Iskander

Kāda vilka pēc: Krievija atteikusies sniegt NATO informāciju par "Iskander"

125
(atjaunots 10:29 16.02.2018)
Krievijai nav jāsniedz NATO nekāda informācija par raķešu kompleksu "Iskander" dislokāciju Kaļiņingradas apgabalā – tā ir Krievijas teritorija, kurā tā dara, ko vēlas, paziņoja Valsts domē.

RĪGA, 16. februāris — Sputnik. Krievija nesniegs NATO informāciju par raķešu kompleksu "Iskander" izvietošanu Kaļiņingradas apgabalā, paziņoja Krievijas Valsts domes Aizsardzības komitejas vadītājs Vladimirs Šamanovs, komentējot NATO ģenerālsekretāra Jensa Stoltenberga aicinājumu, vēsta RIA Novosti.

"Kāda vilka pēc? Tā ir mūsu likumīgā teritorija, ko gribam, to darām. Atšķirībā no tiem, kuri aicina amerikāņus un citus pret mums nedraudzīgi noskaņotus cilvēkus," — teica Šamanovs.

Līdzīgu viedokli pauda arī Valsts domes Aizsardzības komitejas priekšsēdētāja vietnieks Jurijs Švitkins. Politiķis uzsvēra, ka nesaskata iemeslu informācijas apmaiņai ar NATO par "Iskander", jo reālas darbības no alianses puses konstruktīva dialoga veidošanai pagaidām nav saskatāmas.

"NATO atkal rīkojas pēc saviem dubultajiem standartiem: vārdos saka vienu, bet patiesībā organizē pavisam ko citu," — uzskata Švitkins.

"Atšķirībā no Amerikas Savienotajām Valstīm, mēs rīkojamies starptautisko tiesisko normu ietvaros. Pie tam tās ir mūsu tiesības (izlemt — red.), kur izvietot ("Iskander" — red.), kādā skaitā, ņemot vērā mūsu valsts nacionālās intereses, taču nelokāmi ievērojot starptautiskās tiesiskās normas," — atzīmēja deputāts.

Pretgaisa aizsardzības sistēmas raķešu apšaudes mācības
© Sputnik / Евгений Епанчинцев

5. februārī Krievija dislocēja Kaļiņingradas apgabalā operatīvi taktiskos raķešu kompleksus "Iskander" un plāno tos atstāt reģionā pastāvīgi, iepriekš ziņoja Lietuvas aizsardzības ministrs Raimunds Karoblis. Krievija apstiprināja informāciju par OTRK dislokāciju, taču neziņoja par izvietošanas termiņiem.

NATO aicināja Krieviju uz pārskatāmām darbībām jautājumā par raķešu kompleksu "Iskander" dislokāciju Kaļiņingradas apgabalā. 14. februārī alianses ģenerālsekretārs Jenss Stoltenbergs sarunā ar žurnālistiem pastāstīja, ka NATO "redzēja, kā viņi (Krievijas karavīri — red.) nogādājuši "Iskanderus" Kaļiņingradā un veda projām".

"Mēs atzīmējām, ka viņi par to (pastāvīgo dislokāciju — red.) ziņoja un kā viņi iegulda līdzekļus infrastruktūrā un pastiprina militāro klātbūtni Kaļiņingradā. Es nekomentēšu jautājumu par to, vai pašlaik "Iskanderi" ir dislocēti, tie ir mūsu izlūkdati," — teica NATO ģenerālsekretārs.

Viņaprāt, Krievijai vajadzētu veikt pārskatāmākas darbības šajā jautājumā.

"Aicinu Krieviju rīkoties pārskatāmi. Tas ir viens no iemesliem, kāpēc ir svarīga Krievijas un NATO Padome, mēs to izmantojam informācijas sniegšanai par militārajām mācībām un militāro potenciālu. Mēs aicinām Krieviju būt pārskatāmai," — paziņoja Stoltenbergs.

"Iskander" — iemesls pārrunām

Kaļiņingradas apgabalā dislocēto "Iskander" raķešu sasniedzamības zona aptver Poliju, daļu Vācijas, lielu daļu Baltijas valstu; tas ir nopietns arguments, lai NATO sāktu vienoties ar Krieviju par militāro deeskalāciju Eiropā, uzskata žurnāla "Arsenal Otečestva" galvenais redaktors, pulkvedis Viktors Murahovskis.

