Džonijs Deps

Fantastiskas būtnes

71
(atjaunots 14:46 29.12.2020)
Kāpēc Stīvens Kings bez ierunām pieļauj, ka kinematogrāfs ņirgājas par viņa darbiem? Kāpēc skaistā Elena Peidža pēkšņi ne no šā, ne no tā ierakstījusies starp transpersonām? Kāpēc Holivuda visus četrus gadus kā aptrakusi karoja pret prezidentu Trampu? Zvaigznes baidās.

Lielais video straumēšanas serviss "Netflix" dzēsis no savas bibliotēkas ASV filmas, kurās piedalījies Džonijs Deps. Iepriekš superzvaigzne izmesta no kinofranšīzes "Fantastiskās būtnes". Firma Dior plāno atteikties no reklāmas ierakstiem ar aktieri. Bēdīgi slavenā iznīcināšanas kultūra (cancel culture) nesen savos dzirnakmeņos samalusi Harija Potera "mammu" Džoannu Roulingu. Tomēr vismaz viņas romāni pagaidām nav aizliegti. Džoniju Depu pa tīro dzēš ārā no kultūras. Visā pasaulē iemīļotā aktiera kraha iemesls – bijušās dzīvesbiedres pretenzijas, portālā RIA Novosti stāsta Viktorija Ņikiforova.

Ar ko viss sākās? Pirms dažiem gadiem Džonijs Deps pameta savu draudzeni – franču aktrisi Vanesu Paradī. Toreiz sabiedrība nebija viņa pusē. Paradī bija kopā ar Depu ilgus gadus, viņiem ir divi bērni, bet Deps pat nepapūlējās noformēt viņu attiecības. Tomēr gadās arī tā, un kādreizējais seksa simbols devās meklēt jaunu draudzeni. 

2015. gadā 51 gadu vecais mākslinieks apprecēja amerikāņu aktrisi, 28 gadus veco Emberu Hērdu. Līgava tālredzīgi parūpējās, lai laulības būtu noslēgtas Kalifornijā, kur šķiršanās gadījumā turīgāko partneri var burtiski izģērbt pliku.

Embera Hērda tādu iespēju garām nepalaida. Gadu vēlāk viņa nolēma šķirties, pie tam apsūdzēja vīru par alkoholismu un vardarbību. Pierādījumu nebija, tomēr pirmstiesas darījuma rezultātā no Džonija Depa piedzina septiņus miljonus dolāru.

Tajā pašā laikā Hērda pēkšņi kļuva par māju vardarbības cīnītāju ruporu. Viņa nāca klajā vadošajos medijos, kļuva par atzītu spīkeri sieviešu aizsardzības jomā, un vienlaikus iesniedza aizvien jaunas prasības pret bijušo dzīvesbiedru. Pēc visām izmaksām Džonijs Deps bankrotēja.

Mediji visā pasaulē vienbalsīgi stājās Emberas Hērdas pusē. Depu apsūdzēja par visiem nāves grēkiem. Tomēr fanāti juta līdzi, pat nīdēji pamazām mainīja attieksmi. Pārlieku uzskatāmi kļuva redzams, kā ar māju vardarbības apkarošanas lozungiem tiek iznīcināta talantīga cilvēka karjera un reputācija.

2019. gadā tiesu prasību izputinātais Deps iesūdzēja tiesā bijušo sievu. Viņš pieprasīja 50 miljonus par meliem un apsūdzēja Emberu vardarbībā. Viņu atbalstīja miljoniem cilvēku – šķita, ka beidzot pienācis brīdis mainīt tendenci un panākt taisnu tiesu vismaz vienam "baltajam cisseksuālajam vīrietim". Sociālos tīklus pārpildīja tēmturis "Taisnību Depam".

Tiesā aktieris iesniedza tēraudcietus pierādījumus. Tur bija video un audio ieraksti, kas liecināja: Hērda dzēra kā mūlis, piedzērusies, lamāja vīru pēdējiem vārdiem, mētājās ar visu, kas gadījās pa rokai, un sita viņu tā, ka Deps nakts vidū bēga prom no mājām. Sieviete iebiedēja vīru līdz nāvei. Tāpēc šķiršanās laikā viņš negribēja sievai neko pārmest – tā ir mājas vardarbības upura klasiska reakcija.

