Latvijas VDD logo, foto no arhīva

Par sankcijām un propagandu: Sputnik autors gāja uz nopratināšanu VDD

73
(atjaunots 17:12 29.04.2021)
"Nezinu, vai mani vārdi par to, pie kā novedīs spiediens pret žurnālistiem, lika izmeklētājam vismaz apdomāties. Varbūt jūs teiksiet: ja arī tā, viens cilvēks – tas ir par maz. Taču klusējošs žurnālists – tā ir drāma," Sputnik autors paziņoja pēc nopratināšanas VDD.

RĪGA, 29. aprīlis — Sputnik, Vladimirs Dorofejevs. Tā iznāca, ka laikā, kad rakstīju kārtējo materiālu, veltītu cīņai ar telepropagandu, aizbildinoties ar ES sankciju ievērošanu, mani izsauca uz Valsts drošības dienestu (VDD), lai pasniegtu dokumentu par to, ka man piešķirts aizdomās turamā statuss citas "sankciju" lietas ietvaros. Skaidrs, ka runa ir par to pašu cīņu ar atšķirīgu viedokli. Advokāte man ieteica nesniegt liecības viņas prombūtnē, tomēr nolēmu, ka klusējošs žurnālists – tas nav pareizi. Tā nu mēģināju paskaidrot izmeklētājam, kā valstij kaitē karš pret alternatīvas informācijas avotiem. 

Aprīļa vidū VDD izsauca uz nopratināšanu vēl piecus žurnālistus, kuri publicēja materiālus Sputnik Latvija un Baltnews portālos. Latvijas specdienesti uzskata, ka sadarbība ar tiem ir prettiesiska, jo portāli strādā mediju holdinga "Rossija segodņa" struktūrā. To vada Dmitrijs Kiseļovs, pret kuru ES ieviestas individuālas sankcijas.

VDD turpina izmeklēšanu tā, it kā tā būtu nevis politiska lieta pret valdībai nepatīkamiem žurnālistiem, bet ekonomiska – par darbu "nepareiza" darba devēja labā, pret ko ieviestas sankcijas. Lietas perspektīvas ir skaidras, un sarunas ar aizdomās turamajiem nav obligātas – tāpat jau ir skaidrs, ka VDD meklēs argumentus, lai attaisnotu pret Kiseļovu personīgi ieviesto sankciju attiecināšanu uz visiem viņa vadītā holdinga darbiniekiem, bet mēs, apsūdzētie, centīsimies pierādīt: mēs neesam zinājuši, ka sankcijas pret direktoru it kā attiecas uz visu kompāniju, un vēl joprojām tādu loģiku uzskatām par absurdu.

Es uzskatu, ka, izsaucot žurnālistus uz nopratināšanu, izmeklētājs dara provizorisku darbu tālākajām iespējamām krimināllietām, sastāda visu "propagandas darbinieku" psiholoģisko portretu. Gan to, kuri aktīvi pauž savu, valsts oficiālajai politiskajai doktrīnai neatbilstošo viedokli, gan to, kuri ne īpaši līdzinās "Kremļa ruporam".

Patiesībā es biju gatavs turpināt ilgu sarunu, lai mēģinātu ieskaidrot izmeklētājam, ka pašreizējais "karš ar propaganda" ir nepateicīga nodarbe un tikai kaitē Latvijai, kompromitē varasiestāžu politisko signālu gan saviem pilsoņiem, gan uz ārpusi. Sarunājos, skaidri sapratu, ka pārliecināt vienu cilvēku no sistēmas – tas vēl nenozīmē mainīt visu lielās politiskās mašīnas gaitu. Ka "labā" izmeklētāja darbs ir ar patīkamu smaidu sejā meklēt, ko vēl izvirzīt aizdomās turamajam. Ka izdevīgāk būtu klusēt.

Runāju tāpēc, ka uzskatu par savu pilsonisko pienākumu darīt visu iespējamo, lai novērstu lielu politisku kļūdu, ko var pieļaut mana Dzimtene – Latvija. Lai varētu teikt: es brīdināju, kad Latvija uzkāps uz grābekļa. Brīdināju ne tikai savus lasītājus, kuri jau tāpat visu ļoti labi saprot, bet arī izmeklētāju, cilvēku no citas informatīvās telpas. Brīdināju, lai arī skaidri sapratu: ikviens nepareizi saprasts vārds var novest pie jaunas krimināllietas.

Kurp noved cīņa ar propagandu?

Latvija jau ir sastrēbusies "sankciju cīņas" putru, lai arī daudzi latviešu satura patērētāji ir pārliecināti par kārtējo "lielisko uzvaru pār propagandu". Es, protams, runāju par Pirmo Baltijas kanālu. Patiesībā šķietamā īslaicīgā ideoloģiskā uzvara izvērsusies sakāvē, un šī "kara" ideologu kļūdu atzīšana nespēj īsā laikā atjaunot Latvijas ietekmi uz auditoriju, kas pārslēgusies uz Krievijas avotiem tīmeklī.
Kad stāstīju par to izmeklētājam, viņš iebilda: sak, tagad jau viss ir kārtībā, kļūdas atzina, apraides tiesības atjaunoja. Man bija grūti savaldīt sarkasmu. Divu gadu laikā zaudēti 50-60 tūkstoši skatītāju Latvijā. Viņi jau maksā citiem mediju izplatītājiem, saņem citus mediju produktus. Un, tā kā PBK iespējas ražot vietējo saturu vēl aizvien ir ļoti ierobežotas, auditorija saruks arī nākotnē.

