Naudas mazgāšana. Foto no arhīva

Mazgātava slēgta: Kariņš izdzīs no Latvijas visas "netīrās" bankas

142
(atjaunots 14:44 21.02.2019)
Premjers Kariņš izsludinājis finanšu sektora "kapitālo remontu": Latvija izdarīs pat vairāk, nekā iesaka ārzemju eksperti.

RĪGA, 21. februāris – Sputnik. Skandāli finanšu sektorā ar naudas atmazgāšanu nenorimst. Otrdien, 19. februārī, Igaunijas finanšu kontrolieri slēdza Danske Bank filiāli sakarā ar vairākiem un ilgstošiem pārkāpumiem, savukārt trešdien, 20. februārī, zviedru medijos parādījās informācija par aizdomīgiem Swedbank darījumiem.

Lai parādītu, ka Latvija uztver šīs problēmas nopietni, premjers Krišjānis Kariņš ("Jaunā Vienotība") trešdien, 20. februārī, paziņoja, ka ar esošo "kosmētisko remontu" ne pietiek, un tiks veikts "kapitālais remonts", raksta skaties.lv.

Kariņš plāno atbrīvot tirgu no tām bankām, kuras necīnās ar finanšu noziegumiem.

Aizvadītajā gadā Latvija nokļuva naudas līdzekļu atmazgāšanas skandāla centrā. Februārī ASV Finanšu ministrija izvirzīja apsūdzības ABLV Bank par dalību nelikumīgās finanšu shēmās. Rezultātā banka paziņoja, ka pieņemts lēmums par pašlikvidāciju. Par Latviju ieinteresējās Eiropas Padomes ekspertu padome Moneyval. Jaunākie dati liecina, ka republika vēl joprojām nav izpildījusi Moneyval prasības, tāpēc var iekļūt "pelēkajā zonā".

Premjers ir nopietni noskaņots izlabot valsts reputāciju un izdarīt pat vairāk, nekā iesaka ziņojuma autori.

"(Tas būs) kapitālais remonts – nepietiek ar sienu špaktelēšanu, mums tā māja ir jāpārbūvē, kādu mēs gribam," - paziņoja Kariņš.

Premjers parakstījis vairākus rīkojumus par finanšu sektora kontroles reformēšanu. Tāpat plānots mainīt Kredītiestāžu likumu, lai no Latvijas banku sistēmas izslēgtu bankas, kuras atmazgā naudu.

"Mēs gribam pateikt skaidri starptautiski: Latvija vairs nav un nebūs vieta, kur skalot naudu. Ja ar to grib nodarboties – ne mūsu valstī, ne mūsu teritorijā," - piebilda Kariņš.

Tāpat grozījumi tiks veikti arī Kriminālprocesa likumā un citos normatīvajos aktos, lai atvieglotu tiesībsargājošo iestāžu, prokuratūras un tiesu sistēmas darbu noziedzīgu darījumu atklāšanā.

Kariņš uzskata par nepieciešamu pastiprināt Finanšu un kapitāla tirgus komisijas uzraudzības funkcijas un nodrošināt šīs iestādes neatkarību.

"Mēs gribam iedot FKTK skaidru mandātu, ka viņam ir jāpārbauda viss šis te process. Pašreizējā likumdošanā tā nav – tātad mums ir iestrādāti daži kritēriji, kas ir kapitāla pietiekamība un citas lietas, bet naudas atmazgāšana kā prioritāte nav iestrādāta nevienā likumā," - pastāstīja finanšu ministrs Jānis Reirs.

Kā jau rakstīja Sputnik Latvija, Latvijā ieviesīs pastiprinātu kontroli tiem, kuri nespēs pamatot skaidras naudas izcelsmi.

142
Temats:
Baņķieru nedienas Latvijā (92)
Pēc temata
Pusgada laikā Latvijas bankas pazaudējušas 1,5 miljardus eiro
EP slavē Latviju par nerezidentu veiksmīgu padzīšanu no bankām
Divi miljoni eiro un vēl šis tas: iekritusi kārtējā Latvijas banka
Latvijas bankas zaudējušas ieguldījumus gandrīz 8 miljardu eiro apjomā

Mājokļa noma Latvijā pandēmijas laikā: mainījušas cenas, kas gaidāms nākotnē

44
(atjaunots 15:06 16.05.2021)
Īres maksa pirmskara mājās samazinājusies par 13%, renovētajās mājās – par 7%, tipveida mājās – par 8%, jaunceltnēs – par 19%.

