālistu vajāšanu Latvijā ar sabiedrisko rezonansi vien būs par maz, un kampaņas #Своихнебросаем ietvaros paredzēta reāla palīdzība cilvēkiem, pastāstīja projekta autoru Marija Butina

RĪGA, 18. janvāris — Sputnik. RT uzsācis informatīvu kampaņu Latvijā aizturēto krievvalodīgo žurnālistu atbalstam Marijas Butinas projekta #Своихнебросаем ietvaros.

2020. gada 3. decembrī Latvijas Valsts drošības dienests aizturēja un nopratināja septiņus krievvalodīgos žurnālistus sakarā ar apsūdzībām par ES sankciju režīma pārkāpšanu, ņemot vērā sadarbību ar starptautisko ziņu aģentūru "Rossija segodņa", lai arī pati aģentūra sankciju sarakstā nav atrodama. Krievija jau vairākkārt norādījusi, cik absurdas ir šādas apsūdzības.

Par vērienīgo informācijas kampaņu, kas aizsākta Krievijā žurnālistu atbalstam, tās mērķiem un īpatnībām portālā Baltnews pastāstīja sabiedriskā darbiniece, projekta autore Marija Butina.

– Butinas kundze, projekta #Cвоихнебросаем ievāros darbu sākusi vērienīga informācijas kampaņa krievvalodīgo žurnālistu atbalstam Latvijā. Kāds ir tās mērķis?

– No vienas puses, sabiedriskajai atbalsij ir principiāli svarīga loma, jo patlaban Latvijā ir vērojams absolūts beztiesiskums.

Latvijas pilsoņus tiesā – mēs taču saprotam – par to, ka viņi pauž "partijas ģenerālajai līnijai" alternatīvu viedokli. Tāpēc pasaulei tas ir jāuzzina.

Savā pusē jāpiesaista cilvēki, līdzjūtīgi tiesībsargi, kuru pasaulē ir pietiekami daudz un kuri ļoti labi saprot: šodien atnākuši pēc šiem žurnālistiem, bet rīt atnāks pakaļ vēl kādam.

No otras puses, mēs plānojam vēl virkni pasākumu, kas saistīti ar reālu palīdzību šiem cilvēkiem. Protams, ar vienkāršu sabiedrisko atbalsi šajā gadījumā nepietiks.

– Kādi būs pasākumi?

– Tā ir pilna mēroga kampaņa. Mēs piesaistīsim profesionālās aprindas, žurnālistus.

Protams, tiek plānotas plašas akcijas, cik tas iespējams pandēmijas apstākļos. Būs arī individuāli pasākumi, ievērojot sociālo distanci.

Runa ir arī par parakstu vākšanu šo cilvēku atbalstam, vērsīsimies starptautiskajās organizācijās. Virkne vēstuļu jau ir sagatavotas.

Protams, cilvēkiem jāpalīdz arī faktiski ar tiem pašiem advokātiem. Viņiem vajadzīga kvalitatīva aizstāvība. Plānojam sniegt arī juridisko palīdzību.

Protams, par pašu galveno uzskatāma publiskas informācijas sniegšana. Pēc savas pieredzes zinu, ka tam ir ļoti liela nozīme.

– Vai runājot par masveida pasākumiem, jūs domājat protestu akcijas?

– Jā. Runājot par masveida pasākumiem, es domāju, protams, par iespējamiem piketiem pie valsts iestādēm, Latvijas vēstniecības.

Diemžēl dažkārt iznāk tā, ka bez ielu akcijām nav iespējams piesaistīt pietiekamu uzmanību situācijai. Mēs pielietosim visas sabiedrībai pieejamās metodes.

Piedevām – sarakste ar Krievijas un, protams, arī Latvijas valsts iestādēm.

– Kāpēc tieši tagad vajadzīga informatīvā kampaņa?

– Žurnālistus patiešām var iesēdināt. Pirmkārt, ir jāsaprot, ka patlaban reālas briesmas draud viņu veselībai, viņu dzīvībai, viņu tuvinieku dzīvībām.

Otrkārt, tas rada precedentu – cilvēku vajāšana par vārda brīvību, cilvēku vajāšana par alternatīva viedokļa paušanu.

Tā mēs tālu netiksim, vienā brīdī izrādīsies, ka pasaulē ir tikai viena cilvēka vai cilvēku grupas viedoklis. No plašsaziņas līdzekļu viedokļa līdzsvars rodas, tikai pateicoties dažādiem viedokļiem.

