Covid-19 un Ilons Masks: kāpēc Latvijā vairs nevar atrast lētu klēpjdatoru

106
(atjaunots 06:31 10.03.2021)
Augošais datortehnikas pieprasījums padarījis bagātus ražotājus un tirgotājus un novedis grūtā stāvoklī skolēnu vecākus.

RĪGA, 10. marts — Sputnik. Attālinātās mācības un darbs Covd-19 pandēmijas dēļ ir radījuši haosu datoru tirgū visā pasaulē, stāsta Lsm.lv.

Ziņas par to, ka portatīvo datoru ražotāji netiek galā ar augoši globālo pieprasījumu, parādījās jau pandēmijas pirmā viļņa laikā. Situācija vēl saasinajās rudenī.

Decembrī, 9 mēnešus pēc pandēmijas sākuma, Latvijas Pašvaldību savienība (LPS) paziņoja, ka aptaujātajās skolās 18% skolēnu nebija adekvātas datortehnikas tālmācībām. Kopš tā laika Izglītības ministrija nopirkusi un nodevusi skolām 6,2 tūkstošus datoru.

Domājams, tehnikas deficīta problēma ir mazliet mazinājusies, taču nav pazudusi, uzskata LPS padomniece Ināra Dumdure – maznodrošinātās ģimenes un nelielas skolas laukos joprojām cieš.

Cita starpā situāciju padara smagāku arī fakts, ka tagad tas ir ārkārtīgi sarežģīts uzdevums – nopirkt pat simtu klēpjdatoru, nerunājot jau pat tūkstoti. Piegādes nākas gaidīt 3-4 mēnešus. Pašreizējo pieprasījumu varētu vēl palielināt valdības nesenais lēmums izmaksāt 500 eiro par katru bērnu ģimenē, tomēr, atzīst piegādātāji, par tehniku pārmaksāt nākas jau tagad.

Pieprasījums un piedāvājums

Kompānija "Elko" — lielākais sadzīves un datortehnikas izplatītājs Latvijā, strādā ES tirgos, kā arī Krievijā un NVS valstīs. Pēdējo 10 mēnešu laikā tās apgrozījums pieaudzis par 30%.

Skolēni tālmācībās un darbinieki, kuri strādā attālināti, nozīmē datoru pieprasījuma pieaugumu. Ražotāji nespēj izgatavot tik lielu apjomu un ceļ cenas – tā ir globāla tendence, atzina "Elko Grupa" tirdzniecības ofisa Baltijā un Polijā direktors.

Parasti, rodoties tirgū deficītam, cenas paceļas pie līdzsvara līmeņa, kad pieprasījums pielīdzināsies piedāvājumam. Taču pašlaik tas nedarbojas – cenas aug, bet deficīts nepazūd.

Novembrī un decembrī visā pasaulē sākās kārtējā izolācija, daudzi bija spiesti atkal strādāt vai mācīties no mājām. Portatīvo datoru pieprasījums atkal pieauga. Vairumtirgotāju noliktavas bija izpārdotas, pastāstīja Imants Mūrnieks, datoru tirdzniecības uzņēmuma "Dateks Grupa" valdes loceklis. Viņš atklāja, ka uzņēmuma apgrozījums pērn pieaudzis apmēram par 30%.

Aprīlī datortehniku Latvijā ļoti aktīvi pirka uzņēmumi, kuri sūtīja darbniekus strādāt mājās. Rudenī, kad skolas atsāka tālmācības, pēc datoriem devās jaunāko klašu skolenu vecāki.

Mūrnieks pastāstīja, ka pirms pandēmijas 1.-2. klašu skolēniem bieži vien nebija pašiem sava atsevišķa datora. Tagad viņiem vajadzīga sava tehnika.

CSP dati liecina, ka pagājušajā mācību gadā 1.-2. klasēs mācījās aptuveni 40 tūkstoši bērnu, 3.-4. klasēs – aptuvleni tikpat.