Geju gājiens Stambulā, foto no arhīva
© Sputnik / Андрей Стенин

Nelīdzēja ne pierādījumi, ne advokāti. Tiesa Emberu Hērdu attaisnoja. Mazliet vēlāk – arī britu izdevumu The Sun, ko Deps apsūdzēja par apmelošanu. "Baltais cisseksuālais vīrietis" atkal izrādījās caurcaurēm vainīgs.

Bija tīrais sīkums viņu piebeigt. Masu sankcijas pret Depu izvērsās, neskatoties uz visiem kino skatītāju un Netflix abonentu protestiem.

Īpaši netaisnīgs šķiet lēmums dzēst no straumēšanas plartfomas filmas, kurās viņš piedalījies. Līdz ar "toksisko" Depu tiek sodīti arī viņa kolēģi – izcili režisori, lieliski aktieri. Pie kā vainīgi "Jātnieka bez galvas" vai "Karību jūras pirātu" radītāji. Tomēr arī viņus met mēslainē un atņem naudu.

Vēl joprojām nav saprotams, kā īsti tulkot vārdkopu "cancel culture". Ar kultūru tāda radošās elites labāko pārstāvju iznīcināšana nav saistīta ne mazākajā mērā. Vispareizāk – "tīrīšana".

Arī te pats galvenais ir morālais terors, kas rodas ap demonstratīvajām eksekūcijām. Džonija Depa kolēģi ar šausmām skatās uz notiekošo un saprot: viņi var būt nākamie iznīcināmo rindā,

Izrēķināšanās ar Depu padara skaidrāku to, kāpēc mūsdienu rietumvalstu zvaigznes labprāt sadarbojas ar kreiso režīmu un ļoti reti – un ļoti kautrīgi – žēlojas par jaunās cenzūras trakumiem.

Kāpēc Stīvens Kings bez ierunām pieļauj, ka kinematogrāfs ņirgājas par viņa darbiem? Kāpēc skaistā Elena Peidža pēkšņi ne no šā, ne no tā ierakstījusies starp transpersonām? Kāpēc Holivuda visus četrus gadus kā aptrakusi karoja pret prezidentu Trampu?

Patiesībā visas šīs zvaigznes, kas no tālienes izskatās tik elegantas un ietekmīgas, vienkārši ir nobijušās līdz nāvei. Kreisās inkvizīcijas murgi par to, ka grēku saraksts ir gandrīz bezgalīgs. Katru var saukt pie atbildības. Kustība MeToo bija tikai sākums.

Tagad pat nekas nav jādara – tevi tik un tā "iztīrīs". Visus izārstēs. Lieliskā dziedātāja Lana Dela Reja tika iznīcināta par pseidonīmu, ko viņa izvēlējās pirms daudziem gadiem. 85 gadus veco amerikāņu klasiķi Vudiju Allenu – par plikām apsūdzībām par uzmākšanos pagājušā gadsimta otrajā pusē.

Jāpiebilst, ka amerikāņu trockisti savā radikālismā manāmi apsteidz klasiskos 20. gadu trockistus. Rietumos kreisajiem pat nav "ceļabiedru" institūta, kurā labākie kultūras meistari rada patvērumu boļševiku laikā. Spēkā ir princips "Kas nav ar mums, tas ir pret mums".

Tas viss ir saprotams. Boļševiki neliekuļoti pūlējās būvēt jaunu sabiedrību un jaunu kultūru. Šajā ceļā viņi atrada veselu domubiedru pulku. Ne velti padomju māksla 20. gados pārdzīvoja neticamu pacēlumu un uz neilgu laiku pat kļuva par zelta standartu visai pasaulei.

Rietumos kreisie radikāļi sev nosprauduši citu mērķi – iznīcināt! Ikviena vairāk vai mazāk spilgta personība kļūst par "jaunās normas" ienaidnieku. Tās iznīdē īpaši cietsirdīgi.