Kā tas bija 90. gados?

Atgādināšu cīņas galvenos pavērsiena punktus. Jau pirms 30 gadiem sākās runas par to, ka Latvijai jāveido sava informācijas plūsma iedzīvotājiem. Varasvīri izsvītroja Krievijas kanālus no apraides. Pēc tam sākās gandrīz tas pats, ko redzam tagad. Progresīvākā un materiāli nodrošinātākā iedzīvotāju daļa sāka pieslēgt satelītu "šķīvjus", citi pārslēdzās uz radio un grāmatām.

Pēc tam parādījās kabeļtelevīzijas operatori, kuri salīdzinoši lēti izplatīja virkni telekanālu – gan Krievijas, gan Eiropas, gan amerikāņu. Šajā posmā tie, kas domāja par pretestību Krievijas ietekmei, acīmredzot uzskatīja, ka National Geographic, Animal Planet, amerikāņu un brazīļu seriāli, multiplikāciju kanāli, kas nepārtraukti raidīja bērnu telekošļenes, uzvarēs Krievijas telekanālu ietekmi.

Taču arī Krievija nesēdēja uz vietas un cīnījās par saviem skatītājiem, laižot klajā jaunus raidījumus, seriālus, programmas, spēlējās ar ziņu formātiem. Analītiski raidījumi, reportieru programmas, ziņu apspriešana ar auditoriju.

Latvija gāja pa to pašu ceļu, tikai – saprotamu iemeslu dēļ – tērēja mazāk naudas.

Kā televīzijas skatītāju interesi var iekarot vietējais, relatīvi "nabadzīgs" telekanāls, kas konkurē ar pasaules līderiem? Protams, ar reģionālajām ziņām. Un tas līdzēs tikai gadījumam ja ziņas būs skatītājam saprotamā valodā.

Latvijā bija vairāki telekanāli, kas gatavoja krievvalodīgo saturu. Ziņu programmas bija visai lojālas valstij, lai arī zināma daļa auditorijas pat pašu faktu – apraidi krievu valodā – uztvēra kā agresiju pret Latviju, kaitīgu un nevajadzīgu parādību. "Lēti" izmantojot Krievijas izklaides saturu, atbalstot varu, taču pie tam nesaņemot nekādu finansējumu, šie kanāli viens pēc otra iegrima nebūtībā. Jo labs telekanāls – tas ir dārgi un sarežģīti.

Tolaik parādījās PBK.

Latvijas televīzijas jaunā ēra

PBK konsekventi pārspēja citus kanālus cīņā par auditoriju. Tam bija labi izklaides raidījumi un filmas no paša dārgākā Krievijas kanāla "ORT", vietējās zvaigznes bija tīri labas. Tās godīgi sacentās ar citu telekanālu ziņu zvaigznēm, taču veiksmīgi projekti bija arī ТV5, LTV7 un citiem. Skatītāju mīlestību dāvāja kvalitatīvais saturs, ko tagad cenšas padarīt par galvenajiem ideoloģiskajiem draudiem.
Gribu atzīmēt vienu svarīgu lietu. Visi televīzijas ziņu krievvalodīgie dienesti bija lojāli Latvijas valstij. Redakcijās strādāja zināma cenzūra – gan kultūras, gan politikas jomā. Kritika bija vienīgi konstruktīva.

Latvijas ideoloģijas ilggadējā izgāšanās

Atzīsim godīgi – gandrīz 20 gadus ilgā PBK uzvara cīņā par skatītāju ir acīmredzama. Arī iemesli ir skaidri. Valstsvīri, kuru uzdevums bija celt valsts telekanālu ietekmi krievvalodīgās auditorijas vidū, nodarbojās ar neveiksmīgiem projektiem un iekārtoja darbā "savējos".
Daiļrunīgs ir stāsts par valsts telekanālu LTV7. Raidījumi krievu valodā nepārtraukti tika izspiesti no ētera, bet no redakcijām pieprasīja principiāli neiespējamas uzvaras. Uzmanība jāpievērš arī ziņu redakciju vadībai – tās skaidri saprata, kāpēc cieš sakāvi, tomēr solīja neiespējamo, lai saglabātu amatus un algu.

Vai bilingvāls kanāls vispār var būt sekmīgs? Jā! To apliecina vācu, francūžu un citu Eiropas integrācijas telekanālu pieredze. Tikai ir vairāki pašsaprotami noteikumi. Lai ietekmētu mazākumtautības (jāpiezīmē – daudz mazākas nekā Latvijā), uz valsts rēķina tiek ražots tulkots saturs. Filmas, ziņas ar subtitriem, izklaides programmas ar subtitriem. Pie tam ne tikai valsts valodā ar subtitriem mazākumtautību valodās, bet arī otrādi – programmas mazākumtautību valodā ar subtitriem valsts valodā. Uz valsts rēķina. Un tas ir dārgi.
Kas no tā darīts Latvijā? Atsevišķas filmas un raidījumi? Skaidrs, ka ar to nepietiek.

Karoja, kā prata, zaudēja pusi valsts

Pēdējos pāris gadus vērojams satriecoši liels skaits "šāvienu kājā" no Nacionālās elektronisko plašsaziņas līdzekļu padomes puses. Vispirms, bīdot priekšplānā LTV7 ziņu komandu, PBK piespieda atteikties no savas vietējo ziņu un programmu komandas. Atklāti sakot, viņus turēja aizdomās par aktīvu "Saskaņas" un Nila Ušakova reklāmu pretēji spēles noteikumiem. Taču rezultātā iznāca tā, ka liela daļa skatītāju vienkārši pameta Latvijas televīziju, nevis kļuva par LTV ziņu satura patērētājiem. Viņi jauno komandu nepieņēma.

