"No mums plēš lielas summas": Bolt un Wolt izputina ēdināšanas uzņēmumus Rīgā
(atjaunots 09:09 26.11.2020)
Restorānu īpašnieki sit trauksmes zvanu – nepilna sabiedriskās ēdināšanas iestāžu slēgšana ārkārtējās situācijas laikā neglābj no izputēšanas. Lielu daļu apgrozījuma "noplēš" ēdiena piegādes kompānijas.RĪGA, 26. novembris – Sputnik. Ārkārtējās situācijas režīms Latvijā, kura dēļ kafejnīcas un restorāni nedrīkst pieņemt apmeklētājus, stipri cērt ienākumus, neraugoties uz to, ka ēdināšanas iestādēm ir tiesības pārdot ēdienu līdzņemšanai. Tikmēr piegādes kompānijas plaukst un vairojas, vēsta BВ.lv.
Iestāžu īpašnieki sūdzas par katastrofālu apgrozījumu kritumu. Piemēram, Rīgas restorāna Riviera līdzīpašnieks Eduards Jakuševskis pastāstīja, ka informācija par restorānu apgrozījuma kritumu par 30% "ir pilnīgi nepatiesa". Viss ir krietni sliktāk.
©
Sputnik / Владимир Астапкович
Jakuševskis skaidro, ka ar ienākumiem, kuri sastāda 500-700 eiro dienā, teju pietiek, lai neslēgtu uzņēmumu. Komunālo pakalpojumu un īres apmaksai, kā arī darbinieku algu izmaksai ar to nepietiek.
Kādēļ tā iznāk, paskaidroja itāļu restorāna Casa Nostra vadības pārstāve Sandra Kļaviņa. Viņa paziņoja, ka restorāna apgrozījums krities vairāk nekā par 60%. Lai gan ēdiena tirdzniecība līdzņemšanai ir pieaugusi par 20%. Segu uz savu pusi velk ēdienu piegādes servisi.
Kļaviņa pastāstīja, ka daudzi cilvēki paši pasūta ēdienu pa telefonu un pēc tam paši atnāk tam pakaļ. Taču ir daudz arī to, kas izmanto ēdienu piegādes kompānijas – Bolt un Wolt. Uz piegāžu veiksmes viļņa attīstās arī Latvijas kompānija QWQER.
"Viņi no mums plēš lielas summas. Wolt ņem 30%, Bolt ņem 25% no bruto summas," uzsvēra Kļaviņa.
Atgādināsim, ka augustā rīdziniece rakstīja "Sūdzību dēlim" par to, ka kurjeri, kuri piegādā ēdienu Latvijas galvaspilsētā, nezina latviešu valodu, un tāpēc ar viņiem nav iespējams normāli vienoties – rodas neērtības precizējot adresi. Taču, spriežot pēc visa, Rīgas iedzīvotāji tomēr atraduši veidu kā vienoties, un kurjeru firmas plaukst, kamēr restorāni tiek novājināti.
Valdības lēmums par ārkārtējās situācijas režīmu, kas tika ieviests 9. novembrī, paredz, ka vismaz uz četrām nedēļām Latvijā ir aizliegts sniegt izklaides pakalpojumus bāros, nakts klubos, akvaparkos, saunās, slidotavās, spēļu zālēs, bērnu svinību vietās, izklaides centros, batutu parkos, bērnu spēļu istabās un bērnu pieskatīšanas istabās. Savukārt sabiedriskās ēdināšanas vietās ēdienu iespējams iegādāties tikai līdzņemšanai.
Šlesers: Latvijas parādus maksās mūsu mazbērni
(atjaunots 15:55 10.04.2021)
Patlaban Latvijas valsts parāds sasniedzis 14 miljardus eiro, un šo naudu vajadzēs atstrādāt nākamajām paaudzēm, apliecina Ainārs Šlesers.RĪGA, 10. aprīlis — Sputnik. Par visām darbībām, kas novedušas pie kaitējuma valstij, Latvijā atbild atsevišķi ierēdņi, nevis Krišjāņa Kariņa valdība, konstatēja bijušais satiksmes ministrs, uzņēmējs Ainārs Šlesers radio Baltkom ēterā.