RĪGA, 15. maijs — Sputnik. Covid-19 pandēmijas laikā dzīvokļu īres maksa jaunceltnēs kritusies par 19%, paziņoja pakalpojumu sniedzējs nekustamo īpašumu jomā – uzņēmums "Colliers". Dzīvokļu ilgtermiņa nomas piedāvājums pandēmijas sākumā pieauga par 65%, vēsta Тvnet.lv.

Uzņēmuma direktora vietniece Agija Vērdiņa pastāstīja, īres maksa pirmskara mājās samazinājusies par 13%, renovētajās mājās – par 7%, tipveida mājās – par 8%.

Vidējais īres maksas apmērs jaunceltnēs sastāda 12,2 eiro par kvadrātmetru mēnesī, dažkārt var sasniegt 15 eiro par kvadrātmetru. Vidējā īres maksa renovētajās mājās – 9,4 eiro par kvadrātmetru, citās mājās – 7,4 eiro par kvadrātmetru.

Kopumā 11% nomas tirgū piedāvāto dzīvokļu atrodas jaunceltnēs, 54% - renovētajās majās, 34% - citās mājās.

Pēc Covid-19 pandēmijas sākuma dzīvokļu ilgtermiņa nomas piedāvājums pieaudzis par 65%, jo tūristu plūsmas sarukuma un īstermiņa tirgū iepriekš bijušo dzīvokļu cenu pieauguma tempu lejupslīdes dēļ tie tiek piedāvāti ilgtermiņā nomai. Tomēr šogad piedāvājums krities, atzīmēja Vērdiņa.

Pērn Rīgā uzbūvētas tikai divas nomas ēkas. Patlaban Rīgā ir apmēram 175 mājas ar aptuven 5500 iznomājamiem dzīvokļiem.

Iepriekš SEB banka organizēja aptauju jautājumā par iedzīvotāju cerībām uz mājokļu cenām. Vairāk nekā 42% respondentu gaida nekustamo īpašumu cenu pieaugumu šogad. Un cenu krišanos cer tikai 14,5% respondentu, 25,4% prognozē stabilitāti.

SEB bankas ekonomists Gatis Gašpuitis, komentējot aptaujas rezultātus, atzīmēja, ka Covid-19 pandēmijas radītā krīze nav tik smaga, kā bija gaidīts, turklāt daudzu iedzīvotāju finansiālais stāvoklis pēdējos gados pat uzlabojies. Nekāda "burbuļa" nekustamo īpašumu tirgū nav, un mājokļu cenu krišanās nav sagaidāma.

44
Tagi:
nekustamais īpašums, Latvija
Pēc temata
Latvijā sadārdzināsies nekustamo īpašumu darījumi: kā to ietekmēs jaunā apdrošināšana
Covid-19 būtiski ietekmē ofisa telpu tirgu Latvijā
Kapi mājas vietā: Valsts kontrole pieķērusi Rīgas domi nevīžībā
Dzīvokļu cenas sērijveida mājās turpina pieaugt
Igors Krupņiks

Ardievu, šprotes! Baltijas jūrā vairs nekas nav darāms

103
(atjaunots 18:35 15.05.2021)
Liepājas zivju konservu rūpnīcas bijušais īpašnieks pastāstīja, kāpēc slēgts uzņēmums, kā arī deva premjerministram Kariņam gudru ideju, ja jau šprotu ražošanu viņš uzskata par negudru.

RĪGA, 15. maijs — Sputnik, Zinaida Juškeviča. Pēc Latvijas iestāšanās ES ķilavu zvejas kvotas samazinājās trīskārt, un dažu gadu laikā tās Latvijai atņems pavisam, domājams, par labu Dānijai, kas ekskluzīvam produktam (šprotēm) paredzētās izejvielas izmanto plaša patēriņa preču (zivju miltu) ražošanai. Tā uzskata Krievijas uzņēmējs un inženieris Igors Krupņiks.

Septiņpadsmit gadus viņš strādāja pie Liepājas zivju konservu rūpnīcas, pārcieta "benzopirēna", finanšu un ekonomisko krīzi, bet kļuva par "banku tīrīšanas" un maksātnespējas administratoru nevaldāmās alkatības upuri. 2020. gada 1. septembrī viņš ražotni slēdza.

