Vīrietis tukšā birojā, foto no arhīva

Krīze būs spēcīga: biznesa pesimisms Latvijā ir sasniedzis 2008. gada krīzes līmeni

49
(atjaunots 15:34 14.11.2020)
Spriežot pēc uzņēmēju noskaņojuma, ekonomiskā nozīmē vissmagākie mēneši Latvijā vēl ir tikai priekšā; par ko vēl liecina biznesa aptaujas rezultāti.

RĪGA, 14. novembris – Sputnik, Andrejs Solopenko. Saskaņā ar Latvijas uzņēmēju aptaujas datiem, viņu noskaņojums 2020. gada trešajā ceturksnī ir pesimistisks, atšķirībā no zināma optimisma, kurš bija raksturīgs šai grupai vēl pērn un aizpagājušajā gadā. Pašreizējais biznesmeņu noskaņojums ir pielīdzināms tam, kurš bija 2008. gadā, kad Latvijā izvērtās ekonomiskā krīze, – uzņēmējiem ir sliktas priekšnojautas attiecībā uz to, kas var sagaidīt valsti un tās iedzīvotājus pārredzamā nākotnē.

Kārtējās krīzes gaidās

Pēc Latvijas Tirdzniecības un rūpniecības kameras (LTRK) pasūtījuma SKDS centra veiktais pētījums "LTRK Ekonomikas indekss" ir labs indikators, kurš raksturo Latvijas uzņēmēju noskaņojumu – cik optimistisks vai pesimistisks tas ir. Indeksa komponentes ļauj analizēt datus par esošās situācijas vērtējumu uzņēmēju vidē gan kopumā, gan noteiktās nozarēs, kā arī prognozēt to attīstību perspektīvā, tuvākā pusgada laikā.

Ja kopējais indeksa rādītājs pārsniedz 50 punktu robežu, tas liecina par Latvijas uzņēmēju optimismu. Ja indeksa rādītājs nesasniedz šo robežu, tad var runāt par pesimistisku noskaņojumu, tātad, arī par to, ka noteiktas tautsaimniecības nozares vai arī visu valsts ekonomiku var gaidīt problēmas.

2020. gada trešajā ceturksnī indekss turpināja lejupslīdi, kura iezīmējās šī gada sākumā. Tā, ja 2019. gada pirmajā ceturksnī, kā arī visā 2018. un 2017. gadā LTRK Ekonomikas indeksa rādītājs vidēji sastādīja 51 punktu, tātad, norādīja uz mēreni pozitīvu uzņēmēju noskaņojumu, tad 2020. gada pirmajā ceturksnī tas noslīdēja līdz 38,50 punktiem, savukārt šobrīd sastāda 41,69 punktus. Šāds kritums skaidri parāda, ka nekādu cerību uz drīzu Latvijas ekonomikas izaugsmi uzņēmējiem nav.

Drīzāk otrādi, biznesmeņi gatavojas tam, ka Latviju var pārņemt kārtējā ekonomiskā krīze, jo esošā tendence līdzinās tai, kas bija vērojama pirms 2008.-2010. gada ekonomiskās krīzes, kura nopietni iedragāja Latvijas labklājību. Tikpat zemi indeksa rādītāji bija 2008. gada trešajā ceturksnī, kad jau visiem bija  skaidrs, ka krīze ir klāt. Vispesimistiskākie uzņēmēju noskaņojumi bija 2009. gada otrajā ceturksnī un sastādīja 31,16 punktus. Tādēļ nevar izslēgt, ka sliktākie laiki valsts ekonomikā vēl ir tikai priekšā.

Pesimisms visās nozarēs

Indeksa kritums notiks visās tautsaimniecības nozarēs. Vismazāk pesimistiski noskaņoti tirdzniecības uzņēmumu vadītāji, kur indekss sastādīja 45,31 punktu. Tālāk seko celtniecība (44,20) un rūpniecība (43,35). Taču vispesimistiskāk noskaņoti vadītāji pakalpojumu nozarē (39,12), kura visspēcīgāk cietusi koronavīrusa pandēmijas un atkārtotas ārkārtējās situācijas ieviešanas valstī dēļ.