Situācija ir līdzīga tam, kas notika Rīgas pašvaldības vēlēšanās. "Saskaņas" sagrāve noveda pie elektorāta pasivitātes. Cilvēki, kuri agrāk balsoja par to, pārsvarā vienkārši vairs nebalsoja. Tā kā vēlēšanās piedalījās mazāks cilvēku skaits, politiskā aina domē mainījās, dažas partijas varēja runāt par popularitātes pieaugumu. Taču tas bija pašapmāns un elektorāta krāpšana.

Apmēram tas pats process notika televīzijas laukā. Daļa auditorijas vienkārši izslēdza televizoru un izmanto internetu un satelīta televīziju, kur Latvijas politiskās cenzūras iespējas gandrīz līdzinās nullei.

Kādas sekas nesusi ideoloģiskā cīņa ar Krievijas kanāliem? Domāju, to apspriest nav jēgas. Tagad daļa auditorijas skatās ORT izklaidējošo saturu tajās pašās programmās, ko PBK tik rūpīgi cenzēja, lai neaizskartu Latvijas ierēdņu un politiķu maigās sirdis.

Kā "Tet" pats sevi sodīja

Vērā ņemami ir arī šī gada notikumi. "Tet", lielākais telekanālu provaiders ar 51% valsts kapitāla, kas aizņem apmēram pusi tirgus, pārtrauca PBK apraidi, it kā ar mērķi ievērot ES sankcijas.

Pie tam jāpiebilst, ka PBK jau ir citāds. Latvijas cenzūras prasības ir stingrākas, nu jau vajag kontrolē un nomainīt ne tikai politiskās programmas – arī medicīniskās, jo kanāls saņēma sodu par it kā nepatiesu informāciju par koronavīrusu. Reģionālais saturs arī ir mainījies. PBK ražoto programmu vietu faktiski aizņēmušas LTV7 programmas. Aizvietojums nav vienlīdzīgs, taču tās vismaz ir tās pašas reģionālās ziņas, kas nodrošina vietējās publikas interesi labāk nekā kanālus, kas raida to pašu izklaides saturu, tikai ar Krievijas politisko aizpildījumu.

Divus mēnešus "Tet" pavadīja bez PBK un zaudēja apmēram 30 tūkstošus skatītāju. Faktiski tā ir vidēju apmēru pilsēta Latvijā.
NEPLP priekšsēdētājs Ivars Āboliņš, pašas radikālākās valdošās politiskās partijas – Nacionālā bloka – pārstāvis, "atzina" kļūdu PBK kontekstā. Tikai tagad "pareizais lēmums", viņaprāt, ir atbrīvot PBK no LTV7 satura. Grūti teikt, vai tā ir muļķība vai tīša kaitniecība. Ziniet, no tiem apsvērumiem, kas pieder pie kategorijas "lai jau man nav vienas acs, toties kaimiņam – abu". Ir skaidrs, ka reģionālā ziņu satura atņemšana PBK tūlīt ietekmēs skatītāju skaitu. Ka liela daļa skatītāju, visticamākais, pāries nevis pie Latvijas kanāliem, bet aizies tīmeklī, kur viņu izraudzīto izklaides saturu pavadīs citas valsts ziņu programmas.

Tagad stāsta, ka parādīsies veseli trīs vietējie krievu ziņu kanāli ar ziņu dienestiem. Pieredze liecina, ka tiem izdosies iekarot 2-3% Latvijas teletirgus, turklāt vienīgi ar noteikumu, ka tie nopietni ieguldīs gan finansiālajā, gan radošajā aspektā. Tāds rezultāts neapmierinās ierēdņus, kam šķiet: kanāli, kas pilda viņu doktrīnas (piemēram, nodrošina bilingvālo saturu bez subtitriem vai aizvieto Krievijas dārgo izklaides saturu ar lētāku no Krievijas vai Ukrainas), gūs panākumus. Pēc dažiem gadiem tādus "prožektus" aizklapēs ciet. Nav jau pirmā reize.

No televīzijas – internetā

Atgriežoties pie ideoloģiskās cīņas ar Sputnik autoriem, teikšu: mēs, Latvijas žurnālisti, nodrošinām vietējo reģionālo ziņu garnējumu informācijas pamatēdienam – Krievijas pozīcijām starptautiskajā arēnā. Mēs ievērojam Latvijas likumus un mūs neierobežo vietējo politisko spīkeru izvēle.

Pataisot mūs par politiskajiem mocekļiem, Latvijas varasvīri automātiski ceļ mūsu popularitāti. Kad aizliedza Sputnik domēnu Latvijā, vietnes apmeklējums dažu dienu laikā dubultojās. Ja mums aizliegs strādāt, daļa no mums pārvāksies uz Krieviju, daļa aizies nekurienē.

Tomēr mūsu autorauditorija, visticamākais, paliks kopā ar Spuntik. Nav nemaz tik grūti sameklēt Latvijas žurnālistus reģionālā satura nodrošināšanai, bezdarbs vietējā tirgū profesionāļus dzen uz Maskavu.

Latvijas ierēdņiem, NEPLP un VDD ir jāaptver: kamēr viņi spēlē informācijas karu un šauj paši sev kājās, Krievija veido informatīvās kampaņas. Taču celtnieka un kareivja cīņā par iedzīvotājiem karavīrs lemts neveiksmei. Nevar dzīvot sagrautā mājā. Vajag būvēt, lai uzvarētu šajā cīņā.