Marta beigās Latvijas Ģenerālprokuratūra iepriekš ierosinātās krimināllietas ietvaros izvirzīja Šleseram apsūdzības par iespējamiem pārkāpumiem. Viņu tur aizdomās par krāpšanos un naudas atmazgāšanu, kā arī noziedzīgi iegūtu līdzekļu tālāko legalizāciju. Pēc tam uzņēmējs ziņoja, ka atgriežas politikā.
Sarunā ar radio Baltkom viņš komentēja lēmumu par sodu Veselības ministrijas ierēdņiem par lielu vakcīnas partiju piegādes izjaukšanu. Viņš konstatēja, ka valdība atkal izvairījusies no atbildības un iecēlusi vainīgos.
Šlesers uzsvēra: cilvēkiem ir apnicis vērot, kas notiek valstī, kā mūsu valdība, pēc būtības ne par ko neatbild. Viņš atgādināja, kā atrasts par nepareizo vakcināciju vainīgais, atkal vainīgs ierēdnis. Bet kāpēc ministrs neatkāpjas no amata, kāpēc atlaiž ierēdni, kāpēc visa valdība neatkāpjas, taujāja uzņēmējs? Viņš uzskata: tā notiek, jo viņi paši baidās pat no ēnas un vainu uzveļ ierēdņiem, bet paši grib palikt malā. Pēc būtības, valsti vada ierēdņi, bet politiķu, kuri bīdītu uz priekšu ekonomiku un attīstītu valsti, gandrīz vairs nav, viņš teica.
Šlesers asi kritizēja valdības lēmumus ekonomikā. Pēc viņa vārdiem, patlaban Latvijas valsts parāds sasniedzis 14 miljardus eiro, un šo naudu vajadzēs atstrādāt nākamajām paaudzēm.
"Šodien valdība strādā uz parāda. Viņi ņem naudu un vienkārši tērē. Es nesaku, ka šodien nevajag investēt, nevajag atbalstīt bērnus… Bet viņi vispār nerunā par to, kā attīstīt biznesu, kā attīstīt ostas. Tagad valsts parāds valstī ir 14 miljardi eiro. Vai varat iedomāties? To nevarēs atdot tuvākajā laikā. Tas nozīmē, ka mūsu bērni, mazbērni un mazmazbērni dzīvos un maksās šo parādu," teica Šlesers.
Politiķis konstatēja, ka patlaban vairākums cilvēku ir neapmierināti ar to, kas notiek valstī, piemēram, transporta nozarē, kuras stāvokli Šlesers nežēlīgi kritizē.
"Paskatieties, kas notiek manā iemīļotajā transporta nozarē. Tā nekad nav bijis, ka uzņēmums "Latvijas dzelzceļš" būtu dotējams – 45 miljoni pērn, un tāda dotācija, saskaņā ar prognozēm turpināsies līdz 2025. gadam. 250 miljonus eiro iedeva airBaltic glābšanai, slēdza lidostu. Absolūti absurda situācija. Tagad starptautiskie pasažieri lido nevis caur Rīgu, bet gan uz Viļņu un Tallinu. It kā mazliet pavēra, bet zaudējumi pārsniegs 250 miljonus. Tātad, ja man kāds grib pārmest, ka es it kā tur kaut ko esmu sadarījis, attīstot lidostu, attīstot transporta un loģistikas sektoru un ekonomiku kopumā, tad šodien tur ir miljardiem lieli zaudējumi. Un tas saistīts ar mūsu valdību," teica Šlesers.