"Saskaņā ar starptautiskajiem līgumiem mums nevienam nekas nav jāziņu. Un "Iskander" raķešu brigādē Kaļiņingradas apgabalā nonāca pēdējie. Mēs līdz pēdējam cerējām, ka būs iespējams kaut kāds dialogs ar NATO par viņu spēku izvēršanos Baltijas valstīs un Polijā. Viņi to neņēma vērā. Tagad mums ir parādījies dzelžains arguments," — uzsvēra Murahovskis.

Viņš atzīmēja, ka Krievija ir gatava pārrunām, ja Ziemeļatlantijas alianse paudīs šādu vēlēšanos.

"Kaļiņingradā izvērstais komplekss "Iskander M" ar savām ballistiskajām un spārnotajām raķetēm patlaban aizsniedz gandrīz visu Polijas teritoriju, daļu Vācijas teritorijas un lielu daļu visu Baltijas valstu. Tāpēc viņiem ir iemesls apdomāties. Kaut vai par to, vai nevajadzētu sēsties pie pārrunu galda," — piezīmēja Murahovskis.

Iepriekš kļuva zināms, ka Krievija dislocējusi Kaļiņingradas apgabalā operatīvi taktiskos raķešu kompleksus (OTRK) "Iskander M", kuri spēj precīzi trāpīt mērķi līdz 500 kilometru attālumā.

Pentagons paziņoja, ka "Iskanderu" dislokācija ir destabilizējošs faktors, ņemot vērā raķešu kompleksa uzbrukuma iespējas un nelielo attālumu līdz NATO sabiedrotajiem.

Krievijas prezidenta preses sekretārs Dmitrijs Peskovs atzīmēja, ka Maskava nevienam nedraud, taču tai ir suverēnas tiesības izvietot bruņojumu savā teritorijā pēc savas izvēles. 

125
Pēc temata
"Iskanderi" Baltijā: Karību krīze reģiona mērogā?
Lietuva uzskata Kaļiņingradu par "kaulu Eiropas aizsardzības sistēmas kaklā"
Eksperts: ASV vēlas grozīt kodollīdzsvaru pasaulē
Pie sarkanās līnijas: kā ASV plāno "apturēt Krievijas agresiju"
Fonda Vēsturiskā atmiņa vadītājs vēsturnieks Aleksandrs Djukovs

Vēsturnieks atbildēja uz Latvijas vēstnieka spriedumiem par 1939.-1940. gadu notikumiem

10
(atjaunots 16:20 08.07.2020)
Vēsturnieks Aleksandrs Djukovs paskaidroja, kāpēc Latvijas vēstnieka Krievijā Māra Riekstiņa viedoklis jautājumā par Baltijas valstu pievienošanu Padomju Savienībai ir nepamatots.

RĪGA, 8. jūlijs – Sputnik. Latvijas vēstnieks Krievijā Māris Riekstiņš norādīja, ka fonda "Vēsturiskā atmiņa" vadītājs vēsturnieks Aleksandrs Djukovs savā rakstā "diezgan gari, pieminot kaut kādus 30. un 40. gadu Politbiroja lēmumus, ar kaut kādiem netiešiem slēdzieniem mēģinājis pierādīt, ka līdz pat 1940. gada maijam Padomju Savienībai nebija nekādu Baltijas valstu inkorporācijas plānu". Pie tam Riekstiņš atzīmēja, ka vēsturnieka vārdi neatbilstot tam, kas rakstīts Krievijas prezidenta Vladimira Putina materiālā.

Sarunā ar Sputnik Latvija Djukovs atgādināja, ka viņa publikācijas pamatā ir arhīva dokumenti, kas pirmo reizi ieraudzījuši dienas gaismu.

"Tie ir nesen atslepenotie dokumenti no Krievijas prezidenta arhīva. Tie rāda, ka lēmums par Baltijas galīgo inkorporāciju PSRS sastāvā tika pieņemts Kremlī nevis 1939. gada septembrī, maijā vai jūnija sākumā, bet gan 1940. gada jūnija beigās un jūlija sākumā," pastāstīja Djukovs.

