RĪGA, 26. septembris — Sputnik. 24. septembrī Latvijas prezidents Egils Levits iesniedza Saeimā likumprojektu "Par latviešu vēsturiskajām zemēm", kam vajadzētu papildināt šovasar apstiprināto administratīvi teritoriālo reformu no Latvijas kultūrvēsturisko reģionu identitātes stiprināšanas viedokļa. Projekta teksts un anotācija publicēti Saeimas vietnē.

Preses konferencē prezidents atklāja, ka vajadzētu konkretizēt terminu "vēsturiskās zemes", kas iekļauts Satversmē, un viņš cer, ka jaunais normatīvais akts palīdzēs saglabāt gan lielu novadu, gan nelielu kopienu mantojumu.

Tāpat prezidents pastāstīja, ka viņu satrauc jautājums par latviešu kultūrvēsturiskā mantojuma nākotni.

"Diemžēl, latviskuma daudzveidība, latviešu vēsturisko zemju tradicionālā kultūrvēsturiskā vide un mazās kultūrtelpas vairs nav pašsaprotamība, kas var ilgtspējīgi pastāvēt un attīstīties pašas par sevi. Latvijas valstij un sabiedrībai ir nepieciešams pievērst šiem jautājumiem pastiprinātu uzmanību, izstrādāt gudru un tālredzīgu valsts politiku, lai sniegtu nepieciešamo atbalstu un veicinātu kultūrvēsturiskās vides ilgtspējību," atzīmēja Levits.

Interesanti, ka likumprojekta 5. panta 4. daļā, kas veltīta valsts pienākumiem likuma mērķu sasniegšanai, līdz ar citiem reģioniem pieminēta bijušā Abrenes pagasta Abrenes pilsēta – valsts pienākums būs veicināt tā kultūrvēsturiskā mantojuma un vēsturiskās atmiņas apzināšanu un saglabāšanu.

pa gaidām nav īsti skaidrs, kā Levits grasās saglabāt Abrenes pagasta vēsturisko atmiņu – pēc likuma pieņemšanas šo jautājumu nāksies detalizēti izstrādāt Ministru kabinetam.

© Sputnik / Sergey Melkonov

Rinkēvičs paziņoja, ka Latvija nepretendēs uz Pitalovas rajonu

Šī teritorija pārgāja neatkarīgās Latvijas sastāvā saskaņā ar 1920. gada Rīgas miera līguma noteikumiem, taču Lielā Tēvijas kara beigās, kad padomju spēki atbrīvoja valsti, pēc Latvijas PSR Augstākās Padomes prezidija lēmuma tā bija iekļauta KPFSR Pleskavas apgabala sastāvā. Lēmums pieņemts, atsaucoties uz vietējo iedzīvotāju lūgumu, kuru vidū lielākoties bija krievi. Tagad tas ir Pleskavas apgabala Pitalovas rajons, un Latvija atteicās no pretenzijām uz to, ratificējot līgumu par robežām ar Krieviju.

No juridiskā viedokļa Pitalovas rajona piederības jautājums ir slēgts, tomēr latviešu nacionālisti regulāri atsauc atmiņā Abrenes pagastu – tā atdošanu Krievijai viņi uzskata teju vai par nacionālo kaunu. Jāpiebilst, ka Levita kandidatūru valsts vadītāja postenim izvirzīja Nacionālā apvienība.

Par to, kā tagad dzīvo Pitalova, stāsta Sputnik Latvija speciālais projekts.

RĪGA, 17. maijs — Sputnik, Andrejs Tatarčuks. Sputnik Latvija speciālā projekta "Lielās Uzvaras latviešu durkļi" ietvaros savas atmiņas dokumentālajā filmā "Lielās Uzvaras latviešu durkļi" pastāstīja 130. Latviešu strēlnieku korpusa un partizānu veterānu biedrības priekšsēdētājs, 97 gadus vecais veterāns Ilmārs Puteklis.

"Reiz cēlās strēlnieks sarkanais…"

130. Latviešu strēlnieku korpusa cīņu ceļu vēsturnieki ir kārtīgi izpētījuši, tas pazīstams kā viens no spilgtākajiem vīrišķības un varonības piemēriem mūsu valstī. Latviešu strēlniekiem uzticēja cīņu par dzimto zemi – tam ir liela nozīme. 

Sputnik Latvija vēsturisko tēmu uzsāka nacistiskā režīma sakāves kārtējā gadadienā. Frontes kinohronikas melnbaltos kadrus papildina sarunas ar tālaika notikumu dalībniekiem. Varonība tajos nav atdalāma no zaudējumiem ierakumos, kopīgā lielā uzvara ar katru dienu, katru karavīru, katru šāvienu nāca tuvāk.

© Sputnik / Sergey Melkonov

Solīja ziemā "izķert" visus: latviešu partizānu darbības 1942. un 1943. gadā

Filmas otrā daļa – "Par Dzimteni". Tā stāsta par Sarkanās armijas un divu latviešu divīziju operācijām Ļeņingradas, Novgorodas un Tveras apgabalos, pie Staraja Rusas un Demjanskas, kur 1943. gadā pēc ilgām nogurdinošām ierakumu cīņām situācija izvērsās par Sarkanās armijas neatgriezenisku uzbrukumu – tā sita vērmahtu gandrīz visās frontēs.

