SS leģionāru gājiens Rīgā, foto no arhīva

Nacionālisti izrēķinās ar visiem krieviem: vēsturnieks par PSRS pārlieko humānismu

101
(atjaunots 22:40 10.02.2021)
Kāpēc nacionālisms Latvijā iedegas aizvien lielākās liesmās? Kāpēc valdība atļaujas padarīt par necilvēkiem padomju karavīrus, bez kuriem Latvija būtu vienkārši pazudusi no zemes virsmas? Vēsturnieks Vlads Bogovs uzskata, ka atklājis iemeslu.

RĪGA, 11. februāris — Sputnik, Jevgēņijs Ļeškovskis. Daudzi Latvijā nevar saprast, no kurienes cēlušies visas tās neonacistiskās pabiras ar 16. marta gājieniem un politiķu izteikumiem par vēstures atklātu sakropļošanu par labu Trešajam reiham, izrēķināšanos ar Sarkanās armijas veterāniem, centieniem nojaukt Uzvaras pieminekli, Salaspils memoriāla zaimošanu.

Vidēja gadagājuma cilvēki un – vēl vairāk – sirmgalvji patiešām nesaprot, kāpēc gadu desmitos pēc kara beigām padomju vara it kā ar nodomu neatsauca atmiņā tūkstošiem nacistu līdzskrējēju, kuri kalpoja hitleriskajai Vācijai, aizmirsa arī "mežabrāļu" bandītiskās vienības, kas atklāti nodarbojas ar terorismu miera laikā. Pie kā tas viss novedis tagad, kad visa pasaule atceras Lielās Uzvaras 75. gadadienu?

Lai arī Latvijas valsts arhīvā vēl joprojām ir papilnam informācijas, dati par hitleriskajiem bendēm. Ja ir vēlēšanās, visu var atrast un publicēt Trešā reiha pusē karojušo latviešu vārdus un uzvārdus. Kāpēc padomju gados viņus aizmirsa?
Intervijā Sputnik Latvija korespondentam vēsturnieks Vlads Bogovs pastāstīja, kāpēc tā un minēja faktus.

Izrēķinās

"Jā, viena versija pauž, ka tagad latviešu nacionālisti izrēķinās ar visiem krieviem, jo, pēc daudzu domām, Lielajā Tēvijas karā uzvarējusi "nepareizā puse". Tomēr atzīsim godīgi: ja būtu uzvarējusi "tā puse", mēs Latvijā "bavāru alu nedzertu" un, visticamāk, arī mūsu nebūtu. Tomēr priecē, ka Latvijā gandrīz pusei iedzīvotāju 9. maijs ir svētki un viņi nešaubās, ka krievu karavīrs ir uzvarētājs, nevis okupants," pastāstīja vēsturnieks.

Viņš apstiprināja, ka padomju gados patiešām centās lieku reizi nepieminēt leģionārus un "mežabrāļus", lai nepazemotu brālīgo latviešu tautu. Retumis nacistu līdzskrējēju tēmu pacilāja kinematogrāfs, piemēram, filmās "Es visu atceros, Ričard", "Ilgais ceļš kāpās".

Daudziem Latvijā patiešām nekas nebija zināms ne par latviešu leģionāriem, ne par "mežabrāļiem" vai bija piemirsuši šo vēstures lapu, līdz nāca 90. gadi. Tas, kas sākās pēc tam, daudziem radīja šoku. Cilvēki patiešām nesaprot: kā tā, kāpēc Latvijā kādam šķiet, ka padomju karavīrs nav uzvarētājs.