Esmu pārliecināta, ka tāds elements, kā neatkarīgie mediji nepastāv. Ir dažādas interešu grupas, ir žurnālistu subjektīvais viedoklis. Mums tagad visa žurnālistika ir subjektīva. Tomēr ar dažādu viedokļu palīdzību tiek nodrošināta iespēja visiem – Eiropas Savienības, Krievijas, Amerikas – pilsoņiem saņemt objektīvu informāciju. Ir jāpieliek punkts mēģinājumiem aizbāzt muti, mēģinājumiem padarīt žurnālistus par raganām, ko tagad nu dedzinās.

Man šķiet, tas ir Krievijas, Krievijas tiesībsargu pienākums – atbalstīt žurnālistus Latvijā, jo runa ir par mūsu tautiešiem.

– Atgriezīsimies pie jautājuma par žurnālistiem Baltijas valstīs. Kāda varētu būt atbilde uz Baltijas varasiestāžu soļiem?

– Neapšaubāmi, simetriskas metodes. Krievija nav uzbrucējvalsts. Krievija ir valsts, kas palīdz tiem, kuri vēršas pēc palīdzības, kas vienmēr aizstāvēs savas nacionālās intereses, savu suverenitāti un savu nacionālo drošību. Šajā gadījumā ar zobenu ir ieradušies pie mums, un mums jāsper simetriski soļi.

Ja viņi vajā mūsu žurnālistus, jāierobežo viņu oficiālo mediju darba iespējas Krievijas teritorijā. Protams, nevar tā aizbāzt muti, kā viņi to dara ar mums. Tomēr var sarūgtināt dzīvi nelabvēļiem. Šim nolūkam ir noteikti varianti. Reizēm jāizmanto arī izraidīšanas variants.

Ne jau mēs to esam sākuši.

– Vai situācija ar Krievijas mediju un krievvalodīgo žurnālistu vajāšanu Baltijas valstīs jau ir sasniegusi apogeju vai varam gaidīt kaut ko ļaunāku?

– Es būtu ļoti priecīga, ja varētu teikt, ka nu jau sasniegts dibens un tālāk vairs nav, kur krist. Taču diemžēl uzskatu, ka rusofobais noskaņojums pasaulē pastiprināsies.

Šodien tie paši informācijas giganti un sociālie tīkli ir ieguvuši milzu resursu: ja viņi spēj nobloķēt Savienoto Valstu prezidentu Donaldu Trampu un ne vienu reizi vien ierobežojuši Krievijā izstrādātu saturu, var sagaidīt mūsu žurnālistu agresīvu vajāšanu no rietumvalstu puses, it īpaši Krievijā šogad sagaidāmās vēlēšanu kampaņas, vitāli svarīgu politisko ciklu aspektā.

Jāsaprot, ka žurnālistu sabiedrībai ir iespēja palīdzēt izplatīt patiesu informāciju. Ir jāstrādā, neskatoties ne uz kādiem šķēršļiem.

15
Tagi:
Krievija, Latvija, žurnālistu vajāšana, žurnālists, RT
Pēc temata
#Своихнебросаем: RT laiž klajā kampaņu Latvijā aizturēto žurnālistu atbalstam
"Varasvīri grib, lai cilvēki baidītos": Lindermans par žurnālistu vajāšanu Latvijā
"Reaģēt ātri un stingri": Vladimirs Putins par Krievijas žurnālistu tiesību pārkāpumiem
Lindermans: kas devis atļauju žurnālistu aizturēšanai Latvijā?
VDD organizējis kratīšanu pie krievvalodīgajiem žurnālistiem Jakovļeva un Lindermana
Maestro Raimonds Pauls, foto no arhīva

"Galvenais izturība un raksturs": Pauls pastāstīja par nākotnes plāniem

43
Šodien Maestro svin savu jubileju, viņš ir noskaņots turpināt ražīgu darbu, priekšā ir grandiozi plāni, bet visiem saviem pielūdzējiem šajā sarežģītajā laikā viņš vēl "turēties un neklepot".

RĪGA, 12. janvāris - Sputnik. Maestro ir ļoti grūti noķert. Pirmkārt, šādu interviju viņam bijis tik daudz, ka jubilārs joprojām joko: "Ja ikviens, kam esmu devis interviju, būtu maksājis man eiro, es jau sen būtu miljonārs!"

