Baukala klintis

Eiropieša sibiriāde: vilki taigā un 40 metrus augsts elks

106
(atjaunots 14:36 23.09.2016)
Ceļot pa Sibīriju patiesībā ir viegli pat eiropietim, radušam pie gluži citādas ikdienas. Jāņem vērā vien tas, ka, šādi ceļojot, dzīves ritms ļoti atšķirsies no ierastā.

Attālums no viena maza ciematiņa līdz otram vietējiem iedzīvotājiem šķiet tīrais nieks pat tad, ja ceļā pavadītas divas dienas mašīnā vai laivā, lai arī attālums ir pielīdzināms trešdaļai Eiropas teritorijas.

Irkutskas apgabala centrālie un ziemeļu rajoni tiek uzskatīti par visgrūtāk pieejamajiem Baikāla apkaimē. Šeit vieglāk pārvietoties ziemā, kad upes un purvus klāj ledus. Par Sibīrijas ceļiem runājot, tas jau ir atsevišķs un īpašs stāsts. Lai cik bieži tie tiktu laboti un būvēti, tā vai citādi var droši sacīt, ka to gandrīz nemaz nav.

Ļena: bēgšana uz ziemeļiem

Busiņā devos no Irkutskas līdz Žigalovas ciematiņam, kur beidzas zemes ceļi un sākas upe Ļena – vienīgā iespēja turpināt ceļu. Vadītājs, kurš stādījās priekšā kā Jevgeņičs, autobusiņam kratoties pa viscaur bedroto ceļu, pastāstīja: "Pagājušajā gadā ceļu laboja un salaboja patiešām labi. 390 kilometrus līdz Žigalovai varējām "noskriet" piecu vai sešu stundu laikā. Pavasarī, kad kalnu upes izkāpa no krastiem, ceļš tika gluži vienkārši aizskalots, vietumis pat milzīgiem gabaliem.

Un vēl jau ir arī laukakmeņi, kurus, būvējot ceļus, nav iespējams dabūt ārā no zemes, jo tie patiešām ir milzīgi – divus vai pat trīs metrus diametrā. Tiem pa virsu parasti lej asfaltu. Dažkārt šie akmeņi paši ceļas uz augšu, un tad ceļa vairs nav. Bet nekas, desmit stundu laikā būsim galā. Jau pavisam drīz."

Žigalovā mani gaidīja draugs, rajona vicamērs Aleksejs Molčanovs. Viņa rajonā centrālais ceļš ir Ļena – pa sauszemi tālu vis netiksi. Reiz mēs ar Alekseju Leonīdoviču nobraucām 140 kilometrus motorlaivā pa Ļenu, pēc tam viņš taigā mani mācīja gatavot ziemas slazdus medībām. Lāču tur simtkārt vairāk nekā cilvēku. Tūkstošiem kilometru tur apdzīvo tikai meža zvēri – cilvēku apmetnes sākas tikai pie Ustj-Kuta, jau BAMā.

Draugs reiz man pastāstīja, kā aci pret aci ar lāci saticies. Mierīgā gaitā ar savu sievu Olgu (viņa ir skolotāja) viņš ar cirvi un zāģi rokās gājis pa taku uz ziemnīcas pusi. Pēkšņi viņš ierauga, ka turpat uz takas parādās lācis, uz brīdi pamirst, tad pieslejas pakaļkājās. Ja lācis tā rīkojas, tas liecina, ka viņš ir ieinteresēts – dzīvnieks vienmēr uzbrūk no apakšas. No lāča nekādā ziņā nedrīkst bēgt, jo tad viņš noteikti panāks un saplosīs gabalos. Aleksejs Leonīdovičs tad nu arī izslējies, ierēcies un pacēlis rokas, it kā lai parādītu savu spēku lācim, bet pašam pie jostas zāģis šūpojas, izdodams tam raksturīgas skaņas. Lācis tad nu arī nobijies, nav sapratis, kas īsti viņa priekšā stāv. Pēc brīža tomēr zvērs izlēmis, ka labāk doties atpakaļ, no kurienes nācis…

Draugs nereti joko, ka taigā daudz bīstamāki ir kukaiņi – aizdzīt tos nevar, taču tie gan var pamatīgu skādi nodarīt.

