Latvijas armijas karavīri mācībās Lielbritānijā. Foto no arhīva

Eksperts: Baltijas valstu bailes Krievijas priekšā ir saprotamas tikai no freidisma viedokļa

144
Krievija negrasās karot Baltijā, un šī būs pēdējā vieta, kur parādīsies Krievijas "Iskanderi", jo nav nekādas militārās jēgas tos šeit izvietot, norāda Stratēģijas un tehnoloģiju analīzes centra direktors Ruslans Puhovs. Eksperts pastāstīja, kas patiesībā varētu interesēt Krieviju.

RĪGA, 10. augusts — Sputnik. Baltijas valstu bailes par to, ka "krievu lācis" varētu atkost no tām kādu gabalu, nav pamatotas, uzskata Stratēģiju un tehnoloģiju analīzes centra direktors Ruslans Puhovs, raksta Inosmi.ru. Intervijā čehu medijam Aktualne.cz viņš paskaidroja, ka Maskava nostiprina savu klātbūtni pie robežām, taču tās mērķis ir nevis NATO, bet Ukraina.

Eksperts norādīja, ka Baltijas valstu bailes no Krievijas ir saprotamas no freidisma viedokļa, jo tām jau ir noteiktā vēsturiskā pieredze attiecībās ar Krieviju.

"Daudz grūtāk saprast dažus cilvēkus Zviedrijā vai Polijā — valstīs, kam nav tādas vēsturiskās pieredzes kā Baltijai. Tomēr arī viņus pārpilda tādas pašas bažas," — uzskata Puhovs.

Eksperts norāda, ka Polijā visus uztrauc liktenis, kāds varētu gaidīt Suvalku – šauro joslu starp Baltiju un Poliju, tāpēc valsts palielina militāro budžetu.

"Taču kuriozs ir tāds, ka finanses tiks novirzītas brīvprātīgo nodaļu veidošanai. It kā Krievijas armija žigli sadragās poļu bruņotos spēkus, un tālāk ar krieviem cīnīsies tikai bruņotie pilsoņi, partizāni, kuri slēpsies mežos," — norāda eksperts.

Stratēģiju un tehnoloģiju analīzes centra direktors uzskata, ka paziņojumi par Krievijas spēku pastiprināšanos pie robežas ar Poliju un Baltiju ir traģikomiski.

"Pirmkārt, ja liksim pie malas ideoloģisko zemtekstu un paskatīsimies uz reālo Krievijas armijas dislokāciju, kļūs skaidrs, ka Krievija nepalielina savus militāros spēkus nedz Baltijā, nedz Kaļiņingradā," — atzīmē eksperts.

"Kaļiņingradā faktiski nav militāro grupējumu. Vienības, kas tur atrodas, ir vājas. Praktiski viss smagais bruņojums tika izvests no anklāva 2009.-2010. gadā. Krievija liek manīt, ka šis reģions to neinteresē," — atgādina Puhovs.

Eksperts uzskata, ka Krieviju droši vien var interesēt Ukraina, jo pie Ukrainas robežas tiek veidota pilnīgi jauna militārā infrastruktūra. Puhovs to saista ar situāciju, kāda izveidojusies pēc 2014. gada, kad Krievija zaudēja "gandrīz visus varas instrumentus situācijas ietekmei Ukrainā."

"Taču ir pilnīgi skaidrs, ka Krievija negrasās karot Baltijā. Tāpēc ir dīvaini dzirdēt no zviedriem, ka krievi var okupēt Gotlandes salu. Kādiem tad nolūkiem Krievijai ir vajadzīga Gotlandes sala?" — uzsver eksperts.

Pēc Puhova domām, NATO pārmetumi Krievijai par Baltijas militarizāciju ir smieklīgi — "Baltijas valstis ir praktiski demilitarizētas vismaz no Krievijas puses."

"Polija plāno iepirkt zemūdenes ar franču spārnotajām raķetēm, kuras no Polijas teritoriālajiem ūdeņiem spētu izdarīt triecienu pa Sanktpēterburgu. Pagaidām nav skaidrs, vai šis darījums notiks, tomēr, ja tas īstenosies, tas kļūs par nopietnu pamatu saspīlējuma eskalācijai šajā reģionā," — atgādina eksperts.

