Krievijas ĀM oficiālā pārstāve Marija Zaharova, foto no arhīva

Zaharova izsmēja NYT speciālā korespondenta Maskavā vakances aprakstu

51
(atjaunots 13:24 23.11.2020)
Vai avīze ir tiesīga riskēt ar korespondentu un sūtīt viņu uz darbu tik necilvēcīgos apstākļos, painteresējās Krievijas ĀM oficiālā pārstāve.

RĪGA, 23. novembris – Sputnik. Krievijas ĀM oficiālā pārstāve Marija Zaharova ironiski komentēja New York Times speciālā korespondenta Maskavā vakances sludinājumu, kurš tika publicēts izdevuma mājaslapā, vēsta RIA Novosti.

Viņa atzīmēja, ka New York Times meklē kandidātu speciālā korespondenta amatam valstī, kuru apraksta kā "Putina Krieviju", kura sūta "ar nervus paralizējošām vielām bruņotas kaujas vienības pret saviem ienaidniekiem". Turklāt NYT uzskata, ka Krievijas kiberaģenti sēj haosu un sašķeltību Rietumos, lai nomelnotu to demokrātiskās sistēmas, savukārt privātie militārie apakšuzņēmumi palīdz Maskavai "slepeni izplatīt savu ietekmi" visā pasaulē.

"Pat nesākšu par angažētību un rusofobiju. Par ko grasās maksāt, arī bez paskaidrojumiem ir skaidrs. Skaidrs ir arī tas, kā neatkarīgā Amerikas prese attiecas pret savu auditoriju," uzrakstīja Zaharova Facebook.

Taču, ĀM pārstāve atzinās, neliek mierā jautājums, vai avīze ir tiesīga riskēt ar korespondentu un sūtīt viņu uz darbu tik necilvēcīgos apstākļos?

Maskavas Kremlis
© Sputnik / Алексей Дружинин

"Ja par to nedomā redakcija, par to vienmēr var padomāt atbildīgie vakancē aprakstītās "valsts" pilsoņi, kuri izsniegs kolēģim vīzu un akreditāciju," piebilda viņa.

Pēc viņas sacītā, Amerikas žurnālistu dzīvībām arī ir nozīme, "pat ja tas ir NYT".

"Strādājiet mierīgi Savienotajās Valstīs, nepakļaujiet jūsu aprakstītajam "riskam" savu žurnālistu dažu viltus ziņu uzrakstīšanas dēļ – melot jums lieliski izdodas arī attālināti. Bet, ja runā vēl nopietnāk, tad atmiņā nāk Nīcše, pārfrāzējot kuru, gribas pateikt: Amerikas prese tik daudz cīnījās pret "briesmoni", ka nemanīti pati pārvērtās par briesmoni," nobeigumā uzrakstīja diplomāte.

51
Tagi:
Zaharova, New York Times, rusofobija
Pēc temata
Londona apstiprina: notiek netīrs karš pret Krieviju
Vakcīna un pērtiķi: britu meli par "krievu viltus ziņām"
3 galvenie mīti par Otro pasaules karu
Kādas viltus ziņas Londona grasās apkarot Eiropā?
Krievu žurnālists Vladimirs Solovjovs, foto no arhīva

Par ko viņa domāja, kad izlēma dzīvot Latvijā? Solovjovs norāja krievu aktrisi

55
(atjaunots 10:37 17.05.2021)
Vai tiešām viņa nezināja, ka Latvijā pārkāpj krievu tiesības, ka valsts ārlietu ministrs lepojas ar savu vectēvu – SS leģionāru? Krievu žurnālists Vladimirs Solovjovs asi kritizēja aktrisi Čulpanu Hamatovu par lēmumu saņemt uzturēšanās atļauju Latvijā.

RĪGA, 17. maijs — Sputnik. Krievijas žurnālists Vladimirs Solovjovs, ko Latvija nesen iekļāva persona non grata sarakstā, norāja aktrisi Čulpanu Hamatovu, kas nopirkusi zemesgabalu Latvijā un saņēmusi termiņuzturēšanās atļauju.

Savā raidījumā YouTube "Solovjov LIVE" žurnālists centās izprast, kāpēc Hamatovai vajadzīga uzturēšanās atļauja Latvijai, ja "šeit, Krievijā, viņai viss ir kārtībā". Žurnālists negatīvi izvērtēja aktrises frāzi par to, ka "daudzi talantīgi cilvēki aizbraukuši uz turieni, jo šeit viņiem nebija iespēju attīstīties profesijā". Solovjovs pieļāva, ka, acīmredzot, bez tādiem izteikumiem Latvijas inteliģences aprindās neuzņem.