130. Latviešu strēlnieku korpusa un partizānu veterānu biedrības priekšsēdētājs, 97 gadus vecais veterāns Ilmārs Puteklis nekaroja Piemaskavā, lai arī kopā ar jauniesaucamajiem apguva mācību kursus Gorohovecas nometnēs, kur latviešu valoda skanēja teju vai biežāk nekā krievu.

Pēc Putekļa luguma viņu gatavoja kā diversantu partizānu darbībām vāciešu okupētajā Latvijas teritorijā. 1942. gada beigās viņš nonāca Ostlandes reihskomisariāta teritorijā un iekļāvās Viļa Samsona partizānu brigādē. 1944. gada vasarā viņa vienība pievienojās 130. Latviešu strēlnieku korpusam pie Alūksnes. "Sliežu kara" laiks antinacistiskās kustības dalībniekam deva lielu mācību.

Nolādētie Schönes Ostland

"Man ir 97 gadi, taču tas bija kā vakar... Dzīvoju Tukumā, (1941. gada) 22. jūnijā mēs ar puikām no skolas gājām staigāt. Redzam – ļoti augstu debesīs riņķo lidmašīna – tas bija vācu izlūks. Padomju iznīcinātāji necentās to padzīt. Mēs visi, pieaugušie un skolnieki no Tukuma bijām pārliecināti, ka liels karš ir neizbēgams – pirms uzbrukuma Padomju Savienībai hitleriskā Vācija ieņēma Austriju, pēc tam kopā ar Poliju saraustīja gabalos Čehoslovākiju. Mēs ar ģimeni dzīvojām pilsētas strādnieku nomalē, kaimiņos bija daudz latviešu strēlnieku, kuri karoja pret vāciešiem Pirmajā pasaules karā," stāsta veterāns.

© Foto : Strunnikov S. / Olga Shirnina / Color by Klimbim

"Nāvīgi ienīda ienaidnieku": partizānu kustība Latvijā Lielā Tēvijas kara gados

Visi bija pārliecināti: ja jau Latvijai kara neizbēgt, labāk būt kopā ar krieviem nekā atkal vācu varā. Tāds noskaņojums bija gan Putekļa ģimenē, gan skolā. Līdz 1939. gadam, kad notika Latvijas vāciešu repatriācija, Tukumā bija liels skaits turīgu, pat bagātu vācu jauniešu, nekaunīgi noskaņotu par labu Hitleram.

Stāstīja, ka šeit atkal būs "Schönes Ostland" ("Skaistās Austrumu zemes" – red.), un Puteklis kopā ar vecāko brāli nolēma atkāpties kopā ar bēgļiem un Sarkanās armijas vienībām. Pa ceļam bēgļus vairākkārt apšaudīja. Pie Sebežas viņi ar brāli pašķīrās un pēc tam atkal satikās Krievijā.

1941. gada 22. jūnija rītā vērmahta daļas šķērsoja Latvijas robežu, 1. jūlijā viņi jau bija Rīgā, 7. jūlijā – pie Krievijas robežas.
Veterāns atcerējās, ka Latvijas PSR valdība Augusta Kiršteina vadībā rūpējās par bēgļiem. Skolnieks no Tukuma pabeidza fabrikas skolu elektromontiera specialitātē, pirmajā kara gadā strādāja rūpnīcā Maskavā. Pēc tam uzzināja, ka viņa vecākais brālis strādā par kalēju Ivanovskas apgabalā, devās turp, atprasījies uz dažām dienām. Brāļi nolēma brīvprātīgi doties uz fronti.

© Foto : silviafoti

Nacistu kolaboracionista mazmeita laidusi klajā grāmatu par vectēva noziegumiem

"Mēs nolēmām iet Sarkanajā armijā, brālis aizgāja pirmais. Es uzzināju, ka viņš atrodas Gorohoveckas mācību nometnēs, kur tiek veidots latviešu strēlnieku divīziju papildinājums, un 1942. gada decembrī arī devos uz kara komisariātu. Gorohoveckas nometnēs biju nepilnus 6 mēnešus, saskaņā ar rekomendācijām un pēc manas piekrišanas mani iekļāva speciālajos kursos un sagatavoja partizāna darbībai ienaidnieka aizmugurē Latvijas teritorijā. Protams, jaunība, romantika, naids pret vācu iebrucējiem – tas viss vairoja manu vēlmi nokļūt partizānu kustībā. 1943. gadā mūs izmeta ar izpletņiem virs Vidzemes," atceras veterāns.

Pat Nāciju Līga nespēja palīdzēt

Desants nebija sekmīgs – "Duglasam", no kura Latgales mežu masīvu tuvumā bija jāizsēžas partizāniem, astē ieķērās vācu iznīcinātājs. Lidmašīnas stūrmanis, bīstoties, ka to notrieks kopā ar visu partizānu grupu, izsēdināja viņus agrāk – Balvu apriņķī.