Bogovs uzsvēra, ka vāciešu pusē bija liels skaits latviešu, tomēr nekādi ne trešā daļa iedzīvotāju. Piemēram, SS 15. latviešu divīzijas rindās bija līdz 15 tūkstoši kareivju, apmēram tikpat – 19. divīzijas sastāvā, kas piedalījās arī nežēlīgajās operācijās Krievijas un Baltkrievijas teritorijā. Saskaņā ar dažādiem datiem, Trešajā reihā dienēja no 100 līdz 145 tūkstoši Latvijas iedzīvotāju. Arī "mežabrāļu" bandās, kas "vienkārši karoja" vācu vienībās, taču soda operācijās nepiedalījās, bija tūkstošiem savas tautas nodevēju.

Likvidēja, tikai ne visus

Vēsturnieks pastāstīja, ka jau no 1944. gada jūlija atbrīvotajā Latvijas teritorijā jau strādāja organizācijas "Smerš" (Смерть шпионам!") kopā ar Ārkārtējo republikānisku komisiju: organizēja teritorijas attīrīšanas operācijas un noķēra lielu skaitu nacistu līdzskrējēju, sastādīja noziedznieku sarakstus. 

Daudzi viņu vidū tika notiesāti, izsūtīti no Latvijas un izmitināti dažādās nometnēs PSRS, piemēram, celtniecības un atjaunošanas darbos. Daudzi, kas karoja Vācijas pusē, izmantoja pēckara haosu un aizbēga uz Rietumiem.

1944. gada oktobrī, neilgi pirms Rīgas atbrīvošanas vācieši saformēja pagrīdnieku kustību. Viena no lielākajām cīņai Sarkanās armijas aizmugurē bija izveidota latviešu ģenerāļa Jāņa Kureļa grupa. Operācija izgāzās, tomēr neveiksme vāciešus nesamulsināja, un viņi turpināja gatavot citas vienības. Tām gatavoja slēptuves ar ieročiem un sprāgstvielām, veidoja aģentu tīklu, Sarkanās armijas aizmugurē izsēdināja diversantus, trenēja instruktorus un bandītu grupu komandierus.

Bruņoto vienību vadītāji bija gan vācu instruktori, gan nacionālo armiju bijušie oficieri. Sākumā grupu ideoloģiskais mērķis bija cīņa ar padomju režīmu un Baltijas valstu neatkarības atzīšana.

Pēc 1946. gada bija cerības uz Rietumu sabiedroto, piemēram, ASV un Lielbritānijas palīdzību un atbalstu. Bandu likvidācijas operācijām bieži tika piesaistītas Sarkanās armijas vienības un NKVD spēki. Nelielu organizāciju neitralizācijai izveidoja operatīvās grupas ar valsts drošības iestāžu darbiniekiem priekšgalā.

1944. gadā nacisti izveda uz Vāciju visus 15. divīzijas karavīrus – atpūtai Pomerānijā, bet 19. divīziju, kas padevās 1945. gada maijā (viņi nokļuva ielenkumā Kurzemes katlā), pēc filtrēšanas deportēja no Latvijas un izmitināja PSRS, taču jau 1946. gadā atgrieza Latvijā – atjaunot republikas tautsaimniecību. Leģenda vēsta, ka par notiesātajiem aizlūdzis pats Latvijas PSR Ministru padomes (Tautas komisāru padomes) priekšsēdētājs Vilis Lācis, jo redzējis, ka republikā vienkārši nav cilvēku saimniecības atjaunošanai.

Humānisma augļi

Piemēram, Vācijā, Nīderlandē, Francijā un citās valstīs notika denacifikācijas process – gandrīz visus kolaboracionistus tiesāja un sodīja, bet PSRS viss bija citādi. Galu galā atsevišķās republikās, it īpaši Baltijā zēla nacionālisma perēkļi, un 90. gados līdz ar robežu atvēršanu Latvijā atgriezās ari tie, kas 1944.-45. gg. bēga prom kopā ar vāciešiem.