"Es ļoti cienu Čulpanu Hamatovu, tikai, atvainojiet, neesmu sapratis... Labi, man nav nekas iebilstams pret to, ka Hamatova varējusi nopirkt zemi Baltijā. Skaidrs, atrada "labāko" no iespējamiem naudas ieguldīšanas variantiem, tā ir viņas pašas izvēle. Jaukā sieviete Čulpana saņem uzturēšanās atļauju Latvijā, es ļoti priecājos par viņu, viņa ir lieliska aktrise. Laikam jau šeit tīri labi pelna, ja tā varēja. Tā tam arī jābūt. Viņa saņēma uzturēšanās atļauju automātiski kopā ar zemes gabala iegādi, viņai palīdzēja draudzene – žurnāliste. Es par viņu tikai priecājos. Man nekas nav iebilstams. Es tikai nekādi nevaru saprast to Hamatovas frāzi par to, ka "daudzi talantīgi cilvēki aizbraukuši uz turieni, jo šeit viņiem nebija iespēju attīstīties profesijā". Piedodiet. Es gribu saprast, vai Hamatovas kundze nerunā par sevi, vai viņa tagad plāno izpausties Baltijā?" Solovjovs lauzīja galvu.

Žurnālists atzīmēja, ka, pēc viņa domām, Hamatovai dzīve Krievijā sakārtojās lieliski, ir arī iespēja izpausties profesijā. Tāpēc viņam radās aizdomas, ka šo frāzi aktrise izmetusi ar tālejošiem plāniem būt uzņemtai Latvijas inteliģences aprindās.

"Vienkārši viņai vajadzēja to frāzi izteikt valstī, kur notiek nacistu marši, kur sēdina cietumā mūsu veterānus. Viņa nav pamanījusi krievvalodīgos, kuru tiesības Latvijā ir ierobežotas. Viņu nemulsina tas, ka Latvijas ārlietu ministrs lepojas ar savu vectēvu – nacistu. Tas ir normāli, ka tur par varoņiem kļuvuši cilvēki, kas bija baismīgākie ļaundari, bendes. Holokausts – vai tas viņai, maigajai, aizkustinošajai Čulpanai kaut ko izsaka?" žurnālists bija sašutis.

Kādu apsvērumu dēļ viņa nolēmusi dzīvot Latvijā, pārdomāja Solovjovs. Vai draugi ieteica?

"Ā, es sapratu, ļoti daudz paziņu Rīgā. Tagad viņiem pievienojušies draugi no Jūrmalas un Cēsīm, laikam jau bez tādas frāzes neuzņems Latvijas inteliģences aprindās. Kā uz to atbildēt? Laba aktrise Čulpana Hamatova, laikam jau arī labs cilvēks. Tikai kāpēc aktieri bieži vien nedomā, ko saka?" atzīmēja Solovjovs un uzsvēra, ka Krievija ne tikai devusi Hamatovai iespēju izpausties aktiermākslā, bet arī pilnībā atbalstīja viņas darbā labdarības fondu jomā.

55
Tagi:
SS, Latvija, termiņuzturēšanās atļauja
Pēc temata
Pāriešu pāri robežai, bet mežā gaidīs mašīna: Jevgēņiju Mironovu uzaicināja Latvijā
"Tavs antipadomnieks drīkst atbraukt": kā priekš latvieša Hermaņa Putinam vīzu prasīja

Piemaskavā par video latviešu valodā ierosināta lieta par nacisma reabilitēšanu

57
(atjaunots 17:10 16.05.2021)
Krievijas Izmeklēšanas komitejas Maskavas apgabala Galvenās izmeklēšanas pārvaldes Volokolamskas izmeklēsanas nodaļa ierosinājusi krimināllietu par sociālajā tīklā publicētu video ierakstu, kas sagroza PSRS lomu Lielajā Tēvijas karā.

RĪGA, 16. maijs — Sputnik. Maskavas apgabala Volokolamskā ierosinata krimināllieta par nacisma reabilitāciju. Interneta lietotājs vienā no sociālajiem tīkliem publicējis video ierakstu latviešu valodā, kas satur fašisma propagandu, liecina informācija Krievijas Izmeklēšanas komitejas (IK) Maskavas apgabala Galvenās izmeklēšanas pārvaldes (GIP) vietnē.