Radio Baltkom ēterā uzņēmējs atklāja, kā tika izlaupītas viņa izveidotās rūpnīcas. Ar "naudas atmazgāšanas apkarošanas" saukļiem strādājošos uzņēmumus metodiski iznīcināja maksātnespējas administratori. Tos uzņēmējs salīdzināja ar tārpiem, kas grauž Latvijas ekonomiku no iekšienes.

Alkatīgie administratori

Kā par nelaimi, Krupņikam bija attīstībai ņemti kredīti "Trasta komercbankā". Kad tika atņemta licence aizdomās par "naudas atmazgāšanu" (tiesa to vēl aizvien nav pierādījusi), finanšu iestādē ieradās administratori, un viņi sāka plosīt klientus gabalos. Par 500 tūkstošiem eiro, kas saņemti saskaņā ar eirofondu programmu, Krupņiku ierakstīja bankas kreditoru sarakstā un citu nenodrošinātu kreditoru rindā. Un pieprasīja atmaksāt 1,1 miljonu eiro no uzņēmuma, kam piederēja 500 tūkstoši.

Uzsvērsim: runa nebija par ārzonu, bet gan par lielu ražotni Latvijā – "Kolumbija Ltd" ar 450 darbiniekiem, bet "finanšu remonta" organizatori tādam gadījumam izņēmumu neparedzēja.

"Neviens nedomāja veikt nekādas ieskaites, - teica Krupņiks. – Radās iespaids, ka nav jēgas cīnīties, taču manā pusē nostājās Liepājas mērs Uldis Sesks un zemkopības ministrs Jānis Dūklavs. Viņi vērsās bankā "Citadele" ar lūgumu izskatīt jautājumu par manu ražotņu finansēšanas pārņemšanu, un kredītu komiteja pieņēma pozitīvu lēmumu. Taču, kad iesniedzu papīrus administratoram Mārim Sprūdam, viņš pajautāja: "Bet kas man no tā būs?" Savas intereses skaitļus viņš neiezīmēja, it kā nav pamata apsūdzēt viņu par izspiešanu, taču pārkreditēšanas darījums tika izjaukts."

Saskaņā ar dažādām "Trasta komercbanka" "finansiālā remonta" epizodēm Māris Sprūds un viņa kolēģis Ilmārs Krūms ir aizdomās turamie kriminālprocesā. Kad viņi tika aizturēti, bankā parādījās jauna personība – Armands Rasa. Šī gada janvārī viņš paziņoja, ka atradis pircēju Liepājas zivju rūpnīcas mantībai.

Pēc papīriem īpašums maksā 10,5 miljonus, izsolīts tika par 3,8 miljoniem, taču pircēju nebija. Tagad darījuma summa netiek izpausta, tomēr Krupņikam zināms – tā ir vismaz uz pusi mazāka par to, ko savulaik piedāvāja "Citadele", - 5 milj. eiro. Tātad no administratoru alkatības cietuši bankas kreditori, kuri tās parādu apmaksai saņems mazāk naudas.

Trīs resursi

Tomēr līdz 2020. gada vasarai Igors Krupņiks cīnījās par ražotnes dzīvotspēju. Zivis bija iepirktas, kadri bija gatavi atgriezties cehā. Tomēr 1. augustā sarunā ar Armandu Rasu noskaidrojās, ka administrators ir gatavs ļaut rūpnīcai pastrādāt vienu vai divus mēnešus nevis gadu, kā plānoja direktors. Viens vai divi mēneši ražošanai – tā ir ņirgāšanās, šķita Krupņikam. Galu galā viņš "atstāja atslēgas zem kājslauķa".

Taču arī tas vēl nav viss: alkatīgi lielās lietās, administratori izrādījās alkatīgi arī sīkumos. Viņi nodarīja uzņēmumam nelabojamu organizatorisku kaitējumu.

"Atstāju rūpnīcu pilnā kārtībā, gatavu darbam, nospied tikai pogu un laid vaļā, - apliecina uzņēmējs. – Taču, lai iekārtas darbotos, vitāli svarīgs tāds īpašs darba resurss, kā mehāniķi. Es lūdzu Armandu Rasu iekļaut viņus rūpnīcas apsardzē, lai saglabātu ražotnei. Viņš atbildēja, ka viņam ir sava apsardzes firma un tādi pakalpojumi viņam nav vajadzīgi. Tad es viņam taisni acīs teicu: "Tu tak esi valsts darbinieks, tev jārūpējas par valsts interesēm, kāpēc tad tu tās neaizstāvi?"