Vēsturnieks apstiprināja, ka viņa slēdziens nesakrīt pilnībā ar tēzi Krievijas prezidenta Vladimira Putina rakstā, kurā teikts, ka lēmums par inkorporāciju pieņemts 1939. gada rudenī.

"Lieta tāda, ka dokumenti, ar kuriem strādāju es, tika iekļauti zinātniskajā apgrozījumā pēc tam, kad Putina raksts bija sagatavots. Tajā vienkārši nebija iespējams ņemt vērā jaunos atradumus arhīvos. Esmu pārliecināts: ja raksts būtu iznācis vēlāk, mēs ieraudzītu citādus formulējumus, pamatotus ar jaunajām arhīvu liecībām. Tāpēc Latvijas vēstnieka mēģinājumi izlikties, ka mans viedoklis balstās uz netiešiem slēdzieniem, ir nepamatoti," uzsvēra Djukovs.

Viņš atgādināja, ka Krievijas vēsturnieki jau ilgus gadus iekļauj zinātniskajā apgrozījumā jaunas arhīvu liecības par Krievijas un Baltijas attiecībām, paplašinot avotu bāzi.

"Esam spiesti strādāt ne tikai par sevi, bet arī Latvijas kolēģu vietā. Piemēram, pērn publicējām dokumentus no Latvijas vēstniecības arhīva par 1939.-40. gadu. Lai arī tie glabājas Latvijā, vietējie vēsturnieki ar tiem nav strādājuši. Gribētos, lai Latvijas vēstnieks Krievijā tam pievērstu uzmanību," konstatēja Djukovs.

Latvija līdz ar Lietuvu un Igauniju apgalvo, ka PSRS to bija okupējusi līdz 1991. gadam. Krievija jau vairākkārt norādījusi, ka par "padomju okupāciju" Baltijas valstīs 1940. gadā nevar būt ne runas, Baltijas pievienošana PSRS tiek uzskatīta par tālaika starptautisko tiesību normām atbilstošu. Turklāt laikā, kad republikas bija PSRS sastāvā (izņemot Vācijas okupācijas periodu), tajās darbojās nacionālās varas iestādes.

10
Tagi:
fonds "Vēsturiskā atmiņa", Māris Riekstiņš, Latvija
Pēc temata
Baltijas valstis Otrā pasaules kara priekšvakarā: arhīvi stāsta neglītu patiesību
Kolektīva pašiedvesma: kāpēc Latvija atkal cilā "okupācijas" kompensāciju tēmu
Krievijas kultūras ministrs devis vēstures mācību Viļņas mēram
Neapgūtā vēstures mācība: kāpēc nevēlēšanās nožēlot grēkus nāk par ļaunu
Latvijas vēstnieks Krievijā Māris Riekstiņš, foto no arhīva

Latvijas vēstnieks Krievijā iesaistījis Krievijas Federāciju Otrajā pasaules karā

9
(atjaunots 15:05 08.07.2020)
Valdošā elite Latvijā tā iedziļinājusies vēstures grozīšanā, ka Latvijas vēstnieks Krievijā Māris Riekstiņš sācis domāt, kāda bijusi Krievijas Federācijas loma Otrajā pasaules karā.

RĪGA, 8. jūlijs — Sputnik. Latvijas vēstnieks Krievijā Māris Riekstiņš radio "Eho Moskvi" atbildēja uz raidījuma vadītāja Sergeja Butmana provokatīvajiem jautājumiem. Pie tam nevar apgalvot, ka diplomāta atbildes sagādāja pārsteigumu.

Par KF lomu Otrajā pasaules karā

Interviju ar vēstnieku Butmans sāka ar jautājumu par Okupācijas muzeja pārdēvēšanu par Inkorporācijas muzeju.

Lieta tāda, ka Krievijas prezidenta Vladimira Putina rakstā, kas nācis klajā par godu Uzvaras 75. gadadienai, teikts, ka 1939. gada rudenī, risinot savus militāri stratēģiskos aizsardzības uzdevumus, Padomju Savienība sāka Latvijas, Lietuvas un Igaunijas inkorporācijas procesu. To iestāšanās PSRS notika uz līgumu pamata, ar ievēlēto valdību piekrišanu. Tas atbilda tā laika starptautisko un valsts tiesību normām.

