Polārpētnieks Germans Moskvitins

Atgriezties Rīgā un ilgoties pēc Antarktīdas

82
(atjaunots 09:11 11.04.2017)
Rīdzinieks Germans Moskvitins, kurš nesen atgriezies Latvijā no 61. Krievijas antarktiskās ekspedīcijas, ir pārliecināts, ka Dienvidpols ir labākā vieta uz Zemes.

RĪGA, 11. aprīlis — Sputnik, Jevgēņijs Leškovskis. Germans Moskvitins atgriezies Latvijā pec sešus gadus ilgas dzīves Antarktīdā, taču jau domā par to, kā atkal atgriezties Dienvidpolā.

Pērn vasar jau stāstījām par pārsteidzošo rīdzinieku, kurš brīnumainā kārtā nokļuvis Antarktīdā un gandrīz sešus gadus strādājis polārstacijās. Nesen viņš atgriezies Rīgā, taču jau pošas uz Sebežu, kur dzimis un dzīvojis pirms pārcēlies uz Latviju.

"Tu nevari ne iedomāties, kā es sniegotajā tuksnesī sapņoju parakņāties vagās!" — stāsta Germans, taču tūlīt piebilst, ka jau sācis ilgoties pēc Antarktīdas. Parasta lieta: daudzi polārstaciju darbinieki stāsta, ka sniegos ilgojas pēc mājām, bet mājās — pēc mūžīgajiem sniegiem.

Колония пингвинов
фото из личного архива Германа Москвитина
Pingvīnu kolonija

Germans Moskvitins nejauši "internetā uzgāja" Krievijas Arktikas un Antarktikas zinātniski pētnieciskā institūta vietni, un pēc tam ar leģendārā polārpētnieka Valērija Lukina palīdzību nokļuva Zemes tālākajā dienvidu punktā, ko nu jau ir apbraukājis (apstaigājis un aplidojis) gandrīz visu — no vienas stacijas uz otru. Pirmo reizi pārziemojis stacijā "Progres", sezonas no 2011. līdz 2013. gadam pavadījis stacijā "Vostok". Pēc tam bija arī citas — "Novolazarevskaja", "Progres", "Mirnij", "Bellinsgauzen"…

— Martā mani ar ledlauzi nogādāja līdz Keiptaunai, no turienes aizlidoju līdz Pēterburgai, pēc tam vilcienā — līdz Rīgai. Un vēl joprojām nespēju saprast, kas te īsti notiek! Nebiju gan gluži "atrāvies no cilvēces", taču ar ārpasauli lielākoties sazinājos ar interneta, sociālo tīklu palīdzību. Taču te pasaule ir gluži citāda: Antarktīdā pavadītajos gados esmu atradinājies no liela cilvēku skaita (viņi ir visur!), mājām, ceļiem, mašīnām. Tagad pierodu no jauna, — stāsta Germans.

Labi ir izpeldēties Antarktīdas ezeros

Antarktīdas ekspedīcija ilgst aptuveni divus gadus. Kuģis dodas no Pēterpurgas, ierodas pie Antarktīdas krastiem, izvadā cilvēkus pa stacijām, veic zinātnisko darbu un pēc tam atgriežas mājās. Tas viss ilgst pusotru vai divus gadus.

Dienvidos Germanam nācies strādāt ar visdažādāko transportu — traktoriem, kuģiem, helikopteriem. Izmanto helikopterus KA-32s un vecās labās AN2. No helikoptera Germans dažkārt aplūkoja "savu ezeru" — Rīgu. Tas atrodas dažu kilometru attālumā no "Progres", Lansermana pakalnos, princeses Elizabetes zemēs. Izrādās, Antarktīdā ir papilnam bezvārda ezeru, un pavisam nesen to starpā bija arī Rīga (ledāju izcelsme, laukums — aptuveni 1,5 hektāri).