Mehāniķus atlaida, viņi iekārtojušies darbā citās rūpnīcās, un tagad būs daudz grūtāk palaist iekārtas.

Ar kadriem Liepājā ir grūti. Krupņiks ironizēja: kad sāka atjaunot rūpnīcu, viņa galvenais resurss bija "KB-45" (krievu bāba, 45 gadi), bet 17 gadu laikā nekas nav mainījies, tāpēc tagad resurss jānosauc "KB-62". Jaunieši aizbēguši, inženieru nav.

Kadri ir viens no trim galvenajiem resursiem, kas vajadzīgi sekmīgai ražošanai, ir pārliecināts uzņēmējs. Pārējie – tirgus un izejvielas. Krievijas tirgu, kur pārstrādātāji Latvijas pārdeva divas trešdaļas produkcijas, politiķi sekmīgi aprakuši. Taču ne tikai tāpēc vien sarūk "Latvijas brenda" ražošana.

"Baltijas jūra ir tukša, tur vairs nav, ko ķert," biznesmenis komentēja lēmumu samazināt zvejas kvotas, aizbildinoties ar ekosistēmas saglabāšanu un cīņu ar dioksīna piesārņojumu. Ja Dānijai ievajadzēsies lielāka izejvielu bāze zivju miltu ražošanai, ķilavas Latvijai pavisam atņems.

Zelta zivtiņa

Taču tas nenozīmē, ka zivju pārstrādei perspektīvu nav. Krupņiks tās izmēģinājis – radīts eksperimentāls zivju audzētavas cehs, kur audzē stores, foreles, Āfrikas samu.

"100 tonnas gadā – tas nav nekas, rūpnieciskam mērogam vajadzīgi vismaz 5 tūkstoši tonnu gadā, - atzina Krupņiks. – Jūras resursi visā pasaulē izsīkst, zivju cena pasaulē aug, bet Latvijā ir papilnam upju, ezeru, dīķu. Tie neko nemaksā. Ir labi pārvaldnieki, saglabājusies šāda tāda zinātniskā bāze. Akvakultūra – tā ir perspektīva gadu desmtiem, pat elektroenerģijas augsto cenu fonā valstī ar neprātīgu "zaļās" enerģijas iepirkuma obligāto komponenti (bēdīgi slaveno OIK). Attīstībai vajag vien valsts gribu, atbalstu nozarei, taču tā nav."

Tātad zivis nav Latvijas profils? Kāpēc, ja zivis dzīvo ūdenī, kura valstī ir papilnam?

Krupņiks ir pārliecināts: padarot zivju audzēšanu par prioritāru nozari, Latvija var kļūt par otro Norvēģiju, piegādājot Eiropas un pasaules tirgum kvalitatīvas saldūdens zivis, no storēm līdz karpām. Tāda varētu būt gudra, novatoriska ražošana, par ko sapņo premjerministrs Kariņš (ja jau šprotes ir negudra).

450 darba vietas, desmitiem jaunu eksporta tirgu no Eiropas līdz Austrālijai, jauni uzņēmumi – zivju audzētavas un krabju nūjiņu ražošana. Ar to nepietika, lai saglabātu Liepājai un Latvijai nozīmīgu zivju pārstrādes rūpnīcu ar simt gadu vēsturi. Tās glābējs saņēma vilšanos, nevis pateicību, Latvija viņam pat nedeva pastāvīgu uzturēšanās atļauju, kur nu vēl pilsonību.

Pērn Krupņiks devās uz Izraēlu. Tur, tiklīdz ieradies, viņš saņēma pasi, atbalsta līdzekļus un ierosinājumu stāties lielas rūpnīcas vadībā. Viņš iebilda, ka "direktora kandidāts" nepārvalda ivritu, viņam attrauca: "Pie mums smadzenes vada mēli, nevis mēle – smadzenes." Izraēlai ir svarīga viņa pieredze pārvaldē un inženiertehniskā izglītība, ko apstiprina Žukovska vārdā nosauktās Gaisa kara akadēmijas tehnisko zinātņu doktora kandidāta diploms.

Pēc paraduma viņš par Latviju stāsta "pie mums", "mēs" un apgalco, ka Latvijas diaspora Izraēlā sasniedz vairāk neka 30 tūkstošus cilvēku, kuri mīl savu mazo dzimteni un gribētu tai palīdzēt.

