Ostarbaitera vēstule

Trešā Reiha vergi: spaidu darbos aizdzīto padomju pilsoņu piemiņai

83
(atjaunots 10:44 14.12.2017)
Spaidu darbos uz nacistisko Vāciju aizdzītie cilvēki pastāstījuši pētniekiem par savu dzīvi kara laikā un pēc tā.

RĪGA, 14. decembris — Sputnik, Timurs Seļivanovs. "Ostarbaiters" — pusaizmirsts Lielā Tēvijas kara laiku vārds. Tā dēvēja PSRS pilsoņus, kuri tika aizdzīti darbos uz Vāciju. Par viņu dzīvi kara laikā un pēc tā gandrīz nekas nebija zināms.

Nezināmo upuru balsis ieskanējušās grāmatā "Zīme nenodils. Ostarbaiteru likteņi vēstulēs, atmiņās un mutiskos stāstos". To sagatavojusi starptautiskā biedrība "Memoriāls" 2016. gadā. Nesenajā Starptautiskajā intelektuālās literatūras gadatirgū Maskavā tās sastādītāji Irina Ščerbakova, Aļona Kozlova un Irina Ostrovska pastāstīja par Trešā reiha vergiem.

Upuri

Nacistiskās Vācijas saimniecība un rūpniecība bija atkarīga no okupēto zemju iedzīvotāju darba. Viņi nokļuva kara rūpnīcās, šahtās, kalpoja un auklēja bērnus vācu ģimenēs.

No Padomju Savienības darbos aizdzina Ukrainas, Baltkrievijas, KPFSR dienvidrietumu rajonu iedzīvotājus.

Starptautiskās tiesas neapsprieda okupēto teritoriju iedzīvotāju vergu darbu, naudas kompensācija viņiem nepienācās. Jautājumu par spaidu strādniekiem kā kara upuriem Bundestāgs sāka izskatīt tikai 1990. gadā.

Vēstules

Padomju avīze "Nedeļa" publicēja interviju ar "Memoriāla" locekļiem par ostarbaiteriem neilgi pēc diskusijas Bundestāgā. Žurnālisti kļūdaini norādīja, ka atbildība par kompensāciju izmaksu uzdota "Memoriālam". Patiesībā atbilstošais fonds Vācijā radās tikai 1994. gadā.

Книга Знак не сотрется. Судьбы остарбайтеров в письмах, воспоминаниях и устных рассказах
"© По ту сторону войны. Остарбайтеры и военнопленные о Германии и СССР"
Grāmata "Zīme nenodils. Ostarbaiteru likteņi vēstulēs, atmiņās un mutiskos stāstos"

Pēc publikācijas biedrības locekļi saņēma četrsimt tūkstošus vēstuļu. Viņi atcerējās, kā pastnieki burkšķējuši: "Jums raksta vairāk nekā Gorbačovam!" Vēstules lika pamatu arhīvam, no kura izauga grāmata "Zīme nenodils".

Daži ostarbaiteri atsūtīja kara laiku dokumentus un saraksti, citi stāstīja: "Man nav nekādu dokumentu, tos man atņēma, palikusi tikai atmiņa."

Uz okupēto dzimteni ostarbaiteri varēja sūtīt tikai atklātnes, aizlīmētas aploksnes bija aizliegtas. Bieži vien šajās vēstulītēs starp rindiņām stāstīja par nebrīves smagumu. Piemēram: "Mammu, mēs dzīvojam labi, mūs baro ļoti labi, nu, tāpat kā 33. gadā." Šādi vēstules autors deva mājienu par 1932.-33.gg. badu padomju republikās.

Saimnieki

Otrs grāmatas avots – intervijas. Autori apmeklēja virkni pilsētu un ciemu Ukrainā un Baltkrievijā, Pleskavu, Rostovu un Krasnodaru, lai aprunātos ar izdzīvojušajiem ostarbaiteriem.

Daudzi no viņiem par savu pagātni stāstīja pirmo reizi. Bieži vien pat viņu ģimenes nezināja, ko nācies pārciest tuviniekiem. Daži par savu dzīvi Vācijā stāstīja smiedamies, cits nespēja valdīt asaras.

Письмо остарбайтера
"© По ту сторону войны. Остарбайтеры и военнопленные о Германии и СССР"
Ostabaitera vēstule

Šie cilvēki atsauca atmiņā dažādus, bieži vien pat pretējus stāstus par dzīvi nebrīvē. Daži teica, ka okupantu cietsirdība PSRS teritorijā bieži atšķīrās no mierīgo iedzīvotāju attieksmes Vācijā. Viena sieviete intervijā teica: "Būtu nu tie labsirdīgie vācu vecāki redzējuši, ko viņu bērni pie mums darīja."

Taču par nepaklausību ostarbaiterus sita, neskatoties uz dzimumu un vecumu, par bēgšanas mēģinājumu sūtīja uz koncentrācijas nometni. Faktiski viņi bija vergi, un viņu dzīve bija atkarīga no vācu saimnieku lēmuma.

Grāmatā publicēts Maskavas studentes stāsts. Viņa bija kalpone zobārsta ģimenē. Attieksme bija ļoti laba, taču reiz viņa sastrīdējās ar saimniekiem. "Dahava ir tikai divdesmit kilometrus no šejienes," – atgādināja meitenei mājas saimniece.

Dzimtene

Arī dzimtenē atbrīvoto ostarbaiteru liktenis nebija viegls. Visu mūžu viņi bija apzīmogoti — "strādājuši ienaidnieka labā". Ar tādu biogrāfiju bija grūti nokļūt komjaunatnē vai partijā, iestāties augstskolā.

"Mēs tūlīt sapratām: mēs esam sveši, nepilnvērtīgi, mums uzticēties nevar. Mūs var tikai pārbaudīt, pārbaudīt un pārbaudīt."

Daudzi ostarbaiteri līdz mūža galam nespēja saprast, vai viņi ir vainīgi. Kāds par sevi mēdza teikt skarbi: "Tur, Vācijā, mēs bijām krievu cūkas, šeit – vācu pakalpiņi". Citi mokoši meklēja attaisnojumu: "Ko tad man vajadzēja darīt? Mēs taču neesam vainīgi pie tā, ka mūs aizdzina."

"Memoriāla" pētījums ir ļāvis ostarbaiteriem atgūt balsis. Viņu vidū ir tādi, kas spējuši samierināties ar savu pagātni un dzimteni. Biedrības locekļi ir saņēmuši daudzas vēstules no pilsētu un ciemu administrācijām: "Pateicoties jums, esam uzzinājuši par kara veterānu. Tagad celsim godā šo cilvēku."

83
Pēc temata
Jaunie Salaspils varoņi: apkaunojošs nāves nometnes vēstures pārrakstīšanas mēģinājums
Kiršteins: sēdināt tos, kuri Salaspili sauc par nāves nometni