Pesimistiski noskaņojumi tiek fiksēti visos uzņēmumos, neatkarīgi no to darbinieku skaita. Viszemāko pesimisma līmeni demonstrē vidējo (43,64), mazo uzņēmumu (41,99) un mikrouzņēmumu (40,35) vadītāji. Savukārt lielo uzņēmumu īpašnieku noskaņojums ir nedaudz sliktāks (39,98), bet ja atceras, ka, salīdzinājumā ar 2020. gada pirmo ceturksni, tas samazinājies vēl par 2,5 punktiem, tas nozīmē, ka šī biznesmeņu grupa acīmredzami necer uz drīzu situācijas uzlabošanos.

Visnotaļ pesimistiski ir uzņēmēji, kuri vada firmas ar vismazāko un vislielāko apgrozījumu, kur indeksa rādītāji sastāda, attiecīgi 40,94 un 38,70 punktus. Savukārt uzņēmēji ar vidēju apgrozījumu ir noskaņoti nedaudz mazāk pesimistiski.

Optimismu neizjūt biznesmeņi visos Latvijas reģionos. Turklāt Latgalē – valsts ekonomiski atpaliekošākajā reģionā – indekss demonstrē vissliktāko rādītāju – 36,27 punktus. Tiesa, Rīgas uzņēmējiem tas nav īpaši augstāks – 41,17, kas skaidri parāda, ka galvaspilsēta arī negaida ātru ekonomikas izaugsmi.

Indeksu kritums ir vērojams gan eksportējošo (42,45), gan neeksportējošo (41,88) firmu vidū, kas liecina par to, ka problēmas ir skārušas ne vien Latviju, bet arī citas valstis. Līdz ar to gaidāmās ekonomiskās krīzes sekas var izrādīties daudz sliktākas, nekā bija pirms 10 gadiem. Jo šobrīd pandēmija ir skārusi visu Eiropas Savienību, un neviena no ES valstīm nevar palielīties ar stabilu situāciju, tādēļ ekonomikas lejupslīde ir gaidāma ne vien Latvijā, bet arī visās pārējās Eiropas valstīs.

Cerībā uz brīnumu

Tajā pašā laikā, salīdzinājumā ar 2020. gada pirmo ceturksni, uzņēmēju noskaņojums ir nedaudz uzlabojies. Piemēram, tajā pašā tirdzniecībā indeksa rādītājs palielinājies gandrīz par 7 punktiem, savukārt celtniecībā – par 5. Savukārt mazo uzņēmumu grupā šis rādītājs ir palielinājies par veseliem astoņiem punktiem. Indeksa rādītāji ir palielinājušies visos Latvijas reģionos, taču vislielāko pieaugumu demonstrēja Zemgale (+8,5), Kurzeme (+5) un Vidzeme (_4). Kāpums tiek fiksēts gan eksportējošo, gan neeksportējošo uzņēmumu vidū.

Tomēr nevajadzētu sevi maldināt par šiem datiem, jo līdz situācijas uzlabojumam vēl ir tālu. Tā, šī brīža stāvokli uzņēmējdarbībā raksturo tagadnes indekss, kurš 2020. gada trešajā ceturksnī sastādīja 39,11 punktus, kas liecina par vidēji pesimistisku vērtējumu esošai realitātei. Zemāks vērtējums bija vērojams tikai 2010. gada pirmajā ceturksnī, kas tieši norāda, ka neko labu tuvākajā laikā uzņēmēji negaida.

Nākotnes indekss (44,26), kurš prognozē biznesmeņu noskaņojumu nākošajā pusgadā, arī ir raksturojams ar zināmu pesimismu. Tiesa, ir jāatzīmē, ka 2020, gadā tas bija daudz zemāk un ir palielinājies par aptuveni 18 punktiem. Tādēļ, spriežot pēc visa, uzņēmēji tomēr cer uz zināmu uzlabošanos nākamgada, lai gan netiek izslēgts, ka šī cerība ir saistīta tikai ar ticību brīnumam. Jo pēc visiem objektīviem vērtējumiem ekonomikas iziešana līmenī pirms pandēmijas labākajā gadījumā notiks vien 2022. gadā.