Kaut ko tādu prognozēja Dostojevska "Velni" personāžs savā "jaunās pasaules kārtības" versijā: "Visi ir vergi un verdzībā līdztiesīgi. (..) Augstākos talantus (..) padzen vai noslepkavo. Ciceronam nogriež mēli, Kopernikam izdur acis, Šekspīru nomētā akmeņiem..."

Pēdējā laikā morālā terora atmosfēra kultūras elitei kļuvusi tik neizturama, ka pat pie visa pieradušie, uz visu gatavie, īpaši ciniskie radošās klases pārstāvji no postpadomju telpas baidās braukt prom uz Rietumiem vai atgriežas no emigrācijas.

Šodien izredzes iekārtoties tur ir tikai "māksliniekam", kurš atklāti un nepārtraukti strādā Rietumu specdienestu labā un aizelsdamies reklamē vienīgo pareizo kārtību. "Brīvam māksliniekam" tur vairs nav, ko iesākt. "Brīvais mākslinieks" tur cieš badu vai sēž aiz restēm, gluži kā akcionists Pjotrs Pavļenskis.

Protams, nav iespējams normāli strādāt tādos apstākļos. Pat disciplinētie rietumu autori nespēs cept augšā šedevrus, ja ik brīdi domās, kā iztapt sievietēm, transpersonām, melnādainajiem, sarkanādainajiem, bodipozitīvajiem, genderfluīdiem un pārējām minoritātēm. Kolektīvie Rietumi zaudē gan savu lielisko mākslu, gan maigo spēku, kas reiz valdzināja simtiem miljonu cilvēku visā pasaulē.

Mākslas patiešām ir žēl. Vajadzēs Krievijā saglabāt pēc iespējas vairāk aizejošās Rietumu kultūras artefaktu un aktīvāk aicināt ciemos "tīrīšanu" upurus. Tas taču ir lieliski, ja Lielajā teātrī dzied Plāsido Domingo, kurš vecumdienās arī kļuvis par cancel culture upuri. Kas to lai zina, varbūt atradīsies arī kāda loma Džonijam Depam...

71
Tagi:
ASV
Pēc temata
Simts sievietes nosodīja "naida vilni pret vīriešiem"
Politkorektuma rezultāti: sarunas virtuvē un lokomotīvītes-transpersonas
Britānijā ārstus lūdz nesaukt grūtnieces par topošām mammām
"Māciet ķīmiju, nevis homoseksuālismu!" Bērnu vecāki Eiropā ir sašutuši
Alvis Hermanis

Neļaujiet viņiem kāpt uz galvas: Alvis Hermanis par vārda brīvību

61
(atjaunots 10:48 11.03.2021)
Atteikšanās no vārda brīvības ātri novedīs Latviju pie neatkarības zuduma, uzskata režisors Alvis Hermanis.

RĪGA, 11. marts — Sputnik. Režisors Alvis Hermanis apmeklējis Latvijas prezidentu un apspriedis ar valsts vadītāju situāciju vārda brīvības jomā.

Atgādināsim, ka februāra beigās Hermanis publicēja Facebook ētikas noteikumus Jaunā Rīgas teātra skatītājiem un darbiniekiem. Manifests radīja diskusiju un kritikas vētru, tāpēc režisors bija spiests savu viedokli pamatot. Taču skaidrojums drīz vien tika dzēsts no tīkliem, jo Facebook to uzskatīja par "naida valodu".

Šie notikumi ieinteresējuši prezidentu, un viņš uzaicināja Hermani uz tikšanos.

"Vēlreiz informēju prezidentu, ka Jaunā Rīgas teātra teritorijā Satversmes 100.pants par domāšanas un vārda brīvību būs spēkā arī turpmāk. Par pārējo Latvijas valsts teritoriju mums te ir citi atbildīgie.

Bet man palika stiprs iespaids, ka prezidents mani saprata gan kā jurists, gan politiķis, gan kā cilvēks," režizors pastāstīja par savu vizīti pie valsts vadītāja.

"Ja paraugs ir dažas rietumu valstis, kur politkorektuma vārdā tagad jauc nost vēsturi (burtiskā un figurālā nozīmē) un piekopj raganu medības, tad mums te tagad ir pēdējais brīdis un būs pašiem jāizvēlas," turpināja Hermanis. Pēc viņa domām, Latvijai draud neatkarības zudums.