Антарктида
фото из личного архива Германа Москвитина
Antarktīda

— Stāvēju pie ezera un atcerējos ūdenstilpes Sebežā, kur vasarās peldējos. Starp citu, Antarktīdā arī peldas: ēkas stāv uz pāļiem, lejā — āliņģis, ūdens temperatūra tur ir aptuveni 2 grādi, var arī ienirt, un polārpētnieki to dara regulāri, — stāstīja Germans.

Patlaban viņš plāno aizbraukt uz Sebežu, kur dzimis armijas inženiera ģimenē. Pēc tam kopā ar tēvu izbraukājis visu PSRS. Kādu laiku pat dzīvoja Baikonurā, kur tēvs strādāja pie kosmisko pavadoņu radiosakaru sistēmām…

Tālajos dienvidos bīstama ir saule un gaiss

Rīgā Germans ieradās, kad te sākās atkusnis. Gandrīz vasara! Toties viņa mīļajā Antarktīdā vasara nesen beigusies. Siltās dienas, kad gaiss sasilst līdz 2-3 grādiem, tur jau beigušās. Taču pagaidām saule vēl "cepina" vārda tiešākajā nozīmē.

— Pirmais caurums izveidojās tieši virs Dienvidpola. Tas ir jūtams! Uz ielas sals —30 grādi, saule spilgta: ja iziesi uz ielas bez maskas (nu, kaut vai bez zeķes uz galvas), apdegsi momentā, — stāsta polārpētnieks.

Антарктида
фото из личного архива Германа Москвитина
Antarktīda

Viņam gadījies gan apdegt, gan apsaldēties. Reiz stipri apsaldēja vaigu kad nokļuva "pūtējā"…

— "Pūtēju" laikā vējš nesas ar ātrumu 30-40 metri sekundē un nes sniega firna mākoņus. Redzamība krītas līdz nullei. Apmaldīties var, ejot pat no vienas stacijas ēkas līdz otrai, metru trīsdesmit attālumā. Vispār neko redzēt nevar! Reiz tādā nokļuvu… pēkšņi sāka nest sniegu. Un elpot uzreiz ir grūtāk: vējs nes gaisa masas no augstienēm, kur skābekļa ir maz. Ja tādā esi nokļuvis, pats galvenais — nekrist panikā. Stāvi sasprindzis un gaidi, līdz parādīsies kāds orientieris. Ja pagriezīsies nepareizi, aiziesi no stacijas sniega tuksnesī. Tādi gadījumi Antarktīdā ir bijuši, — piezīmēja Germans.

Pagājušā gada ziemā netālu no "Vostok" tika fiksēta rekordzema temperatūra —90,5. Tiesa, polārpētnieks stāsta, ka pat tik zema temperatūra ir pārciešama: tālu no okeāna gaiss ir sausāks nekā Sahārā. Daudz sliktāk klājas apstākļos, ja gaisa mitrums pieaug — pat 10% jau ir pārāk daudz. Tāda mitruma apstākļos, pat tad, ja sals nesasniedz —50, uz ielas var atrasties tikai maskā, citādi iespējams plaušu apdegums.

Everestā pat ir vieglāk…

Taču darbs negaida, lai kāds būtu laiks! Nereti "pūtēji" pārsteidza Germanu pārgājienos no vienas stacijas uz otru, kuros nākas pārvarēt vairāk nekā tūkstoš kilometrus. Tāds "pārgājiens" atgādina kaut ko dīvainai karavānai vai nelielam pārvietojamam ciemam līdzīgu. Tajā viss ir autonoms, pārgājiena dalībnieki ved līdzi gan mājiņas (katrā sēž operators), gan degvielas rezerves (ar petroleju sajaukta dīzeļdegviela) — apmēram 50 tonnas. Pārgājiena laikā māšīnu dzinējus neizslēdz: kā vienā stacijā iedarbinātas, tā otrā izslēgtas, jo tehnika var arī neiedarboties, stāvot sniega tuksnesī, un tad nu gaidāmas problēmas.