Tādēļ ir absolūti loģiski, ka ekonomikas izaugsmei Latvijā pusgada laikā tic vien 10% uzņēmēju, savukārt absolūtais vairākums – 59% – domā pretēji. Nedaudz optimistiskāk uzņēmēji vērtē ekonomisko aktivitāti savā nozarē – 15% cer uz uzlabošanos pēc pusgada, tomēr arī šeit 46% gatavojas sliktākajam scenārijam. Tādējādi bizness skaidri liek noprast, ka priekšā Latviju sagaida ne tie labākie laiki, kas, neapšaubāmi, bēdīgi ietekmēs republikas iedzīvotājus.

49
Tagi:
krīze, ekonomika, Latvija
Pēc temata
Izpeldēsim vai nē: kas notiks ar Latviju pēc otrā Covid-19 viļņa
Arodbiedrības rosina mainīt Covid-19 atbalsta sniegšanas kārtību
Latvijas aizsardzība pieprasa savilkt jostas ciešāk: AM saņems vairāk nekā 2% no IKP
Latvijas valdība ir gatava piešķirt 49 miljonus eiro valsts atbalstam
Lai nebūtu jānogriež algas: Rīga meklē iespējas ietaupīt 20 miljonus eiro
Igors Krupņiks

Ardievu, šprotes! Baltijas jūrā vairs nekas nav darāms

17
(atjaunots 18:35 15.05.2021)
Liepājas zivju konservu rūpnīcas bijušais īpašnieks pastāstīja, kāpēc slēgts uzņēmums, kā arī deva premjerministram Kariņam gudru ideju, ja jau šprotu ražošanu viņš uzskata par negudru.

RĪGA, 15. maijs — Sputnik, Zinaida Juškeviča. Pēc Latvijas iestāšanās ES ķilavu zvejas kvotas samazinājās trīskārt, un dažu gadu laikā tās Latvijai atņems pavisam, domājams, par labu Dānijai, kas ekskluzīvam produktam (šprotēm) paredzētās izejvielas izmanto plaša patēriņa preču (zivju miltu) ražošanai. Tā uzskata Krievijas uzņēmējs un inženieris Igors Krupņiks.

Septiņpadsmit gadus viņš strādāja pie Liepājas zivju konservu rūpnīcas, pārcieta "benzopirēna", finanšu un ekonomisko krīzi, bet kļuva par "banku tīrīšanas" un maksātnespējas administratoru nevaldāmās alkatības upuri. 2020. gada 1. septembrī viņš ražotni slēdza.

Radio Baltkom ēterā uzņēmējs atklāja, kā tika izlaupītas viņa izveidotās rūpnīcas. Ar "naudas atmazgāšanas apkarošanas" saukļiem strādājošos uzņēmumus metodiski iznīcināja maksātnespējas administratori. Tos uzņēmējs salīdzināja ar tārpiem, kas grauž Latvijas ekonomiku no iekšienes.

Alkatīgie administratori

Kā par nelaimi, Krupņikam bija attīstībai ņemti kredīti "Trasta komercbankā". Kad tika atņemta licence aizdomās par "naudas atmazgāšanu" (tiesa to vēl aizvien nav pierādījusi), finanšu iestādē ieradās administratori, un viņi sāka plosīt klientus gabalos. Par 500 tūkstošiem eiro, kas saņemti saskaņā ar eirofondu programmu, Krupņiku ierakstīja bankas kreditoru sarakstā un citu nenodrošinātu kreditoru rindā. Un pieprasīja atmaksāt 1,1 miljonu eiro no uzņēmuma, kam piederēja 500 tūkstoši.

Uzsvērsim: runa nebija par ārzonu, bet gan par lielu ražotni Latvijā – "Kolumbija Ltd" ar 450 darbiniekiem, bet "finanšu remonta" organizatori tādam gadījumam izņēmumu neparedzēja.