Savu atgriešanos politikā viņš skaidro ar to, ka Latvijai pienācis profesionāļu laiks.
"Es uzskatu, ka pienācis laiks, kad politķiem jābūt profesionāļiem, tādiem, kam zināma gan politika, gan bizness. Tieši tāpēc esmu pieņēmis lēmumu radīt komandu, kas piedalīsies nākamajās vēlēšanās, un esmu pārliecināts, ka lielākā daļa cilvēku mūs atbalstīs," teica Šlesers.
Valdība piešķirs tirdzniecības centru īpašniekiem 20 miljonus eiro
(atjaunots 08:46 10.04.2021)
Latvijas valdība piešķirs 20 miljonus eiro tirdzniecības centru īpašniekiem, kuri zaudē naudu, jo nevar iekasēt nomas naudu no dīkstāvē esošajiem veikaliem. Paši veikali no šīs summas nesaņems neko.RĪGA, 10. aprīlis — Sputnik, Dmitrijs Oļeiņikovs. Valdība pieņēmusi lēmumu atvēlēt 20 miljonus eiro pandēmijā cietušo lielo tirdzniecības centru atbalstam. Valsts palīdzība lielajam biznesam tiek vērtēta dažādi.
Iniciatīva par 20 miljonu eiro piešķiršanu tirdzniecības centriem tapa Ekonomikas ministrijā un MK to atbalstīja. Palīdzību nomas maksājumu atbalsta programmas ietvaros varēs saņemt tirdzniecības centri, kuru platība pārsniedz 7 tūkstošus kvadrātmetru – to darbība patlaban ir ierobežota. Atbalsta apjoms – 15 eiro par katru kvadrātmetru, izņemot autostāvvietas. Viens TC var pretendēt uz summu līdz 1,8 milj. eiro. Uz atbalstu var cerēt tirdzniecības centri, kuru kopējais nomas maksas nestais ienākums šī gada pirmo triju mēnešu laikā krities vairāk nekā par 30%, salīdzinājumā ar šo pašu periodu 2019. vai 2020. gadā.
No 7. aprīļa pret TC ieviesti salīdzinoši stingrāki ierobežojošie pasākumi. Atsevišķi stāvošioem veikaliem valdība ļauj strādāt, bet saglabāja aizliegumu lielajiem TC ar platību virs 7000 kvadrātmetriem, kuri apvieno 5 un vairāk veikalus.
Norvēģijas tirdzniecības kamera Latvijā vēstulē valdībai atzīmēja, ka tās lēmumi ietekmēs ārvalstu investīciju tālāku piesaisti, komerciālo telpu sektoru un visu Latvijas konkurētspēju reģionā. Vēstulē, ko parakstījis kameras valdes priekšsēdētājs Matīss Kukainis, tiek atbalstīts Latvijā strādājošo tirdzniecības centru aicinājums valdībai kompensēt ierobežojumu radītos zaudējumus.
Uzņēmēju pārstāvji uzsvēra, ka Norvēģija ir viens no lielākajiem ārvalstu investoriem Latvijā – ieguldījumu summa patlaban pārsniedz 350 miljonus eiro.
Vēstules autori apgalvo, ka minētie pasākumi ierobežo Satversmē paredzētās ārvalstu investoru tiesības uz savu īpašumu un nostāda tos nevienlīdzīgā stāvoklī ar citām tautsaimniecības nozarēm. Vēstule tika operatīvi nosūtīta pirms Ministru kabineta sēdes. Atgādināsim, ka iepriekš tirdzniecības centri nāca klajā ar informāciju par to, ka pandēmijas dēļ viņu kopējie nomas maksas nestie ienākumi sarukuši par 40 miljoniem eiro.
Izskatās, ka valdība pieņēmusi labu lēmumu – palīdzēt biznesam pandēmijas laikā, it īpaši lielajam ārvalstu biznesam, kam valstī labprāt palīdz visiem iespējamiem paņēmieniem. Tomēr uz šo atbalstu var paskatīties arī no otras puses.