Kā ciemā dzīvo cilvēki? Pavisam vienkārši – dzīvo tik nost. Skola, poliklīnika un pārvaldošās iestādes tur ir, gateris arī, vēl daži uzņēmumi, veikali – daudz kas viņiem tur ir. Galvenās barotājas tomēr ir Ļena un taiga. Gandrīz visi vīrieši rajonā ir mednieki, šis amats tad nu arī dod iztiku. Ziemā iet medībās, vēlāk nodod zvēru ādas. Rudenī vāc ciedru čiekurus, vasarā zvejo un ievāc dažādas zālītes un ogas.

Braucot pa Ļenu, tikai pa retam kādu laivu sastapām un tās pašas nedaudzās tikai pie nelieliem lauku ciematiņiem, kas atradās vismaz simts kilometru attālumā cits no cita. Rajona platība ir 30000 kvadrātkilometru, ko eiropietis varētu salīdzināt ar Beļģijas teritoriju. Rajonu veido 40 ciemati, no kuriem lielākā daļa sasniedzami tikai ar laivām – ceļi izbūvēti tikai pie nedaudziem, bet ir vēl arī tādi, kurus var sasniegt tikai ziemā pa sasalušo zemi, jo vasarās tos apņem vienīgi purvi…

Aleksejs Leonīdovičs ir pieredzējis mednieks. Viņš medī vilkus. Šo amatu sācis piekopt 1985. gadā, un tagad to dara kopā ar uzticamajiem palīgiem – laikām Ilgu un Tiļiku. Starp citu, suņi iesaukti Ļenas pieteku vārdos. Izrādās, ka vilkus medīt ir visgrūtāk, jo tie ir gudrākie taigas iemītnieki. Reiz Alekseju ielenkuši pieci vilki, apstājuši no visām pusēm.

"Gadījās tā, ka gan es, gan viņi gājām pa vienām un tām pašām brieža pēdām. Acīmredzot vilki vēlējās mani tikai aizkavēt, jo neuzbruka, vienkārši neļāva iet tālāk. Satraukums vienalga bija milzīgs – vilki sēž, projām neiet un mierīgi uz tevi skatās. Vienu no viņiem es nošāvu – to, kurš acīmredzami bija barvedis. Viņš bija pats brangākais un arī pārējie laiku pa laikam pievērsa skatienus viņam. Tad pārējie devās prom…" – mierīgi stāstīja Leonīdovičs.

Piebildīšu, ka atvaļinājumu mans draugs neņem vis vasarā, lai atpūstos Turcijā, bet gan novembrī, kas ļauj viņam uz mēnesi nozust taigā un medīt.

Mēs uzmanīgi apbraucām bīstamu vietu netālu no mazas saliņas un gatavojāmies zvejai saulrietā. Dzelzs krūzītē iesmēlu Ļenas ūdeni un secināju, ka tas ir brīnumgards, mazliet saldens. Pēc brītiņa pajautāju Aleksejam, vai viņš ir gatavs pieņemt tūristus, kuri vēlas kaut uz brīdi aizbēgt no civilizācijas.

"Visus uzņemsim. Mums ir, ko parādīt. Pat ja kāds sagribēs pārcelties pie mums uz dzīvi – droši! Atradīsim māju dzīvošanai un zemi apstrādei, arī darba šeit netrūkst," – attrauca Aleksejs.

Elka galva pavērsta uz Lieldienu salu pusi

Dažus kilometrus no Žigalovas uz dienvidiem pa Transsibīrijas ceļu, pie Orļonoka stacijas, mūsu skatam paveras pavisam cita – kalnu pasaule. Mūsējiem ļoti patīk no Rīgas doties uz Siguldu, lai cik necik aktīvā atpūtā pavadītu laiku, savukārt Irkutskas iedzīvotāji brauc uz Orļonku, lai kāptu klintīs – līdz Vecenes, Vadoņa un Elka klintīm. Kalnos rāpjas pat mazi bērni un sirmgalvji.