"Valstij vajadzīgs mērķis un finansiāli ekonomiskā programma. Par to, kā tas strādā, liecina Taivānas, Singapūras, Izraēlas, Īrijas piemēri, kas 30 gadu laikā pacēlušās virsotnēs no mīnusiem. Padomju Savienībā Latvija bija līderis, Eiropas Savienībā tā klumburo astē, un rodas iespaids, ka tā pastāvēs, kamēr šis valstsveidojums būs vajadzīgs Briselei kaut kādiem politiskiem uzdevumiem, - saka Krupņiks. – Tomēr es ticu, ka Latvijas iedzīvotāji gribēs paši vadīt savu valsti tās labumam. Paskat, Īrija ilgus gadus bija sugas vārds, bet tagad plaukst un zeļ, un jaunieši turp atgriežas. Mazās valstis var būt ļoti elastīgas. Tātad būtu pāragri vilkt krustu pāri Latvijai."

103
Tagi:
zivrūpniecība, šprotes, rūpniecība, Baltijas jūra
Pēc temata
Parādi - miljoniem eiro: Latvijā izputējis vēl viens šprotu ražotājs
Eirofondi nav izglābuši šprotes: zivju pārstrādes uzņēmumu iekārtas pērk Krievija
Ne pandēmija, bet Krievija: šprotu importa aizliegums neļauj augt Latvijas uzņēmējiem
Latvijas šprotu ražotājs pastāstīja, uz kurieni pārdod konservus KF vietā
Lielā Tēvijas kara veterāns Ilmārs Puteklis

"Sliežu kara" dalībnieka atmiņas: cīnījās latviešu partizāni

0
(atjaunots 21:55 17.05.2021)
"Automāts nedarbojas, bet man bija divas granātas. Rēķinu: vienu metīšu, otru – sev atstāšu. Sāk svīst gaisma, bet līdz mūsu partizānu bāzei trīsdesmit kilometri nezin uz kurieni un kā. Dzirdu: kāds nāk pa ceļu, un es sagatavoju granātu."

RĪGA, 17. maijs — Sputnik, Andrejs Tatarčuks. Sputnik Latvija speciālā projekta "Lielās Uzvaras latviešu durkļi" ietvaros savas atmiņas dokumentālajā filmā "Lielās Uzvaras latviešu durkļi" pastāstīja 130. Latviešu strēlnieku korpusa un partizānu veterānu biedrības priekšsēdētājs, 97 gadus vecais veterāns Ilmārs Puteklis.

"Reiz cēlās strēlnieks sarkanais…"

130. Latviešu strēlnieku korpusa cīņu ceļu vēsturnieki ir kārtīgi izpētījuši, tas pazīstams kā viens no spilgtākajiem vīrišķības un varonības piemēriem mūsu valstī. Latviešu strēlniekiem uzticēja cīņu par dzimto zemi – tam ir liela nozīme. 

Sputnik Latvija vēsturisko tēmu uzsāka nacistiskā režīma sakāves kārtējā gadadienā. Frontes kinohronikas melnbaltos kadrus papildina sarunas ar tālaika notikumu dalībniekiem. Varonība tajos nav atdalāma no zaudējumiem ierakumos, kopīgā lielā uzvara ar katru dienu, katru karavīru, katru šāvienu nāca tuvāk.

Filmas otrā daļa – "Par Dzimteni". Tā stāsta par Sarkanās armijas un divu latviešu divīziju operācijām Ļeņingradas, Novgorodas un Tveras apgabalos, pie Staraja Rusas un Demjanskas, kur 1943. gadā pēc ilgām nogurdinošām ierakumu cīņām situācija izvērsās par Sarkanās armijas neatgriezenisku uzbrukumu – tā sita vērmahtu gandrīz visās frontēs.

130. Latviešu strēlnieku korpusa un partizānu veterānu biedrības priekšsēdētājs, 97 gadus vecais veterāns Ilmārs Puteklis nekaroja Piemaskavā, lai arī kopā ar jauniesaucamajiem apguva mācību kursus Gorohovecas nometnēs, kur latviešu valoda skanēja teju vai biežāk nekā krievu.

Pēc Putekļa luguma viņu gatavoja kā diversantu partizānu darbībām vāciešu okupētajā Latvijas teritorijā. 1942. gada beigās viņš nonāca Ostlandes reihskomisariāta teritorijā un iekļāvās Viļa Samsona partizānu brigādē. 1944. gada vasarā viņa vienība pievienojās 130. Latviešu strēlnieku korpusam pie Alūksnes. "Sliežu kara" laiks antinacistiskās kustības dalībniekam deva lielu mācību.