73
Tagi:
Drošības dienests, Latvija, žurnālistu vajāšana, sankcijas, Sputnik
Temats:
Sputnik demokrātijas žņaugos (86)
Policija Uzvaras parkā Rīgā, 9. maijā

Policisti slēdza piekļuvi Uzvaras piemineklim

27
(atjaunots 15:15 09.05.2021)
Brīdinājumus par to, ka piekļuve Uzvaras piemineklim tiks slēgta jebkurā brīdī, policisti sāka īstenot jau kopš paša rīta. Piekļuve piemineklim ir slēgta. Cilvēki stājās rindās.

RĪGA, 9. maijs — Sputnik. Policisti brīdināja: ja Uzvaras dienā pie Uzvaras pieminekļa Rīgā ieradīsies pārlieku daudz cilvēku, piekļuve piemineklim tiks slēgta.

Brīdinājumu policisti sāka īstenot jau kopš paša rīta.

Piekļuve piemineklim tika slēgta, monumentu apjoza ar nožogojumu, pie tā nolika galdus, uz kuriem cilvēki var nolikt atnestos ziedus. Pēc tam tos nolikšot pieminekļa pakājē.

Цветы предлагают оставлять на столах, установленных возле памятника
© Sputnik / Sergey Melkonov
Policija Uzvaras parkā Rīgā, 9. maijā

Cilvēki, kuri Uzvaras dienā vēlējās godināt varonīgo padomju karavīru piemiņu, stājās rindā pie pieminekļa.

Полиция в парке Победы 9 Мая
© Sputnik / Sergey Melkonov
Policija Uzvaras parkā Rīgā, 9. maijā

Individuālā kārtībā ziedus pie monumenta izdevās nolikt tikai Krievijas Federācijas pagaidu pilnvarotajam Latvijas Republikā V. Vasiļjevam. Citus diplomātus pie monumenta nelaida. Arī žurnālistiem piekļuve bija slēgta.

Sestdien, 8. maijā preses konferencē Latvijas Valsts policijas priekšnieks Armands Ruks brīdināja, ka policisti var kuru katru brīdi slēgt piekļuvi monumentam, ja viņiem radīsies iespaids, ka cilvēku skaits pie pieminekļa ir pārāk liels.

27
Tagi:
policija, Uzvaras piemineklis, Uzvaras diena
Pēc temata
Uzvaras diena Rīgā būs! Piekļuve Uzvaras piemineklim netiks slēgta
Jūrmalā atļauta 9. maija akcija "Nemirstīgais pulks"
9. maijā Nacionālā apvienība dosies pie Uzvaras pieminekļa
Putins apsveica ārvalstu līderus un pilsoņus Uzvaras dienā

"Policija lika mums aiziet": Rīgā mēģināja pārtraukt akciju "Nemirstīgais pulks"

34
(atjaunots 15:07 09.05.2021)
Akcija "Nemirstīgais pulks" pie Uzvaras pieminekļa notika klātienē inidividuālo piketu formātā. Organizatore pastāstīja par problēmām ar policiju.

Rīga, 9. maijs — Sputnik. Jūrmalas pašvaldības deputāte, juriste Elizabete Krivcova līdz pēdējam brīdim turēja noslēpumā plānus organizēt akciju "Nemirstīgais pulks" pie Uzvaras pieminekļa Rīgā.

No rīta Krivcova kopā ar akcijas līdzorganizatori Latvijā Margaritu Dragili mēģināja uzstādīt pie memoriāla divus lielus plakātus ar Lietā Tēvijas kara varoņu fotogrāfijām un divus bannerus. Taču policisti momentā palūdza bannerus novākt un norādīja, ka akcija principā esot nelikumīga.

Tomēr policijai nebija pamata pavisam aizliegt akciju individuālo piketu formātā. Nianses Sputnik Latvija atklāja pati Krivcova.

"Akcija notiek individuālā piketa formātā. Mums ir lieli plakāti. Policija vispirms lūdza mūs aiziet, taču mēs teicām, ka neviens likums neliek saskaņot individuālos piketus. Nav aizliegts organizēt iepriekš publiski neizziņotu piketu. Tomēr policisti gribēja sastādīt protokolu. Es uzsvēru, ka tas ir nelikumīgi, ka mums ir tiesības te būt, pie pieminekļa, un parādīju atbilstošos likumus, kuri man ir līdzi. Galu galā policisti piekrita, tikai lūdza pārnest plakātus uz vietu, kur vieglāk nodrošināt kārtību. Tam savukārt piekritām mēs," situāciju skaidroja Krivcova.

Galu galā policisti paši palīdzēja pārnest plakātus, lai novietotu tos citā vietā.

Deputāte atzīmēja, ka ierobežojumu dēļ gājienā "Nemirstīgais pulks", pat ja tas tiktu atļauts, varētu piedalīties desmit cilvēki, kā, piemēram, Jūrmalā. Pēc Krivcovas domām, desmit cilvēki – tas nav gājiens. Tāpēc organizatori Rīgā izraudzījās citādu akcijas formātu.

"Mēs gribējām, lai katrs individuāli atnāktu un gūtu to svētku sajūtu, izjustu savu līdzdalību svētkos. Mūsu uzdevums šogad bija atrast citas "Nemirstīgā pulka" formas," uzsvēra akcijas organizatore.