Mana pavadone šajā piedzīvojumā bija Irkutskas iedzīvotāja Gaļina Dvojeglazova, kura pati, šķiet, ir apceļojusi pusi Piebaikāla teritoriju. Orļonoks ir viena no nedaudzajām vietām šajā apgabalā, kur klinšu bluķi atrodas ļoti tuvu cits citam: Ķirzaka, Faraons, Lauva, Spogulis, Baltā baznica. Neviens gan nezina, kā cēlušies šie nosaukumi.

Jau sen esmu pārliecinājies, ka Sibīrijas ļaudis ir, tā teikt, mīcīti no citiem māliem, un nu atkal jau rodu tam apstiprinājumu. Devāmies vairākus kilometrus kalnup, un, ticiet man, tas ir daudz, daudz iespaidīgāk nekā jebkas, ko esam skatījuši Siguldā. Es jau diezgan drīz sāku meklēt kādu vietiņu, kur varētu piesēst un mazliet atvilkt elpu, bet Gaļina veikli uzskrēja augšā un gaidīja, kad tad vārgais Eiropas tūristiņš beidzot uzrāpsies. Bet es uzrāpos un nonācu pašā Vecenes virsotnē. Viņas galva slējās augstu virs taigas. Šurp bieži brauc alpīnisti, jo vieta ir ļoti piemērota viņu treniņiem, arī speleologi nostiprina klintīs drošības ierīces un cenšas nokļūt lejā. Bet tādi parasti kalnu tūristi kā es vienkārši staigājas pa kalnu takām, neriskējot karāties virs bezdibeņa.

Nonākot kalna virsotnē, tu atskārt, ka nu stāvi vienā līmenī ar ciedru galotnēm. Tev atliek tikai pastiept roku un noraut nogatavojušos čiekuru. Kaut kur tālu, tālu lejā maigi šalc bērzi un spīguļo sudrabotās alkšņu lapiņas. Un pašā apakšā bieza sūnu sega kā milzīgs paklājs sedz sakņu veidoto savādo rakstu, kas mezglainiem pirkstiem apvijušas akmeņus. Arī dažādu zvēru šeit čum un mudž, pie tam ne tikai simpātiskas vāverītes, bet arī plēsīgais lūsis uzmanīgi vēro tevi no slēptuves.

Jānoiet vien daži kilometri pa klinšu izaugumiem un pauguriem, un klāt ir Vadoņa klints. Tam ir viegli uzkāpt uz galvas, jo jau tāpat atrodies augstu virs zemes. Kad paskaties lejā, kļūsti bāls un tūdaļ salīgojies. Simt metrus zemāk ir bezdibenis. Vēl nesen tu gāji pa kalnu taigu, bet tagad… Kaut kur tālu, tālu lejā upē starus met zeltīta saule. Ja pietiek dūšas, var rāpties tālāk virs šī bezdibeņa, atpūšoties uz "mēlēm" – gariem klinšu izciļņiem, kas pēc izskata atgādina mēles. No šīs klints ir saredzama taka uz citu taigas klinti – Elku.

Skaistā Ļenas upe rītausmā
Sputnik, Igor Maiden

Elks ir pavisam īpaša klints. Pēc formas tā atgādina Lieldienu salas statujas, kādēļ patiesībā arī ir ieguvusi savu vārdu. Milzīgie, vairākas tonnas smagie bluķi ir it kā kāda rokām salikti viens uz otra, kas izskatās gandrīz neticami. Kā gan viņi varētu būt tā savietojušies kaut kad aizvēsturiskos laikos, kad titāniskie bloki sadūrās un bīdīja bluķus ārā?

Jau padomju laikos šurp viena pēc otras brauca tūristu grupas no visām republikām. Stāsta, ka kaut kad sen kāds no Latvijas ir pamanījies pa virvi uzrāpties Elka – augstas sarežģītības klints – virsotnē. Pēc PSRS sabrukuma tūristi pamazām pazuda. Tas nozīmē, ka ir pienācis laiks veidot jaunas takas uz Orļonoka staciju.