Lētie klēpjdatori vienkārši pazuda

"Elko Grupa" pārstāvis atzina, ka tehnikas piegādēs pastāvīgi rodas traucējumi.

Viņš pastāstīja, ka uzņēmums nebaidās iepirkt visu, ko ražotājs ir gatavs dot – tik un tā nepietiek. Noliktavas patlaban ir aizpildītas aptuveni par 70% - tas esot ļoti maz. Ņemot vērā augošo pārdošanas apjomu, firmai vajadzētu glabāt noliktavās 140% no pašreizējās normas. Gavrilovs konstatēja, ka pašreizējā situācija nekad nav pieredzēta: populārākie klēpjdatori noliktavā vispār nav pieejami: lētais segments – klēpjdatori par 350 eiro – vienkārši pazudis.

Viņš uzskata, ka iemesls meklējams ražotāju stratēģijā – lētais klēpjdators no dārgā atšķiras ar procesoru, cieto disku un atmiņas apjomu, "kārba", pēc būtības, ir tā pati. Ražotājs izvēlas izmantot dārgākas komponentes, jo arī dārgāku datoru tik un tā nopirks.  Gavrilovs norādīja, ka daudzi vairs nekonkurē nozarēs, kas nes zaudējumus, zemo cenu segmentos un pelna lielu naudu.

Atsevišķos segmentos deficīts nopietni ietekmē cenu, turpināja Elko pārstāvis: "Klēpjdatora pircējam tipiska situācija: grib nopirkt vidēju datoru, neatrod, galu galā nopērk dārgāku. Es pats pirku bērnam klēpjdatoru, domāju, ka viņam pietiks ar tehniku par 350 eiro. galu galā pameklēju un sapratu, ka pieejams "nouts" tagad maksā 600 eiro: jā, tas ir labāks, bet arī dārgāks. Tas ir viens no iemesliem, kāpēc mēs novērojam spēcīgu pārdošanas apjomu pieeaugumu naudas izteiksmē."

Pērn "Elko" pārdošanas apjomi Baltijā "klēpjdatoru" kategorijā pieauga par 55%, bet 2021. gada pusotra mēneša laikā – par 149%, pastāstīja Gavrilovs.

Tam, ka lēto klēpjdatoru segments vienkārši pazudis, piekrīt arī datortehnikas tirdzniecības uzņēmuma "Capital" valdes loceklis Ivars Šulcs (2019. gadā kompānijas apgrozījums bija 24,3 milj. eiro, 2020. gadā – jau 29,4 milj.):

"Cita starpā tas saistīts arī ar čipu deficītu pasaulē. Ja klēpjdatoru ražotājs saņēmis 50 tūkstošus čipu, viņš to, drīzāk, izmantos dārgāku modeļu komplektācijai," paskaidroja Šulcs.

Piedāvājumu ietekmē arī citu komponentu trūkums.

"Piemēram, rūpnīcas, kas ražo pašus izplatītākos ekrānus portatīvajiem datoriem, ar 14-15 collu diagonāli, ir noslogotas maksimāli, taču nespēs nodrošināt krasi pieaugušo pieprasījumu. Galu galā klēpjdatoru ražotāji, tie paši Dell un Lenovo, monitoru deficīta dēļ pārsvarā tos izmanto dārgāku modeļu komplektēšanai. Bet lētos modeļus, teiksim, par 300, 400, 500 eiro daudzi tagad vispār neražo. Epizodiski parādās nelielas partijas, no kaut kādām noliktavu rezervēm, piemēram, 10 gabali par 500 eiro. Tos izpērk burtiski dažu stundu laikā," pastāstīja Mūrnieks.

Viņš piezīmēja, ka vienkāršākā modeļa portatīvais dators, kas vajadzīgs skolēnam, lai varētu ieslēgt Zoom, ieiet e-klase, izmantot mācību procesam vajadzīgās programmas, tagad maksā no 520-530 eiro.

Pie visa vainīgs bitkoins

Augušas cenas arī daudzām stacionāro datoru rezerves daļām.