Jautājumā par Krievijas plāniem izvietot Kaļiņingradā raķetes "Iskander", analītiķis norāda, ka tur joprojām tiek izvietotas iepriekšējās paaudzes raķetes "Točka".

"Krievija sūta "Iskanderus" uz reģioniem, kur pastāv reāls risks, kur nevar izslēgt to izmantošanu," — norāda Puhovs.

Starp stratēģiskajiem virzieniem viņš norāda Japānu, ar kuru Krievijai ir sarežģītās attiecības, ir daudzi jautājumi ar Ķīnu, pastāv draudi pie dienvidu robežām — bruņotas vienības no Afganistānas var nokļūt Centrālāzijā, kur Krievijai ir sabiedrotie. Turklāt vēl jāņem vērā saspringtā situācija Kalnu Karabahā un konflikts Sīrijā.

"Kaļiņingrada būs pēdējā vieta, kur nonāks "Iskanderi". Nekādas militārās nozīmes to izvietošanai tur es neredzu. Tā būtu tikai resursu izšķiešana," — uzsvēra Stratēģiju un tehnoloģiju analīzes centra eksperts.

Turklāt, neskatoties uz to, ka retorikas līmenī attiecības ar Rietumiem nav pārāk siltas, no uzticamības viedokļa viss ir otrādi.

"Pastāv un darbojas vienošanās par atklātām debesīm, notiek divpusējas konsultācijas, Rietumi aicina mūs uz militārajām mācībām, un mēs aicinām viņus uz savējām. Jā, PR ir slikts, bet attiecības nemaz nav tik sliktas, kā varētu likties," — uzskata Puhovs.

Eksperts norāda, ka Krievijai var rasties nopietnas problēmas ar lielāko daļu kaimiņvalstu.

"Šodien Krievija ir stratēģiskā vientulībā. Par vienīgo sabiedroto militārajā jomā var uzskatīt tikai Ukrainu un – zināmā mērā – Armēniju. Visas Centrālāzijas valstis drīzāk gan ir viens liels jautājums," — noslēgumā paskaidroja eksperts.

144
Pēc temata
NATO kareivju danči uz taksometra paliks nesodīti
Turcijā rit diskusija par to, vai valstij ir vajadzīga NATO
Protestu dalībnieki pie NATO militārās bāzes Turcijā sadedzināja ASV karogu
NATO atteikusies finansēt mācības "Anakonda" Polijā
Fonda Vēsturiskā atmiņa vadītājs vēsturnieks Aleksandrs Djukovs

Vēsturnieks atbildēja uz Latvijas vēstnieka spriedumiem par 1939.-1940. gadu notikumiem

10
(atjaunots 16:20 08.07.2020)
Vēsturnieks Aleksandrs Djukovs paskaidroja, kāpēc Latvijas vēstnieka Krievijā Māra Riekstiņa viedoklis jautājumā par Baltijas valstu pievienošanu Padomju Savienībai ir nepamatots.

RĪGA, 8. jūlijs – Sputnik. Latvijas vēstnieks Krievijā Māris Riekstiņš norādīja, ka fonda "Vēsturiskā atmiņa" vadītājs vēsturnieks Aleksandrs Djukovs savā rakstā "diezgan gari, pieminot kaut kādus 30. un 40. gadu Politbiroja lēmumus, ar kaut kādiem netiešiem slēdzieniem mēģinājis pierādīt, ka līdz pat 1940. gada maijam Padomju Savienībai nebija nekādu Baltijas valstu inkorporācijas plānu". Pie tam Riekstiņš atzīmēja, ka vēsturnieka vārdi neatbilstot tam, kas rakstīts Krievijas prezidenta Vladimira Putina materiālā.

Sarunā ar Sputnik Latvija Djukovs atgādināja, ka viņa publikācijas pamatā ir arhīva dokumenti, kas pirmo reizi ieraudzījuši dienas gaismu.

"Tie ir nesen atslepenotie dokumenti no Krievijas prezidenta arhīva. Tie rāda, ka lēmums par Baltijas galīgo inkorporāciju PSRS sastāvā tika pieņemts Kremlī nevis 1939. gada septembrī, maijā vai jūnija sākumā, bet gan 1940. gada jūnija beigās un jūlija sākumā," pastāstīja Djukovs.

