Televizors, foto no arhīva

Rusofobija Latvijā nav ārstējama: KF vēstniecība sašutusi par Saeimas izlēcienu

88
(atjaunots 15:58 26.04.2020)
Visa pasaule cenšas organizēt cilvēkiem pēc iespējas ērtāku uzturēšanos mājās, lai ierobežotu Covid-19 izplatību, bet Latvijā ar likumu ierobežo translāciju krievu valodā, ar nožēlu atzīmēja Krievijas vēstniecības darbinieki.

RĪGA, 26. aprīlis - Sputnik. Ceturtdien, 23. aprīlī, Saeima otrajā lasījumā atbalstīja ierobežojumus apraidei krievu valodā telekanālu pamata komplektā.

Lēmums atbilst Latvijas prezidenta Egila Levita iniciatīvai, kurš iepriekš norādīja, ka nepieciešams iekļaut grozījumus elektronisko plašsaziņas līdzekļu likumā, saskaņā ar kuriem visām telekanālu pamata paketēm jāiekļauj Latvijas sabiedriskās televīzijas, reģionālo un vietējo telekanālu programmas, bet no pārējām 80% jāsastāda programmām, kuru saturs sākotnēji veidots ES un EEZ oficiālajās valodās.

Iniciatīva paredz, ka proporcija būs jāievēro arī kabeļtelevīzijas retranslētājiem.

Marta sākumā Saeima atbalstīja prezidenta ierosinājumu pirmajā lasījumā.

Krievijas vēstniecība Latvijā ar sašutumu komentēja lēmumu savā lapā Facebook. Publikācijas autori atzīmēja: visā pasaulē plosās koronavīrusa pandēmija, valdības cenšas padarīt pēc iespējas ērtāku uzturēšanos mājās, paplašinot piekļuvi mediju saturam, lai nepieļautu Covid-19 izplatību, toties Latvija rīkojas pilnīgi pretēji.

Tātad, atšķirībā no koronavīrusa, rusofobija Latvijā nav ārstējama, loģiski secināja vēstniecībā.

"Daudzas valstis paplašina piekļuvi mediju saturam, lai cilvēkiem būtu vienkāršāk ievērot karantīnu. Vienlaikus Latvijas Saeima, acīmredzot, lai iespītētu valsts krievvalodīgajiem iedzīvotājiem, apstiprina otrajā lasījumā grozījumus, kuri ierobežo teleprogrammu apraidi viņu dzimtajā valodā. Diemžēl atšķirībā no Covid-19 rusofobija šeit nav ārstējama!" sašutuši KF diplomāti.

Atgādināsim, ka Latvija konsekventi cīnās pret krievvalodīgajiem medijiem. 19. martā tika slēgts Pirmā Baltijas kanāla – lielākā krievu valodā raidošā privātā telekanāla – ziņu dienests. Runa ir arī par ikdienas ziņu pārraidi "Latvijas laiks" un autorprogrammām "Aiz kadra", "Piecas kapeikas" un ikdienas informatīvo programmu "Igaunijas ziņas".

Mediju tirgū periodiski paklīst baumas par iespējamiem ierobežojumiem vienīgajam valsts telekanālam krievu valodā – LTV7. Savukārt Nacionālā apvienība uzbrūk Latvijas radio 4, kurš "pārlieku daudz raida krievu valodā".

Taču, lai kā valdība censtos piespiest pie sienas krievu medijus, krievvalodīgo projektu auditorija joprojām pieaug.

Latvijas televīzijas programmu direktore Rita Ruduša pastāstīja, ka Latvijas iedzīvotāji aktīvi interesējas par saturu krievu valodā – to apliecina reitingi.

Krievvalodīgās auditorijas pieaugumu Ruduša nosauca par fenomenālu.

88
Tagi:
televīzijas kanāli, rusofobija, Latvija
Fonda Vēsturiskā atmiņa vadītājs vēsturnieks Aleksandrs Djukovs

Vēsturnieks atbildēja uz Latvijas vēstnieka spriedumiem par 1939.-1940. gadu notikumiem

32
(atjaunots 16:20 08.07.2020)
Vēsturnieks Aleksandrs Djukovs paskaidroja, kāpēc Latvijas vēstnieka Krievijā Māra Riekstiņa viedoklis jautājumā par Baltijas valstu pievienošanu Padomju Savienībai ir nepamatots.