Otrkārt, par spīti visam, Paulam katra diena ir aizņemta – viņš nemitīgi uzstājas, apceļojis ar koncertiem visu Latviju, raksta Bb.lv, atsaucoties uz žurnālu "Telegraf". Viņš stingri ievēro pats savu padomu: "jāgriežas kā vāverei ritenī – ja apstāsies, tad tas jau ir viss, it īpaši manā vecumā!".

Par laimi, Maestro ir draugi: Latvijas Radio trešā kanāla direktore Gunda Vaivode un Latvijas Nacionālā teātra izpilddirektors Ojārs Rubenis palīdz klasiķim ar koncertu organizēšanu, tāpat viņi ir Paula kaimiņi. Viņi saprot, ka Pauls un klavieres ir neatdalāmi. Pats jubilārs arī to saprot. Ja pirms ceturtdaļgadsimta viņš jokoja, ka "pēc sešdesmit gadiem vecums tāds, ka dzimšanas dienas jāsvin katru gadu", tad 80 gadu vecumā viņš jau runāja pilnīgi nopietni, patiesi nervozi berzēdams plaukstas pirms jubilejas koncerta: "Skaitlis ir draudīgs!" Tagad, šķiet, viņš par šo tēmu vairs nejoko - vienkārši strādā. Rezultāts ir apbrīnojams – pirkstu motorika joprojām ir neticama, bet enerģētika, kas nāk no Paula personības, patiešām ir grandioza.

Visu šo laiku žurnāls "Telegraf" paretam zvanīja Maestro, cenšoties neatraut viņu no piesātinātā grafika. Te viņa mazmeita Amerikā precas ar armēņu scenāristu, te viņam ordeni piešķir. Tikties personīgi izdevās pavisam nejauši – Mūzikas namā "Daile" Barona ielā, kur bieži uzstājas Maestro.

— Kāds ir noskaņojums, Paula kungs?

— (Pēc pauzes, aiz maskas tikai acis pamirkšķināja.) Kolosāaaaaali! (Atkal neliela pauze.) Principā es mazliet strādāju. Kas tad vēl atliek?

Kaut gan daudz kas nav skaidrs. Lūk, piemēram, jau gada sākumā esmu iestudējis albumu "Trīs Raimondi" ar maniem kolēģiem: vijolnieku Raimondu Ozolu un taustiņinstrumentālistu Raimondu Macatu. Programmas pirmizrādei vajadzēja notikt aprīlī Splendid Palace, bet tad ieviesa ārkārtējas situācijas režīmu, un viss tika atcelts, pārcelts uz rudeni. Tagad kļuva zināms, ka "Trīs Raimondi" tiek pārcelti uz 2021. gada aprīli. Un ko lai nu dara?

— Sāk, ka latviešu publika jums ir vistuvākā, jo tā ir savēja. Bet ar ko tā atšķiras no krievu publikas?

— Vispār es nesadalu sabiedrību pēc tautības, manai ģimenei tas vispār nav raksturīgs. Bet tā ir taisnība, ka latvieši, protams, ir atturīgāki emocijās. Ziemeļnieki, tā teiksim. Bet tas arī ir slikti – šajā ziņā Rīga ilgu laiku vispār bija emocionāli slēgta. Ar krieviem, protams, viss ir vienkāršāk: laba melodija, un uzreiz viss rit pilnā sparā, pēc koncerta aicina uz restorānu, gatavi nēsāt uz rokām. Un tā tas vienmēr ir bijis, un joprojām ir tā. Es to zinu pēc paša pieredzes – uzstājos ar koncertiem ne tikai Maskavā, bet arī Sanktpēterburgā un Kijevā. Slāvi! Pat ja runājam par publiku mūsu Rīgas Krievu teātrī, ar ko es ar prieku sadarbojos, – tur publika ir daudz emocionālāka. Bet, manuprāt, arī latviešu publika ir ļoti interesanta …

— Maestro, pateicoties jums, esmu apguvis jaunu latviešu vārdu – "draņķis"! To jūs pateicāt reklāmā, kura aicina pasargāt sevi no infekcijas. Ko jūs varat novēlēt visiem šajā grūtajā laikā?

— Turēties! Jāturas. Jācenšas kaut ko darīt. Un neklepot.

— Vai jūs atceraties jums vissmagāko laiku? Varbūt Otro pasaules karu, ko jūs pārdzīvojat?

— Jā, bija stāsts 1944. gada rudenī, kad fašisti pameta Rīgu, man toreiz bija deviņi gadi. Es dzīvoju kopā ar tēvu, mammu un māsu Edīti Iļģuciemā. Pilsētu pastāvīgi bombardēja, turpat līdzās atradās Spilves lidosta, svarīgs stratēģiskais objekts.