"Gorbačova laikā atļautā vārda brīvība bija tieši tā, kas aizveda mūs pie savas valsts neatkarības. Savukārt, atteikšanās no vārda brīvības mūs ātri aizvedīs pie neatkarības zaudēšanas. Tik vien. Savādāk viss normāli.

Analizējot Latvijas situāciju - šobrīd tie ir TIKAI pāris tūkstoši cilvēku, kuri ar savu jauno "pareizās domāšanas" dogmu tiranizē visu pārējo Latvijas  sabiedrību," konstatēja  Jaunā Rīgas teātra vadītājs.

Viņa ieskatā "tirāni ar jauno dogmu" pārsvarā nāk no mediju, kultūras (un nevis mākslas) darbinieku un augstskolu vides. Šajās aprindās vārda brīvība jau ir paralizēta un vairs nedarbojas, uzskata Hermanis.

"Aicinu neļaut turpmāk viņiem kāpt mums uz galvas. Lai kontrolē viens otru un paši sevi līdz bezsamaņai. Arī viņiem ir tiesības uz savu viedokli. Taču mums lai liek mieru. Viss. Gaidam pavasari," publikāciju noslēdza pazīstamais režisors.

Prezidents nostājies vārda brīvības pusē

Pēc tikšanās Latvijas prezidenta vietnē parādījās preses relīze, kurā tāpat minēta vārda brīvības nozīme.

"Valsts prezidents uzsvēra, ka Satversmes 100. pants garantē vārda brīvību. Mākslas brīvība ir daļa no vārda brīvības, un tā ir svarīgs demokrātijas elements. "Demokrātijai ir nepieciešama brīva informācijas un viedokļu apmaiņa. Mākslas brīvības tāpat kā vārda brīvības robežām ir jābūt iespējami plašām, tā var ietvert provocējošus, kaitinošus un uztraucošus viedokļus, tēlus un izteiksmi. Turklāt mākslas brīvības robežas ir pat plašākas nekā vārda brīvības robežas."

Valsts prezidents pievērsa uzmanību tam, ka atkārtoti no sociālajām platformām tiek dzēsti atsevišķi viedokļi. Neanalizējot konkrēto viedokļu saturu, E. Levits uzsvēra, ka sociālo tīklu algoritmi vai kādi mums nezināmi anonīmi cilvēki nav tiesīgi pieņemt lēmumus, kas ierobežo Satversmē garantēto vārda brīvību Latvijā. Vārda brīvības robežas likumos nosaka demokrātiski pilnvaroti pārstāvji, un tas, vai šīs robežas ir pārkāptas, beigu beigās ir jālemj tiesai.

Valsts prezidents atzina, ka nodrošināt vārda brīvību digitālajā vidē ir liels izaicinājums. Ir iespējami nacionāli risinājumi, taču efektīvāk būtu panākt kopīgu Eiropas līmeņa risinājumu. Latvijas valsts pārstāvjiem ir aktīvi jāpiedalās Eiropas Savienības kopīgu regulējumu izstrādē, kas novērstu gan vārda brīvības ierobežošanu, gan naida runas un ļaunprātīgas dezinformācijas izplatīšanu sociālajās platformās.

Atgādināsim, ka Hermanis nav vienīgais, kas saskāries ar sociālo tīklu cenzūru. Nesen pazīstamā latviešu rakstniece Māra Zālīte publicēja savā lapā Facebook slavinošu runu, kura izklāstīja savas domas par Latvijas premjerministru Krišjāni Kariņu. Burtiski pēc pāris stundām sociālais tīkls to nodzēsa.

Daži komentatori uzskata, ka tas noticis tāpēc, ka Google tulkojuma algoritmam šķita: Kariņa uzvārds ir kara musināšana. Tomēr, pēc citas versijas, publikācija vienkārši saņēmusi lielu skaitu zādzību, ņemot vērā politiķa zemo popularitātes līmeni.