RĪGA, 8. jūlijs – Sputnik. Latvijas vēstnieks Krievijā Māris Riekstiņš norādīja, ka fonda "Vēsturiskā atmiņa" vadītājs vēsturnieks Aleksandrs Djukovs savā rakstā "diezgan gari, pieminot kaut kādus 30. un 40. gadu Politbiroja lēmumus, ar kaut kādiem netiešiem slēdzieniem mēģinājis pierādīt, ka līdz pat 1940. gada maijam Padomju Savienībai nebija nekādu Baltijas valstu inkorporācijas plānu". Pie tam Riekstiņš atzīmēja, ka vēsturnieka vārdi neatbilstot tam, kas rakstīts Krievijas prezidenta Vladimira Putina materiālā.

Sarunā ar Sputnik Latvija Djukovs atgādināja, ka viņa publikācijas pamatā ir arhīva dokumenti, kas pirmo reizi ieraudzījuši dienas gaismu.

"Tie ir nesen atslepenotie dokumenti no Krievijas prezidenta arhīva. Tie rāda, ka lēmums par Baltijas galīgo inkorporāciju PSRS sastāvā tika pieņemts Kremlī nevis 1939. gada septembrī, maijā vai jūnija sākumā, bet gan 1940. gada jūnija beigās un jūlija sākumā," pastāstīja Djukovs.

Vēsturnieks apstiprināja, ka viņa slēdziens nesakrīt pilnībā ar tēzi Krievijas prezidenta Vladimira Putina rakstā, kurā teikts, ka lēmums par inkorporāciju pieņemts 1939. gada rudenī.

"Lieta tāda, ka dokumenti, ar kuriem strādāju es, tika iekļauti zinātniskajā apgrozījumā pēc tam, kad Putina raksts bija sagatavots. Tajā vienkārši nebija iespējams ņemt vērā jaunos atradumus arhīvos. Esmu pārliecināts: ja raksts būtu iznācis vēlāk, mēs ieraudzītu citādus formulējumus, pamatotus ar jaunajām arhīvu liecībām. Tāpēc Latvijas vēstnieka mēģinājumi izlikties, ka mans viedoklis balstās uz netiešiem slēdzieniem, ir nepamatoti," uzsvēra Djukovs.

Viņš atgādināja, ka Krievijas vēsturnieki jau ilgus gadus iekļauj zinātniskajā apgrozījumā jaunas arhīvu liecības par Krievijas un Baltijas attiecībām, paplašinot avotu bāzi.

"Esam spiesti strādāt ne tikai par sevi, bet arī Latvijas kolēģu vietā. Piemēram, pērn publicējām dokumentus no Latvijas vēstniecības arhīva par 1939.-40. gadu. Lai arī tie glabājas Latvijā, vietējie vēsturnieki ar tiem nav strādājuši. Gribētos, lai Latvijas vēstnieks Krievijā tam pievērstu uzmanību," konstatēja Djukovs.

Latvija līdz ar Lietuvu un Igauniju apgalvo, ka PSRS to bija okupējusi līdz 1991. gadam. Krievija jau vairākkārt norādījusi, ka par "padomju okupāciju" Baltijas valstīs 1940. gadā nevar būt ne runas, Baltijas pievienošana PSRS tiek uzskatīta par tālaika starptautisko tiesību normām atbilstošu. Turklāt laikā, kad republikas bija PSRS sastāvā (izņemot Vācijas okupācijas periodu), tajās darbojās nacionālās varas iestādes.

32
Tagi:
fonds "Vēsturiskā atmiņa", Māris Riekstiņš, Latvija
Pēc temata
Baltijas valstis Otrā pasaules kara priekšvakarā: arhīvi stāsta neglītu patiesību
Kolektīva pašiedvesma: kāpēc Latvija atkal cilā "okupācijas" kompensāciju tēmu
Krievijas kultūras ministrs devis vēstures mācību Viļņas mēram
Neapgūtā vēstures mācība: kāpēc nevēlēšanās nožēlot grēkus nāk par ļaunu
Latvijas vēstnieks Krievijā Māris Riekstiņš, foto no arhīva

Latvijas vēstnieks Krievijā iesaistījis Krievijas Federāciju Otrajā pasaules karā

31
(atjaunots 15:05 08.07.2020)
Valdošā elite Latvijā tā iedziļinājusies vēstures grozīšanā, ka Latvijas vēstnieks Krievijā Māris Riekstiņš sācis domāt, kāda bijusi Krievijas Federācijas loma Otrajā pasaules karā.