Tagad var teikt, ka padomju lidmašīnas bombardēja tikai lidlauku, bet arī mēs no tā dabūjām. Tiklīdz sākās uzlidojums, mēs ar visu ģimeni no visa spēka skrējām uz mājas pagalmā iekārtoto zemnīcu, pat ja tas bija naktī - momentāni, apakšveļā skrējām, kas kuram bija mugurā. Jā, tas tik bija biedējoši...

Taču visļaunākais man bija laiks, kad šņabi dzēru. Es negribu to atcerēties. Tas bija ļoti tumšs laiks... un tikai tu pats vari no tā atbrīvoties. Mana sieva Lana arī man palīdzēja. Starp citu, vai tu joprojām iedzer?

— Kādu reizi nedēļā, veselība vēl ļauj.

— Es šorīt no rīta iedzēru. (Pauze). Divas tabletes iedzēru un devos pie klavierēm.

— Ko jūs domājāt par ideju nosaukt jūsu vārdā koncertzāli, kad tā tiks uzbūvēta Rīgā?

— Pasarg Dievs, es vēl esmu dzīvs, man vēl jāstrādā.

— Tomēr novembrī jums tika piešķirts augstais Japānas apbalvojums - Uzlecošās Saules ordenis ar zelta stariem un kaklarotu...

— Tas, protams, ir patīkami. Bet man jau ir tik daudz ordeņu... Latvijas Triju Zvaigžņu ordenis jau piešķirts, vairākas pakāpes. Pagājušajā gadā Gruzijas ordeni pasniedza... Vēl man ir "Goda zīme" kopš padomju laikiem. Starp citu, ļoti smags ordenis, pie uzvalka tā vienkārši nepiekarināsi.

Starp citu, man arī ir PSRS Tautas skatuves mākslinieka pakāpe, nozīme un diploms, ko parakstījis PSKP CK ģenerālsekretārs Konstantīns Čerņenko! Tas, šķiet, bija pēdējais viņa parakstītais dokuments - tieši 1985. gada sākumā viņš nomira.

— Atceros, jūs spēlējāt karalienei, un tad kādā laikrakstā parādījās virsraksts: "Viņš spēlējis visiem karaļiem!"

— Visiem gan nē. Tikai diviem – vēl zviedru karalis bija. Runājot par Japānu, starp citu, bija interesants gadījums. Pirms vairākiem gadiem gāju garām viesnīcai "Rīga", pēkšņi no tās iznāca japāņu tūristu grupa, un gids teica: "Lūk, šis ir tas pats komponists, kurš sacerēja dziesmu "Miljons sarkanu rožu"." Japānā tas arī bija hīts, ne tikai pie mums un Krievijā. Un tad es patiešām nobrīnījos par to, ka visi šie japāņi nostājās rindā manis priekšā, paklanījās un sāka čivināt: "Arigato!" Tas ir "paldies" japāniski. Ko var teikt, tas bija patīkami.

— Ko jūs varētu novēlēt mūsu lasītājiem?

— Tagad visiem jānovēl veselība un jāatceras, ka jāturas! Galvenais, kā teic, izturība un raksturs!

43
Tagi:
Raimonds Pauls
Latvijas un NATO karogs, foto no arhīva

Latvijas mediji: NATO - demokrātiskā dzīvesveida garants Latvijā?

0
(atjaunots 12:03 18.01.2021)
Politologs Veiko Spolītis apgalvo, ka NATO ir demokrātisku valstu vienotība - labākās zāles nedemokrātisku politiķu iedomātai lielvaru sāncensībai.

RĪGA, 18. janvāris — Sputnik. Kopš 2016. gada dažu lielvaru vadītāju divdomīgie spriedelējumi par NATO nākotni rosināja ģenerālsekretāru J. Stoltenbergu pēc 2019. gada alianses septiņdesmitās jubilejas svinībām paziņot, ka "vecajo padome" sagatavos alianses nākotnes politiskās attīstības redzējumu, Latvijas Avīzē stāsta politologs Veiko Spolītis.

NATO aizsargās "mūsu demokrātisko dzīvesveidu"?

Tagad "daži" lielvalstu vadītāji atkāpjas vēsturē un gandrīz vienlaikus NATO galvenajā mītnē Briselē tika publicēts ziņojums "NATO 2030: vienoti jaunam laikmetam", kas kalpos par stratēģisku priekšrakstu Eiroatlantiskās kopienas turpmākajai attīstībai.