34
Tagi:
Elizabete Krivcova, policija, Nemirstīgais pulks, Uzvaras piemineklis, Uzvaras diena
Pēc temata
Piekļuvi Uzvaras piemineklim 9. maijā var slēgt jebkurā brīdī
Vladimirs Putins: Lielās Uzvaras 75. gadadiena: mēs esam atbildīgi par pagātni un nākotni
Dragile: Saeima vēlas kontrolēt, kā krievi Latvijā svin 9. maiju

Nacistu bada plāns: "Ja iznīcināsim 30 miljonus slāvu, visi vācieši būs paēduši"

0
(atjaunots 17:59 09.05.2021)
Trešā reiha politiķi bija iecerējuši iznīcinošu karu pret Padomju Savienību. Nekādas "dzīvotu Minhenē un temptu bavāru alu" nacisti neparedzēja ne slāviem, ne citām neģermāņu tautām.

1941. gada 15. jūnijā, nedēļu pirms uzbrukuma PSRS reiha vadītāji slēgtā sēdē Vēvelsburgas pilī Ziemeļreinas-Vestfālenes zemē apstiprināja uzbrukuma plānu "Barbarosa" un genocīda ekonomisko bāzi – 20-30 miljonu padomju pilsoņu iznīcināšanas lietderību.

1946. gadā starptautiskais Nirnbergas tribunāls pasludināja spriedumu lielākajai daļai nacistu vadoņu, taču PSRS iedzīvotāju genocīda plāns palika aiz tiesas procesa ietvariem, stāsta Andrejs Tatarčuks.

Tēze "ja toreiz būtu atdevuši Maskavu un Ļeņingradu, tagad dzertu bavāru alu", kas izskanēja 2015. gadā, tagad ir neapšaubāmi atmaskota. Labējās partijas un liberāļi var mēģināt noliegt plāna "Ost" melnrakstu baismīgo jēgu (austrumu teritoriju apgūšanas pirmskara plāns paredzēja iedzīvotāju skaitka samazināšanu, likvidējot un izsūtot uz Sibīriju krievus un lielāko daļu baltu tautu – red.) apgalvot, ka "Nirnbergas procesa materiāli viltoti", taču nacistu genocīdu pret Padomju Savienības civilajiem iedzīvotājiem apstrīdēt nav iespējams.

Ar teitoņu pedantismu

Pērnā gada decembrī Krievijas Izmeklēšanas komiteja saņēma zinātniski pētnieciskā fonda "Digitālā vēsture" materiāli par nacistiskā Trešā reiha vadības plāniem – likvidēt 20-30 miljonus civiliedzīvotāju austrumu teritorijās, pārsvarā runa ir par Padomju Savienības pilsoņiem. Fonda direktors, vēsturnieks Jegors Jakovļevs iepazīstināja ar pārskatu "Nacistu bada plāns: PSRS iedzīvotāju genocīda programma un tās īstenošana" Starptautiskā sabiedriskā foruma "Piemiņas saglabāšana par Otro pasaules karu un Lielo Tēvijas karu". Forumā piedalījās arī Sputnik.

"Diemžēl Nirnbergas tribunāls neņēma vērā liecības par iedzīvotāju genocīda plāniem ne tikai nacistu un viņu sabiedroto bloķētajā Ļeņingradā, bet arī Maskavā, vispārēja bada radīšanu Harkovā, Kijevā un citās PSRS pilsētās. Situācija ir jālabo. Esmu vērsies Krievijas Izmeklēšanas komitejā ar materiāliem, kuri, pēc manām domām, pierāda genocīda ieceri PSRS 1941.-1944. gados. Tas ir plāns "Bads", plāns izvest bērnus no okupētajām teritorijām uz Vāciju (to ietver ANO Ģenerālasamblejas noteiktais genocīda jēdziens) un bērnu vāciskošanu saskaņā ar programmu "Lebensborn", slāvu iedzīvotāju masveida sterilizācijas līdzekļu meklējumi un eksperimenti ar mērķi padarīt neauglīgus krievus, poļus un citas slāvu tautas," stāstīja vēsturnieks Jakovļevs.

Stāsts par civiliedzīvotājiem Ļeņingradā, ap kuru 1941. gada 8. septembrī noslēdzās vācu, somu un spāņu bruņoto spēku blokādes loks, ir viena no Lielā Tēvijas kara baismīgākajām epizodēm. Ģenerālfeldmaršala Vilhelma fon Lēbota pavēlē vācu armiju grupai "Ziemeļi" no 28. augusta teikts: "Ņemot vērā augstāko komandieru norādījumus, pavēlu: ielenkt Ļeņingradu lokā pēc iespējas tuvāk pašai pilsētai, lai ietaupītu mūsu spēkus. Kapitulācijas prasības neizvirzīt. Lai izvairītos no lieliem dzīvā spēka zaudējumiem, risinot pilsētas maksimāli ātras iznīcināšanas uzdevumus, aizliegts uzbrukt pilsētai ar kājnieku spēkiem... Jebkurš iedzīvotāju mēģinājums izlauzties no loka ir jāpārtrauc, nepieciešamības gadījumā – pielietot ieročus."

Fonda "Digitālā atmiņa" direktors atzīmēja, ka 872 dienas ilgā blokāde bija daļa no nacistu plāna nomērdēt ļeņingradiešus badā. Blokādes gados, saskaņā ar dažādiem datiem, gājuši bojā no 600 tūkstošiem līdz 1,5 miljoniem iedzīvotāju. Nirnbergas procesā figurēja dati par 632 tūkstošiem, un tikai 3% iedzīvotāju gāja bojā uzlidojumos un artilērijas apšaudēs. Pārējie 97% miruši badā.