Nolādētie Schönes Ostland

"Man ir 97 gadi, taču tas bija kā vakar... Dzīvoju Tukumā, (1941. gada) 22. jūnijā mēs ar puikām no skolas gājām staigāt. Redzam – ļoti augstu debesīs riņķo lidmašīna – tas bija vācu izlūks. Padomju iznīcinātāji necentās to padzīt. Mēs visi, pieaugušie un skolnieki no Tukuma bijām pārliecināti, ka liels karš ir neizbēgams – pirms uzbrukuma Padomju Savienībai hitleriskā Vācija ieņēma Austriju, pēc tam kopā ar Poliju saraustīja gabalos Čehoslovākiju. Mēs ar ģimeni dzīvojām pilsētas strādnieku nomalē, kaimiņos bija daudz latviešu strēlnieku, kuri karoja pret vāciešiem Pirmajā pasaules karā," stāsta veterāns.

Visi bija pārliecināti: ja jau Latvijai kara neizbēgt, labāk būt kopā ar krieviem nekā atkal vācu varā. Tāds noskaņojums bija gan Putekļa ģimenē, gan skolā. Līdz 1939. gadam, kad notika Latvijas vāciešu repatriācija, Tukumā bija liels skaits turīgu, pat bagātu vācu jauniešu, nekaunīgi noskaņotu par labu Hitleram.

Stāstīja, ka šeit atkal būs "Schönes Ostland" ("Skaistās Austrumu zemes" – red.), un Puteklis kopā ar vecāko brāli nolēma atkāpties kopā ar bēgļiem un Sarkanās armijas vienībām. Pa ceļam bēgļus vairākkārt apšaudīja. Pie Sebežas viņi ar brāli pašķīrās un pēc tam atkal satikās Krievijā.

1941. gada 22. jūnija rītā vērmahta daļas šķērsoja Latvijas robežu, 1. jūlijā viņi jau bija Rīgā, 7. jūlijā – pie Krievijas robežas.
Veterāns atcerējās, ka Latvijas PSR valdība Augusta Kiršteina vadībā rūpējās par bēgļiem. Skolnieks no Tukuma pabeidza fabrikas skolu elektromontiera specialitātē, pirmajā kara gadā strādāja rūpnīcā Maskavā. Pēc tam uzzināja, ka viņa vecākais brālis strādā par kalēju Ivanovskas apgabalā, devās turp, atprasījies uz dažām dienām. Brāļi nolēma brīvprātīgi doties uz fronti.

"Mēs nolēmām iet Sarkanajā armijā, brālis aizgāja pirmais. Es uzzināju, ka viņš atrodas Gorohoveckas mācību nometnēs, kur tiek veidots latviešu strēlnieku divīziju papildinājums, un 1942. gada decembrī arī devos uz kara komisariātu. Gorohoveckas nometnēs biju nepilnus 6 mēnešus, saskaņā ar rekomendācijām un pēc manas piekrišanas mani iekļāva speciālajos kursos un sagatavoja partizāna darbībai ienaidnieka aizmugurē Latvijas teritorijā. Protams, jaunība, romantika, naids pret vācu iebrucējiem – tas viss vairoja manu vēlmi nokļūt partizānu kustībā. 1943. gadā mūs izmeta ar izpletņiem virs Vidzemes," atceras veterāns.

Pat Nāciju Līga nespēja palīdzēt

Desants nebija sekmīgs – "Duglasam", no kura Latgales mežu masīvu tuvumā bija jāizsēžas partizāniem, astē ieķērās vācu iznīcinātājs. Lidmašīnas stūrmanis, bīstoties, ka to notrieks kopā ar visu partizānu grupu, izsēdināja viņus agrāk – Balvu apriņķī.

Puteklis piezemējās netālu no lauku mājām, kurās bija telefons, un jau stundu vēlāk vācieši uzzināja, ka mežā izsēdušies padomju diversanti. Grupa tika izkliedēta. Puteklis atceras, ka viņi palika trijatā, un grupas komandieris nolēma nepūlēties izlauzties uz Latgali, bet gan palikt Balvu apkaimē – tā bija viņa dzimtā puse, te bija tuvinieki un paziņas, kas varēja palīdzēt. Vācieši rīkoja slazdus, meklēdami izpletņlēcējus, bija vajadzīgas 23 dienas un lieli zaudējumi, līdz grupa apvienojās un sāka darboties Balvu apkaimē.