61
Tagi:
Egils Levits, vārda brīvība, Latvija
Pēc temata
"Kauns Latvijai": stājās spēkā spriedums par joka petīciju par pievienošanos Krievijai
"Mani jau ir dēvējuši par Latvijas Lukašenko": Latvijas IeM vadītāju šokē sociālie tīkli
"Reportieri bez robežām" nosodīja Latviju un Lietuvu par situāciju ar RT
"Twitter pārstājis būt brīvs": Sputnik profili pazuduši no meklēšanas rezultātiem
Little Big

Kolektīvs "Little Big" nepārstāvēs Krieviju Eirovīzijā

48
(atjaunots 16:25 09.03.2021)
Pēc grupas līdera vārdiem šo lēmumu muzikālais kolektīvs pieņēma kopā ar Pirmo kanālu.

RĪGA, 9. marts – Sputnik. Populārā grupa "Little Big" šogad nepārstāvēs Krieviju mūzikas konkursā, 8. martā paziņoja tās līderis Iļja Prusikins Pirmā kanāla ēterā.

"Diemžēl vai par laimi grupa nepārstāvēs Krieviju "Eirovīzijā 2021"," viņš teica.

Prusikins tāpat norādīja, ka šis lēmums tika pieņemts kopā ar televīzijas kanālu. Mūziķis paskaidroja, ka grupa nevēlas, lai tās jauno kompozīciju salīdzinātu ar dziesmu "Uno", kas sasniegusi rekordlielu skatījumu skaitu "Eirovīzijas" YouTube kanālā.

Dziesmu konkurss norisināsies Roterdamas arēnā "Ahoy" no 18. līdz 22. maijam. Tajā piedalīsies dalībnieki no 41 valstij. Pasākums norisināsies klātienes formātā, taču katras dalībvalsts komandu pārstāvēs ierobežots cilvēku skaits delegācijas un preses sastāvā. Pagaidām nav zināms, vai arēna tiks atvērta skaitītājiem. 

48
Tagi:
Krievija, Eirovīzija
Situācija Luganskā, foto no arhīva

Kas un kāpēc provocē Krieviju ar runām par Ukrainas iekļaušanu NATO

0
(atjaunots 23:58 10.04.2021)
Pēc savas būtības Ukraina nav subjekts – tas ir objekts, par kuru notiek cīņa starp Krieviju un Rietumiem. Rietumi cenšas atņemt Krievijai tās teritorijas nozīmīgu daļu un sarīkot lielu ģeopolitisko robežu pārdali.

Kara gaidu, proti, "Krievijas uzbrukuma" kurināšana Donbasā nav galvenā Kijevas provokācija. Daudz bīstamāks ir tas, ko otrdien teica Vladimirs Zeļenskis:

"Mēs tiecamies reformēt mūsu armiju un aizsardzības sektoru, bet ar vienām reformām nevar apturēt Krieviju. NATO ir vienīgais ceļš kara beigām Donbasā. NATO dalības rīcības plāns (DRP) kļūs par īstu signālu Krievijai."

To Ukrainas prezidents teica NATO ģenerālsekretāram Stoltenbergam, to viņš arī atkārtoja tajā pašā dienā sarunā ar Lielbritānijas un Kanādas premjeriem. Zeļenskis vēlas, lai DRP tiktu ierakstīti konkrēti integrācijas soļi un iestāšanās termiņi NATO, turklāt visai saspiesti. Viņa premjerministrs nesen teica, ka Ukraina var pievienoties aliansei (arī ES) piecu vai sešu gadu laikā. Alianses valstu publiska reakcija uz Zeļenska vārdiem bija prognozējama - Vašingtonā izskanēja vispārēji vārdi par to, ka viņi ir "par", bet lēmums jāpieņem visām NATO valstīm (tas ir "nē"), bet Berlīnē paziņoja: lai gan "Ukrainai ir tiesības brīvi izvēlēties savas politiskās vajadzības, bet turpmākie soļi pretī dalībai patlaban nav paredzēti".

Vai tad Zeļenskis tiešām tic, ka Ukrainu pieņems Ziemeļatlantijas aliansē? Jā, un tas ir spriedums Ukrainas eksistencei.