Latvijas ĀM jau reaģēja uz rakstu un noliedza visus rakstā minētos faktus. Tikai atspēkot nevarēja neko.

Riekstiņš vēlreiz pierādīja, ka Latvija ir galīgi sapinusies, nepārtraukti sagrozot vēsturi.

"Es saprotu jūsu mājienu. Protams, cilvēki Latvijā, kuri nodarbojas ar vēstures jautājumiem, kuri nodarbojas ar ārpolitiku, uzmanīgi izlasīja Krievijas Federācijas prezidenta rakstu par Otrā pasaules kara vēstures jautājumiem, iemesliem, kuru dēļ, pēc viņa domām, šis karš sākās, un kāda tajā bija Krievijas Federācijas loma," uz jautājumu par Okupācijas muzeja pārdēvēšanu atbildēja diplomāts.

Raidījuma vadītājs vēstnieku palaboja, atgādinot, ka Krievijas Federācijai karā nevarēja būt nekāda loma, jo tās vienkārši nebija. Bija Padomju Savienība. Tomēr vēstnieku tas nesamulsināja. "Padomju Savienības, jā," viņš izlaboja ar profesionālu mieru.

"Kaut kādi netieši izteikumi"

Tālāk Riekstiņš turpināja par "inkorporāciju" – pēc viņa domām, tas ir kaut kas jauns. Tāds formulējums Latvijā līdz šim nav izskatīts. Tūlīt pat vēstnieks lika saprast, ka, lai arī nav izskatīts, taču par to noteikti interesējušies, tiesa, citi cilvēki, "speciāli".

Riekstiņš ironiski piezīmēja, ka dažas dienas pēc Putina raksta publikācijas Krievijas ĀM vietnē tika publicēta fonda "Vēsturiskā atmiņa" vadītāja vēsturnieka Aleksandra Djukova intervija.

Vēstnieks norādīja, ka Djukovs "diezgan gari, pieminot kaut kādus 30. un 40. gadu Politbiroja lēmumus, ar kaut kādiem netiešiem slēdzieniem mēģinājis pierādīt, ka līdz pat 1940. gada maijam Padomju Savienībai nebija nekādu Baltijas valstu inkorporācijas plānu".

Te Riekstiņš norādīja, ka vēsturnieka teiktais neatbilstot tam, kas rakstīts Krievijas prezidenta rakstā. Tikai vēstnieka vārdi par "kaut kādiem netiešiem slēdzieniem" liecina: viņš pats šo jautājumu nav pētījis, bet uzticējies kādiem Latvijas "ekspertiem", kuri nodarbojas ar "vēstures jautājumiem".

Kāpēc Krievijā visu laiku pieprasa faktus?

Tūlīt pat Riekstiņš "kaut kādiem netiešiem izteikumiem" pasūdzējās, ka sapratne Krievijas un Latvijas starpā vēl nav panākta. Protams, lai no sasniegtu, jānonāk pie kopsaucēja vēstures pētījumu jautājumos. Vienkaršāk sakot, vajag, lai Krievija pieņemtu Latvijas viedokli kā savējo.

Raidījuma vadītājs Butmans atgādināja, ka Krievijas un Latvijas vēsturnieku komisijas darbs ir pārtraukts, un tā bija spējīga risināt sarežģītus vēsturiskos jautājumus. Riekstiņš attrauca, ka visu sabojājusi Krima un Ukraina.

Pēc ilgas spriedelēšanas par to, kā Staļins un Hitlers dalījuši ietekmes sfēru Baltijas valstīs, par Molotova-Ribentropa paktu, Minhenes sazvērestību un tā tālāk, kurā Riekstiņš, protams, ne soli neatkāpās no Latvijas oficiālās politikas, vēstnieks konstatēja vienu interesantu lietu.

Riekstiņš piezīmēja, ka bieži vien Krievijā, kad uzdod kādu jautājumu un izsaki kādu tēzi, tev saka: "Bet kur ir fakti? Kur ir pierādījumi?"