"Ja vēlaties nopirkt videokarti, it īpaši pašu vienkāršāko, - nāksies pārmaksāt divkārt, varbūt pat trīskārt. Domāju, visi ražotāji ir samazinājuši pašu lētāko videokaršu apjomus un tagad tirgo vidējo vai augstāko segmentu," paskaidroja Gavrilovs.

Viena no iespējām pavadīt laiki izolācijā bija datorspēles, kas prasa spēcīgu videokarti, tomēr iemesls meklējams ne tikai šeit. Februāra sākumā uzņēmēja Ilona Maska kontrolētā kompānija "Tesla" ziņoja par investīcijām bitkoinos 1,5 miljarda dolāru apmērā, un pēc tam kriptovalūtas cena strauji pieauga.

"Pateicoties Ilonam Maskam un citiem spēlētājiem bitkoina cena februārī pārsniedza 50 tūkstošus dolāru. Rezultāts – aug spēcīgu datoru un videokaršu pieprasījums, lai nodarbotos ar mainingu, - stāsta "Elko" pārstāvis Gavrilovs. – Tur cenas pieaugušas par 100-200%, un tik un tā tie tikpat kā nav nopērkami. Piemēram, agrāk mēs katru mēnesi pirkām Baltijai simtiem spēcīgu un ļoti dārgu – par 1-2 tūkstošiem eiro – videokaršu spēļu datoriem, bet tagad uz visu Baltiju izdodas nopirkt ne vairāk kā desmit mēnesī. To vienkārši nav."

Pie tam, viņš uzsvēra, Baltija lielo ražotāju acīs ir perifērija, vispirms preces saņem lielākie partneri.

"Izpirktas gandrīz visas videokartes, kas tiek izmantotas datoros spēlēm. Pat spēcīgo datoru kategorija patlaban ir ierobežoti pieejama," apstiprināja arī "Capital" pārstāvis Ivars Šulcs.

Kā nomierināt sirsniņu

Datortehnikas pārdevēji ir spiesti domāt arī par nākotni – kas notiks ar cenām, ja pandēmiju izdosies pārvarēt?

"Pagaidām nekas neliecina, ka vasarā kovids beigsies. Tātad, kad atkal sāksies skolas sezona, atkal sāksies iepirkumi, pēc tam nāks Jaunais gads, tradicionāli lieli apjomi," ir pārliecināts Gavrilovs.

"Tagad nav tā, kā agrāk, kad pasūtījām datorus tūkstošiem, - stāsta Ivars Šulcs. – Mēs esam piesardzīgi, gadu uz priekšu tagad noteikti nepasūtām. Piemēram, tagad pasūtām klēpjdatorus, tos ražo, un procesā mēs redzam, ka mūsu klienti Latvijā šo tehniku jau apmaksājuši avansā. Tad pasūtām ražotājam nākamo partiju."

"Mēs cenšamies strādāt tā, lai mums butu visas nepieciešamās preces 3-4 nedēļām uz priekšu, neceidojam rezerves pārāk attālai nākotnei. Normālos laikos pasūtījumu plānošanas periods bija 3-6 mēneši. Bet tagad ir ļoti grūti prognozēt, kāda būs situācija pat pavasarī. Ja atcels daļu kovida ierobežojumu un cilvēki sāks aktīvi tērēt naudu citām vajadzībām vai atpūtai, interese par datoriem var atkāpties otrā plānā. Var pienākt brīdis, kad tie, kam būs lieki krājumi noliktavās, sāks samazināt cenas, lai tos izpārdotu, un galu galā tā rīkosies visi. Tirgotājiem tas nozīmēs zaudējumus, skaidroja "Dateks" pārstāvis.

Stāvokli ar rezerves daļām apgrūtina arī tas, ka kriptovalūtu kurss nav paredzams, atgādināja Mūrnieks: "Ja nekritīsies maininga pieprasījums, videokaršu cenas turēsies. Un, gluži pretēji, ja kriptovalūtu cenas būtiski kritīsies, videokartes mainingam vairs nepirks. Tad, gluži pretēji, tirgū varētu atgriezties liels skaits lietotu videokaršu, tās mēģinās pārdot geimeriem ar atlaidēm. Tad tirgotāji, kuri turēja videokartes noliktavās, izrādīsies zaudētājos."

106
Tagi:
dators, tirdzniecība, Latvija
Pēc temata
Apkure Rīgā: monopolisti ceļ tarifus, bet par vainīgo padara "Gazprom"
Monopolistu strīds ir izdevīgs rīdziniekiem: regulators interesējas par siltumtarifiem
Maize, foto no arhīva

Skarba konkurence maizes cepēju vidū: pircēji skaita naudu pat maizei

9
(atjaunots 01:27 12.04.2021)
Iedzīvotāji rūpīgi apsver savus izdevumus, ienākot ceptuvē, turklāt nevienam negribas stāvēt rindā. Tāpēc maizes cepēji un konditori spiesti konkurēt par katru pircēju.

RĪGA, 12. aprīlis — Sputnik. Maizes un konditorejas izstrādājumu ražošanas uzņēmuma "Liepkalni" īpašnieks Dagnis Čakurs pastāstīja, kā maizes cepēju nozarē Latvijā Covid-19 pandēmijas apstākļos pieaugusi konkurence, vēsta Mixnews.lv.

Čakurs atzīmēja, ka konkurence valstī šajā nozarē bija nopietna arī agrāk, taču tagad tā būtiski saasinājusies.

Ceptuves tagad spiestas cīnīties par katru klientu, jo cilvēkiem valstī rada neprognozējamus apstākļus, kuru dēļ pircēji visnotaļ negribīgi šķiras no naudas.

Iedzīvotāji tagad retāk apmeklē ceptuves, un visus izdevumus rūpīgi apsver – cilvēki daudz rūpīgāk plāno izdevumus.

Pie tam vidējā pirkuma summa uzņēmumā "Liepkalni" pieaugusi. Čakurs uzskata, kas tas liecina par pircēju izdevumu rūpīgāku plānošanu. Tomēr biznesu tas neglābj – pats pircēju skaits ir sarucis.

Lielākā loma šajā procesā ir valdības ierobežojumiem, ko tā pieņēma ar mērķi apturēt Covid-19 izplatību. Ņemot vērā noteikumus par telpu platību katram pircējam, cilvēki ir spiesti drūzmēties uz ielas. Daudzi nelabprāt stāv tādās rindās un dodas mājup bez pirkuma.

Pie tam no uzņēmēja stāstītā izriet, ka cilvēki jau skaita naudu maizei, tāpēc viņus neinteresē konditoreja – cepumi, kūkas, eklēri un tortes.

Pirktspējas kritums ir jūtams, uzsvēra Čakurs.

Ceptuve "Liepkalni" strādā saskaņā ar ģimenes tradīcijām. Saimniecību "Liepkalni" 1929. gadā Naukšēnu pagastā nodibināja fermeris Jānis Mendziņš. Tā strādāja līdz 70. gadiem.

90. gadu sākumā Mendziņa mazbērni – Dlagnis Čakurs un viņa brālis atguva dzimtas zemes. Vēlāk viņi sāka cept maizi pēc senlaicīgām receptēm.

Atgādināsim, ka 2017. gadā "Liepkalni" ziņoja, ka pārceļ daļu savas darbības uz Igauniju, ņemot vērā konfliktu ar valsts iestādēm Latvijā.

9
Tagi:
maize, Latvija, nauda
Pēc temata
Kā bizness Latvijā izdzīvo pandēmijas laikā
Saeimas komisija neatbalstīja PVN samazināšanu pienam, maizei un gaļai
Uzskrūvēs cenas un piebeigs mazo biznesu: eksperts par "tīklu" triumfu Latvijā
Maizes cepšana latviski: pirmklasnieka tēvu šokē mājturības mācība
Rinda pie second-hand veikala 10. aprīlī

Ušakovs: rīdzinieki drūzmējas rindās pēc apģērba, ignorējot vakcīnu

21
(atjaunots 01:18 12.04.2021)
Laikā, kad valdība organizēja eksperimentu ar dzīvajām rindām masveida vakcinācijas punktos, rīdzinieki stāvēja rindās uz apģērbu veikaliem. Bijušais Rīgas mērs, Eiropas Parlamenta deputāts Nils Ušakovs norādīja, ar ko saistīta tāda tautas "neapzinība".

RĪGA, 12. aprīlis – Sputnik. Vakcinācijas biroja ieskatā eksperiments ar dzīvajām rindām vakcinācijas punktos, kas aizritēja 10. aprīlī, bijis veiksmīgs, taču galu galā no 2 tūkstošiem vakcīnas devu, kas bija piešķirtas masveida vakcinācijas punktiem konferenču centrā "Atta" un izstāžu zālē Ķīpsalā, izmantotas tikai 1034 devas.

Zeķu, bikšu, zābaku un citu apģērba priekšmetu iegāde nepārprotami bija populārāka nekā vakcīna Covid-19 profilaksei. Daudzi pievērsa uzmanību rindām, kas veidojās pie apģērbu veikaliem, bet masveida vakcinācijas punktos rindas nebija manāmas.

​Rīdziniekus tāda situācija smīdināja. Viņi sāka publicēt sociālajos tīklos attēlus no notikumu vietām, proti, no ilgoto apģērbu veikaliem.

​Vienlaikus – nekādu rindu pie centriem ar mazāk ilgoto vakcīnu Covid-19 profilaksei.

​Varasvīri reaģēja uz situāciju - iedzīvotāji jau nodēvēti par "neapzinīgiem".

Bijušais Rīgas mērs, Eiropas Parlamenta deputāts Nils Ušakovs savā lapā Facebook raksta: "Valdība un to apkalpojošie mediji līdz ar politologiem joprojām atkārto, ka tauta Latvijā esot neapzinīga un nepareiza. "Pēc apģērba gatavi stāvēt rindās, bet no vakcīnas atsakās."

Tomēr Ušakovs uzskata, ka problēma slēpjas nevis iedzīvotāju "neapzinībā" un "nepareizībā" – runa ir pat to, ka valdība pati darījusi visu iespējamo, lai cilvēki galīgi "pārstātu ticēt un uzticēties valstij".

Tomēr noslēgumā politiķis, ko Latvijā tur aizdomās specdienesti par noklausīšanās iekārtu, kas viņam uzdāvināta kā suvenīrs, mierināja: "Agri vai vēlu mēs šo vadību pārdzīvosim."

"Ne to vien esam Latvijā pārdzīvojuši," konstatēja Ušakovs.

21
Tagi:
vakcinācija, tirdzniecība, veikals, Nils Ušakovs
Pēc temata
Ārsti iesaka Latvijai turpināt vakcināciju ar AstraZeneca preparātu
Pat nemēģiniet: ko neielaidīs dzīvajā rindā vakcinācijas centros Rīgā
Kāpēc vakcinācija ES — tas ir panākumu stāsts
Bīstams precedents: Cilvēktiesību tiesa atzīst, ka piespiedu vakcinācija ir likumīga
Jurijs Gagarins, foto no arhīva

"Noāvās un iekāpa kuģī": Gagarina lidojums atmiņās

0
Pirms 60 gadiem Kazahstānas stepēs nevienam nezināmā slepenā poligonā visi komandcentrā esošie aizturēja elpu: viņi klausījās Jurija Gagarina sarunas ar vadību.

Stundu un četrdesmit septiņas minūtes vēlāk kosmonauts piezemējās netālu no Smelovkas ciema Saratovas apgabalā. Marija Semjonova portālā RIA Novosti apkopoja laikabiedru atmiņas par vēsturisko dienu.

"Bet blakustelpā – 15 kareivji"

1955. gadā mazā, Kazahstānas stepēs iegrimušajā Tjuratamas stacijā parādījās celtnieki. Dažus gadus vēlāk te slējās  Ļeņinskas ciems, kas vēlāk pārvērtās par pilsētu, ko pēc 1996. gada nosauca par Baikonuru.

Te parādījās pirmais kosmodroms pasaulē, no kura 1961. gada 12. aprīlī startēja "Vostok 1".

"Pilsētas kā tādas nebija. Štābs, kinoteātris un ēdnīca – barakās. Vienīgā akmens ēka – kazarma karavīriem. To iedēvēja par Kazanskas staciju – tur valdīja tāda pati šaurība. Viss bija slepens, pilsētu iejoza dzeloņstieples," stāstīja inženieris-izmēģinātājs Anatolijs Koreškovs, kurš poligonā strādāja no 1957. gada.

Baikonura veterāns Viktors Kuļepetovs atceras, ka pa pilsētu nevarēja iziet ar fotoaparātu. Fotografēt varēja tikai mājās, ģimenes svētkos. Viktors netālu no poligona dzīvoja kopš 10 gadu vecuma, kad viņa tēvs atveda šurp ģimeni no Novgorordas apgabala.

"Vienā istabā – piecpadsmit kareivji, otrā, mazākā – mēs: trīs bērni un vecāki. Jaunākā māsa bija pavisam maza. Dzīve nebija vienkārša, pat bez ledusskapjiem. Celtnieki rada bedres upes krastā, ielādēja ledu, noklāja ar niedrēm vai zāģu skaidām un visu glabāja tur," atcerējās Kuļepetovs.

Pirms Gagarina

Anatolijs Koreškovs turpina: 1957. gada sākumā poligonā ieradās izmēģinātāji, izvērsa virszemes iekārtas. Pavasarī pa dzelzceļu atveda pirmo starpkontinentālo ballistisko raķeti R-7 (uz tās pamata radīja nesējraķeti "Vostok").

Maijā bija pirmais starts, neveiksmīgs, izcēlās ugunsgrēks, raķete nokrita. Koreškovs piedalījās arī nākamajā – jau sekmīgajā startā augustā, un pirmā Zemes mākslīgā pavadoņa izvešanā.

"Labi atceros dienu, kad izdzirdu: gatavojas cilvēka starts kosmosā. 1960. gada janvārī atveda kuģi, un pēc tā konstrukcijas un gabarītiem mēs visu sapratām. Pirmkārt, tam bija bremžu dzinēji, tātad plānota atgriešanās uz Zemes. Otrkārt, iekšā strādāja termiskās regulēšanas sistēma, kas uzturēja 20 grādu temperatūru. Slēdzieni vienkārši. Pirmie mēģinājumi bija neveiksmīgi. 1960. gadā palaidām četrus kuģus ar suņiem. Tos mēs saucām par "četrkājainajām ekipāžām". Sekmīgs bija tikai viens, jūs noteikti zināt: atgriezās Belka un Strelka. Tādos apstākļos bija pāragri sūtīt cilvēku," atzīmēja bijušais inženieris-izmēģinātājs.

Jūlijā 19 sekundes pēc starta nesējraķetes sprādzienā 19 sekundes pēc starta gāja bojā suņi Ļisička un Čaika, decembrī uz Zemes neatgriezās Pčolka un Muška, dažas nedēļas vēlāk orbītā neizgāja vēl viens kuģis, tomēr suņi šoreiz izdzīvoja.

"Ieslēdzām pauzi. Bet martā ziņoja par cilvēka startu. Poligonā nogādāja raķeti, kuģi ar krēslu. Palaida sekmīgi, pēc tam ieradās vēl viena tāda pati un kosmonautu vienība. No nākamā lidojuma bija atkarīgs, vai var sūtīt cilvēku. Viss bija kārtībā."

"Tāpēc jau Koroļovs viņu izvēlējās"

Ar pirmo kosmonautu komandu inženieri neko daudz netikās – katram savs darbs.

"Vienu epizodi gan varu pastāstīt: to redzēju savām acīm. Kad kosmonauti ieradās poligonā, Koroļovs ar viņiem īsumā aprunājās, pēc tam lūdza visus apskatīt kuģi, to, kas var kļūt par viņu nākamajām "mājām". Un viņi kāpj iekšā viens pēc otra, nekādas emocijas neizrāda.

Bet Jurijs Gagarins pie trepēm noāvās un tikai pēc tam iekāpa kuģi, demonstrēdams cieņu. Koroļovs nevarēja tam nepievērst uzmanību. Viņam tas patika. Varbūt tāpēc viņš viņu izvēlējās," sprieda Koreškovs.

Gagarina līdera vieta bija labi zināma jau janvārī, kad seši kandidāti kārtoja kuģa vadības un teorijas eksāmenu. Galu galā secība bija sekojoša: Gagarins, Titovs, Ņeļubovs, Nikolajevs, Bikovskis, Popovičs.

"Slikta zīme"

Starts 12. aprīlī noritēja mierīgi. "Dīvaini, taču par kuģi nebija gandrīz nekādu piezīmju: citreiz to bija simtiem, un mēs labojām, mainījām iekārtas, bet šoreiz uz Zemes neko neatrada – īsts brīnums. Tikai, kad pirms starta aizvēra lūku, nenostrādāja kontakts. Mums bija kaut kāda priekšnojauta, ka tā ir slikta zīme, ka tik lidojumā nekas nenotiktu. Patiešām, tā arī iznāca," atceras Koreškovs.

Gagarins uzsauca savu slaveno "Braucam". Toreiz Koreškovam šķita, ka izskanēja svinīgi, bet vēlāk ierakstā intonācija bija pazudusi.

"Vispirms atgadījās radiovadības sistēmas kļūme, lai arī gatavošanās laikā viss bija normāli. Lampu tehnika, laikam vibrācija izsita no ierindas," viņš skaidroja. Radiovadības sistēmas vajadzēja atslēgt trešās pakāpes dzinēju, taču to veica dublējošais mehānisms.

"Galu galā kuģis uzņēma ātrumu vairāk nekā bija vajadzīgs un nonāca augstāk nekā bija plānots. Tātad arī nepiezemējās tur, kur to gaidīja."

Augstumu aprēķināja tā, lai kosmonauts izdzīvotu pat bremžu dzinēja disfunkcijas apstākļos – pēc 7-10 dienām kuģis pats pamestu orbītu. "Nav zināms, kur tas nosēstos. Ja okeānā, tas būtu kaps. Pats galvenais – gaisa pietika desmit dienām, bet tik augstā orbītā vajadzētu riņķot 20. Gagarinam pietrūktu skābekļa. Par laimi, bremžu dzinējs iedarbojās laikus un sekmīgi," turpināja Koreškovs.

Un tad notika galvenais incidents: kad nolaižamais aparāts atdalījās no iekārtu-dzinēju nodalījuma, savienojošais kabelis neatvienojās.

"Abas kuģa daļas turpināja lidojumu savstarpēji sasaistītas, kūleņodamas. Tās varēja sadurties, turklāt nebija iespējams katapultēties: pirmkārt, šim nolūkam vajadzīgs atvienošanās signāls, otrkārt, pat ja būtu izdevies, Gagarins būtu nosities pret kuģi vai stropes būtu samudžinājušās. Taču atmosfēras blīvajos slāņos kabelis sadega. Par iepriekšējām briesmām Gagarins varēja nezināt, par šo viņš noteikti bija lietas kursā. Lidoja tā veselas desmit minūtes. Ziņoja: "Neatdalās, vēl aizvien neatdalās." Uz Zemes nesaprata, kas par lietu, palīdzēt nespēja."

"Dzimis laimes krekliņā"

Starta laikā ar Gagarinu sazinājās pa UĪV kanālu. Pārrunas dzirdēja visi komandcentrā. "Bija jūtams, ka Koroļovs uztraucās, bet Gagarins runāja vienmērīgi, it kā sēdētu trenažierī. Tas mūs pārsteidza. Koroļovs nekļūdījās, izvēloties viņu pirmo. Komandcentrā valdīja nāves klusums. Tikai ar grūtībām varēja aptvert, ka raķetē ir cilvēks. Man radās asociācija ar japāņu torpēdām, ko kamikadze kara laikā vērsa pret amerikāņu kuģiem. Cilvēki apzināti gāja nāvē, lai tik sasniegtu mērķi.

Par to, ka Gagarins sekmīgi piezemējies, inženieris uzzināja kopā ar visu valsti – pa radio.

"Trāpījās uzartā laukā, nosēšanās bija mīksta. Līdzās ciems. Palūdza piezvanīt, un viņam pakaļ apgabala komiteja nosūtīja mašīnu. Viņš nosēdās pie Engelsas, bet gaidīja viņu Kazahstānā, Žezkazgana rajonā. Tur nākamos kuģus gaidīja glābēju komanda. Bet viņš bija pirmais un likteņa varā. Taču viņam paveicās, kā laimes krekliņā dzimis," saka Koreškovs.

"Labi, ka ne karš"

Vietējie par cilvēka startu kosmosā neko nezināja.

"12. aprīlī pa skaļruņiem ziņoja: "Tiks noradīts svarīgs valdības paziņojums." Laiks bija smags, dzīve – ienaidnieku lokā. Es nodomāju: "Nedod Dievs, karš," atcerējās Viktors Kuļepetovs. 1961. gadā viņam bija 14 gadi, viņš bija skolā, un šajā brīdī visu PSRS aplidoja ziņa par Gagarina lidojumu.

"Sākās tādas gaviles! Literatūras stundā skolotāja, varbūt pēc savas iniciatīvas, varbūt – pēc vadības lūguma, ieteica: "Bērni, iegaumēsim, kā mēs pavadījām šo dienu." Neparasts notikums. Mēs, pusaudži, to jutām."

Kosmonauti, arī Gagarins tikās ar skolēniem. "Redzēju viņu burtiski soļa attālumā. Šī tikšanās uz visiem laikiem iespiedusies man atmiņā. Viņš mani pārsteidza. Domāju, Gagarins ir īsts spēkavīrs, bet viņš bija parasts cilvēks, smaidīja, interesanti stāstīja. Mēs, zēni, vērīgi sekojām kosmonautiem: pilsētā bija "nulles kvartāls", kur viņus izmitināja. Mēs katru vērtējām pa savam: šitais ir labs, bērnus nedzenā, šitie – stingrāki. Gagarins nedzenāja. Viņš bija atklāts cilvēks, nebija skarbs," atcerējās Kuļepetovs. Tāpat kā viņa tēvs, arī viņš strādāja kosmodromā, piedalījās starpplanētu stacijas "Luna 16" un orbitālās stacijas "Saļut 1" palaišanā. Viņa dzīvi noteica 12. aprīļa rītā gūtie iespaidi. "Tas bija romantisks periods, kad rakstīja dziesmas, dzeju, grāmatas par kosmosu. 12. aprīlī es iegāju skolas bibliotēkā: "Dodiet grāmatu par lidojumiem!" – "Še, ņem, Žils Verns "No lielgabala uz Mēnesi". Bet es tak jau zināju, ka no lielgabala nelido. Mūs visus kosmosā pasauca Gagarins."

Inženieris-izmēģinātājs Anatolijs Koreškovs atzīst: lai arī viņš piedalījies grandiozās kosmiskajās programmās, viņa darbā, tāpat kā dzīvē pats spilgtākais notikums bija Jurija Gagarina lidojums.
0
Tagi:
Jurijs Gagarins, kosmoss