Vēsturnieks apstiprināja, ka viņa slēdziens nesakrīt pilnībā ar tēzi Krievijas prezidenta Vladimira Putina rakstā, kurā teikts, ka lēmums par inkorporāciju pieņemts 1939. gada rudenī.

"Lieta tāda, ka dokumenti, ar kuriem strādāju es, tika iekļauti zinātniskajā apgrozījumā pēc tam, kad Putina raksts bija sagatavots. Tajā vienkārši nebija iespējams ņemt vērā jaunos atradumus arhīvos. Esmu pārliecināts: ja raksts būtu iznācis vēlāk, mēs ieraudzītu citādus formulējumus, pamatotus ar jaunajām arhīvu liecībām. Tāpēc Latvijas vēstnieka mēģinājumi izlikties, ka mans viedoklis balstās uz netiešiem slēdzieniem, ir nepamatoti," uzsvēra Djukovs.

Viņš atgādināja, ka Krievijas vēsturnieki jau ilgus gadus iekļauj zinātniskajā apgrozījumā jaunas arhīvu liecības par Krievijas un Baltijas attiecībām, paplašinot avotu bāzi.

"Esam spiesti strādāt ne tikai par sevi, bet arī Latvijas kolēģu vietā. Piemēram, pērn publicējām dokumentus no Latvijas vēstniecības arhīva par 1939.-40. gadu. Lai arī tie glabājas Latvijā, vietējie vēsturnieki ar tiem nav strādājuši. Gribētos, lai Latvijas vēstnieks Krievijā tam pievērstu uzmanību," konstatēja Djukovs.

Latvija līdz ar Lietuvu un Igauniju apgalvo, ka PSRS to bija okupējusi līdz 1991. gadam. Krievija jau vairākkārt norādījusi, ka par "padomju okupāciju" Baltijas valstīs 1940. gadā nevar būt ne runas, Baltijas pievienošana PSRS tiek uzskatīta par tālaika starptautisko tiesību normām atbilstošu. Turklāt laikā, kad republikas bija PSRS sastāvā (izņemot Vācijas okupācijas periodu), tajās darbojās nacionālās varas iestādes.

10
Tagi:
fonds "Vēsturiskā atmiņa", Māris Riekstiņš, Latvija
Pēc temata
Baltijas valstis Otrā pasaules kara priekšvakarā: arhīvi stāsta neglītu patiesību
Kolektīva pašiedvesma: kāpēc Latvija atkal cilā "okupācijas" kompensāciju tēmu
Krievijas kultūras ministrs devis vēstures mācību Viļņas mēram
Neapgūtā vēstures mācība: kāpēc nevēlēšanās nožēlot grēkus nāk par ļaunu
Latvijas vēstnieks Krievijā Māris Riekstiņš, foto no arhīva

Latvijas vēstnieks Krievijā iesaistījis Krievijas Federāciju Otrajā pasaules karā

9
(atjaunots 15:05 08.07.2020)
Valdošā elite Latvijā tā iedziļinājusies vēstures grozīšanā, ka Latvijas vēstnieks Krievijā Māris Riekstiņš sācis domāt, kāda bijusi Krievijas Federācijas loma Otrajā pasaules karā.

RĪGA, 8. jūlijs — Sputnik. Latvijas vēstnieks Krievijā Māris Riekstiņš radio "Eho Moskvi" atbildēja uz raidījuma vadītāja Sergeja Butmana provokatīvajiem jautājumiem. Pie tam nevar apgalvot, ka diplomāta atbildes sagādāja pārsteigumu.

Par KF lomu Otrajā pasaules karā

Interviju ar vēstnieku Butmans sāka ar jautājumu par Okupācijas muzeja pārdēvēšanu par Inkorporācijas muzeju.

Lieta tāda, ka Krievijas prezidenta Vladimira Putina rakstā, kas nācis klajā par godu Uzvaras 75. gadadienai, teikts, ka 1939. gada rudenī, risinot savus militāri stratēģiskos aizsardzības uzdevumus, Padomju Savienība sāka Latvijas, Lietuvas un Igaunijas inkorporācijas procesu. To iestāšanās PSRS notika uz līgumu pamata, ar ievēlēto valdību piekrišanu. Tas atbilda tā laika starptautisko un valsts tiesību normām.