Jo Ukraina nevar būt NATO dalībvalsts. Jā, Ukrainas valsts, kas pēc PSRS sabrukuma izveidojās Krievijas vēsturiskajā teritorijā, vienkārši nevar būt Ziemeļatlantijas alianses daļa, ko radījuši anglosakši pēc Otrā pasaules kara konfrontācijai ar PSRS. Ukraiņu elite var to gribēt, daļa cilvēku (pat liela daļa) var tādu soli atbalstīt, bet tas nav iespējams un tā nebūs. Kāpēc? Jo NATO mērķis pēc būtības ir Krievijas apturēšana (vienalga, kādā veidā tā pastāv), bet Ukraina ir vēsturiskā Krievijas daļa.

Taču Ukrainu cenšas pārveidot par antiKrieviju, kāpēc tad tā nevarētu būt Krievijas pretinieku barā?

Pēc savas būtības Ukraina nav subjekts – tā ir objekts, par kuru notiek cīņa starp Krieviju un Rietumiem. Rietumi cenšas atņemt Krievijai tās teritorijas nozīmīgu daļu un sarīkot lielāko ģeopolitisko robežu pārdali, atstumt Krieviju uz austrumiem. Krievijai gan Ukrainas orientācija ir neapspriežams jautājums: valsts vienkārši nevar pieļaut tās zudumu – tā ir Krievijas valstiskuma sākotne un pamats. Pagaidu sadalījums divās valstīs (tā jau bijis vēsturē) ir pārvarams, bet atlantizācija, proti, Ukrainas iekļaušana svešā ģeopolitiskajā telpā, turklāt ne tikai eiropeiskajā (tas ir, Krievijai reizēm naidīga, reizēm vienkārši nedraudzīga), bet atlantiskajā (naidīga pēc savas būtības), Krievijai ir absolūti nepieņemama. Un krievu civilizācijai, kurā neapšaubāmi ietilpst arī mazkrievi, pat tie, ko patlaban Ukrainā uztver ukraiņu tautas formā.

Tātad jautājums par Ukrainas ģeopolitisko piederību pieder pie Krievijas un Rietumu attiecību jomas, turklāt Krievijai tas ir neapstrīdams, bet Rietumu nostāja nav tik principiāla. Ne vārdos, - patiesībā.

Vai Rietumi ir gatavi reālai cīņai ar Krieviju par Ukrainu? Nē, viņiem uz kārts liktas citas vērtības. Turklāt tas attiecas uz abām Rietumu daļām – gan anglosakšiem, gan eiropiešiem (proti, vāciešiem). Protams, gribētos ne tikai atdalīt Ukrainu no Krievijas uz visiem laikiem, bet arī pārvilināt Ukrainu savā nometnē, padarīt to par savas vēsturiskās telpas elementu, iekļaut savā ģeopolitiskā projekta robežās. Taču šim nolūkam Rietumiem nāksies ne tikai uzvarēt Krieviju (kas, starp citu, nav iespējams — taču tā jau ir atsevišķa raksta tēma), — būs jāizdara tālejoša vēsturiska izvēle.

Rietumiem būs jāizdara stratēģiska likme uz naidīgām attiecībām ar Krieviju, proti, uz to, ka sagrābjot Ukrainu, tie pārvērtīs Krieviju par atklāti naidīgu valsti. Ne tādu, kā to tagad tēlo informācijas karos, bet par reāli naidīgu. Krievi nekad nesamierināsies ar "krievu pilsētu mātes" zaudēšanu, tātad visa Rietumu it īpaši Eiropas turpmākā dzīve un ģeopolitiskās plānošanas stratēģija kopumā būs pakļauta šim vienkāršajam faktam. "Krievi vienmēr nāk pēc savas naudas. Un, kad viņi atnāks, neceriet uz jūsu parakstītājiem jezuītiskiem līgumiem, kas it kā jūs attaisno," Oto fon Bismarks to nekad nav teicis (tāpat kā frāzi "Krievijas varenību var sagraut, tikai atdalot Ukrainu"), toties kanclers ir uzrakstījis ļoti skaidri:

"Pat veiksmīgākais kara iznākums nekad nenovedīs pie Krievijas sabrukuma, kas turas uz miljoniem krievu grieķu konfesijas ticīgo. Viņi, pat starptautisko līgumu dēļ sadalīti, tikpat ātri atkal apvienosies gluži kā dzīvsudraba pilieni. Šī nesagraujama krievu nācijas valsts ir stipra ar savu klimatu, saviem mērogiem un savu pieticību, kā arī tāpēc, ka apzinās nepieciešamību pastāvīgi aizsargāt savas robežas. Šī valsts pat pēc pilnīgas sakāves būs mūsu pašu radīts, pretinieks kas atmaksāt."