Nu, bet man laiks posties tālākā ceļā pa mīļās Sibīrijas plašumiem.

Прекрасная Лена на рассвете
Sputnik, Igor Maiden
Skaistā Ļenas upe rītausmā
106
Temats:
Eiropieša sibiriāde (7)
Pēc temata
Eiropieša sibiriāde: nobiedēt amaju un sagaidīt helikopteru
Lidmašīna debesīs. Foto no arhīva

Kas notiks, ja Latvija nodos Atvērto debesu līguma ietvaros saņemtos datus ASV

7
(atjaunots 13:19 26.05.2020)
Datu nodošana, ko NATO valstis saņēmušas inspekcijas lidojumos virs Krievijas, Savienotajām Valstīm pēc to izstāšanās no Atvērto debesu līguma būs līguma pārkāpums, norāda Krievijas ārlietu ministra vietnieks Aleksandrs Gruško.

RĪGA, 26. maijs — Sputnik. Atvērto debesu līguma dalībvalstu saņemto datu nodošana trešajām valstīm nozīmē līguma "burta un gara" rupju pārkāpumu, tas ir jāizslēdz, sarunā ar RIA Novosti norādīja Krievijas ārlietu ministra vietnieks Aleksandrs Gruško.

Viņš paskaidroja, ka, saskaņā ar līguma noteikumiem, jebkura līguma dalībvalsts var pieprasīt no citas dalībvalsts informāciju par lidojumu, tas ir, fotofilmu. "Protams, trešajām valstīm, kas līgumā nepiedalās, tas nav paredzēts," atgādināja diplomāts.

Pēc viņa vārdiem, ņemot vērā līguma burtu un garu, tas (datu nodošana trešajām valstīm) ir jāizslēdz. Pretējā gadījumā tas būs dalībvalstu saistību rupjš pārkāpums, uzsvēra Gruško.

Viņš norādīja, ka Atvērto debesu līguma likteni pēc ASV paziņojuma par izstāšanos no vienošanās tālāk lems konference, ko 30-60 dienu laikā plāno sasaukt līguma depozitāriji (valstis, kas uzņēmušās saistību glabāt starptautiskā līguma tekstu un dokumentus par tā ratifikāciju) – Ungārija un Kanāda.

"Acīmredzot tas būs galvenais posms līguma likteņa izlemšanai apstākļos, kas viena no valstīm no tā izstājas un atbilstoši ar šo izstāšanos izved no līguma darbības zonas lielu rajonu, tas ir, ASV teritoriju," konstatēja diplomāts.

Pagaidām informācija par konferences sasaukšanu netiek sniegta, viņš piebilda.

Aizvadītajā nedēļā ASV prezidents Donalds Tramps informēja, ka Vašingtona izstājas no Atvērto debesu līguma un paliks ārpus tā, kamēr Krievija "neizpildīs savas saistības". Pie tam viņš pieļāva jaunas vienošanās izstrādi.

Krievija jau vairākkārt ir atspēkojusi ASV pārmetumus par Līguma pārkāpumu. Krievijas ĀM paziņoja, ka Maskava vienosies ar ASV, tai skaitā par Līgumu, tikai uz savstarpējas vienošanās pamata, un jebkādi ultimāti no Vašingtonas puses ir nepieņemami.

Atvērto debesu līgumu pieņēma 27 Eiropas Drošības un sadarbības organizācijas (EDSO) valstis 1992.gadā Helsinkos. Patlaban līgumā piedalās 34 valstis.

Līgums paredz iespēju veikt novērošanas lidojumus un fotografēt EDSO dalībvalstu gaisa telpā ar mērķi saņemt ziņas par bruņotajiem spēkiem, militārajiem objektiem un militārajām darbībām.

Līguma mērķis ir veicināt valstu savstarpējās uzticības nostiprināšanos, pilnveidojot militārās darbības kontroles mehānismus, kā arī bruņojuma kontroles jomā noslēgto līgumu ievērošanu.