Антарктида
фото из личного архива Германа Москвитина
Antarktīda

Viena tāda pārgājiena laikā temperatūra kritās līdz —56. Tas notika pārgājienā cauri "S kupolam" (par "kupoliem" dēvē lielākās augstienes kontinentā). Augstums — aptuveni 4 tūkstoši metru, taču organisms izjūt slodzi, kas pielīdzināma kāpšanai Everestā. Savukārt, piemēram, "Vostok", uz kuru Germans regulāri braukāja, atrodas 3500 metru augstumā un ir pielīdzināms Elbrusam.

Ciemos pie jūras leoparda

— Draugi mēdz jautāt: nu, kā tur ziemeļos klājas? Es taču ilgus gadus dienvidos biju! Draugi, dienvidos ir aukstāk nekā ziemeļos… Un man jau ir apnicis klāstīt, ka pie mums nav balto lāču! — smejas Germans.
Tur vienīgais plēsoņa ir jūras leopards. Uz sauszemes tas cilvēkiem neuzbrūk, ja vien pats par tuvu nepienāksi. Reiz pamatīgi nepaveicās labsirdīgajam pareizticīgo priesterim Sofronijam "Bellinsgauzenā" (tur stāv Svētās Trīsvienības baznīca, kurp Maskavas eparhija sūta priesterus).

— Sofronijs sadraudzējās ar tatāru no Uzbekistānas, musulmani Faridu. Reiz viņi devās pafotografēt dzīvniekus, taču krastā bija jūras leopards. Tā nu tēvs Sofronijs sāka viņam tuvoties, murminot "leopardiņ, leopardiņ…" Nu, bet leopardiņam droši vien sagribējās, lai medījums pienāktu tuvāk, un viņš metās virsū svētajam tēvam. Sofronija tēvs nogāzās sniegā, sapinās tērpā, sāka rāpties prom, bet leopards pilnā sparā nesas klāt. Tik tikko atguvām svēto tēvu, — atceras Germans.

Citu reizi Sofronijs nolēma pievērst Faridu pareizticībai un saka: nu, sākumam nosvētīsim tavu istabu! Farids neiebilda. Tēvs paņema līdzi visu vajadzīgo, pat vīraka kvēpināmo. Draugi prasa: vai nebaidies, ka ugunsdrošības sistēma sāks aurot? Sofronijs sašutis iebilst: tie tak ir svēti dūmi, uz tādiem detektori nereaģēšot!

— Taču detektoriem svētums izrādījās vienaldzīgs, un dumjais, nejutīgais aparāts iebļāvās pa visu staciju: ugunsgrēks! Pie tam signāls atskanēja Pēterburgā — Arktikas un Antarktikas ZPI centrā! Pēc tam bija ko vērts noskatīties, kā mūsu varonis rakstīja paskaidrojumu: "Es, Sofronija tēvs, ar vīraka kvēpināmo ierados pie musulmaņa Farida, lai nosvētītu viņa istabu un pievērstu pareizticībai…" Priesteri neviens nesodīja, — smaidot atcerējās polārpētnieks.

Germans stāsta, un pēc acīm var redzēt — viņš mīl Antarktīdu. Tiesa, to viņš nemaz neslēpj.

Zeme, kur nav ieroču

— Pārsteidzoša vieta — vienīgā uz Zemes, kur nav ieroču (aizliegti!), nekādas karadarbības, nekādu robežu, nekādas naidīgas konkurences. Tur cilvēki ir brāļi, lai kāda būtu viņu tautība un ticība. Visas stacijas — no dažādām valstīm — parasti atrodas netālu viena no otras, kā, piemēram, "Bellinsgauzenā": te čīlieši pie durvīm pieklauvē, te ķīnieši, vai arī pats viņus apciemosi, — viņš stāsta.

Līdz novembrim Germans uzturēsies te Rīgā, te Sebežā, taču pēc tam atkal uz pieciem mēnešiem dosies uz Antarktīdu.

— Es vairs nevaru iedomāties pastāvīgu dzīvi šeit — bez sestā kontinenta, — viņš atzinās.