©
Sputnik / Sergey Melkonov
Lūk, ko savā lapā Facebook raksta bijušais Rīgas domes deputāts Vjačeslavs Stepaņenko: "Labs piemērs nodokļu maksātāju naudas izzalgšanai Covid piesegā. Uzmanīgi izlasiet ziņu: samaksās nevis īrniekiem – tirdzniecības punktiem, kuru darbību valdība ar saviem liegumiem praktiski pilnībā paralizējusi uz pusgadu (viņi cieta īstus zaudējumus, cita starpā, arī tāpēc, ka tirdzniecības centru īpašnieki nomas maksu par slēgtajiem veikaliem viņiem nesamazināja). Nē!
"Labā valdība" no visu mūsu naudas samaksās 15 eiro par katru kvadrātmetru tirdzniecības centru ipašniekiem! Nevis kompensēs viņu zaudējumus, jo saviem nomniekiem izstādītos rēķinus tirdzniecības centru īpašniekiem nevajag anulēt un viņi to nedarīs (viņi žņaugs savus nomniekus, līdz viens otrs izputēs). Viņi tā vienkārši grūtā brīdī aiz labas sirds palīdzēs ar naudiņu. Jūs gribat zināt, kur ir loģika? Tā ir pavisam vienkārša – dabūt atalgojumu no desmit tirdzniecības centru konkrētajiem īpašniekiem ir vieglāk un ātrāk, nekā no tūkstošiem mazu un daudzveidīgu nomnieku (no viņiem noteikti neko nedabūs...)... Shēmas organizatori un viņu līdzinātāji valdībā – laipni lūgti uz melno kasi! Vienkāršie tirgotāji – slaukiet asaras!"
Kas un kāpēc provocē Krieviju ar runām par Ukrainas iekļaušanu NATO
(atjaunots 23:58 10.04.2021)
Pēc savas būtības Ukraina nav subjekts – tas ir objekts, par kuru notiek cīņa starp Krieviju un Rietumiem. Rietumi cenšas atņemt Krievijai tās teritorijas nozīmīgu daļu un sarīkot lielu ģeopolitisko robežu pārdali.Kara gaidu, proti, "Krievijas uzbrukuma" kurināšana Donbasā nav galvenā Kijevas provokācija. Daudz bīstamāks ir tas, ko otrdien teica Vladimirs Zeļenskis:
"Mēs tiecamies reformēt mūsu armiju un aizsardzības sektoru, bet ar vienām reformām nevar apturēt Krieviju. NATO ir vienīgais ceļš kara beigām Donbasā. NATO dalības rīcības plāns (DRP) kļūs par īstu signālu Krievijai."
To Ukrainas prezidents teica NATO ģenerālsekretāram Stoltenbergam, to viņš arī atkārtoja tajā pašā dienā sarunā ar Lielbritānijas un Kanādas premjeriem. Zeļenskis vēlas, lai DRP tiktu ierakstīti konkrēti integrācijas soļi un iestāšanās termiņi NATO, turklāt visai saspiesti. Viņa premjerministrs nesen teica, ka Ukraina var pievienoties aliansei (arī ES) piecu vai sešu gadu laikā. Alianses valstu publiska reakcija uz Zeļenska vārdiem bija prognozējama - Vašingtonā izskanēja vispārēji vārdi par to, ka viņi ir "par", bet lēmums jāpieņem visām NATO valstīm (tas ir "nē"), bet Berlīnē paziņoja: lai gan "Ukrainai ir tiesības brīvi izvēlēties savas politiskās vajadzības, bet turpmākie soļi pretī dalībai patlaban nav paredzēti".
Vai tad Zeļenskis tiešām tic, ka Ukrainu pieņems Ziemeļatlantijas aliansē? Jā, un tas ir spriedums Ukrainas eksistencei.