Līdzīgs genocīda plāns bija apstiprināts arī pret Maskavas civiliedzīvotājiem – šis fakts ir mazāk zināms, un diemžēl tribunāls Nirnbergā veltīja maz uzmanības šiem nacistu kara uzdevumiem. SS obergrupenfīrers un policijas ģenerālis Ērihs fon dem Bahs-Zelevskis, viens no trim reihsfīrera Heinriha Himlera vietvalžiem Austrumu teritorijās, vēlākais visu antipartizānu spēku komandieris Polijā, Baltkrievijā un Krievijā, 1946. gada bija galvenais apsūdzības liecinieks Nirnbergas procesā pret galvenajiem reiha kara noziedzniekiem. Viņš iesniedza tribunālam galvenos pierādījumus, kuri apliecināja reihsmaršala Hermaņa Gēringa noziegumus – viņš izlikās, ka viņam nekas nav bijis zināms par kara noziegumiem Padomju Savienībā, un stāstīja par bruņinieku karu austrumos ("Netīrā, noladētā, nodevīgā cūka! Viņš bija nolādētākais slepkava visā tajā velnišķīgajā kompānijā! Netīrais, riebīgais suns!" kliedza Gērings no apsūdzēto sola – red.). Bahs-Zelevskis konstatēja, ka krievu genocīdu saskaņā ar plānu "Aldenburga", ko vēlāk iesauca par plānu "Ost", nacistu augstākā vadība apstiprināja sapulcē Vēvelburgas pilī 1941. gada 12.-15. jūnijā – nedēļu pirms Vācijas uzbrukuma PSRS.

Bahs-Zelevskis, kura galvenajai mītnei bija jāatrodas Maskavā, kad vērmahts ieņemtu pilsētu, Nirnbergā izmisīgi centās glābt savu dzīvību un bez žēlastības gremdēja savus partijas biedrus, augstākos nacistu līderus. Sapulce Vēvelsburgas pilī, kam nacionālromantiski noskaņotie nacisti piešķīra sakrālu jēgu, ilga četras dienas un noteica gandrīz visu Vācijas stratēģiju Austrumu frontē vismaz pirmajā kara stadijā. Svarīgi, ka runa nav tikai par militāro stratēģiju saskaņā ar plānu "Barbarosa", kas paredzēja Blitzkrieg un Sarkanās Armijas bēgšanu tālu aiz Arhangeļskas-Astrahaņas līnijas, bet arī pedantiskas ekonomiskās aplēses.

Plāna "Ost" ekonomika

Sapulcē Vēvelsburgas pilī 1941. gada vidū viena no gavenajām figūrām bija Impērijas Pārtikas un lauksaimniecības ministrijas valsts sekretārs Herberts Ernsts Bakke, pārtikas un lauksaimniecības reihsministrs un SS obergrupenfīrers. Dzimis Batumi, Krievijas impērijā, prūšu koloniska Albrehta Bakkes ģimenē. Māte – Luīza Vetcele cēlusies no švābu kolonistu daudzbērnu ģimenes, kas pārcēlās uz Kaukāzu jau XIX gadsimtā. Pirmā pasaules kara gados internēts no Tiflisas uz nometni Urālos. Bakkes formula paredzēja, lai vācu tauta izdzīvotu un pēc uzvaras Austrumu frontē sagrautu Lielbritāniju vismaz tās aizjūras kolonijās, ir jāiznīcina 20-30 miljoni padomju civiliedzīvotāju.

"No kurienes ņemts šis skaitlis – 30 miljoni "nepieciešamu nāvju", saskaņā ar plāna "Ost" ekonomiskajiem aprēķiniem, ko vadīja Hermanis Gērings, Vācijas attīstības plāna vadītājs un efektīvs valsts menedžeris? Padomju Savienība tika sadalīta divās nevienlīdzīgās daļās – ziemeļu mežu zona (Baltkrievija, Maskava un Ļeņingrada) un lauksaimniecības zlemes (melnzeme Ukrainā un Krievijas dienvidos). Pēc PSRS agrāro teritoriju okupācijas bija plānots pārtiku sūtīt uz Vāciju vērmahta karavīru un vācu iedzīvotāju iztikai. Gērings teica, ka taisās laupīt un laupīt efektīvi. Ļeņingradiešu un maskaviešu paēdināšana plānā nebija paredzēta, gluži pretēji, badu nacistu līderi uzskatīja par vienu no efektīvākajiem instrumentiem Austrumu teritoriju iedzīvotāju skaita samazināšanai.

SS obergrupenfīrers Herberts Bakke kā pazīstams zinātnieks lauksaimniecības nozarē, agronoms, augstu novērtēts speciālists Krievijas jautājumos, sapulcē Vēvelburgā paziņoja, ka 20-30 miljonu iznīcināšana vajadzīga, lai reģioni-donori Krievijas dienvidos un Ukrainā vairs neapgādātu ar pārtiku PSRS mežu zonas pilsētas un reģionus, citādi Trešais reihs saskarsies ar pārtikas krīzi. Hitlers no tā baidījās: jau 1939. gadā Lielbritānija nogrieza Vāciju no aizjūras pārtikas piegādēm, 1941. gadā tika samazināta gaļas norma iedzīvotājiem. Fīrers nevarēja pieļaut, lai atkārtotos 1916.-1917. gadu nabadzīgā "kāļu" ziema. Tā lielpilsētu iedzīvotāju likvidācijas plānu Austrumu teritorijās ar militāras blokādes un bada palīdzību nacisti Vēvelsburgā apstiprināja jau pirms militārās kampaņas. Tajā paredzēta Ļeņingradas blokāde, bads pēc Harkovas un Kijevas, citu pilsētu okupācijas," teica Jegors Jakovļevs.