82
Pēc temata
Cilvēks, kas sargā Krievijas īpašumus Norvēģijā
Nolieciet mani uz zinātnes altāra
Zinātnieki pastāstījuši, kad uz Zemes notiks klimatiskā katastrofa
Baltijas jūra apdraud Latvijas piekrasti
Baikāls – svētā Krievijas jūra
Juvāls Nojs Harari

Laiž klajā viena no pasaulē ietekmīgākajiem domātājiem Juvāla Noja Harari jauno grāmatu

32
(atjaunots 18:10 23.11.2020)
Izraēlas vēstures profesora grāmatā tiek piedāvāts intelektuāls skats uz nākotnes jautājumiem: valsts politiku dažādās jomās, nodarbinātību, klimata, migrācijas jautājumiem.

RĪGA, 23. novembris – Sputnik. Latvijas izdevniecība "Jumava" laiž klajā populārā Izraēlas vēstures profesora, viena no mūsdienu spilgtākajiem domātājiem, slaveno dižpārdokļu "Sapiensi: cilvēces īsā vēsture" un "Homo Deus: rītdienas īsā vēsture" autora J.N.Harari (Yuval Noah Harari) jaunāko grāmatu. Grāmata "21 lekcija 21. gadsimtam" veltīta šodienas problēmām: kas notiek modernajā pasaulē un kāda ir šo notikumu dziļākā jēga? Kādēļ liberālā demokrātija pārdzīvo krīzi? Ko darīt ar viltus ziņu epidēmiju? Kā nekļūt par datoru algoritmu vergiem? Galvenās grāmatā apskatītās tēmas uztrauc ikvienu domājošu mūsdienu cilvēku.

"Savā jaunākajā grāmatā mēģinu analizēt vispārīgas, globālas problēmas. Pētīt galvenos faktorus, kas šodien nosaka pasaules sabiedrības attīstību un kam, visticamāk, būs ietekme uz mūsu planētas nākotni. Šī grāmata nav vēsturisks naratīvs, tā runā par izaicinājumiem, problēmām un jautājumiem, uz kuriem nav vienkāršu atbilžu. Mans mērķis – likt lasītājam domāt, iesaistīt to mūslaiku svarīgāko tematu apspriešanā, " stāsta pats J.N.Harari.

Autors savā grāmatā piedāvā intelektuālu skatu uz nākotnes jautājumiem, piemēram, uz valsts politiku dažādās jomās, nodarbinātību, klimata, migrācijas jautājumiem. J.N.Harari skaidro lasītājam, ka iepriekš mēs dzīvojām vertikālā informācijas telpā, bet nākotnē situācija mainīsies un tam ir laicīgi jāgatavojas. Autora darbi visā pasaulē pārdoti vairāk nekā 30 miljonos eksemplāru. Rakstnieka – futurologa prognozēs ieklausās Silīcija ielejas labākie vizionāri, un jau vairākus gadus J.N.Harari uzstājas Pasaules ekonomikas forumā Davosā.

Izdevniecība "Jumava" nodarbojas ar pasaulē ievērojamu grāmatu un darbu popularizāciju Latvijā. Novembra sākumā Rīgā tika aizvadīti J.N.Harari jaunās grāmatas atklāšanas svētki. Pasākuma gaitā notika paneļdiskusija, kuras centrālā tēma bija izglītības, zinātnisko un kultūras sakaru stiprināšana. Apgāda "Jumava" prezidents Juris Visockis iepazīstināja ar grāmatas tapšanas gaitu, uzteica tulkotājas darbu, partnerības nozīmi grāmatu izdevniecībā, autora atpazīstamību Eiropā. Jāuzsver, ka Juvāls Noja Harari ir Latvijā populārākais Izraēlas autors, par to liecina viņa pārdoto grāmatu rādītāji. Diskusijā aktīvi piedalījās Izraēlas vēstniece Latvijā Orli Gila, kura uzsvēra abu valstu intelektuālo un kultūras sakaru nozīmīgumu.