RĪGA, 8. jūlijs — Sputnik. Latvijas vēstnieks Krievijā Māris Riekstiņš radio "Eho Moskvi" atbildēja uz raidījuma vadītāja Sergeja Butmana provokatīvajiem jautājumiem. Pie tam nevar apgalvot, ka diplomāta atbildes sagādāja pārsteigumu.

Par KF lomu Otrajā pasaules karā

Interviju ar vēstnieku Butmans sāka ar jautājumu par Okupācijas muzeja pārdēvēšanu par Inkorporācijas muzeju.

Lieta tāda, ka Krievijas prezidenta Vladimira Putina rakstā, kas nācis klajā par godu Uzvaras 75. gadadienai, teikts, ka 1939. gada rudenī, risinot savus militāri stratēģiskos aizsardzības uzdevumus, Padomju Savienība sāka Latvijas, Lietuvas un Igaunijas inkorporācijas procesu. To iestāšanās PSRS notika uz līgumu pamata, ar ievēlēto valdību piekrišanu. Tas atbilda tā laika starptautisko un valsts tiesību normām.

Latvijas ĀM jau reaģēja uz rakstu un noliedza visus rakstā minētos faktus. Tikai atspēkot nevarēja neko.

Riekstiņš vēlreiz pierādīja, ka Latvija ir galīgi sapinusies, nepārtraukti sagrozot vēsturi.

"Es saprotu jūsu mājienu. Protams, cilvēki Latvijā, kuri nodarbojas ar vēstures jautājumiem, kuri nodarbojas ar ārpolitiku, uzmanīgi izlasīja Krievijas Federācijas prezidenta rakstu par Otrā pasaules kara vēstures jautājumiem, iemesliem, kuru dēļ, pēc viņa domām, šis karš sākās, un kāda tajā bija Krievijas Federācijas loma," uz jautājumu par Okupācijas muzeja pārdēvēšanu atbildēja diplomāts.

Raidījuma vadītājs vēstnieku palaboja, atgādinot, ka Krievijas Federācijai karā nevarēja būt nekāda loma, jo tās vienkārši nebija. Bija Padomju Savienība. Tomēr vēstnieku tas nesamulsināja. "Padomju Savienības, jā," viņš izlaboja ar profesionālu mieru.

"Kaut kādi netieši izteikumi"

Tālāk Riekstiņš turpināja par "inkorporāciju" – pēc viņa domām, tas ir kaut kas jauns. Tāds formulējums Latvijā līdz šim nav izskatīts. Tūlīt pat vēstnieks lika saprast, ka, lai arī nav izskatīts, taču par to noteikti interesējušies, tiesa, citi cilvēki, "speciāli".

Riekstiņš ironiski piezīmēja, ka dažas dienas pēc Putina raksta publikācijas Krievijas ĀM vietnē tika publicēta fonda "Vēsturiskā atmiņa" vadītāja vēsturnieka Aleksandra Djukova intervija.

Vēstnieks norādīja, ka Djukovs "diezgan gari, pieminot kaut kādus 30. un 40. gadu Politbiroja lēmumus, ar kaut kādiem netiešiem slēdzieniem mēģinājis pierādīt, ka līdz pat 1940. gada maijam Padomju Savienībai nebija nekādu Baltijas valstu inkorporācijas plānu".

Te Riekstiņš norādīja, ka vēsturnieka teiktais neatbilstot tam, kas rakstīts Krievijas prezidenta rakstā. Tikai vēstnieka vārdi par "kaut kādiem netiešiem slēdzieniem" liecina: viņš pats šo jautājumu nav pētījis, bet uzticējies kādiem Latvijas "ekspertiem", kuri nodarbojas ar "vēstures jautājumiem".

Kāpēc Krievijā visu laiku pieprasa faktus?

Tūlīt pat Riekstiņš "kaut kādiem netiešiem izteikumiem" pasūdzējās, ka sapratne Krievijas un Latvijas starpā vēl nav panākta. Protams, lai no sasniegtu, jānonāk pie kopsaucēja vēstures pētījumu jautājumos. Vienkaršāk sakot, vajag, lai Krievija pieņemtu Latvijas viedokli kā savējo.

Raidījuma vadītājs Butmans atgādināja, ka Krievijas un Latvijas vēsturnieku komisijas darbs ir pārtraukts, un tā bija spējīga risināt sarežģītus vēsturiskos jautājumus. Riekstiņš attrauca, ka visu sabojājusi Krima un Ukraina.

Pēc ilgas spriedelēšanas par to, kā Staļins un Hitlers dalījuši ietekmes sfēru Baltijas valstīs, par Molotova-Ribentropa paktu, Minhenes sazvērestību un tā tālāk, kurā Riekstiņš, protams, ne soli neatkāpās no Latvijas oficiālās politikas, vēstnieks konstatēja vienu interesantu lietu.

Riekstiņš piezīmēja, ka bieži vien Krievijā, kad uzdod kādu jautājumu un izsaki kādu tēzi, tev saka: "Bet kur ir fakti? Kur ir pierādījumi?"

Acīmredzot Latvija cenšas tādiem "sīkumiem" nepievērst uzmanību, ja vien tie neapstiprina oficiālo direktīvu.

Taču no vēstures konteksta var izraut jebkuru pierādījumu un pagriezt tā, kā būs ērti. Latvija to dara ar apskaužamu pašaizliedzību. Piemēram, tas paveikts par latviešu leģionāriem.

16. marts – sēru diena

"Sakiet, lūdzu, Latvijai pārmet vēl divas ar to saistītas lietas – nacisma glorifikaciju latviešu leģionāru izpildījumā, kuri karoja nacistu pusē, un nacisma un komunisma pielīdzināšanu," Butmans lūdza Riekstiņu komentēt šīs apsūdzības.

Riekstiņš atbildēja: "Vispirms latviešu leģionāri ir jāuztver kā upuri. Upuri, jo lielākā daļa no viņiem negāja pēc savas gribas, lai arī pēc dokumentiem, pēc papīriem... Vācieši, protams, saprot, ka, iesaucot cilvēkus no okupētajām teritorijām, viņi pārkāpa starptautiskās tiesības. Pēc papīriem viņi to formulēja, ka cilvēki pēc pašu gribas gāja dienēt. Absolūtais vairākums – ne pēc pašu gribas. Vienkārši viņiem nebija citas izejas."

Tāpēc, Riekstiņš paskaidroja, 16. marts Latvijā ir nevis lieli svētki – latviešu leģionāra diena, bet sēru diena.

Šajā brīdī atmiņā ataust, kā leģionāru gājienā netika pielaisti antifašisti, kam dienā, kad sērās piemin latviešu leģionārus, acīmredzot ir aizliegts skumt par viņu rokām noslepkavotajiem upuriem.

Pie tam vēstnieks apgalvoja, ka gājienos neesot un nekad nav bijusi nacisma, atribūtikas un lozungu glorifikācijas. Lai arī ir cilvēku fotogrāfijas ar nacistu karogiem un uzšuvēm, taču tas, acīmredzot, ir tīrais sīkums.

"Ja kāds vēlas to atspoguļot tādā veidā, tā vienkārši ir falsifikācija. Nekā tāda nav. Patiešām, cilvēki atnāk ar ziediem, noliek tos un viss," teica Riekstiņš. Tiesa, viņš nepiemin svinīgo gājienu, kas 16. martā iet cauri Rīgas centrālajai daļai uz Brīvības pieminekli un kurā piedalās pazīstami politiķi.

Piemiņas ceremonija vai divkosība?

Atgādināsim, ka piektdien, 3. jūlijā Latvijas prezidents Egils Levits un premjerministrs Krišjānis Kariņš pieminēja nacistu upurus – baismīgo nakti, kad nacisti Rīgā sadedzināja Lielo Horālo sinagogu. Amatpersonas nolika ziedus pie memoriāla Gogoļa ielā.

Toties jau sestdien politiķi no Nacionālās apvienības kopā ar aizsardzības ministru Arti Pabriku ar tikpat lielu godu pēdējā ceļā aizvadīja leģionāru Visvaldi Lāci, pret kuru Krievijas Izmeklēšanas komisija iepriekš sāka pārbaudi jautājumā par saikni ar noziegumiem pret cilvēci.

Atgādināsim, ka saskaņā ar Holokausta muzeja datiem, nacistu okupācijas laikā no 1941. līdz 1945. gadam no 93 tūkstošiem republikā dzīvojušo ebreju vairāk nekā 75 tūkstoši tika noslepkavoti. Vairāk nekā 20 tūkstošus ebreju, kas Rīgā nogādāti no okupētās Eiropas valstīm, piemēram, Čehijas, Austrijas un Ungārijas, nogalināja vācieši no Valtera Štālekera Einsatzgruppe "A" un vietējie bendes no Sonderkommando Arajs – Arāja komandas.

31
Tagi:
Otrais pasaules karš, Krievija, Latvija, vēstnieks
Pēc temata
Riekstiņš: Latvijas bizness nenomirs arī bez Krievijas tirgus
Riekstiņš: Latvija pilda savas saistības pret krievvalodīgajiem
Māris Riekstiņš: Latvijai nepieciešams tiešs dialogs ar Krieviju
Mežciema panorāma, foto no arhīva

Rīdzinieki izīrē dzīvokļus lauciniekiem un brauc prom uz ārzemēm

0
(atjaunots 09:51 09.07.2020)
Radio Baltkom klausītājs uzskata, ka no Latvijas galvaspilsētas aizbraukušo pilsētnieku vietā ierodas laucinieki, kuri beigās pārpildīs galvaspilsētu.

RĪGA, 9. jūlijs – Sputnik. Radio Baltkom raidījumā "Vakara interaktīvs" Rīgas iedzīvotāju skaita samazināšanās problēmas apspriešanas procesā piezvanījušais klausītājs pastāstīja, kā viņš redz šo situāciju.

Radioklausītājs padalījās savos novērojumos, un, pēc viņa sacītā, viņa mājas kāpņutelpā vien praktiski katrā dzīvoklī "kāds kaut kur ir aizbraucis".

Turklāt vairāki dzīvokļi tiek izīrēti. Radioklausītājs apgalvo, ka šie dzīvokļi tiek izīrēti Latvijas lauku iedzīvotājiem.

"Es domāju, ka Rīgas iedzīvotāju skaitu kompensē laucinieki," padalījās savā prognozē vīrietis.

Iepriekš tika ziņots, ka Rīgas domes pārskatā par 2019. gadu ir norādīts, ka, saskaņā ar Pilsonības un migrācijas lietu pārvaldes datiem, gada sākumā Rīgā dzīvoja 693 tūkstoši cilvēku, jeb 33,3% no kopējā Latvijas iedzīvotāju skaita.

No 2013. līdz 2017. gadam Rīgas iedzīvotāju skaits pastāvīgi samazinājās. Pēc tam no 2017. līdz 2019. gadam tika atzīmēts pilsētas iedzīvotāju skaita pieaugums. Un no 2019. gada Rīgā dzīvojošie Latvijas iedzīvotāji atkal sāka pamest pilsētu.

Turklāt, kā apgalvo speciālisti, Latvijā parādījusies nekustamā īpašuma iegādes tendence Rīgas apkaimē un ārpus Rīgas.

Latvijas iedzīvotāji pērk nekustamo īpašumu ārpus pilsētas ne tikai atpūtai, bet arī darbam. Tādēļ izvēlas mājas ar vienu vai divām dzīvojamajām telpām, kuras pārveido darba kabinetos.

Lai gan, ja runā par darba algu, tad Rīgā tā ir augstāka, nekā citās Latvijas pilsētās, un ievērojami lielāka, nekā laukos.

Tai pašā laikā Latvijas iedzīvotājus ar prieku pieņem darbā citās Eiropas Savienības valstīs. Piemēram, fermeri Vācijā, Francijā, Anglijā apgalvo, ka viņi vienalga samaksās par ražas novākšanu vairāk, nekā Latvijā, tāpēc viņus neinteresē pūstošās zemenes pašmāju laukos.

0
Tagi:
dzīvoklis, iedzīvotāji, Rīga
Pēc temata
Nemiro: Rīgu nevar padarīt latvisku
Cilvēki aizbrauc no Rīgas, lai dzīvotu un strādātu
Latvijas iedzīvotāji pamet Rīgu, tomēr latviešu un krievu skaita proporcija nemainās
Kompānija airBaltic atsāk lidojumus no Rīgas uz Londonu