Saskaņā ar izmeklēšanas datiem, ieraksts publicēts sociālajā tīklā pērnā gada 16. martā. ieraksts sagroza faktus par Otro pasaules karu un satur fašisma propagandu – to apstiprinājusi psiholoģiskā un lingvistiskā tiesu ekspertīze.

"Tādējādi izplatītas nepārprotami melīgas ziņas par PSRS darbību Otrā pasaules kara gados. Pie tam lietotājs precīzi zināja, ka šo video brīvā piekļuvē var noskatīties sociālā tīka lietotāji," teikts paziņojumā.

Par šo faktu ierosināta krimināllieta par nacisma reabilitāciju saskaņā ar Krievijas Kriminālkodeksa 354.1 panta 1. daļu.

Patlavan izmeklētāji veic nopratināšanas un citas darbības ar mērķi identificēt lietotāju, kas publicējis video ierakstu.

57
Tagi:
nacisma glorifikācija, Vēsture, Lielais Tēvijas karš, PSRS, Krievija
Pēc temata
"Putins brīdinājis sāncenšus". Ko citu valstu mediji rakstīja par Uzvaras parādi
Karens Šahnazarovs: nacisms varēja izvērsties no Atlantijas līdz Urāliem
Savienotajās Valstīs pūlas pierādīt, ka visus pasaules karus sākuši krievi
The Guardian: nacistu mednieks pastāstīja, kā Baltijā izkropļo vēsturi
Lielā Tēvijas kara veterāns Ilmārs Puteklis

"Sliežu kara" dalībnieka atmiņas: cīnījās latviešu partizāni

0
(atjaunots 21:55 17.05.2021)
"Automāts nedarbojas, bet man bija divas granātas. Rēķinu: vienu metīšu, otru – sev atstāšu. Sāk svīst gaisma, bet līdz mūsu partizānu bāzei trīsdesmit kilometri nezin uz kurieni un kā. Dzirdu: kāds nāk pa ceļu, un es sagatavoju granātu."

RĪGA, 17. maijs — Sputnik, Andrejs Tatarčuks. Sputnik Latvija speciālā projekta "Lielās Uzvaras latviešu durkļi" ietvaros savas atmiņas dokumentālajā filmā "Lielās Uzvaras latviešu durkļi" pastāstīja 130. Latviešu strēlnieku korpusa un partizānu veterānu biedrības priekšsēdētājs, 97 gadus vecais veterāns Ilmārs Puteklis.

"Reiz cēlās strēlnieks sarkanais…"

130. Latviešu strēlnieku korpusa cīņu ceļu vēsturnieki ir kārtīgi izpētījuši, tas pazīstams kā viens no spilgtākajiem vīrišķības un varonības piemēriem mūsu valstī. Latviešu strēlniekiem uzticēja cīņu par dzimto zemi – tam ir liela nozīme. 

Sputnik Latvija vēsturisko tēmu uzsāka nacistiskā režīma sakāves kārtējā gadadienā. Frontes kinohronikas melnbaltos kadrus papildina sarunas ar tālaika notikumu dalībniekiem. Varonība tajos nav atdalāma no zaudējumiem ierakumos, kopīgā lielā uzvara ar katru dienu, katru karavīru, katru šāvienu nāca tuvāk.

Filmas otrā daļa – "Par Dzimteni". Tā stāsta par Sarkanās armijas un divu latviešu divīziju operācijām Ļeņingradas, Novgorodas un Tveras apgabalos, pie Staraja Rusas un Demjanskas, kur 1943. gadā pēc ilgām nogurdinošām ierakumu cīņām situācija izvērsās par Sarkanās armijas neatgriezenisku uzbrukumu – tā sita vērmahtu gandrīz visās frontēs.

130. Latviešu strēlnieku korpusa un partizānu veterānu biedrības priekšsēdētājs, 97 gadus vecais veterāns Ilmārs Puteklis nekaroja Piemaskavā, lai arī kopā ar jauniesaucamajiem apguva mācību kursus Gorohovecas nometnēs, kur latviešu valoda skanēja teju vai biežāk nekā krievu.

Pēc Putekļa luguma viņu gatavoja kā diversantu partizānu darbībām vāciešu okupētajā Latvijas teritorijā. 1942. gada beigās viņš nonāca Ostlandes reihskomisariāta teritorijā un iekļāvās Viļa Samsona partizānu brigādē. 1944. gada vasarā viņa vienība pievienojās 130. Latviešu strēlnieku korpusam pie Alūksnes. "Sliežu kara" laiks antinacistiskās kustības dalībniekam deva lielu mācību.