Latvijas ĀM jau reaģēja uz rakstu un noliedza visus rakstā minētos faktus. Tikai atspēkot nevarēja neko.

Riekstiņš vēlreiz pierādīja, ka Latvija ir galīgi sapinusies, nepārtraukti sagrozot vēsturi.

"Es saprotu jūsu mājienu. Protams, cilvēki Latvijā, kuri nodarbojas ar vēstures jautājumiem, kuri nodarbojas ar ārpolitiku, uzmanīgi izlasīja Krievijas Federācijas prezidenta rakstu par Otrā pasaules kara vēstures jautājumiem, iemesliem, kuru dēļ, pēc viņa domām, šis karš sākās, un kāda tajā bija Krievijas Federācijas loma," uz jautājumu par Okupācijas muzeja pārdēvēšanu atbildēja diplomāts.

Raidījuma vadītājs vēstnieku palaboja, atgādinot, ka Krievijas Federācijai karā nevarēja būt nekāda loma, jo tās vienkārši nebija. Bija Padomju Savienība. Tomēr vēstnieku tas nesamulsināja. "Padomju Savienības, jā," viņš izlaboja ar profesionālu mieru.

"Kaut kādi netieši izteikumi"

Tālāk Riekstiņš turpināja par "inkorporāciju" – pēc viņa domām, tas ir kaut kas jauns. Tāds formulējums Latvijā līdz šim nav izskatīts. Tūlīt pat vēstnieks lika saprast, ka, lai arī nav izskatīts, taču par to noteikti interesējušies, tiesa, citi cilvēki, "speciāli".

Riekstiņš ironiski piezīmēja, ka dažas dienas pēc Putina raksta publikācijas Krievijas ĀM vietnē tika publicēta fonda "Vēsturiskā atmiņa" vadītāja vēsturnieka Aleksandra Djukova intervija.

Vēstnieks norādīja, ka Djukovs "diezgan gari, pieminot kaut kādus 30. un 40. gadu Politbiroja lēmumus, ar kaut kādiem netiešiem slēdzieniem mēģinājis pierādīt, ka līdz pat 1940. gada maijam Padomju Savienībai nebija nekādu Baltijas valstu inkorporācijas plānu".

Te Riekstiņš norādīja, ka vēsturnieka teiktais neatbilstot tam, kas rakstīts Krievijas prezidenta rakstā. Tikai vēstnieka vārdi par "kaut kādiem netiešiem slēdzieniem" liecina: viņš pats šo jautājumu nav pētījis, bet uzticējies kādiem Latvijas "ekspertiem", kuri nodarbojas ar "vēstures jautājumiem".

Kāpēc Krievijā visu laiku pieprasa faktus?

Tūlīt pat Riekstiņš "kaut kādiem netiešiem izteikumiem" pasūdzējās, ka sapratne Krievijas un Latvijas starpā vēl nav panākta. Protams, lai no sasniegtu, jānonāk pie kopsaucēja vēstures pētījumu jautājumos. Vienkaršāk sakot, vajag, lai Krievija pieņemtu Latvijas viedokli kā savējo.

Raidījuma vadītājs Butmans atgādināja, ka Krievijas un Latvijas vēsturnieku komisijas darbs ir pārtraukts, un tā bija spējīga risināt sarežģītus vēsturiskos jautājumus. Riekstiņš attrauca, ka visu sabojājusi Krima un Ukraina.

Pēc ilgas spriedelēšanas par to, kā Staļins un Hitlers dalījuši ietekmes sfēru Baltijas valstīs, par Molotova-Ribentropa paktu, Minhenes sazvērestību un tā tālāk, kurā Riekstiņš, protams, ne soli neatkāpās no Latvijas oficiālās politikas, vēstnieks konstatēja vienu interesantu lietu.

Riekstiņš piezīmēja, ka bieži vien Krievijā, kad uzdod kādu jautājumu un izsaki kādu tēzi, tev saka: "Bet kur ir fakti? Kur ir pierādījumi?"