J.N.Harari grāmata "21 lekcija 21. gadsimtam" jau ir pieejama visos lielākajos Latvijas grāmatnīcu tīklos: "Zvaigzne ABC", "Jānis Roze", "Globuss" un citās grāmatnīcās.

Jaunākā informācija liecina par to, ka grāmata ir ļoti pieprasīta Latvijas grāmatu lasītāju starpā. Un Latvijā jau ir pārdoti vairāk nekā 1 000 eksemplāru. Grāmatā ir kļuvusi par īstu atklājumu Latvijas lasītājam un iekļuvusi vairākos lasītāko grāmatu sarakstos. J.N.Harari atgādina, ka grāmata kā cilvēku izpausmes veids nekad nezaudēs savu aktualitāti.

Izraēlas vēstniece Latvijā Orli Gila grāmatas atklāšanai veltītajā paneļdiskusijā uzsvēra, ka autora idejas šodien ir ļoti aktuālas. J.N.Harari bija pirmais autors, kuru viņa lasījusi ivritā. 2020. gadā viņš ziedoja vienu miljonu ASV dolāru Pasaules veselības organizācijai, lai atbalstītu cīņu pret Covid-19. Proti, J.N.Harari ir arī sabiedriskais darbinieks. Viņš ir vairāk populārs progresīvu uzskatu piekritēju vidū, nekā konservatīvo vidū. Vēstniece norādīja, ka autors savā grāmatā klāsta lasītājam idejas par to, ka šobrīd demokrātijas process tiek pārveidots, izmantojot jaunos digitālos instrumentus, un ir jāaizsargā demokrātiskie institūti, ņemot vērā jaunos informācijas laikmeta draudus, tostarp dezinformācijas kampaņas, nepatiesas ziņas un sociālo mediju burbuļus.

32
Atkritumi

Kas uzstādījis atkritumu Lāčplēsi Rīgas kanālā

69
(atjaunots 16:23 19.11.2020)
Saskaņā ar instalācijas autoru ieceri, Lāčplēsis simbolizē atkritumu šķirošanu, bet Melnais bruņinieks – sabiedrības nevaldāmo vēlmi pirkt vairāk, nekā tā spēj patērēt.

RĪGA, 19. novembris — Sputnik. Lāčplēša dienas priekšvakarā Rīgas kanālā parādījās neparasta instalācija – Lāčplēša divcīņa ar Melno bruņinieku, pie tam abi sāncenši tapuši no atkritumiem, vēsta telekanāla LTV raidījums "Rīta panorāma".

Instalācija nostiprināta uz plosta Rīgas kanālā starp Brīvības pieminekļa laukumu un Operu. Tā ataino eposa varoņu cīņu Daugavas krastā.

Noskaidrojies, ka skulptūru uzstādījis atkritumu izvešanas uzņēmums "Clean R". Ar leģendu par Lāčplēša cīņu ar Melno bruņinieku uzņēmums aicināja cilvēkus padomāt par saviem patēriņa paradumiem, par lietām, ko izmetam, un atkritumu apjomu, ko radām.

Saskaņā ar instalācijas autoru ieceri, Lāčplēsis simbolizē vēlmi savest kārtībā apkartējo vidi, šķirot, pirkt tikai nepieciešamo, bet Melnais bruņinieks – sabiedrības nevaldāmo vēlmi pirkt vairāk, nekā tā spēj patērēt, patēriņa kultivēšanu un situāciju, kurā mēs paši noslīksim savos atkritumos. Tikai mēs paši varam izlemt, kas mūsos uzvarēs – labais un saprātīgais vai sliktais un nesātīgais.

Instalāciju var aplūkot līdz 20. novembrim. Pagaidām nav izlemts, kur tā atradīsies vēlāk.

Šī gada septembrī pie Nacionālā mākslas muzeja galvenās ēkas ieejas tika uzstādīta instalācija "Piemēslot nav māksla": tās autori ierosināja caur pilsētas atkritumu prizmu paskatīties uz latviešu grafiķa Riharda Zariņa ofortu "Mūža mežs".