"Kopš tā laika iededzies nacionālisms un liesmo aizvien stiprāk. Šodien pat aizlieguši Sarkanās armijas veterāniem nēsāt formu, aiziet burtiski līdz tam, ka padomju karavīrs un krievu cilvēks kā tāds tiek padarīts par necilvēku – gan Polijā, gan Latvijā, Lietuvā un Igaunijā. Varbūt pienācis laiks atzīt, ka 40. gadu humānisms Latvijas tautai nav nācis par labu," lauzīja galvu Bogovs.

Vēsturnieks atzīmēja: ja nacionālistu tēmēklī nonākuši mūsu veterāni, iespējams, ir jēga celt augšā arhīvu dokumentus un sakt vārdā tos, ko padomju vara faktiski apžēloja? Nevar tak celt troksni tikai ap "KGB maisiem" – tie "maisi" tagad varētu būt daudz interesantāki.

"Latvija Uzvaras 75. gadadienai tuvojas ar iesīkstējušu nacionālismu. Varasvīri centīsies datumu vispār neievērot, lai arī gandrīz pusei valsts iedzīvotāju, arī man viņu vidū, 9. maijs ir īsti svētki un mēs visi būsim pie Uzvaras pieminekļa," noslēgumā piebilda Bogovs.
101
Tagi:
krievvalodīgie, PSRS, nacionālisms, Latvija
Pēc temata
Vai jaunās varas laikos Rīga svinēs Uzvaras dienu un kur 16. martā ies leģionāri
Vairāk nekā puse Latvijas iedzīvotāju uzskata, ka SS latviešu leģionāri ir jāgodina
Bijušais Latvijas premjers: leģionāri drīz aizies no dzīves, un 16. marts tiks aizmirsts
Latvija radījusi draudus SS leģionāru gājienam: Lindermans par latviešu rusofobijas cenu
Nacisma sakāves dienā oficiālā Latvija pagodināja Lestenē kritušo SS leģionāru piemiņu
23. februārī Jēkabpilī noticis skandalozs vandālisma akts.

Pieminekli neviens vairs neieraudzīs: nopratinātais nacionālpatriots sniedza interviju

6
(atjaunots 16:22 02.03.2021)
Viens no nopratinātajiem sakarā ar lielgabala zādzību un pieminekļa apgānīšanu Jēkabpilī paziņoja, ka "viss ir zem kontroles" un pieminekli vairs neviens neieraudzīs.

RĪGA, 2. marts — Sputnik. 23. februārī Jēkabpilī noticis skandalozs vandālisma akts. Nezināmi ļaundari sagrāvuši padomju memoriālu karavīru apbedījuma vietā. Tika nozagts lielgabals, kas rotāja memoriālu. Policijas izmeklēšana pagaidām panākumiem nevainagojās - nolaupīto lielgabalu atrast neizdevies. Tāpat nav ziņu par iespējamo vandāļu aizturēšanu, raksta nra.lv.

Taču baumas par to, ka sakarā ar lielgabala zādzību policijas redzeslokā nonākušais vietējais nacionālpatriots izrādījās patiesas. Neskatoties uz policijas izmeklēšanu, "varonis" uzdrošinājās pat sniegt nelielu interviju slavenajai latviešu publicistei Elitai Veidemanei, kura iepriekš neslēpa savu sajūsmu par lielgabala zādzību un cerēja, ka tas jau guļ Daugavas dibenā.

Gundars Kalve, Jēkabpils Latviešu biedrības valdes loceklis, savulaik – Jēkabpils domes priekšsēdētājs no Nacionālās apvienības (2013.–2014.), viens no partijas "Visu Latvijai!" dibinātājiem, lauksaimnieks un patriots, uzskaita sava sarunbiedra regālijas Elita Veidemane. Savas lauksaimniecības zemes viņš nostalģiski nosauca "Abrene". "Lai Abrene man katrā mirklī ir sasniedzama," skaidro nacionālpatriots.

Savu tiešu iesaisti notikušajā publikācijas varonis neatzīst, taču Elita Veidemane atsaucas uz kādām puspatiesībām, ko viņa atradusi " krieviskajos portālos". Tāpēc kļūst skaidrs, ka Gundars Kalve nav gluži pēdējais cilvēks, kurš kaut ko zina par pazudušā pieminekļa likteni.