Acīmredzot Latvija cenšas tādiem "sīkumiem" nepievērst uzmanību, ja vien tie neapstiprina oficiālo direktīvu.

Taču no vēstures konteksta var izraut jebkuru pierādījumu un pagriezt tā, kā būs ērti. Latvija to dara ar apskaužamu pašaizliedzību. Piemēram, tas paveikts par latviešu leģionāriem.

16. marts – sēru diena

"Sakiet, lūdzu, Latvijai pārmet vēl divas ar to saistītas lietas – nacisma glorifikaciju latviešu leģionāru izpildījumā, kuri karoja nacistu pusē, un nacisma un komunisma pielīdzināšanu," Butmans lūdza Riekstiņu komentēt šīs apsūdzības.

Riekstiņš atbildēja: "Vispirms latviešu leģionāri ir jāuztver kā upuri. Upuri, jo lielākā daļa no viņiem negāja pēc savas gribas, lai arī pēc dokumentiem, pēc papīriem... Vācieši, protams, saprot, ka, iesaucot cilvēkus no okupētajām teritorijām, viņi pārkāpa starptautiskās tiesības. Pēc papīriem viņi to formulēja, ka cilvēki pēc pašu gribas gāja dienēt. Absolūtais vairākums – ne pēc pašu gribas. Vienkārši viņiem nebija citas izejas."

Tāpēc, Riekstiņš paskaidroja, 16. marts Latvijā ir nevis lieli svētki – latviešu leģionāra diena, bet sēru diena.

Šajā brīdī atmiņā ataust, kā leģionāru gājienā netika pielaisti antifašisti, kam dienā, kad sērās piemin latviešu leģionārus, acīmredzot ir aizliegts skumt par viņu rokām noslepkavotajiem upuriem.

Pie tam vēstnieks apgalvoja, ka gājienos neesot un nekad nav bijusi nacisma, atribūtikas un lozungu glorifikācijas. Lai arī ir cilvēku fotogrāfijas ar nacistu karogiem un uzšuvēm, taču tas, acīmredzot, ir tīrais sīkums.

"Ja kāds vēlas to atspoguļot tādā veidā, tā vienkārši ir falsifikācija. Nekā tāda nav. Patiešām, cilvēki atnāk ar ziediem, noliek tos un viss," teica Riekstiņš. Tiesa, viņš nepiemin svinīgo gājienu, kas 16. martā iet cauri Rīgas centrālajai daļai uz Brīvības pieminekli un kurā piedalās pazīstami politiķi.

Piemiņas ceremonija vai divkosība?

Atgādināsim, ka piektdien, 3. jūlijā Latvijas prezidents Egils Levits un premjerministrs Krišjānis Kariņš pieminēja nacistu upurus – baismīgo nakti, kad nacisti Rīgā sadedzināja Lielo Horālo sinagogu. Amatpersonas nolika ziedus pie memoriāla Gogoļa ielā.

Toties jau sestdien politiķi no Nacionālās apvienības kopā ar aizsardzības ministru Arti Pabriku ar tikpat lielu godu pēdējā ceļā aizvadīja leģionāru Visvaldi Lāci, pret kuru Krievijas Izmeklēšanas komisija iepriekš sāka pārbaudi jautājumā par saikni ar noziegumiem pret cilvēci.

Atgādināsim, ka saskaņā ar Holokausta muzeja datiem, nacistu okupācijas laikā no 1941. līdz 1945. gadam no 93 tūkstošiem republikā dzīvojušo ebreju vairāk nekā 75 tūkstoši tika noslepkavoti. Vairāk nekā 20 tūkstošus ebreju, kas Rīgā nogādāti no okupētās Eiropas valstīm, piemēram, Čehijas, Austrijas un Ungārijas, nogalināja vācieši no Valtera Štālekera Einsatzgruppe "A" un vietējie bendes no Sonderkommando Arajs – Arāja komandas.

9
Tagi:
Otrais pasaules karš, Krievija, Latvija, vēstnieks
Pēc temata
Riekstiņš: Latvijas bizness nenomirs arī bez Krievijas tirgus
Riekstiņš: Latvija pilda savas saistības pret krievvalodīgajiem
Māris Riekstiņš: Latvijai nepieciešams tiešs dialogs ar Krieviju