Latvijas valdība cer, ka izdosies līdz 2035. gadam poligonos glabāt ne vairāk kā 10% radīto sadzīves atkritumu un pārstrādāt vismaz 65% savākto atkritumu.

69
Tagi:
atkritumi, Rīga
Pēc temata
Cīņa par ekoloģiju: Latvijā startējusi akcija "Dod riepām otru dzīvi"
Trīs atkritumu grozi ir par maz: Latvijas iedzīvotājiem nāksies vairāk šķirot atkritumus
Koronavīruss un smēķēšana atstājusi pēdas: pludmalēs konstatēti jauna tipa atkritumi
Ķīnieši ēdīs mazāk. Agrāk viņi izmeta atkritumos miljoniem tonnu pārtikas

Kāpēc Rietumus neapmierina situācijas noregulēšana Kalnu Karabahā

0
(atjaunots 17:27 24.11.2020)
Patreizējās Karabahas situācijas noregulēšana izrādījusies unikāla ar to, ka Rietumus no tās nogrieza vienlaikus visas iesaistītās puses.

Francijas ārlietu ministrs padalījās humanitārās misijas detaļās, kuru viņa valsts organizēja palīdzībai Kalnu Karabahas iedzīvotājiem. Runa ir par ķirurgu misijas un medicīniski ķirurģiskā aprīkojuma nosūtīšanu uz reģionu, raksta RIA Novosti materiālā Irina Alksnis.

Savukārt ASV vispār iztika ar 5 miljonu dolāru piešķiršanu Sarkanā Krusta Starptautiskajai komitejai un citām nevalstiskām organizācijām, kuras sniedz palīdzību nesenā konflikta saasinājuma dēļ cietušajiem cilvēkiem.

Acīmredzams Parīzes un Vašingtonas entuziasma trūkums saistībā ar Karabahas konflikta noregulēšanu – gan retorikā, gan rīcībā – apstiprina Sergeja Lavrova sacītā patiesīgumu, kurš pieminēja viņu "aizskartās pašcieņas" demonstrāciju.

To pašu sacīja arī Azerbaidžānas prezidents Ilhams Alijevs, kurš ironiski atzīmēja, ka ASV un Francija "lai arī novēloti, taču arī izteica savu pozitīvo attieksmi" pret panākto vienošanos.

Un, tradicionāli, pavisam neizvēlējas vārdus situācijas aprakstīšanai Ankara. Turcijas prezidenta preses sekretārs paziņoja, ka Rietumi NATO un ES personā 30 gadu laikā izrādījās joprojām nespējīgi izvirzīt "konkrētus un reālistiskus piedāvājumus" Karabahas konflikta atrisināšanai, kamēr Krievija un Turcija spēja "panākt savstarpēju sapratni".

Par to, ka vienošanās par Kalna Karabahu izrādījās sāpīgs zaudējums Rietumiem – sevišķi, ASV un Francijai, kuras kopā ar Krieviju ir šī konflikta mierīga noregulēšanas ceļu meklēšanas EDSO Minskas grupas līdzpriekšsēdētājas, – sāka rakstīt uzreiz.

Ja tic The National Interest žurnālistiem, šoreiz Rietumiem pagadījās nogulēt vispār visu. Tiem kļuva par negaidītu notikumu gan karadarbību atjaunošanās, gan parakstītā vienošanās, kurš paredzēja Krievijas miernešu ievešanu reģionā. Izdevums uzvēla vainu par notikušo Amerikas izlūkdienestiem, kuri, saskaņā ar tā rīcībā esošo informāciju, pat nespēja iegūt informāciju par Putina un Erdogana pārrunām. Savukārt par rezultātu kļuva jūtams ASV pozīciju kritums reģionā.

Taču dzīvē situācija ir vēl sliktāka, jo pozīcija "izlūkdienesti slikti pastrādāja" ļauj piesegt daudz vērienīgāku ASV izgāšanās raksturu visā šajā stāstā.