" Vai tā ir taisnība, ko krievu portāli raksta?" jautā Kalvi Veidemane, un stāsta nacionālpatriotam par to, ka "lielgabals tika atrasts pie latviešu nacionālista". "Vai šis latviešu nacionālists esot jūs. Ar savu traktoru norāvāt to krāmu no pjedestāla?"

"Tas mēsls ir aizvests, un tas vairs nekad neatradīsies mūsu pilsētā. Bet vai tas bija mans traktors - to es tā neapgalvotu," izvairīgi atbild Kalve.

Taču Elita Veidemane cenšas panākt skaidrību un jautā tieši, vai Kalve to izdarījis pats. Publikācijas varonis noliedz savu tiešo līdzdalību šajā vandālisma aktā, bet saka, "es visu zinu, viss ir zem kontroles". Tāpat viņš apliecina, ka viņu nopratināja policijas darbinieki.

Vai meklēt Daugavā?

Latviešu publiciste painteresējas par nozagtā lielgabala likteni, precīzāk viņu interesē nianse, vai tā ir patiesība, ka lielgabals jau esot Latvijas policijas rīcībā

"Nē, protams. Tie ir meli," atbild Gundars Kalve.

"Ceru, ka jūs izmetāt to lūzni Daugavā?", precizē Veidemane.

"To "pieminekli" neviens un nekad vairs neieraudzīs. Tas gan varētu būt Daugavas piesārņojums, bet jādomā, ka Daugaviņa - māmuliņa piedos. Tas ir tāpat kā Melnais bruņinieks savulaik tika iemests Daugavā" atkal izvairīgi paziņo nacionālpatriots.

Uz turpmākajiem precizējošajiem žurnālistes jautājumiem telefona intervijas varonis izvairās sniegt atbildes, skaidrojot, ka tālrunim ir ausis un acis, bet sola daudz ko izstāstīt personīgi, piebilstot, ka atbrauks uz Rīgu jau 16. martā.

Intervijas beigās Elita Veidemane atkal nevar noslēpt savu satraukumu par nolaupītā lielgabala atgriešanos Jēkabpilī. Taču sarunbiedrs mierina viņu, ka tie ir meli un lielgabals vairs nekad tur neparādīsies.

"Nē, nekā tamlīdzīga. Tas tur neatradīsies vairs nekad. Tā ir melīga informācija. Pat ja hipotētiski kāds varētu pieņemt tādu variantu... Mēs tomēr dzīvojam neatkarīgā valstī, un saskaņošanai jābūt, lai arī kādu pieminekli kāds vēlētos likt. Vēlreiz tur novietot kaut ko ar okupantiem saistītu - nu, tur jābūt plānprātīgiem, lai kaut ko tādu akceptētu. Ja vajadzēs, tad arī nākamais "piemineklis" tiks novākts," sola Gundars Kalve.

Atgādinām, ka 23. februārī Jēkabpilī pazudis lielgabals no pieminekļa karavīru brāļu kapos. Kāds to naktī demontēja un aizveda nezināmā virzienā.

Jēkabpils policija meklē incidenta lieciniekus, taču nav skaidrs, vai ierosināta krimināllieta. Gadījums ir skandalozs, jo pieminekli aizsargā 1994. gadā parakstītais Krievijas un Latvijas valdību līgums. Tā 13. pants uzdod Latvijai nodrošināt šādu memoriālo būvju un apbedījumu kopšanu un labiekārtošanu, kā arī saglabāšanu.

Krievijas vēstniecība Rīgā nosūtīja Latvijas Ārlietu ministrijai protesta notu sakarā ar vandālisma aktu attiecībā uz padomju pieminekli Jēkabpilī, paziņoja Krievijas Ārlietu ministrijas oficiālā pārstāve Marija Zaharova.