Nolādētie Schönes Ostland

"Man ir 97 gadi, taču tas bija kā vakar... Dzīvoju Tukumā, (1941. gada) 22. jūnijā mēs ar puikām no skolas gājām staigāt. Redzam – ļoti augstu debesīs riņķo lidmašīna – tas bija vācu izlūks. Padomju iznīcinātāji necentās to padzīt. Mēs visi, pieaugušie un skolnieki no Tukuma bijām pārliecināti, ka liels karš ir neizbēgams – pirms uzbrukuma Padomju Savienībai hitleriskā Vācija ieņēma Austriju, pēc tam kopā ar Poliju saraustīja gabalos Čehoslovākiju. Mēs ar ģimeni dzīvojām pilsētas strādnieku nomalē, kaimiņos bija daudz latviešu strēlnieku, kuri karoja pret vāciešiem Pirmajā pasaules karā," stāsta veterāns.

Visi bija pārliecināti: ja jau Latvijai kara neizbēgt, labāk būt kopā ar krieviem nekā atkal vācu varā. Tāds noskaņojums bija gan Putekļa ģimenē, gan skolā. Līdz 1939. gadam, kad notika Latvijas vāciešu repatriācija, Tukumā bija liels skaits turīgu, pat bagātu vācu jauniešu, nekaunīgi noskaņotu par labu Hitleram.

Stāstīja, ka šeit atkal būs "Schönes Ostland" ("Skaistās Austrumu zemes" – red.), un Puteklis kopā ar vecāko brāli nolēma atkāpties kopā ar bēgļiem un Sarkanās armijas vienībām. Pa ceļam bēgļus vairākkārt apšaudīja. Pie Sebežas viņi ar brāli pašķīrās un pēc tam atkal satikās Krievijā.

1941. gada 22. jūnija rītā vērmahta daļas šķērsoja Latvijas robežu, 1. jūlijā viņi jau bija Rīgā, 7. jūlijā – pie Krievijas robežas.
Veterāns atcerējās, ka Latvijas PSR valdība Augusta Kiršteina vadībā rūpējās par bēgļiem. Skolnieks no Tukuma pabeidza fabrikas skolu elektromontiera specialitātē, pirmajā kara gadā strādāja rūpnīcā Maskavā. Pēc tam uzzināja, ka viņa vecākais brālis strādā par kalēju Ivanovskas apgabalā, devās turp, atprasījies uz dažām dienām. Brāļi nolēma brīvprātīgi doties uz fronti.

"Mēs nolēmām iet Sarkanajā armijā, brālis aizgāja pirmais. Es uzzināju, ka viņš atrodas Gorohoveckas mācību nometnēs, kur tiek veidots latviešu strēlnieku divīziju papildinājums, un 1942. gada decembrī arī devos uz kara komisariātu. Gorohoveckas nometnēs biju nepilnus 6 mēnešus, saskaņā ar rekomendācijām un pēc manas piekrišanas mani iekļāva speciālajos kursos un sagatavoja partizāna darbībai ienaidnieka aizmugurē Latvijas teritorijā. Protams, jaunība, romantika, naids pret vācu iebrucējiem – tas viss vairoja manu vēlmi nokļūt partizānu kustībā. 1943. gadā mūs izmeta ar izpletņiem virs Vidzemes," atceras veterāns.

Pat Nāciju Līga nespēja palīdzēt

Desants nebija sekmīgs – "Duglasam", no kura Latgales mežu masīvu tuvumā bija jāizsēžas partizāniem, astē ieķērās vācu iznīcinātājs. Lidmašīnas stūrmanis, bīstoties, ka to notrieks kopā ar visu partizānu grupu, izsēdināja viņus agrāk – Balvu apriņķī.

Puteklis piezemējās netālu no lauku mājām, kurās bija telefons, un jau stundu vēlāk vācieši uzzināja, ka mežā izsēdušies padomju diversanti. Grupa tika izkliedēta. Puteklis atceras, ka viņi palika trijatā, un grupas komandieris nolēma nepūlēties izlauzties uz Latgali, bet gan palikt Balvu apkaimē – tā bija viņa dzimtā puse, te bija tuvinieki un paziņas, kas varēja palīdzēt. Vācieši rīkoja slazdus, meklēdami izpletņlēcējus, bija vajadzīgas 23 dienas un lieli zaudējumi, līdz grupa apvienojās un sāka darboties Balvu apkaimē.