7
Tagi:
Atvērto debesu līgums, Krievija, ASV
Pēc temata
Lavrovs pastāstīja par KF atbildi uz ASV iespējamo izstāšanos no Atvērto debesu līguma
Krievijā komentējuši izstāšanos no Atvērto debesu līguma
NATO valstis aicina ASV neizstāties no Atvērto debesu līguma
Aligators

Maskavā miris aligators Saturns, kuru it esot mīlējis Hitlers

20
(atjaunots 12:10 24.05.2020)
Leģenda vēsta, ka aligators Saturns bijis Ādolfa Hitlera privātajā kolekcijā un bijis fīrera mīlulis: Saturns mira 84 gadu vecumā.

RĪGA, 24. maijs – Sputnik. Maskavas zoodārzā miris aligators vārdā Saturns, kuram bija 84 gadi, vēsta RIA Novosti.

Taču tas nebija parasts aligators. Maz jau ar to, ka viņš nodzīvojis tik garu mūžu, viņš vēl arī daudz ko paguvis redzēt savā mūžā.

Посмотреть эту публикацию в Instagram

УМЕР САТУРН Вчера утром наш миссисипский аллигатор Сатурн умер от старости. Ему было около 84 лет – крайне почтенный возраст. В дикой природе продолжительность жизни представителей этого вида – 30-50 лет. Сатурн прожил долгую и полную событий жизнь. Родился в США примерно в 1936 году. Почти сразу же был доставлен в Берлинский зоопарк, откуда сбежал после бомбардировки 23 ноября 1943 года. Как аллигатор провел дальнейшие 3 года – загадка. Известно лишь, что британские солдаты нашли его в 1946 году и передали СССР. В июле 1946 года Сатурн прибыл в Москву. Почти сразу родился миф о том, что он якобы был в коллекции Гитлера, а не в Берлинском зоопарке. Однако даже если чисто теоретически он и принадлежал кому-то – животные не причастны к войне и политике, абсурдно обвинять их в людских грехах. Московскому зоопарку выпала честь содержать Сатурна 74 года. Мы старались ухаживать за почтенным аллигатором максимально бережно и предупредительно. Он был разборчив в еде и отлично запоминал доверенных киперов, любил массаж щеткой, а если ему что-то не нравилось – мог разгрызть стальные хваталки для подачи корма и бетонные декорации. Сатурн для нас – это целая эпоха. В этом нет ни малейшего преувеличения. Он пришел после Победы – и встретил с нами ее 75-летие. Это большое счастье, что каждый из нас мог взглянуть ему в глаза, просто тихо побыть рядом. Он видел многих из нас детьми. Надеемся, что мы его не разочаровали. Память Сатурна будет увековечена в Дарвиновском музее.

Публикация от Московский зоопарк (@moscow_zoo_official)

Aptuveni 1936. gadā ASV dzimušais Saturns sākumā nonāca Berlīnes zoodārzā. Taču pastāv leģenda, ka viņš nedzīvoja tajā, bet gan atradies Ādolfa Hitlera privātajā kolekcijā un pat bijis fīrera mīlulis.

Taču tie ir tikai minējumi. Patiesie dati par Saturna likteni liecina, ka 1946. gadā britu kareivji nodeva viņu PSRS. Kopš tā laika viņš dzīvoja Maskavas zoodārzā.

Zoodārza darbinieki saka, ka Saturns kļuva viņiem par veselu ēru. Parādoties pēc Uzvaras, viņš paspēja sagaidīt tās 75. gadadienu, un daudzi, kas par viņu rūpējās, nāca paskatīties uz aligatoru jau no mazotnes.

Zebras zoodārzā, foto no arhīva
© Sputnik / Евгений Лешковский

Saturns iegaumēja tos darbiniekus, kas par viņu rūpējās, mīlēja, kad viņam taisīja masāžu ar birsti, bija gardēdis un ļoti izvēlīgs attiecībā uz ēdienu.

Ja viņam kaut kas nepatika, viņš absolūti mierīgi spēja pārkost tērauda spīles barības padošanai vai betona dekorācijas.

Taču aprūpētāji par viņu nesūdzas. Viņi centās cienījamajam zoodārza iemītniekam sniegt vislabāko aprūpi.