"Galu galā mēs iekļāvāmies Viļa Samsona partizānu brigādē – viņu pazinu gan karā, gan vēlāk – mierlaika dzīvē. Lielisks cilvēks, labs komandieris, miera laikā – intelektuālis un zinātnieks. Viņš teica: labi, ka man nav militārās izglītības, mežā tā tikai traucēja. Nelieli mežu masīvi, lauku mājas – tas viss nav domāts parastam karam. Ieročus mums pārsvarā nometa no lidmašīnām, taču bija arī vācu trofejas un buržuāziskās Latvijas šautenes ar slāpētājiem un snaipera tēmēkļiem, tomēr partizāna galvenais ierocis tomēr ir ātršāvējs automāts. Es pabiju divās vai trīs vienībās, visas – ļoti mobilas, ar trim pārdislokācijas variantiem, ja tiks atrasti. Protams, lielgabalu mums nebija, taču ložmetēji bija," teica Puteklis.

Atbalsta sniegšanai Latvijas partizāniem 2. Baltijas frontes vadība piešķīra PSRS Civilās gaisa flotes 13. aviācijas pulku, lidmašīnas piegādāja partizāniem ieročus, munīciju un medikamentus, evakuēja ievainotos un bērnus. 1943. gadā vien padomju partizāni saņēma 164 cilvēkus un 22,5 tonnas kravu. Latvijas teritorijā no 1941. līdz 1945. gadam strādāja trīs padomju partizānu brigādes un 20 vienības – apmēram 4970 cilvēki. Līdz ar antinacistiskās pagrīdes dalībniekiem kopējais pagrīdes un partizānu kustības locekļu skaits Latvijā sasniedza 20 tūkstošus.

Partizāni ļoti kaitēja nacistiem – tik ļoti, ka pats Ādolfs Hitlers vērsās pie Nāciju Līgas ar sūdzībām par nekonvencionālām metodēm. To pat varētu uzskatīt par kuriozu, ja ne nacistu politika – veselu tautu genocīds, koncentrācijas nometnes ar gāzes kamerām un eksperimenti ar cilvēkiem. Naids pret okupantiem un pārliecība par uzvaru bija vispārēja.

1941.-1945. gg. Latvijas partizāni izsita no ierindas līdz 30 tūkstošus nacistu un kolaboracionistu, sarīkoja 279 ešelonu avārijas, sadauzīja un sabojāja 261 lokomotīvi, 3875 vagonus un platformas, 87 tankus un bruņumašīnas, 277 automašīnas, uzspridzināja un sadedzināja 53 automašīnu un dzelzceļa tiltus, 1 dzelzceļa staciju, vairākas noliktavas ar munīciju, bruņojumu un pārtiku, kā arī vairākus citus objektus. 1944. gada 1. oktobrī Ventspils ostā tika likvidēts admirālis Bēmers un vairāki reiha virsnieki.

1944. gada vasarā partizāni parūpējās par 1500 ģimenēm, kas slēpās mežos, atbrīvoja un paglāba no aizdzīšanas uz Vāciju 3220 vietējos iedzīvotājus un 278 padomju karagūstekņus. Sabotāžas un atklātas bruņotas pretošanās rezultātā ar strādnieku un vietējo iedzīvotāju atbalstu tika izglābti 428 no 714 rūpniecības uzņēmumiem, arī Ķeguma HES dambis, Rīgas gāzes rūpnīca, virkne industriālo uzņēmumu un infrastruktūras objektu.

Par dalību cīņā pret fašistiem pagrīdē un partizānu vienībās Latvijā PSRS valdības apbalvojumus saņēmuši vairāk nekā tūkstoš partizāni, Otomārs Oškalns, Vilis Samsons un Imants Sudmalis saņēmuši augsto Padomju Savienības Varoņa nosaukumu.

O, velns...

Pēc Paulusa armijas sagrāves pie Staļingradas noskaņojums Latvijā mainījās – vairs nebija domu par "Lielvāciju un taisnīgo vadoni Ādolfu Hitleru". Puteklis atceras, kā viņa vienībai pūlējās pievienoties latviešu puiši, kam negribējās sagaidīt iesaukumu Waffen SS latviešu leģionā. Pat tie, kas agrāk sadarbojās ar okupācijas administrāciju, no visas sirds sapņoja izbēgt soda pēc Vācijas sakāves – 1944. gada sākumā tas jau bija pavisam skaidrs. 