"Galu galā mēs iekļāvāmies Viļa Samsona partizānu brigādē – viņu pazinu gan karā, gan vēlāk – mierlaika dzīvē. Lielisks cilvēks, labs komandieris, miera laikā – intelektuālis un zinātnieks. Viņš teica: labi, ka man nav militārās izglītības, mežā tā tikai traucēja. Nelieli mežu masīvi, lauku mājas – tas viss nav domāts parastam karam. Ieročus mums pārsvarā nometa no lidmašīnām, taču bija arī vācu trofejas un buržuāziskās Latvijas šautenes ar slāpētājiem un snaipera tēmēkļiem, tomēr partizāna galvenais ierocis tomēr ir ātršāvējs automāts. Es pabiju divās vai trīs vienībās, visas – ļoti mobilas, ar trim pārdislokācijas variantiem, ja tiks atrasti. Protams, lielgabalu mums nebija, taču ložmetēji bija," teica Puteklis.

Atbalsta sniegšanai Latvijas partizāniem 2. Baltijas frontes vadība piešķīra PSRS Civilās gaisa flotes 13. aviācijas pulku, lidmašīnas piegādāja partizāniem ieročus, munīciju un medikamentus, evakuēja ievainotos un bērnus. 1943. gadā vien padomju partizāni saņēma 164 cilvēkus un 22,5 tonnas kravu. Latvijas teritorijā no 1941. līdz 1945. gadam strādāja trīs padomju partizānu brigādes un 20 vienības – apmēram 4970 cilvēki. Līdz ar antinacistiskās pagrīdes dalībniekiem kopējais pagrīdes un partizānu kustības locekļu skaits Latvijā sasniedza 20 tūkstošus.

Partizāni ļoti kaitēja nacistiem – tik ļoti, ka pats Ādolfs Hitlers vērsās pie Nāciju Līgas ar sūdzībām par nekonvencionālām metodēm. To pat varētu uzskatīt par kuriozu, ja ne nacistu politika – veselu tautu genocīds, koncentrācijas nometnes ar gāzes kamerām un eksperimenti ar cilvēkiem. Naids pret okupantiem un pārliecība par uzvaru bija vispārēja.

1941.-1945. gg. Latvijas partizāni izsita no ierindas līdz 30 tūkstošus nacistu un kolaboracionistu, sarīkoja 279 ešelonu avārijas, sadauzīja un sabojāja 261 lokomotīvi, 3875 vagonus un platformas, 87 tankus un bruņumašīnas, 277 automašīnas, uzspridzināja un sadedzināja 53 automašīnu un dzelzceļa tiltus, 1 dzelzceļa staciju, vairākas noliktavas ar munīciju, bruņojumu un pārtiku, kā arī vairākus citus objektus. 1944. gada 1. oktobrī Ventspils ostā tika likvidēts admirālis Bēmers un vairāki reiha virsnieki.

1944. gada vasarā partizāni parūpējās par 1500 ģimenēm, kas slēpās mežos, atbrīvoja un paglāba no aizdzīšanas uz Vāciju 3220 vietējos iedzīvotājus un 278 padomju karagūstekņus. Sabotāžas un atklātas bruņotas pretošanās rezultātā ar strādnieku un vietējo iedzīvotāju atbalstu tika izglābti 428 no 714 rūpniecības uzņēmumiem, arī Ķeguma HES dambis, Rīgas gāzes rūpnīca, virkne industriālo uzņēmumu un infrastruktūras objektu.

Par dalību cīņā pret fašistiem pagrīdē un partizānu vienībās Latvijā PSRS valdības apbalvojumus saņēmuši vairāk nekā tūkstoš partizāni, Otomārs Oškalns, Vilis Samsons un Imants Sudmalis saņēmuši augsto Padomju Savienības Varoņa nosaukumu.

O, velns...

Pēc Paulusa armijas sagrāves pie Staļingradas noskaņojums Latvijā mainījās – vairs nebija domu par "Lielvāciju un taisnīgo vadoni Ādolfu Hitleru". Puteklis atceras, kā viņa vienībai pūlējās pievienoties latviešu puiši, kam negribējās sagaidīt iesaukumu Waffen SS latviešu leģionā. Pat tie, kas agrāk sadarbojās ar okupācijas administrāciju, no visas sirds sapņoja izbēgt soda pēc Vācijas sakāves – 1944. gada sākumā tas jau bija pavisam skaidrs. 