Priekškara brīfingā Vēvelsburgas pilī līdz ar Hitleru, Hēringu, Himleru, Rozenbergu un citiem nacistu līderiem piedalījās ar SS obergrupenfīrers un policijas ģenerālis Frīdrihs Ekelns – Ostlandes reihskomisariāta vadītājs ar štābu Rīgā (saskaņā ar kara tribunāla lēmumu viņu sodīja ar nāvi Rīgā Uzvaras laukumā 1946. gadā). šveiciešu vēsturnieks Kristiāns Gerlahs uzskata, ka Bakkes plānu atzinīgi novērtējuši visi Trešā reiha politiķi un konsekventi pildīja pēc Vācijas uzbrukuma PSRS. Hermanis Gērings apliecināja: "Ja arī kāds cietīs badu, tikai ne vācieši." Badam pārsvarā vajadzēja skart pilsētu inteliģenci kā boļsevistiskās partijas fundamentu, kā arī Padomju Savienībā dzīvojošos ebrejus.

Izmeklēšanas komiteja ziņo

Visiem ir zināms, kāds bija bads blokādes slēgtajā Ļeņingradā smagajā un aukstajā 1941./42. gada ziemā. "Visi ir miruši. Tikai Taņa palikusi," – tās rindiņas no meitenes dienasgrāmatas neiziet no prāta. Okupētajās priekšpilsētās, Puškinā, iedzīvotāji bija tiktāl novesti līdz izmisumam, ka lūdza okupācijas vadību ļaut ēst mirušos. Vērmahta štāba priekšnieks Francs Galders savā dienasgrāmatā rakstīja: "Negrozāma ir fīrera vēlme nolīdzināt ar zemi Ļeņingradu un Maskavu, lai atbrīvotos no šo pilsētu iedzīvotājiem, kurus citādi mēs būsim spiesti barot visu ziemu." 1941. gada novembrī Ādolfs Hitlers sarunā ar Itālijas diktatora Musolīni znotu, Itālijas vēstnieku Vācijā grāfu Galeaco Čiano paziņoja, ka "šoziem mirs 20-30 miljoni cilvēku".

1941. gada 10. jūnijā Himlers bieži pavadīja laiku ar Bakki sarunās par karu pret Padomju Savienību. Bahs-Zelevskis vēlāk liecināja – arī par to, kādu skaitu slāvu tautības iedzīvotāju un ebreju vajag iznīcināt. Tieši Bakkes plāns rosināja nacistu darbības okupētajās teritorijās. Pavēle ieviesa jaunus aspektus Himlera loģikā – sagrāva psiholoģisko barjeru iedzīvotāju likvidācijas priekšā, jo situācijā, kad visi valsts resori saskaņojuši 30 miljonu cilvēku likvidāciju, vēl viena cilvēka slepkavība vai miljona iznīcināšana kļūst par abstraktiem skaitļiem, no kā asinis nomazgājuši valsts likumi.

"Bakke aprakstīja stāvokli eshatoloģiskā stilā: slāvi ne tikai ir zemākā rase, tie ir patēriņa konkurenti, kuri cīnīsies par vāciešu resursiem. Tā ir cīņa par vācu tautas izdzīvošanu, mums ir jāpāriet pie iznīcināšanas, teica Himlers. Kārtības policijas priekšnieks Kurts Daluge saformēja policijas bataljonus Austrumu teritorijām, Ervīna Šulca Einsatzgruppen pēc Geidriha pavēles sāka formēt 17. jūnijā, okupācijas sākuma periodā tās nebija lielas. Tika izmantoti vietējie noziedznieki, boļševiku idejiskie pretinieki – Ukrainā, Baltijā, Baltkrievijā, Polijā. 27. jūnijā 309. policijas bataljons Belostokā ieslēdza sinagogā un sadedzināja 2000 ebrejus, nodega viss ebreju kvartāls.

Vada komandieris teica: "Fīrers vairs nebaros šīs netīrās palaistuves." Lai kur parādījās Geidrihs, Himlers un Kurts Daluge, sākās nāvessodi politisko uzdevumu izpildei. 1941. gada jūlija beigās notika operācija "Pripetes maršs": Franča Māgela SS kavalērijas daļa saņēma divas pavēles par ebreju un slāvu iznīcināšanu Baltkrievijā. Vēl nebija partizānu kustības, civiliedzīvotāji bija šokēti, bet jau tika pildīta pavēle "izķemmēt visus ciemus rajonā, apšaut un nodedzināt ciemus par nelojalitāti, sadzīt purvos. Pirmā Katiņa pēc Bakkes plāna tika sadedzināta jau 1941. gada jūlijā," pastāstīja "Digitālā vēsture" direktors Jegors Jakovļevs.

Latvijā 600 cilvēkus dzīvus sadedzināja jau 1941. gada 4. jūlijā Rīgas sinagogā, geto teritorijā – tas bija Viktora Arāja policijas bataljona noziegums. Arī Latvijā ir sava Katiņa – Audriņu ciems Latgalē, ko vietējie kolaboracionisti nodedzināja 1942. gada 4. janvārī.