"Neviens nedomāja veikt nekādas ieskaites, - teica Krupņiks. – Radās iespaids, ka nav jēgas cīnīties, taču manā pusē nostājās Liepājas mērs Uldis Sesks un zemkopības ministrs Jānis Dūklavs. Viņi vērsās bankā "Citadele" ar lūgumu izskatīt jautājumu par manu ražotņu finansēšanas pārņemšanu, un kredītu komiteja pieņēma pozitīvu lēmumu. Taču, kad iesniedzu papīrus administratoram Mārim Sprūdam, viņš pajautāja: "Bet kas man no tā būs?" Savas intereses skaitļus viņš neiezīmēja, it kā nav pamata apsūdzēt viņu par izspiešanu, taču pārkreditēšanas darījums tika izjaukts."

Saskaņā ar dažādām "Trasta komercbanka" "finansiālā remonta" epizodēm Māris Sprūds un viņa kolēģis Ilmārs Krūms ir aizdomās turamie kriminālprocesā. Kad viņi tika aizturēti, bankā parādījās jauna personība – Armands Rasa. Šī gada janvārī viņš paziņoja, ka atradis pircēju Liepājas zivju rūpnīcas mantībai.

Pēc papīriem īpašums maksā 10,5 miljonus, izsolīts tika par 3,8 miljoniem, taču pircēju nebija. Tagad darījuma summa netiek izpausta, tomēr Krupņikam zināms – tā ir vismaz uz pusi mazāka par to, ko savulaik piedāvāja "Citadele", - 5 milj. eiro. Tātad no administratoru alkatības cietuši bankas kreditori, kuri tās parādu apmaksai saņems mazāk naudas.

Trīs resursi

Tomēr līdz 2020. gada vasarai Igors Krupņiks cīnījās par ražotnes dzīvotspēju. Zivis bija iepirktas, kadri bija gatavi atgriezties cehā. Tomēr 1. augustā sarunā ar Armandu Rasu noskaidrojās, ka administrators ir gatavs ļaut rūpnīcai pastrādāt vienu vai divus mēnešus nevis gadu, kā plānoja direktors. Viens vai divi mēneši ražošanai – tā ir ņirgāšanās, šķita Krupņikam. Galu galā viņš "atstāja atslēgas zem kājslauķa".

Taču arī tas vēl nav viss: alkatīgi lielās lietās, administratori izrādījās alkatīgi arī sīkumos. Viņi nodarīja uzņēmumam nelabojamu organizatorisku kaitējumu.

"Atstāju rūpnīcu pilnā kārtībā, gatavu darbam, nospied tikai pogu un laid vaļā, - apliecina uzņēmējs. – Taču, lai iekārtas darbotos, vitāli svarīgs tāds īpašs darba resurss, kā mehāniķi. Es lūdzu Armandu Rasu iekļaut viņus rūpnīcas apsardzē, lai saglabātu ražotnei. Viņš atbildēja, ka viņam ir sava apsardzes firma un tādi pakalpojumi viņam nav vajadzīgi. Tad es viņam taisni acīs teicu: "Tu tak esi valsts darbinieks, tev jārūpējas par valsts interesēm, kāpēc tad tu tās neaizstāvi?"

Mehāniķus atlaida, viņi iekārtojušies darbā citās rūpnīcās, un tagad būs daudz grūtāk palaist iekārtas.

Ar kadriem Liepājā ir grūti. Krupņiks ironizēja: kad sāka atjaunot rūpnīcu, viņa galvenais resurss bija "KB-45" (krievu bāba, 45 gadi), bet 17 gadu laikā nekas nav mainījies, tāpēc tagad resurss jānosauc "KB-62". Jaunieši aizbēguši, inženieru nav.

Kadri ir viens no trim galvenajiem resursiem, kas vajadzīgi sekmīgai ražošanai, ir pārliecināts uzņēmējs. Pārējie – tirgus un izejvielas. Krievijas tirgu, kur pārstrādātāji Latvijas pārdeva divas trešdaļas produkcijas, politiķi sekmīgi aprakuši. Taču ne tikai tāpēc vien sarūk "Latvijas brenda" ražošana.