Tagad aligatoru, kurš varēja būt vēsturisku notikumu aculiecinieks, iemūžinās Darvina muzejā.

Pēc speciālistu informācijas, vidējais aligatora mūža garums savvaļā ir 30-50 gadi.

20
Tagi:
dzīvnieki
Pēc temata
Masveida putnu bojāeja Latvijā: iedzīvotājus lūdz aizdekorēt dzīvokļu logus
Dzīvnieki skumst pēc cilvēkiem, zoodārza darbinieki – pēc apmeklētājiem
Staņislavs Bišoks

Analītiķis paskaidroja, kādēļ ASV nosauca Kaļiņingradu par "dunci Eiropas sirdī"

0
(atjaunots 15:34 26.05.2020)
Krievija vispār var neko nedarīt militārajā ziņā, taču Rietumi nepārstās runāt, ka tā ir NATO pastāvēšanas un aktivitātes iemesls, paziņoja politiskais analītiķis Staņislavs Bišoks.

RĪGA, 26. maijs – Sputnik. Par "dunci Eiropas sirdī" KF Kaļiņingradas apgabalu nosauca ASV prezidenta padomdevējs nacionālās drošības lietās Roberts Obraiens. Politiķis paziņoja Vācijas izdevumam Bild, ka Kaļiņingradu ir pārvērtuši "slēgtā militārajā bāzē, kas ir piebāzta ar mūsdienīgiem ieročiem un raķetēm".

Rietumi tradicionāli vērtē jebkādu Krievijas militāro aktivitāti kā nedraudzīgu, paziņoja Sputnik Latvija politiskais analītiķis, Starptautiskās monitoringa organizācijas CIS-EMO izpilddirektors Staņislavs Bišoks.

Kaļiņingrada ir viens no nedaudziem reģioniem, kurš, neskaitot Pēterburgu un Maskavu, ir zināms rietumu elitei. Jau kopš bruņojuma sacīkšu laikiem Rietumi padara par vainīgo spriedzes rosināšanā Krieviju un tai skaitā Krievijas eksklāvu Eiropā. Ne tikai jebkādas plānveida KF mācības pie rietumu robežām, bet arī pati bruņoto spēku klātbūtne Kaļiņingradas apgabalā tiek vērtēta kā nedraudzīgs solis. Krievija šajā ziņā vispār var neko nedarīt, taču Rietumi nepārstās sludināt to kā NATO aktivitātes iemeslu," atzīmēja Bišoks.

Rietumu stratēģiskais virziens šobrīd rada lielākos drošības draudus KF, paziņoja aizritējušajā nedēļā KF aizsardzības ministrs Sergejs Šoigu. Krievija ir spiesta palielināt savas saturēšanas iespējas un bruņoto spēku kaujas potenciālu situācijā, kad NATO palielina klātbūtni pie Krievijas robežām.

Pēc Polijas un Baltijas valstu lūguma reģionā ir izvietoti četri starptautiskie NATO spēku bataljoni, kuru kopējais skaits ir virs 4,8 tūkstošiem cilvēku. Mācību laikā alianses militārpersonu skaits pie KF rietumu robežām pieaug vairākas reizes, atzīmēja Šoigu. NATO ir labi informēta par to, ka Maskavai nav nekādu uzbrukuma plānu, taču tā turpina novirzīt pie KF rietumu robežām militāro kontingentu un kaujas tehniku ar izdomātu "Krievijas draudu" ieganstu.

Бышок объяснил, как Калининград оказался "кинжалом в сердце Европы"
0
Tagi:
draudi, drošība, Krievija, ASV
Pēc temata
Lietuvas specdienesti uzskata Krieviju par lielāko apdraudējuma faktoru
Ierobežojuma zona NATO: Kaļiņingradu plānots nostiprināt ar jaunu divīziju
Eksperts: Lietuvai jāsaprot, ka tā rada draudus Krievijas nacionālajai drošībai
Trampa padomdevējs nosauca Kaļiņingradu par "dunci Eiropas sirdī".