Acīmredzot Latvija cenšas tādiem "sīkumiem" nepievērst uzmanību, ja vien tie neapstiprina oficiālo direktīvu.

Taču no vēstures konteksta var izraut jebkuru pierādījumu un pagriezt tā, kā būs ērti. Latvija to dara ar apskaužamu pašaizliedzību. Piemēram, tas paveikts par latviešu leģionāriem.

16. marts – sēru diena

"Sakiet, lūdzu, Latvijai pārmet vēl divas ar to saistītas lietas – nacisma glorifikaciju latviešu leģionāru izpildījumā, kuri karoja nacistu pusē, un nacisma un komunisma pielīdzināšanu," Butmans lūdza Riekstiņu komentēt šīs apsūdzības.

Riekstiņš atbildēja: "Vispirms latviešu leģionāri ir jāuztver kā upuri. Upuri, jo lielākā daļa no viņiem negāja pēc savas gribas, lai arī pēc dokumentiem, pēc papīriem... Vācieši, protams, saprot, ka, iesaucot cilvēkus no okupētajām teritorijām, viņi pārkāpa starptautiskās tiesības. Pēc papīriem viņi to formulēja, ka cilvēki pēc pašu gribas gāja dienēt. Absolūtais vairākums – ne pēc pašu gribas. Vienkārši viņiem nebija citas izejas."

Tāpēc, Riekstiņš paskaidroja, 16. marts Latvijā ir nevis lieli svētki – latviešu leģionāra diena, bet sēru diena.

Šajā brīdī atmiņā ataust, kā leģionāru gājienā netika pielaisti antifašisti, kam dienā, kad sērās piemin latviešu leģionārus, acīmredzot ir aizliegts skumt par viņu rokām noslepkavotajiem upuriem.

Pie tam vēstnieks apgalvoja, ka gājienos neesot un nekad nav bijusi nacisma, atribūtikas un lozungu glorifikācijas. Lai arī ir cilvēku fotogrāfijas ar nacistu karogiem un uzšuvēm, taču tas, acīmredzot, ir tīrais sīkums.

"Ja kāds vēlas to atspoguļot tādā veidā, tā vienkārši ir falsifikācija. Nekā tāda nav. Patiešām, cilvēki atnāk ar ziediem, noliek tos un viss," teica Riekstiņš. Tiesa, viņš nepiemin svinīgo gājienu, kas 16. martā iet cauri Rīgas centrālajai daļai uz Brīvības pieminekli un kurā piedalās pazīstami politiķi.

Piemiņas ceremonija vai divkosība?

Atgādināsim, ka piektdien, 3. jūlijā Latvijas prezidents Egils Levits un premjerministrs Krišjānis Kariņš pieminēja nacistu upurus – baismīgo nakti, kad nacisti Rīgā sadedzināja Lielo Horālo sinagogu. Amatpersonas nolika ziedus pie memoriāla Gogoļa ielā.

Toties jau sestdien politiķi no Nacionālās apvienības kopā ar aizsardzības ministru Arti Pabriku ar tikpat lielu godu pēdējā ceļā aizvadīja leģionāru Visvaldi Lāci, pret kuru Krievijas Izmeklēšanas komisija iepriekš sāka pārbaudi jautājumā par saikni ar noziegumiem pret cilvēci.

Atgādināsim, ka saskaņā ar Holokausta muzeja datiem, nacistu okupācijas laikā no 1941. līdz 1945. gadam no 93 tūkstošiem republikā dzīvojušo ebreju vairāk nekā 75 tūkstoši tika noslepkavoti. Vairāk nekā 20 tūkstošus ebreju, kas Rīgā nogādāti no okupētās Eiropas valstīm, piemēram, Čehijas, Austrijas un Ungārijas, nogalināja vācieši no Valtera Štālekera Einsatzgruppe "A" un vietējie bendes no Sonderkommando Arajs – Arāja komandas.

9
Tagi:
Otrais pasaules karš, Krievija, Latvija, vēstnieks
Pēc temata
Riekstiņš: Latvijas bizness nenomirs arī bez Krievijas tirgus
Riekstiņš: Latvija pilda savas saistības pret krievvalodīgajiem
Māris Riekstiņš: Latvijai nepieciešams tiešs dialogs ar Krieviju