Karabahas konflikta noregulēšana, neraugoties uz salīdzinoši lokālu konflikta raksturu, iezīmē principiāli jaunu izmaiņu posmu, kuras piedzīvo globālā politiskā sistēma. Šī nebija pirmā reize, kad Savienotās Valstis un Eiropa izrādījās nevajadzīgi un nevēlami partneri vienlaikus visām iesaistītajām pusēm.

Miernešu spēki
© Sputnik / Максим Блинов

Svarīgākais rietumu hegemonijas marķieris pēdējo 30 gadu laikā bija to visuresamība un visaptverošais pieprasījums. Jebkurā situācija, jebkurā konfliktā – pat lielā mērā iekšpolitiskos konfliktos visdažādākās valstīs – vienmēr atradās spēki, kuri apelēja uz Rietumiem, vērsās pie tiem pēc atbalsta, rēķinājās ar palīdzību un nereti saņēma to vienā vai otrā veidā.

Kā uzskatāmāko paraugu šādai pieejai var atsaukt atmiņā epizodi Krimā 2014. gada pavasarī, kad Ukrainas karavīri centās "ieņemt" Krievijas militāro objektu ar kliedzieniem "Amerika ir ar mums". Tas, protams, izskatās smieklīgi, bet tai pat laikā ļoti precīzi atspoguļo ievērojama cilvēku skaita, tai skaitā augstāko amatpersonu, domu gājienu uz visas planētas – no Baltkrievijas līdz Venecuēlai, no Sīrijas līdz Honkongai.

Turklāt šādu lietu kārtību Rietumi mērķtiecīgi atbalsta, kuri, protams, ir ieinteresēti turpināt būt "patiesība pēdējā instancē" un paturēt, ja ne kontrolpaketi, tad vismaz veto tiesības katrā pasaules problēmā un konfliktā. Tas, jāsaka, ir viens no to ģeopolitiskās dominēšanas pamatakmeņiem.

Patreizējās Karabahas situācijas noregulēšana izrādījusies unikāla ar to, ka Rietumus no tās nogrieza vienlaikus visas iesaistītās puses. Tas vēl vairāk iespaido, jo pārrunu process noteikti nebija vienkāršs, kas atspoguļojās arī iesaistīto galvaspilsētu oficiālajos paziņojumos, kuri brīžiem savstarpēji bijā ļoti asi.

Taču tā vietā, lai pēc pasaulē ierastās tradīcijas iesaistītu ASV vai Eiropu savas pozīcijas pastiprināšanai, visi draudzīgi pieturējās pie pārliecības "paši savā starpā tiksim skaidrībā".

Un patiešām tika skaidrībā – jau post factum informējot Rietumus kopā ar pārējo pasauli par panākto un pat jau uzsākto vienošanu īstenošanas faktu.

Tādējādi tika nodarīts nopietns trieciens vēl vienam ASV ietekmes stūrakmenim un pretenzijām uz īpašo statusu pasaules sistēmā. Un prakse rāda, ka pēc pirmā mēģinājuma – turklāt tik veiksmīga – obligāti sekos citi.

Nav nekā pārsteidzoša tajā, ka amerikāņi izvēlas norakstīt notikušo uz nejaušu savu izlūkdienestu izgāšanos. Tas ir vienkāršāk un ērtāk, nekā apzināties un vēl jo vairāk publiski atzīt, ka patiesībā konflikta noregulēšana Kalnu Karabahā nozīmē kārtējo tektonisko nobīdi pasaules politiskajā sistēmā, kura pakāpeniski atņem Savienotajām Valstīm un kopumā Rietumiem ekskluzīvo statusu tajā.

0
Tagi:
Kalnu Karabaha, Rietumi
Temats:
Spriedze Karabahā
Pēc temata
Karabaha: Krievijas mierneši atmīnējuši Lačinas koridoru
Turcijas mierneši Karabahā: būt vai nebūt
No kara Karabahā varēja izvairīties: atklāta saruna ar Vladimiru Putinu
Karabaha pēc kara: degošas mājas, pamests bruņojums un mierneši