Jo Ukraina nevar būt NATO dalībvalsts. Jā, Ukrainas valsts, kas pēc PSRS sabrukuma izveidojās Krievijas vēsturiskajā teritorijā, vienkārši nevar būt Ziemeļatlantijas alianses daļa, ko radījuši anglosakši pēc Otrā pasaules kara konfrontācijai ar PSRS. Ukraiņu elite var to gribēt, daļa cilvēku (pat liela daļa) var tādu soli atbalstīt, bet tas nav iespējams un tā nebūs. Kāpēc? Jo NATO mērķis pēc būtības ir Krievijas apturēšana (vienalga, kādā veidā tā pastāv), bet Ukraina ir vēsturiskā Krievijas daļa.
Taču Ukrainu cenšas pārveidot par antiKrieviju, kāpēc tad tā nevarētu būt Krievijas pretinieku barā?
Pēc savas būtības Ukraina nav subjekts – tā ir objekts, par kuru notiek cīņa starp Krieviju un Rietumiem. Rietumi cenšas atņemt Krievijai tās teritorijas nozīmīgu daļu un sarīkot lielāko ģeopolitisko robežu pārdali, atstumt Krieviju uz austrumiem. Krievijai gan Ukrainas orientācija ir neapspriežams jautājums: valsts vienkārši nevar pieļaut tās zudumu – tā ir Krievijas valstiskuma sākotne un pamats. Pagaidu sadalījums divās valstīs (tā jau bijis vēsturē) ir pārvarams, bet atlantizācija, proti, Ukrainas iekļaušana svešā ģeopolitiskajā telpā, turklāt ne tikai eiropeiskajā (tas ir, Krievijai reizēm naidīga, reizēm vienkārši nedraudzīga), bet atlantiskajā (naidīga pēc savas būtības), Krievijai ir absolūti nepieņemama. Un krievu civilizācijai, kurā neapšaubāmi ietilpst arī mazkrievi, pat tie, ko patlaban Ukrainā uztver ukraiņu tautas formā.
Tātad jautājums par Ukrainas ģeopolitisko piederību pieder pie Krievijas un Rietumu attiecību jomas, turklāt Krievijai tas ir neapstrīdams, bet Rietumu nostāja nav tik principiāla. Ne vārdos, - patiesībā.
Vai Rietumi ir gatavi reālai cīņai ar Krieviju par Ukrainu? Nē, viņiem uz kārts liktas citas vērtības. Turklāt tas attiecas uz abām Rietumu daļām – gan anglosakšiem, gan eiropiešiem (proti, vāciešiem). Protams, gribētos ne tikai atdalīt Ukrainu no Krievijas uz visiem laikiem, bet arī pārvilināt Ukrainu savā nometnē, padarīt to par savas vēsturiskās telpas elementu, iekļaut savā ģeopolitiskā projekta robežās. Taču šim nolūkam Rietumiem nāksies ne tikai uzvarēt Krieviju (kas, starp citu, nav iespējams — taču tā jau ir atsevišķa raksta tēma), — būs jāizdara tālejoša vēsturiska izvēle.