Partizānu vienībā bija sava izlūkošana un pretizlūkošana, vajadzēja "izskaitļot" iespējamos vācu aģentus, kam rīkoja pārbaudes, viltus trauksmes, deva viltus informāciju par plāniem. Protams, armijas un pat policijas operācijas pret partizāniem nebija efektīvas, meža karavīri uzzināja par ienaidnieka spēku pārvietošanos pirms viņi iegāja mežā.

"1944. gadā Latvijas mežos parādījās ģenerāļa-pārbēdzēja Andreja Vlasova ("Krievu atbrīvošanas armijas" komandieris arestēts 1945. gada 12. maijā un pakārts pēc tribunāla sprieduma Maskavā 1946. gada 1. augustā – red.) "KAA mednieki". Vlasovieši rīkoja slazdus meža ielokos, mēs cietām zaudējumus. Biedra zaudēšana kaujā bieži vien ir nejaušība, par likumsakarību tā kļūst, ja tavai nodaļai ir slikts komandieris. Mūsu nodaļas komandieris bija Andrejs Otantis – vīrs gados no Liepājas rajona, dzimis kurzemnieks, bijušais vada komandiera vietnieks buržuāziskās Latvijas armijā. 1941. gadā viņš evakuējās no Latvijas, tomēr atgriezās sist fašistus. Pēc kara bija izpildkomitejas priekšsēdētājs savā dzimtenē," stāsta Puteklis.

Vienu gadījumu viņš atceras ar smaidu – pagājuši gandrīz 80 gadi, tomēr arī toreiz incidents bija viens no tiem, kuros jaunajam partizānam smaidīja laime. Nodaļa devās mīnēt sliežu ceļu, pa kuru vācieši apgādāja savu Austrumu fronti (sliedes partizāni visbiežāk uzspridzināja un pagaisa mežā – red.) un iekļuva lamatās. Pretinieks pirmais atklāja uguni.

"Man vienkārši paveicās, automāts man garā siksnā karājās uz vēdera, lai vieglāk šaut. Lode trāpīja gailī, uz kura gulēja rādītājpirksts. Vācieši ielenc, bet es nesaprotu, kāpēc nevaru šaut, par nesapratu, ka esmu ievainots – lode sašķaidīja pirksta falangu. Paglāba tas, ka mans biedrs Kokorevičs piesedza manu atkāpšanos. Paskrēju nost un paliku viens. Līdz vienības bāzei – apmēram trīsdesmit kilometri, un es ne īsti labi sapratu, kā uz turieni iet, tur visur ir lauku mājas, ceļu prātā nepaturēju. Automāts nestrādā, bet bija divas granātas. Rēķinu: vienu metīšu, otru – atstāšu sev.

Sāk svīst gaisma, bet līdz mūsu partizānu bāzei trīsdesmit kilometri nezin uz kurieni un kā. Dzirdu: kāds nāk pa ceļu, un es sagatavoju granātu. Toreiz iznāca jocīgi – mums parole bija krievu lamuvārds, mēs vienojāmies izmantot krievu lamas, lai citi nesaprastu – mēs it kā lamājamies. Parole bija kā vārds "stoi", tikai ar trim un mazliet citādiem burtiem.
Dzirdu – slāj pa ceļu. Es kliedzu: "stoi!" Mirkli klusējām, gaidām. Pēc tam viņš, vietējais puisis, vidzemnieks, arī partizāns atbild krieviski: kto tam? Es viņu pēc balss pazinu un atbildu: es tas esmu, Viktors. Viņš sāka mani lamāt: ko tu nešāvi? Vācieši no tevis bija soļa attālumā, acis ar automāta stobru varēja izdurt, kāpēc tu nešāvi? Es šāvu tev pāri galvai, mēs piesedzām uguns līniju. Un tad es pacēlu automātu un rādu – re, kāpēc. Viņš: o, velns, velns..."

Latviešu partizāna Ilmāra Putekļa dzīve miera laikā bija klusa – bērni, mazbērni un mazmazbērni. Kara vēstures liecinieks mūsu filmā pastāstīja, ko Latvija pārvarējusi ceļā pie miera un brīvības.

0
Tagi:
Latvija, Sarkanā armija, partizānu kustība, Lielais Tēvijas karš