Ziņojuma autori secina, ka pirmo reizi trīsdesmit gadu laikā no 2014. gada NATO ir nepieredzēti pastiprinājusi kolektīvās aizsardzības militāro komponentu. Lai alianse darbotos militāri nevainojami, NATO ilgtspējai ir nepieciešams politiskais komponents jeb organizatoriskā pieskaņošanās un dalībvalstu vienotība.

"Alianse ir pārdzīvojusi PSRS sabrukumu, Suecas krīzi, dalībvalstu atšķirīgos uzskatus par Vjetnamas karu, militārās huntas alianses dalībvalstīs, spīvas debates par kodolieroču izvietošanu Eiropā, domstarpības par NATO paplašināšanu un Irākas karu. Neskatoties uz to, vienoti principi, demokrātiskās institūcijas un tas, ka visi sabiedrotie ir ieguvēji no kolektīvās drošības, ir ļāvis NATO palikt vienotai."

Spolītis ieskatās 2030. gadā un redz, kā NATO kolektīvā aizsardzība aizsargās Eiroatlantiskās telpas iedzīvotājus no fiziskas drošības apdraudējumiem un aizsargās demokrātisko dzīvesveidu.

Izaicinājumi

Gandrīz uz septiņdesmit lapām uzskaitīti Eiroatlantiskās drošības kopienas izaicinājumi un rekomendācijas to risinājumiem. Apdraudējumi nav sarindoti prioritārā secībā, saraksts ir paredzami iespaidīgs, un pirmo reizi NATO vēsturē tiek minēta Ķīna.

Пресс-служба Минобороны РФ

Citi mūsu izaicinājumi, apgalvo politologs, bijušais Aizsardzības ministrijas valsts sekretārs, ir Krievija, nekontrolēta tehnoloģiju attīstība, terorisms, dienvidu puslodē notiekošais, masu iznīcināšanas ieroču kontrole, enerģijas piegāžu drošība, globālā sasilšana un tās sekas, pandēmiju izplatība, cilvēkdrošība, hibrīdie un kiberdraudi, kosmosā notiekošais un visbeidzot stratēģiskā komunikācija un dezinformācijas izplatība.

Izaicinājumu saraksts ir pietiekami plašs, lai pārliecinātos, ka neviena NATO dalībvalsts ar šiem izaicinājumiem nevar tikt galā viena. Līdzīga sapratne ir izveidojusies arī Eiropas Savienībā, un darba dalīšana, lai veicamie uzdevumi nepārklātos, būs viens no institucionālās savietojamības uzdevumiem divu starptautisko organizāciju starpā.

Lai risinātu šos stratēģiskos uzdevumus, dalībvalstu pārvaldes kvalitātes uzlabojumi ar digitālajiem risinājumiem un mākslīgā intelekta palīdzību būs neizbēgami. Tas nozīmē, ka likuma varas nostiprināšana un cīņa ar korupciju dalībvalstīs tiks pastiprināta, jo, lai civilmilitārā kontrole efektīvi darbotos, ir nepieciešama pašpietiekama un izglītota pilsoniskā sabiedrība.

"Situācijā, kur mūsu austrumu kaimiņš ir NATO pasludinājis par galveno ienaidnieku, mums nav jāizgudro jauns ritenis," ir pārliecināts autors. Labākās zāles nedemokrātisku politiķu iedomātai lielvaru sāncensībai, raksta Spolītis, ir demokrātisku valstu vienotība.

Tāpēc ziņojuma autori secina: "Mieram, kuru eiropieši ir baudījuši pēdējos septiņdesmit gadus, ir izņēmuma raksturs, un NATO saglabājas, lai nodrošinātu šo nenovērtējamo sasniegumu."

NATO uzstādījums paliek nemainīgs: "Viens par visiem un visi par vienu," Spolītis noslēgumā atsauca atmiņā musketieru devīzi.

Jā, tas jau ir labāk, nekā "visi pret vietu". Savā iepriekšējā rakstā Latvijas Avīzē Spolītis minēja tādu piemēru, skaidrodams, kāpēc NATO valstīm nevajagot baidīties no Krievijas.

"Lietderīgi atgādināt, ka NATO valstu iedzīvotāju skaits pārsniedz Krieviju deviņas reizes," viņš atzīmēja, acīmredzot, cerībā, ka mūsdienīgi bruņoto lielvalsti varēs ar cepurēm apmētāt... Tiesa gan, autors ir aizmirsis vēsturi – tas nevienam un nekad nav izdevies.

0
Tagi:
Latvija, NATO