Rietumiem būs jāizdara stratēģiska likme uz naidīgām attiecībām ar Krieviju, proti, uz to, ka sagrābjot Ukrainu, tie pārvērtīs Krieviju par atklāti naidīgu valsti. Ne tādu, kā to tagad tēlo informācijas karos, bet par reāli naidīgu. Krievi nekad nesamierināsies ar "krievu pilsētu mātes" zaudēšanu, tātad visa Rietumu it īpaši Eiropas turpmākā dzīve un ģeopolitiskās plānošanas stratēģija kopumā būs pakļauta šim vienkāršajam faktam. "Krievi vienmēr nāk pēc savas naudas. Un, kad viņi atnāks, neceriet uz jūsu parakstītājiem jezuītiskiem līgumiem, kas it kā jūs attaisno," Oto fon Bismarks to nekad nav teicis (tāpat kā frāzi "Krievijas varenību var sagraut, tikai atdalot Ukrainu"), toties kanclers ir uzrakstījis ļoti skaidri:
"Pat veiksmīgākais kara iznākums nekad nenovedīs pie Krievijas sabrukuma, kas turas uz miljoniem krievu grieķu konfesijas ticīgo. Viņi, pat starptautisko līgumu dēļ sadalīti, tikpat ātri atkal apvienosies gluži kā dzīvsudraba pilieni. Šī nesagraujama krievu nācijas valsts ir stipra ar savu klimatu, saviem mērogiem un savu pieticību, kā arī tāpēc, ka apzinās nepieciešamību pastāvīgi aizsargāt savas robežas. Šī valsts pat pēc pilnīgas sakāves būs mūsu pašu radīts, pretinieks kas atmaksāt."
Kurš Rietumos grib paspēlēties ar krievu revanšu? Kurš Rietumos tic reālai Ukrainas nolaupīšanai, tās atlantizācijai? Tikai pavisam naivi cilvēki, kuri nezina vēsturi, tie, kam nospļauties par Eiropu, tie, kas apzināti vēlas sarīdīt krievus un eiropiešus. Vai ir tādi atlantiskajā elitē? Protams, bet pat mūsdienu elites pamatmasa (ieskaitot stratēģiski domājošos analītiķus) saprot, cik bīstama avantūra ir Ukrainas atlantizācijas ideja. Bīstama pašai Eiropai jebkurā tās veidā — gan Eiropas Savienības, gan patstāvīgo valstu formātā.
Kopumā – pagaidām – veiksmīga vienotas Eiropas izbūve, protams, zināmā mērā ietekmējusi Eiropas elites realitātes sajūtu. Uzticīgie atlantisti patiešām noticējuši, ka viss atkarīgs vienīgi no vienoto Rietumu gribas un spēka, un var aizmirst vēsturiskās mācības un neņemt vērā kaimiņu civilizācijas. Pat atklājot atlantiskā (anglosakšu) globalizācijas projekta krīzi, otra Eiropas elites daļa tic spējām saglabāt kontroli pār eirointegrāciju - nošķirot to no anglosakšiem un izveidojot pašpietiekamu Eiropas cietoksni.
Bet pat tāda patstāvīga vienotā Eiropa (ja tā kādā brīnumainā veidā pārspēs centrbēdzes tendences un pilnībā pakļaus savai gribai nacionālās valstis) nevar atļauties atteikties no attiecībām ar savu galveno kaimiņu, Krieviju, kur nu vēl naidīgas attiecības ar to. Dzīties pakaļ Ukrainai, lai zaudētu vienotu Eiropu? Līdz tādam žilbinošas alkatības līmenim eiropieši tomēr nav tikuši.
Kas tad viņiem atliek? Cerība uz to, ka Krievija ar laiku kļūs vājāka, tajā sāksies jukas, un tad tai noteikti nebūs spēka ķerties klāt Ukrainas jautājumam. Tad patiešām varētu paņemt "nezaļežnuju" savā militāri politiskajā paspārnē. Tikai šī cerība ar katru gadu kļūst vājāka. Piedevām Eiropas un Krievijas attīstības tendences, tāpat kā globālā situācija padara tādus aprēķinus arvien spocīgākus.
Tāpēc nekādu reālu plānu iekļaut Ukrainu NATO eiropiešiem, protams, nav, tāpat kā nav vēlmes kaitināt Krieviju pat ar runām par tādu tēmu. Taču tos, kuri ir gatavi paķircināt krievus ar spriedelējumiem par Ukrainas iekļaušanu Ziemeļatlantijas aliansē, pašiem eiropiešiem būtu uzskata par reāliem un ļoti bīstamiem provokatoriem.
Tagi: