Polarstācija, foto no arhīva

Ekstremāla karantīna: par izdzīvošanu izolācijā stāsta polārnieki

30
(atjaunots 18:56 03.04.2020)
Polārnieki uzskata, ka pats galvenais izolācijā ir izstrādāt stingru reglamentu un ievērot to jebkurās situācijās.

RĪGA, 4. aprīlis — Sputnik. Sociālajos tīklos tagad ir papilnam padomu, kā karantīnas periodā nesajukt prātā un nepieņemties svarā. Dažiem cilvēkiem izolācija ir ierasts stāvoklis. Piemēram, polārnieki var pat pusgadu nodzīvot tālu prom no Lielās zemes. Viņu ieteikumi publicēti Krievijas Dabas resursu un ekoloģijas ministrijas vietnē.

Polārnieki stāsta, ka pats galvenais izolācijā ir izstrādāt stingru reglamentu un ievērot to jebkurās situācijās. Liela nozīme ir arī tradīcijām. Ikdienas darbs un precīza plānošana palīdzēs saglabāt mundru garu līdz karantīnas beigām.

Arhipelāga Novaja Zemļa ziemeļu daļā plešas milzīgais nacionālais parks "Krievijas Arktika". Daži speciālisti šeit strādā pa sezonām. Parasti viņi ierodas jūnijā un noslēdz darbu oktobrī, taču daži paliek pārziemot sešus mēnešus. Pie tam daļu laika rezervāta darbinieki pat neredz Sauli, stāsta RIA Novosti.

Nacionālā parka Ekoloģiskās izglītības un tūrisma nodaļas speciālists Artjoms Polikarpovs pavada tūristus ekspedīcijās ar atomkuģi "50 let pobedi". Pērn viņš pavadīja Arktikā vairāk nekā divus mēnešus un izstrādāja sev trīs pamatnoteikumus, kuri palīdz izolācijas apstākļos. Pirmkārt, ir jāatrod kopīga valoda ar kaimiņu. Artjoms pavadīja divus mēnešus vienā kajītē kopā ar kolēģi un saprata: konflikta gadījumā no ledlauža aiziet nav iespējams.

Северный морской путь. Ледокол 50 лет Победы
© Sputnik / Михаил Фомичев
Atomkuģis "50 let pobedi"

Tāpat viņš ieteica neaizmirst darbu – tas ir aktuāli vienkāršajiem cilvēkiem, kuri patlaban turpina darbu attālinātos apstākļos.

Treškārt, ir vajadzīga nepieciešamo produktu rezerve. No ledlauža nav iespējams nokāpt, aiziet uz veikalu vai aptieku. Par visu jāparūpējas laikus. Patlaban pašizolācijas pasākumi kļūst aizvien stingrāki, tāpēc tas ir jāpatur prātā arī cilvēkiem, kuri ieslēgušies savos dzīvokļos.

Padomju zinātniski pētnieciskā stācija Vostok Antarktīdā
© Sputnik / В. Чистяков

Nacionālā parka Ekoloģiskās izglītības un tūrisma nodaļas speciāliste Darja Antufjeva piedalījusies divos kruīza reisos ar ledlauzi un palikusi līdz sezonas beigām ziemot stacionārajā bāzē "Omega" Zemļa Aleksandri salā. Viņa ar prieku atceras šo periodu un stāsta, ka sakaru un interneta trūkums palīdz atslogot galvu. Viņa pastāstīja, ka polārnieki aizrautīgi gatavojuši dažādus ēdienus un pastāvīgi eksperimentējuši ar esošajiem produktu krājumiem.

Valsts inspektors Dmitrijs Rjumins kopā ar pārinieku pavadījis arktisko polāro nakti Zemļa Aleksandri salā.

"Ziemā situācija mainās: aiz loga vienmēr ir tumšs, dzīvie kontakti ir minimizēti. Iznāk daudz vienmērīgāka dzīve. Varu godīgi teikt – tas ir introverta sapnis. Šeit jūtos ļoti labi, tikai ilgojos pēc ģimenes un tuviniekiem. Un vēl ļoti gribas čipsus," pastāstīja Rjumins.

30
Tagi:
Krievija, karantīna, koronavīruss
Amūra austriešu fotogrāfa Georga Valnera acīm

Ceļojums pa Transsibīrijas maģistrāli

5
(atjaunots 11:47 06.06.2020)
Kā austriešu fotogrāfs un dizainers Georgs Valners šķērsoja visu Krieviju un ko ieraudzīja savā ceļojumā.

Austriešu fotogrāfs un dizainers Georgs Valners ar vilcienu ieradās no Zalcburgas un devās garā ceļojumā pa Transsibīrijas maģistrāli. Intervijā RIA Novosti viņš pastāstīja, kā pārvarējis gandrīz desmit tūkstošus kilometru, kāpēc vietkarte ir drošāka nekā kupeja, kā sabrukuši viņa stereotipi par Krieviju, kā arī par ceļabiedriem – "teju vai slepenajiem aģentiem".

Jau no bērnības mīlu ceļot vilcienā. 

Man patīk lēnais temps, kādā tu ierodies pie mērķa, nevis vienkārši nokļūsti tur, izkāpjot no lidmašīnas. Man patīk gulēt vagonā – tās ir ļoti neparastas izjūtas. Tāpēc pērnvasar kopā ar žurnālisti Marinu Dmuhovski un Aņutu Prohorovu izvēlējāmies tādu ceļošanas veidu.

Georgs Valners uz perona

Marina bija Starptautiskās biatlona savienības sabiedrisko sakaru menedžere Zalcburgā. Tur arī iepazināmies. Aņuta, viņas draudzene, ilgu laiku dzīvojusi un strādājusi Dubaijā, aizrāvusies ar psiholoģiju.

Pašiņš vietkartē

Mans bērnības sapnis – kļūt par mašīnistu.

To īstenot neizdevās, toties brauciens pa Transsibīrijas maģistrāli tuvināja to, turklāt deva iespēju "iekarot Krieviju" – tā pajokoja mans draugs. 

Suņi uz perona

No Austrijas Vladivostokā var nokļūt ar vienu pārsēšanos.

Vajag tikai iesēsties vilcienā Nica-Maskava, bet pēc tam – pa taisno. Tomēr man gribējās vairāk apskatīt, tāpēc galu galā nomainīju 13 sastāvus: vispirms devos uz Poliju, pēc tam Poznaņā sēdos vilcienā Berlīne-Maskava, no Krievijas galvaspilsētas jau braucām no vienas pilsētas uz otru – līdz Transsiba galam.

Kristus Glābēja katedrāle austriešu fotogrāfa Georga Valnera acīm

Ceļojumi ar vilcienu un attieksme pret tiem Austrijā un Krievijā ir ļoti atšķirīgi. 

Pie mums uzskata, ka braukt četras stundas vilcienā – tas ir ļoti daudz. Cilvēkiem ir grūti iedomāties, kā tas ir – pavadīt vagonā vairāk nekā diennakti! Vēl Eiropā ceļā gandrīz vienmēr darbojas mobilais internets, bet Krievijā, kad nav sakaru, tu vienkārši liec telefonu pie malas. Vari papļāpāt ar ceļabiedriem vai paskatīties pa logu.

Saule vilciena logā

Dažkārt mēs divas diennaktis pavadījām vilcienā, un par to man bija liels prieks. 

No rīta nevajag agri celties, vari visu dienu skatīties pa logu, palaikam kaut ko uzkost. Man ļoti iepatikās saulrieti pār lielajām upēm – Volgu un Amūru. Neiedomājami skaisti! Mani pārsteidza arī tas, cik patīkamas ir ilgas pieturas. Izkāp no vilciena, nopērc ko ēdamu, pastaigājies.

Pusdienas vilcienā

Ceļā mēs desmit reizes nakšņojām vilcienā. 

Viesnīcās apmetāmies Ņižņij Novgorodā, Kazaņā, Jekaterinburgā, Krasnojarskā, Irkutskā, Olhona salā, Ulanudē, Blagoveščenskā, Habarovskā un Vladivostokā. Visur mums bija interesanti piedzīvojumi, trāpījās interesantas tikšanās. Piemēram, esmu aizrāvies ar alpīnismu, tāpēc viens no spilgtākajiem iespaidiem bija ceļš pretī virsotnēm netālu no Krasnojarskas. 

Pa ceļam uz Olhona salu

Man ļoti iepatikās alpīniste Irina, ko satikām vietējā rezervātā "Stolbi". 

Neskatoties uz cienījamo vecumu – 60 gadi – viņa mani uz klints apsteidza. Angļu valodā viņa īsti labi nerunāja, bet es ne vārda nevaru pateikt krieviski. Taču mēs abi zinām alpīnistu terminoloģiju un varējām aprunāties. Toties mani krievu draugi mūs nesaprata.

Nacionālais parks "Krasnojarskije Stolbi"

Mani pat iesvētīja par "stolbistu". 

Tā ir brīva klinšu kāpēju apvienība Krasnojarskā ar savu subkultūru. Mājās ar alpīnismu nodarbojos ar drošības jostu. Reizēm dodos īsos, taču tehniski sarežģītos maršrutos. Rezervātā "Stolbi" maršruti ir daudz augstāki un bīstamāki.

Baikāls

Tur mēs uzkāpām augstā klintī – Vectēvā. Bija grūti un riskanti.

Nedomāju, ka kādreiz gadīsies doties tādā pārgājienā bez drošības jostas! Atpakaļceļā Irina veda mūs gar sienu, kurā iegravēti bojāgājušo stolbistu vārdi. Tas bija atskurbinoši.

Georgs Valners Olhona salā

Krievijā man ļoti gribējās iznomāt "Ņivu" un pavizināties pēc sirds patikas. 

Reiz kādā nelielā ciemā mani draugi pamanīja mašīnu, piegāja pie saimnieces un apjautājās, vai nevarētu to aizlienēt. Viņa piekrita! Tas bija neticami! Nedomāju, ka Austrijā kāds cilvēks vienkārši ļaus svešiniekam pavizināties savā mašīnā.

Uz perona

Vladivostokā pēc priekšnesuma mūsdienu mākslas centrā "Zarja" pie mums pienāca kāds jauns vīrietis un pastāstīja par saviem draugiem un nelegālām autosacīkstēm. Tajā pašā naktī apciemojām dragreiseru tikšanās vietu. Es pat piedalījos braucienā! Tas bija ļoti izraujoši, bija arī bīstamas virāžas. 

Austriešu fotogrāfa Georga Valnera ceļojums pa Transsibīrijas maģistrāli

Reiz mūsu kupejā brauca divi pasažieri. 

Viņi neko negribēja stāstīt par savu darbu un nenosauca vārdus diktofonā. Gluži vai kā slepenie aģenti. Viens bija izmeklētājs, specialitāte – aviokatastrofas. Otrs kādreiz armijā strādājis pie raķetēm "Kosmos". Neko vairāk viņš nepastāstīja! Vēl tagad moka ziņkāre, - ko īsti viņš tur darīja?

Vilciena pavadone

Pirms brauciena uz Krieviju man stāstīja, ka tā ir lieliska valsts, taču, jo tālāk uz austrumiem, jo mazāk civilizācijas.

Jābaidās esot gan no dabas, gan cilvēkiem. Muļķības! Var jau būt, ka gadījusies cita pieredze, it īpaši, ja cilvēks ceļojis vienatnē un neprot krievu valodu. Bet mēs bijām trijatā, turklāt vēl divas krievietes, tāpēc valodas barjeras nebija.

Cilvēki Vladivostokā

Interesanti, ka dažkārt cilvēki šķita drusku nelaipni.

Taču, uzzinājuši, ka esmu ārzemnieks, visi sāka smaidīt, kļuva ļoti mīļi. Man šķiet, tieši tāpēc Krievija ir ļoti interesanta ceļojumam. Šeit neizturas vienaldzīgi pret ārzemju viesiem, atšķirībā no valstīm, kas cieš no pārlieka tūristu pieplūduma.

Sarkanais laukums austriešu fotogrāfa Georga Valnera acīm

Stereotips par to, ka krievs dzer vodku, šķiet, atkāpies pagātnē. 

Mēs redzējām, kā vienu pasažieri izdzina no vilciena, jo viņš bija piedzēries. Ceļot pa Krieviju var droši. It īpaši trešajā klasē (vietkarte – red.), kur daudzi brauc kopā ar ģimenēm un katrs redz visus ceļabiedrus.

Pavadoņi un pasažieri stacijā

Projekts Mesto47 ir pārvērties par cilvēkstāstu sēriju, kas atklājas gan kalnu virsotnē, gan mazā ciemā, gan pie tējas naksnīgā vilciena.

"Tas ir godīgs stāsts par Krieviju, par parastiem cilvēkiem: ceļabiedriem vilcienā un nejaušiem garāmgājējiem, ko sastapām pilsētās pa ceļam. Ideja dzima krogā Zalcburgā. Mesto47 – tas ir nejaušs skaitlis, kas simbolizē liktenīgu tikšanos nejaušību, paskaidroja Marina Dmuhovska. – Kupejā bijām trijatā: es – žurnālista lomā, Georgs – radošais līderis un fotogrāfs, mana draudzene Anna – psiholoģes lomā."

1 / 20
Biļešu pārbaude
"Kad koronavīrusa pandēmija beigsies, ceru atgriezties, - piebilda Georgs. – Es ļoti gribu apskatīt Jaroslavļu un Novosibirsku."
5
Tagi:
tūrisms, Krievija
Pēc temata
Britu žurnāliste pastāstījusi par jauko ceļojumu pa Krieviju.
Caur Eiropu un Āziju: Transsibam 115 gadi
Eiropieša sibiriāde: tikai pāris soļi līdz Šambalai
Vienatnē uz velosipēda, neskaitot suni. Anna Bolta apceļojusi visu Krieviju
Eiropieša sibiriāde: kā koki gar Baikāla krastiem klaiņo
Eiropieša sibiriāde: vilki taigā un 40 metrus augsts elks
Eiropieša sibiriāde: nobiedēt amaju un sagaidīt helikopteru
Georga lentīte, foto no arhīva

Uzvara pār nacismu rada draudus? KF vēstniecība par Georga lentes aizliegumu

14
(atjaunots 11:55 06.06.2020)
Krievijas vēstniecība Latvijā komentēja Latvijas valdības nodomu aizliegt Georga lentīti. Diplomāti šo ieceri uzskata par absurdu.

RĪGA, 6. jūnijs — Sputnik. Saeimas Cilvēktiesību un sabiedrisko lietu komisija 3. jūnijā konceptuāli apstiprināja grozījumus, kas paredz aizliegt Georga lentītes nēsāšanu publiskos un svētku pasākumos, kā arī piketos un gājienos.

Jāpiebilst, ka Nacionālās apvienības deputātu izstrādātie grozījumi iekļauti Publisku izklaides un svētku pasākumu drošības likumā.

Krievijas vēstniecība Latvijā komentēja minēto iniciatīvu – diplomāti savā lapā Facebook atzīmēja, ka visa grozījumu iniciatīva ir absurda: aizliegt Georga lentīti, Uzvaras pār nacismu simbolu, ir tikpat, kā noliegt pašu Uzvaru un to, ko tā nesusi pasaulei.

Krievijas diplomāti pievērsa uzmanību arī Latvijas valdības "slavējamai" stūrgalvībai, tikai novēlēja vērst to turp, kur vajadzētu.

"Ar stūrgalvību, kas būtu pelnījusi labāku pielietojumu, Latvijas deputāti turpina izdomāt aizvien jaunus "draudus" demokrātijai un Latvijas drošībai. Dažkārt nonāk līdz absurdam – šoreiz parlamentārieši nolēmuši, ka valsts suverenitāti apdraud Georga lentīte, kas kļuvusi par vienu no Nacisma sagrāves simboliem," teikts Krievijas vēstniecības publikācijā.

Atgādināsim, ka Nacionālā apvienība jau sen lolo ieceri aizliegt Georga lentes Latvijā, tomēr līdz šim viņiem neizdevās "dabūt cauri" šo neprātīgo iniciatīvu.

Ierosinājums aizliegt Georga lenti saskāries ar asu nosodījumu Latvijā dzīvojošo krievu un pat latviešu vidū.

Piemēram, internetā asas diskusijas izraisīja skandāls kafejnīcā "Kūriņš" Jūrmalā, kur tās saimnieks 9. maijā neielaida ģimeni, kas bija iecerējusi tur papusdienot, tikai tāpēc, ka viņiem pie apģērba bija Georga lentītes.

Kafejnīcas saimnieka aizvainotie viesi uzrakstīja iesniegumus policijai un Ģenerālprokuratūrai, taču NA, šķiet, uztvēra šo gadījumu kā komandu "ņem ciet".

Krievijas Sabiedriskā palāta jau paziņoja, ka plāno vērsties Eiropas Parlamentā un EDSO sakarā ar latviešu nacionālistu iniciatīvu, lai Eiropas organizācijas nepārprotami nosodītu iniciatīvu, kas var novest pie nacionālistisko spēku nostiprināšanās un provocēt konfliktus un sadursmes.

Krievijas ārlietu ministrs Sergejs Lavrovs uzsvēra, ka daudziem nepatīk vienotība, ko demonstrē milzīgo akciju "Georga lentīte" un "Nemirstīgais pulks" dalībnieki dažādās pasaules valstīs.

1769. gadā imperatore Jekaterina II nodibināja apbalvojumu Krievijas armijas virsniekiem par personisko drosmi cīņas laukā – Sv. Georga ordeni. Tas bija jānēsā "zīda lentē ar trim melnām un divām dzeltenām joslām", kas vēlāk tika iedēvēta par Georga lenti. Tās krāsas simbolizē karu: oranžā – liesmu krāsa, melnā – dūmu krāsa. Mūsdienās oranžmelnā lentīte ir Uzvaras dienas simbols.

14
Tagi:
Latvija, Krievijas vēstniecība, Georga lentīte
Pēc temata
Vai Georga lentītes tiks aizliegtas? Kaimiņš atbalsta, Liepiņa iebilst
Deputāts par Georga lentes aizliegšanu: nacionālisti pašapliecinās uz krievu rēķina
Latvijas Saeima devusi startu grozījumu izskatīšanai par Georga lentīšu aizliegšanu
Vislatvijas vecāku sapulce, foto no arhīva

"Vecāku lietas" mācība: laiks atmest politkorektuma važas

0
(atjaunots 13:04 06.06.2020)
Latvijā nepastāv konflikts starp labo tautu un slikto valdību. Latvijā plosās konflikts starp latviešu un krievu nacionālajām kopienām.

Nesen es vērsos Ģenerālprokuratūrā – cenšos panākt naudas kompensācijas izmaksu par nodarīto kaitējumu. Runa ir par skandalozo "vecāku lietu", ko Valsts drošības dienests (toreizējā Drošības policija) ierosināja 2018. gada aprīlī. Īsumā atgādināšu svarīgākos faktus.

Astoņi aizdomās turamie un maskoti vīri

2018. gada 31. martā Rīgā notika Vislatvijas vecāku sapulce, ko organizēja Krievu skolu aizsardzības štābs. Aptuveni tūkstoš cilvēki sapulcējās, lai apspriestu metodes cīņā par krievu izglītības saglabāšanu.

18. aprīlī Drošības policija ierosināja kriminālprocesu pret astoņiem sapulces dalībniekiem, tostarp – pret Latvijas Krievu savienības līderi Tatjanu Ždanoku, publicistu Aleksandru Gapoņenko un mani. Vēlāk aizdomās turamo sarakstā bija iekļauts arī politiskais aktīvists Iļja Kozirevs.

Uzvaras dienas priekšvakarā, 8. maijā netālu no mājām mani aizturēja DP darbinieki. Aizturēja rupji, pielietoja spēku: trīs maskoti vīri mani nogāza uz ietves, pēc tam iemeta mikroautobusā.

Divas nedēļas pavadīju Rīgas Centrālcietumā. Pēc tam tiesa mainīja drošības līdzekli pret policijas kontroli un aizliedza pamest valsti. Veselu gadu mani naktīs apciemoja policija, pārbaudot, vai esmu mājās. Nevarēju tikties un sazināties ar saviem domubiedriem.

Man tika piešķirts aizdomās turamā statuss sakarā ar trim Krimināllikuma pantiem: darbība pret Latviju, nacionālā naida kurināšana un masu nekārtību organizācija. Līdztekus uzrunai vecāku sapulcē lietā bija iekļauta vēl viena epizode: piedalījos gājienā krievu skolu aizsardzībai ar plakātu "Katram rusofobam – kārtīgu zārku!"

2020. gada aprīlī lieta pret visiem aizdomās turamajiem bija slēgta – nebija nozieguma sastāva.

Kompensācijai par cietumā pavadīto laiku un citām man sagādātajām nepatikšanām vēlos no valsts saņemt pieticīgu četrciparu summu.

Reiz es jau saņēmu kompensāciju: kad tiesa mani attaisnoja lietā par sprāgstvielu glabāšanu. Toreiz mana prasība bija simboliska – 1 lats. Es to saņēmu, izurbu monētā caurumu un nēsāju ķēdītē kā trofeju. Paskatīsimies, kā klāsies šoreiz.

Izmeklēšana apzināti vilkta garumā

Sputnik Latvija jau vairākkārt rakstījis par "vecāku lietu". Tagad gribu pievērst uzmanību dažiem, manuprāt, būtiskiem aspektiem.

Policijas izmeklēšana ilga divus gadus. Vārds "izmeklēšana" jāliek pēdiņās, jo, pēc būtības, nekā izmeklējama nebija. Visu aizdomās turamo iedomāto noziegumu veidoja tas, ko viņi teikuši vai rakstījuši. Pie tam darījuši to atklāti un paši visu publiskojuši.

Izmeklētāja uzdevums bija ārkārtīgi vienkāršs: nopratināt aizdomās turamos un lieciniekus, nosūtīt materiālus ekspertīzei. Sertificēts eksperts noteiks, vai teiktie un rakstītie vārdi kurina etnisko naidu, aicina uz vardarbību, apdraud valsts svētos pamatus.

Ja kurina, aicina un apdraud, lieta tiek nodota prokuratūrai. Ja nekas krimināls vārdos nav atrasts, lieta ir jāslēdz. Augstākais – darbs diviem vai trim mēnešiem. Taču izmeklēšana ilga divus gadus.

Likums aizliedz man izpaust lietas materiālus, taču varu droši pieņemt, ka nekāda izmeklēšana divus gadus nenotika. Izmeklēšana tika vilkta garumā apzināti. Mērķis – pēc iespējas ilgāk ierobežot aizdomās turamo politisko un pilsonisko aktivitāti.

Manuprāt, tas ir pirmais šāda veida gadījums politiskās vajāšanas vēsturē Latvijā. VDD apgūst jaunas "mīkstas" metodes citādi domājošo apspiešanai.

Pārbaudīts, mīnu nav

No otras puses, krimināllietas slēgšana nozīmē: viss, kas tika inkriminēts mums, aizdomās turamajiem, nav noziegums. Mūsu izteikumos mēs izgājām ārpus Latvijā pieņemtā politkorektuma rāmjiem, taču nepārkāpām likumu. Iļja Kozirevs jau publicēja savā lapā Facebook savus izteikumus, ko tagad, pēc lietas slēgšanas, var apzieģelēt "Pārbaudīts, mīnu nav".

Skaidrs, ka runa nav par atsevišķiem izteikumiem, bet gan par politiskās retorikas kopējo toni. Lielākā daļa krievu politiķu un publicistu Latvijā brīvprātīgi iekaluši sevi novecojušā padomju internacionālisma važās, kas tagad vairs nedarbojas. No tādām važām ir jāatbrīvojas. Noskaidrojies, ka likums to pieļauj.

Politkorektā retorika, kas baidās pat pieminēt vārdu "latvietis" vai "latvisks" negatīvā kontekstā, veido krievu iedzīvotājiem nepareizu pašreizējās realitātes uztveri, tātad viņi nepareizi uztver arī nākotni, ko viņiem gatavo latviešu nacionālisti (Latvijas valdošie politiķi ir nacionālisti, visi kā viens).

Latvijā nepastāv konflikts starp labo tautu un slikto valdību. Latvijā plosās konflikts starp latviešu un krievu nacionālajām kopienām. Tā pamatā ir nevis emocijas, bet gan antagoniskas valsts koncepcijas. Latvieši vēlas dzīvot mononacionālā latviskā Latvijā, mēs – divkopienu valstī, kas ievērotu mūsu tiesības uz dzimto valodu un kultūru.

Kompromiss ir iespējams, taču latvieši, jūtot mūsu inteliģento piekāpību, necenšas pie tā nonākt. Tikai tad, ja ieņemsim stingru pozīciju, viņi varētu sākt dialogu.

0
Tagi:
krievu skolas, Vladimirs Lindermans
Pēc temata
Karajevs apgāzis nacionālistu iemīļoto mītu par krievvalodīgajiem Latvijā
Kam izdevīgi krāpt Latvijas tautu: izkliedēsim mītus par krievu skolām