Tūkstošiem tādu ciemu tika nodedzināti okupācijas gados, to iedzīvotāji – noslepkavoti. Pierādījumi liecina: okupācijas laikā PSRS teritorijā fašisti un kolaboracionisti noslepkavoja vai sadedzināja 11 309 340 civiliedzīvotājus. 306 944 viņu vidū – bērni. Krievijas Izmeklēšanas komiteja atzinusi par genocīdu civiliedzīvotāju slepkavības Žestjanaja Gorka ciemā Novgorodas apgabalā. Par to apsūdzēti Latvijas palīgpolicijas kolaboracionisti. Aleksandra Bastrikina vadītais resors uzsvēra: viņi izmeklē nežēlīgākos, plašākos noziegumus ar lielāko upuru skaitu visā cilvēces vēsturē. Bakkes (starp citu, 1947. gadā viņš izdarīja pašnāvību – iedzēra indi) plānu "Bads" KF IK var uzskatīt par nacistu programmas elementu miljoniem PSRS pilsoņu iznīcināšanai.

Parasts reiha populisms

No SS reihsfīrera, vācu policijas priekšnieka un reihskomisāra vācu tautas stiprināšanas jautājumos Heinriha Himlera runas 1943. gada 24. oktobrī.

"Es runāju par krievu telpu, jo tā ir pati plašākā valsts, kā mēdz teikt, visu slāvu māte. Dažkārt viņi strīdas savā starpā, naidojas viens ar otru, polis baidās, ka viņu apēdīs krievi, krievi nemīl poļus, var būt viss, kas ienāk prātā, tomēr savā panslāvismā viņi atkal ir kopā."

"Vācu tautas robežu, proti, apgabalu, kuros nedzīvo neviens, izņemot vācus un ģermāņus, tālāka bīdīšana uz priekšu par 1000 kilometriem no Vācijas reiha vecās robežas (aplausi). Tas nozīmē, ka tiek ekonomiski un politiski apgūtas pēc iespējas plašākas teritorijas, līdz pat vācu kolonistu teritorijām. Bet tur būs vācu kolonijas, vācu garnizoni, noliktavas, automašīnu un dzelzceļa darbnīcas. Garnizoni ar pilsētām aptuveni 20 000 iedzīvotāju ik pēc 100 kilometriem. 5 kilometru rādiusā garnizona pilsētas ielenks vācu ciemi ar vācu zemniekiem, lai pilsētai būtu savi zemnieki, bet zemniekiem – savs pilsētas centrs. Šī teritorija kļūs par vācu asiņu audzētavu, lai mēs no jauna kļūtu par tautu, kam ir daudz bērnu."

"Nepieļaut veco kļūdu: nepūlēties pārvācot vietējos no rases viedokļa svešos iedzīvotājus. Tas ir gluži kā pērtiķus dresēt. Vajag rīkoties bez kompromisiem un, protams, ņemt vērā vienīgi rases apsvērumus... Pārvācošana iespējama tikai no rases viedokļa: kad šajā zemē sāks dzīvot ģermāņu rases cilvēki. No dažiem piemēriem kļūst skaidrs, ka pats bīstamākais pretinieks ir ģermāņu asiņu pretinieks: visās iekarotajās valstīs tie, kas visilgāk un sekmīgāk pretojās vāciešiem, visi bija ģermāņu izcelsmes cilvēki. Pie tam ģermāņu asinis svešās tautās vajag pārvilināt savā pusē vai iznīcināt, pat tad, ja tas ir cietsirdīgi, citādi šie cilvēki vadīs cīņu pret reihu."

"Volksliste (speciāls dokuments, ko Trešā reiha varasiestādes izsniedza naturalizētajiem pilsoņiem, vienlaikus – pase un apliecība par "izcelsmes tīrību" – tulk. piez.): nepieļaut no rases viedokļa nekvalitatīvu vietējo iedzīvotāju pārstāvju atzīšanu par vāciešiem! Nepiešķirt viņiem pilsonību! Viņi sabojās vācu tautu! Tālāk seko ieskats vācu vēsturē: vācieši tikai nesen apvienojās reihā, viņiem vēl daudz kas jāapgūst, tostarp arī saziņa ar citām tautām. Pēc tam – atsevišķi jautājumi par rasiski vērtīgu poļu iedzīvotāju pārvācošanu. Pēc kara vajadzēs atrisināt svarīgu jautājumu: kā apieties ar svešas rases iedzīvotājiem, kuri dzīvo šeit, Austrumos? To nedrīkst apspriest ar vietējiem – tas jāpatur prātā."

"…šajā divu pasauļu karā labāk lai nomirst krievs, nomirst polis, ja var pasargāt vācieti, glābt vācu asinis."

"Pastāvīga modrība, nekad nepieļaut uzticēšanos, nekad, pat pēc ilgiem gadiem. Pastāvīga modrība, kādu dresētājs demonstrē attiecībā pret savu lauvu vai leopardu. Pat līdz sīkumiem. Mēs, vācieši, ierasti spiežam roku viens otram, bet slāvam, kalpam rokasspiedienam jākļūst par retu izcilības zīmi."

"Vācu reihs, ko radījis fīrers, Austrumu apdzīvošana, mūsu uzskati, ko mēs šurp nesam: senā vācu manierē iekarot zemi, uzbūvēt zemnieku saimniecības un aizsargāt tās ar zobenu, lai pēc tam atkal iekarotu jaunas zemes. mūžīga izaugsme mūžīgai vācu, ģermāņu tautas jaunībai un nākotnei (aplausi)."

0