"Baltijas jūra ir tukša, tur vairs nav, ko ķert," biznesmenis komentēja lēmumu samazināt zvejas kvotas, aizbildinoties ar ekosistēmas saglabāšanu un cīņu ar dioksīna piesārņojumu. Ja Dānijai ievajadzēsies lielāka izejvielu bāze zivju miltu ražošanai, ķilavas Latvijai pavisam atņems.

Zelta zivtiņa

Taču tas nenozīmē, ka zivju pārstrādei perspektīvu nav. Krupņiks tās izmēģinājis – radīts eksperimentāls zivju audzētavas cehs, kur audzē stores, foreles, Āfrikas samu.

"100 tonnas gadā – tas nav nekas, rūpnieciskam mērogam vajadzīgi vismaz 5 tūkstoši tonnu gadā, - atzina Krupņiks. – Jūras resursi visā pasaulē izsīkst, zivju cena pasaulē aug, bet Latvijā ir papilnam upju, ezeru, dīķu. Tie neko nemaksā. Ir labi pārvaldnieki, saglabājusies šāda tāda zinātniskā bāze. Akvakultūra – tā ir perspektīva gadu desmtiem, pat elektroenerģijas augsto cenu fonā valstī ar neprātīgu "zaļās" enerģijas iepirkuma obligāto komponenti (bēdīgi slaveno OIK). Attīstībai vajag vien valsts gribu, atbalstu nozarei, taču tā nav."

Tātad zivis nav Latvijas profils? Kāpēc, ja zivis dzīvo ūdenī, kura valstī ir papilnam?

Krupņiks ir pārliecināts: padarot zivju audzēšanu par prioritāru nozari, Latvija var kļūt par otro Norvēģiju, piegādājot Eiropas un pasaules tirgum kvalitatīvas saldūdens zivis, no storēm līdz karpām. Tāda varētu būt gudra, novatoriska ražošana, par ko sapņo premjerministrs Kariņš (ja jau šprotes ir negudra).

450 darba vietas, desmitiem jaunu eksporta tirgu no Eiropas līdz Austrālijai, jauni uzņēmumi – zivju audzētavas un krabju nūjiņu ražošana. Ar to nepietika, lai saglabātu Liepājai un Latvijai nozīmīgu zivju pārstrādes rūpnīcu ar simt gadu vēsturi. Tās glābējs saņēma vilšanos, nevis pateicību, Latvija viņam pat nedeva pastāvīgu uzturēšanās atļauju, kur nu vēl pilsonību.

Pērn Krupņiks devās uz Izraēlu. Tur, tiklīdz ieradies, viņš saņēma pasi, atbalsta līdzekļus un ierosinājumu stāties lielas rūpnīcas vadībā. Viņš iebilda, ka "direktora kandidāts" nepārvalda ivritu, viņam attrauca: "Pie mums smadzenes vada mēli, nevis mēle – smadzenes." Izraēlai ir svarīga viņa pieredze pārvaldē un inženiertehniskā izglītība, ko apstiprina Žukovska vārdā nosauktās Gaisa kara akadēmijas tehnisko zinātņu doktora kandidāta diploms.

Pēc paraduma viņš par Latviju stāsta "pie mums", "mēs" un apgalco, ka Latvijas diaspora Izraēlā sasniedz vairāk neka 30 tūkstošus cilvēku, kuri mīl savu mazo dzimteni un gribētu tai palīdzēt.

"Valstij vajadzīgs mērķis un finansiāli ekonomiskā programma. Par to, kā tas strādā, liecina Taivānas, Singapūras, Izraēlas, Īrijas piemēri, kas 30 gadu laikā pacēlušās virsotnēs no mīnusiem. Padomju Savienībā Latvija bija līderis, Eiropas Savienībā tā klumburo astē, un rodas iespaids, ka tā pastāvēs, kamēr šis valstsveidojums būs vajadzīgs Briselei kaut kādiem politiskiem uzdevumiem, - saka Krupņiks. – Tomēr es ticu, ka Latvijas iedzīvotāji gribēs paši vadīt savu valsti tās labumam. Paskat, Īrija ilgus gadus bija sugas vārds, bet tagad plaukst un zeļ, un jaunieši turp atgriežas. Mazās valstis var būt ļoti elastīgas. Tātad būtu pāragri vilkt krustu pāri Latvijai."