6
Tagi:
piemineklis
Pēc temata
Aleksandrs Bastrikins: acīmredzot, neonacisms un revanšisms Eiropu nebiedē
Latvijā vajā Saeimas deputātu Dombravu: viņš stāsta par desmitiem izskanējušu draudu
Aleksejs Šaripovs: nacionālā politika – strupceļš Latvijas attīstībā
Nacionālisti izrēķinās ar visiem krieviem: vēsturnieks par PSRS pārlieko humānismu
Finanšu aprēķini

CSP: 2020. gadā vidējā alga pieauga par vairāk nekā 6 procentiem

4
(atjaunots 16:12 02.03.2021)
Speciālisti norāda, ka arī šajā aspektā neiztika bez koronavīrusa epidēmijas un ar to saistīto ierobežojumu ietekmes.

RĪGA, 2. marts — Sputnik. Pēc Centrālās statistikas pārvaldes (CSP) datiem, 2020. gadā vidējā bruto darba samaksa par pilnas slodzes darbu Latvijā bija 1143 eiro. Tiek atzīmēts, ka šis rādītājs ir par 6,2 procentiem jeb 66 eiro augstāks, nekā 2019. gadā, raksta Press.lv.

2020. gadā vidējā alga pēc nodokļu atskaitīšanas bija 841 eiro, bet, ņemot vērā inflāciju, reālais pieaugums bija 5,9%.

Speciālisti norāda, ka koronavīrusa pandēmija veikusi savas korekcijas arī šajā dzīves aspektā. Piemēram, epidēmijas laikā pilnas slodzes darba ņēmēju skaits samazinājās par 3,9% jeb 29 300 cilvēku. Radītāju pieaugumu ietekmēja arī algu fonda izaugsme, tas bija vairāk nekā 200 miljoni eiro. Tomēr ir arī zaudējumu nesošas nozares, kurās bija novērots visvērienīgākais štata samazinājums, piemēram, transporta un viesnīcu, kā arī izklaides un sabiedriskās ēdināšanas nozare.

2020. gadā vidējā darba samaksa mēnesī par pilnas slodzes darbu bija lielāka par vidējo valstī septiņās nozarēs: finanšu un apdrošināšanas sektorā - 2161 eiro (+3,8% gadā), informācijas un komunikācijas pakalpojumu jomā - 1866 euro (+7,8%), enerģētikā - 1413 eiro (+3,4%), valsts pārvaldē - 1371 euro (4,6 procenti), profesionālo, zinātnisko un tehnisko pakalpojumu jomā - 1353 euro (+11,1 euro), ieguves rūpniecībā un karjeru izstrādē - 1289 eiro (+9,7 euro), veselības un sociālās aprūpes nozarē - 1211 eiro (+9,7 euro).

Zemākā vidējā darba alga bija tūristu un sabiedriskās ēdināšanas jomā – 726 eiro (-5,3% gadā).

Latvijas reģionu vidū mēneša vidējā bruto alga 2020. gadā, salīdzinot ar 2019. gadu, visvairāk pieaugusi Rīgas reģionā (+7,8%), Zemgalē (5,3%) un Latgalē (5,5 procenti).

Rīgā vidējā bruto alga pērn joprojām bija visaugstākā - 1276 eiro par pilnas slodzes darbu, bet Latgalē - viszemākā, šeit tā bija 793 eiro jeb 62% no vidējās darba algas Rīgā.

4
Tagi:
alga, CSP
Pēc temata
Ne šis, ne tas: minimālā alga ir pacelta, tomēr joprojām ir šausmīgi maza
Prēmija par pandēmiju: Covid-19 kā zelta lietus līst pār ierēdņiem
Latvija slīgst nabadzībā: ES gaidāmas tikai nodevas un nekādu dotāciju
Minimālās algas Eiropas Savienībā: kurā vietā ierindojas Latvija