Kurš Rietumos grib paspēlēties ar krievu revanšu? Kurš Rietumos tic reālai Ukrainas nolaupīšanai, tās atlantizācijai? Tikai pavisam naivi cilvēki, kuri nezina vēsturi, tie, kam nospļauties par Eiropu, tie, kas apzināti vēlas sarīdīt krievus un eiropiešus. Vai ir tādi atlantiskajā elitē? Protams, bet pat mūsdienu elites pamatmasa (ieskaitot stratēģiski domājošos analītiķus) saprot, cik bīstama avantūra ir Ukrainas atlantizācijas ideja. Bīstama pašai Eiropai jebkurā tās veidā — gan Eiropas Savienības, gan patstāvīgo valstu formātā.

Kopumā – pagaidām – veiksmīga vienotas Eiropas izbūve, protams, zināmā mērā ietekmējusi Eiropas elites realitātes sajūtu. Uzticīgie atlantisti patiešām noticējuši, ka viss atkarīgs vienīgi no vienoto Rietumu gribas un spēka, un var aizmirst vēsturiskās mācības un neņemt vērā kaimiņu civilizācijas. Pat atklājot atlantiskā (anglosakšu) globalizācijas projekta krīzi, otra Eiropas elites daļa tic spējām saglabāt kontroli pār eirointegrāciju - nošķirot to no anglosakšiem un izveidojot pašpietiekamu Eiropas cietoksni.

Bet pat tāda patstāvīga vienotā Eiropa (ja tā kādā brīnumainā veidā pārspēs centrbēdzes tendences un pilnībā pakļaus savai gribai nacionālās valstis) nevar atļauties atteikties no attiecībām ar savu galveno kaimiņu, Krieviju, kur nu vēl naidīgas attiecības ar to. Dzīties pakaļ Ukrainai, lai zaudētu vienotu Eiropu? Līdz tādam žilbinošas alkatības līmenim eiropieši tomēr nav tikuši.

Krima
© Sputnik / Константин Михальчевский

Kas tad viņiem atliek? Cerība uz to, ka Krievija ar laiku kļūs vājāka, tajā sāksies jukas, un tad tai noteikti nebūs spēka ķerties klāt Ukrainas jautājumam. Tad patiešām varētu paņemt "nezaļežnuju" savā militāri politiskajā paspārnē. Tikai šī cerība ar katru gadu kļūst vājāka. Piedevām Eiropas un Krievijas attīstības tendences, tāpat kā globālā situācija padara tādus aprēķinus arvien spocīgākus.

Tāpēc nekādu reālu plānu iekļaut Ukrainu NATO eiropiešiem, protams, nav, tāpat kā nav vēlmes kaitināt Krieviju pat ar runām par tādu tēmu. Taču tos, kuri ir gatavi paķircināt krievus ar spriedelējumiem par Ukrainas iekļaušanu Ziemeļatlantijas aliansē, pašiem eiropiešiem būtu uzskata par reāliem un ļoti bīstamiem provokatoriem.

0
Tagi:
ASV, Vladimirs Zeļenskis, NATO, Krievija, Ukraina
Pēc temata
Apdomājieties! Krievija uzstājīgi iesaka NATO un Ukrainai neplānot karu
"Tā ir mūsu atbilde Krievijai": par ko NATO pārvērš Ukrainas armiju
Ukraina iestājas NATO? Vai ukraiņi kļūs par placdarmu iebrukumam Krievijā
Latvija sveic Ukrainu ar integrāciju, eksperti uzskata, ka tā neredzēs NATO 20 gadus