17
Tagi:
zivrūpniecība, šprotes, rūpniecība, Baltijas jūra
Pēc temata
Parādi - miljoniem eiro: Latvijā izputējis vēl viens šprotu ražotājs
Eirofondi nav izglābuši šprotes: zivju pārstrādes uzņēmumu iekārtas pērk Krievija
Ne pandēmija, bet Krievija: šprotu importa aizliegums neļauj augt Latvijas uzņēmējiem
Latvijas šprotu ražotājs pastāstīja, uz kurieni pārdod konservus KF vietā

Minimālās sociālās iemaksas neatcels: kādas izmaiņas gaidāmas no 1. jūlija

44
(atjaunots 18:04 14.05.2021)
Darba ņēmējiem, kas strādā mazāk nekā pilnu slodzi un saņem mazāk par minimālo algu, sociālās iemaksas būs jāveic no pilnas minimālās algas, kas sastāda 500 eiro.

RĪGA, 14. maijs — Sputnik. Neskatoties uz uzņēmēju organizāciju iebildumiem, no šī gada 1. jūlija tiks ieviestas minimālās sociālās iemaksas, apstiprināja finanšu ministra padomnieks Ints Dālderis, raksta laikraksts Diena.

Pagājušā gada nogalē Saeima pieņēma grozījumus likumā "Par valsts sociālo apdrošināšanu", kas paredz samazināt sociālās iemaksas par vienu procentpunktu, kā arī nosaka minimālās iemaksas personām, kuru alga nesasniedz minimumu, arī pašnodarbinātajiem.

Saskaņā ar apstiprināto likumprojektu, sākot ar 1. jūliju, minimālais obligātais sociālais nodoklis būs 170 eiro mēnesī no minimālās algas 500 eiro apmērā. Ja darba ņēmēja reālie ienākumi būs zemāki par minimālo algu, starpību starp faktiski samaksāto sociālo nodokli un summu 170 euro nāksies piemaksāt darba devējam (vai pašnodarbinātajam – par sevi). Ja pašnodarbinātā ienākumi nesasniedz minimālo algu, viņam jāsamaksā sociālais nodoklis 10% apmērā no gūtajiem ienākumiem.

No minimālās sociālās iemaksas samaksas ir atbrīvotas dažas darbinieku kategorijas, tostarp tie, kuri sasnieguši pensijas vecumu, kuriem ir bērni vecumā līdz 3 gadiem, 1. un 2. kategorijas invalīdi, kā arī tie, kuri strādā pie ārvalstu darba devēja.

Saskaņā ar Centrālās statistikas pārvaldes datiem 2020. gada decembrī 6% no visiem darba ņēmējiem saņēma atalgojumu līdz 200 eiro, bet 8% – no 200 eiro līdz 400 eiro.

Latvijas Tirdzniecības un rūpniecības kamera (LTRK) nosūta Saeimas Tautsaimniecības komisijai vēstuli ar aicinājumu atlikt šo jauninājumu. LTRK vadītājs Jānis Endziņš un Latvijas Darba devēju konfederācijas eksperts Pēteris Leiškalns uzskata, ka jaunā sociālo iemaksu veikšanas kārtība sarežģīs uzņēmēju stāvokli, kas cietuši no pandēmijas Covid-19.

Taču finanšu ministra padomnieks Ints Dālderis uzsver, ka tāda "pareizā" laika, kad ieviest minimālās sociālās iemaksas, nebūs nekad, līdz ar to nav pamata atlikt to spēkā stāšanos no 1. jūlija.

44
Tagi:
apdrošināšana, Uzņēmēji, iemaksas
Pēc temata
CSP: 2020. gadā vidējā alga pieauga par vairāk nekā 6 procentiem
Latvijas Ekonomikas ministrija var turpināt īpaši cietušo uzņēmumu atbalstu
Miljoniem eiro! Ušakovs pastāstīja, kur nonāk lielākie dīkstāves pabalsti Latvijā
Atbalsts beidzies: valdība vairs neaizsargās parādniekus