Partizānu vienībā bija sava izlūkošana un pretizlūkošana, vajadzēja "izskaitļot" iespējamos vācu aģentus, kam rīkoja pārbaudes, viltus trauksmes, deva viltus informāciju par plāniem. Protams, armijas un pat policijas operācijas pret partizāniem nebija efektīvas, meža karavīri uzzināja par ienaidnieka spēku pārvietošanos pirms viņi iegāja mežā.

"1944. gadā Latvijas mežos parādījās ģenerāļa-pārbēdzēja Andreja Vlasova ("Krievu atbrīvošanas armijas" komandieris arestēts 1945. gada 12. maijā un pakārts pēc tribunāla sprieduma Maskavā 1946. gada 1. augustā – red.) "KAA mednieki". Vlasovieši rīkoja slazdus meža ielokos, mēs cietām zaudējumus. Biedra zaudēšana kaujā bieži vien ir nejaušība, par likumsakarību tā kļūst, ja tavai nodaļai ir slikts komandieris. Mūsu nodaļas komandieris bija Andrejs Otantis – vīrs gados no Liepājas rajona, dzimis kurzemnieks, bijušais vada komandiera vietnieks buržuāziskās Latvijas armijā. 1941. gadā viņš evakuējās no Latvijas, tomēr atgriezās sist fašistus. Pēc kara bija izpildkomitejas priekšsēdētājs savā dzimtenē," stāsta Puteklis.

Vienu gadījumu viņš atceras ar smaidu – pagājuši gandrīz 80 gadi, tomēr arī toreiz incidents bija viens no tiem, kuros jaunajam partizānam smaidīja laime. Nodaļa devās mīnēt sliežu ceļu, pa kuru vācieši apgādāja savu Austrumu fronti (sliedes partizāni visbiežāk uzspridzināja un pagaisa mežā – red.) un iekļuva lamatās. Pretinieks pirmais atklāja uguni.

"Man vienkārši paveicās, automāts man garā siksnā karājās uz vēdera, lai vieglāk šaut. Lode trāpīja gailī, uz kura gulēja rādītājpirksts. Vācieši ielenc, bet es nesaprotu, kāpēc nevaru šaut, par nesapratu, ka esmu ievainots – lode sašķaidīja pirksta falangu. Paglāba tas, ka mans biedrs Kokorevičs piesedza manu atkāpšanos. Paskrēju nost un paliku viens. Līdz vienības bāzei – apmēram trīsdesmit kilometri, un es ne īsti labi sapratu, kā uz turieni iet, tur visur ir lauku mājas, ceļu prātā nepaturēju. Automāts nestrādā, bet bija divas granātas. Rēķinu: vienu metīšu, otru – atstāšu sev.

Sāk svīst gaisma, bet līdz mūsu partizānu bāzei trīsdesmit kilometri nezin uz kurieni un kā. Dzirdu: kāds nāk pa ceļu, un es sagatavoju granātu. Toreiz iznāca jocīgi – mums parole bija krievu lamuvārds, mēs vienojāmies izmantot krievu lamas, lai citi nesaprastu – mēs it kā lamājamies. Parole bija kā vārds "stoi", tikai ar trim un mazliet citādiem burtiem.
Dzirdu – slāj pa ceļu. Es kliedzu: "stoi!" Mirkli klusējām, gaidām. Pēc tam viņš, vietējais puisis, vidzemnieks, arī partizāns atbild krieviski: kto tam? Es viņu pēc balss pazinu un atbildu: es tas esmu, Viktors. Viņš sāka mani lamāt: ko tu nešāvi? Vācieši no tevis bija soļa attālumā, acis ar automāta stobru varēja izdurt, kāpēc tu nešāvi? Es šāvu tev pāri galvai, mēs piesedzām uguns līniju. Un tad es pacēlu automātu un rādu – re, kāpēc. Viņš: o, velns, velns..."

Latviešu partizāna Ilmāra Putekļa dzīve miera laikā bija klusa – bērni, mazbērni un mazmazbērni. Kara vēstures liecinieks mūsu filmā pastāstīja, ko Latvija pārvarējusi ceļā pie miera un brīvības.

0
Tagi:
Latvija, Sarkanā armija, partizānu kustība, Lielais Tēvijas karš