Puteklis piezemējās netālu no lauku mājām, kurās bija telefons, un jau stundu vēlāk vācieši uzzināja, ka mežā izsēdušies padomju diversanti. Grupa tika izkliedēta. Puteklis atceras, ka viņi palika trijatā, un grupas komandieris nolēma nepūlēties izlauzties uz Latgali, bet gan palikt Balvu apkaimē – tā bija viņa dzimtā puse, te bija tuvinieki un paziņas, kas varēja palīdzēt. Vācieši rīkoja slazdus, meklēdami izpletņlēcējus, bija vajadzīgas 23 dienas un lieli zaudējumi, līdz grupa apvienojās un sāka darboties Balvu apkaimē.

© Sputnik / Григорий Капустянский

Slepkavība pēc slepkavības: KF atklājusi latviešu noziedznieku zvērības Novgorodas zemē

"Galu galā mēs iekļāvāmies Viļa Samsona partizānu brigādē – viņu pazinu gan karā, gan vēlāk – mierlaika dzīvē. Lielisks cilvēks, labs komandieris, miera laikā – intelektuālis un zinātnieks. Viņš teica: labi, ka man nav militārās izglītības, mežā tā tikai traucēja. Nelieli mežu masīvi, lauku mājas – tas viss nav domāts parastam karam. Ieročus mums pārsvarā nometa no lidmašīnām, taču bija arī vācu trofejas un buržuāziskās Latvijas šautenes ar slāpētājiem un snaipera tēmēkļiem, tomēr partizāna galvenais ierocis tomēr ir ātršāvējs automāts. Es pabiju divās vai trīs vienībās, visas – ļoti mobilas, ar trim pārdislokācijas variantiem, ja tiks atrasti. Protams, lielgabalu mums nebija, taču ložmetēji bija," teica Puteklis.

Atbalsta sniegšanai Latvijas partizāniem 2. Baltijas frontes vadība piešķīra PSRS Civilās gaisa flotes 13. aviācijas pulku, lidmašīnas piegādāja partizāniem ieročus, munīciju un medikamentus, evakuēja ievainotos un bērnus. 1943. gadā vien padomju partizāni saņēma 164 cilvēkus un 22,5 tonnas kravu. Latvijas teritorijā no 1941. līdz 1945. gadam strādāja trīs padomju partizānu brigādes un 20 vienības – apmēram 4970 cilvēki. Līdz ar antinacistiskās pagrīdes dalībniekiem kopējais pagrīdes un partizānu kustības locekļu skaits Latvijā sasniedza 20 tūkstošus.

Partizāni ļoti kaitēja nacistiem – tik ļoti, ka pats Ādolfs Hitlers vērsās pie Nāciju Līgas ar sūdzībām par nekonvencionālām metodēm. To pat varētu uzskatīt par kuriozu, ja ne nacistu politika – veselu tautu genocīds, koncentrācijas nometnes ar gāzes kamerām un eksperimenti ar cilvēkiem. Naids pret okupantiem un pārliecība par uzvaru bija vispārēja.

1941.-1945. gg. Latvijas partizāni izsita no ierindas līdz 30 tūkstošus nacistu un kolaboracionistu, sarīkoja 279 ešelonu avārijas, sadauzīja un sabojāja 261 lokomotīvi, 3875 vagonus un platformas, 87 tankus un bruņumašīnas, 277 automašīnas, uzspridzināja un sadedzināja 53 automašīnu un dzelzceļa tiltus, 1 dzelzceļa staciju, vairākas noliktavas ar munīciju, bruņojumu un pārtiku, kā arī vairākus citus objektus. 1944. gada 1. oktobrī Ventspils ostā tika likvidēts admirālis Bēmers un vairāki reiha virsnieki.

© Photo Александр Ржавин

Leitnanta Rubeņa bataljons: vienīgie īstie Latvijas Republikas aizstāvji

1944. gada vasarā partizāni parūpējās par 1500 ģimenēm, kas slēpās mežos, atbrīvoja un paglāba no aizdzīšanas uz Vāciju 3220 vietējos iedzīvotājus un 278 padomju karagūstekņus. Sabotāžas un atklātas bruņotas pretošanās rezultātā ar strādnieku un vietējo iedzīvotāju atbalstu tika izglābti 428 no 714 rūpniecības uzņēmumiem, arī Ķeguma HES dambis, Rīgas gāzes rūpnīca, virkne industriālo uzņēmumu un infrastruktūras objektu.

Par dalību cīņā pret fašistiem pagrīdē un partizānu vienībās Latvijā PSRS valdības apbalvojumus saņēmuši vairāk nekā tūkstoš partizāni, Otomārs Oškalns, Vilis Samsons un Imants Sudmalis saņēmuši augsto Padomju Savienības Varoņa nosaukumu.

O, velns...

Pēc Paulusa armijas sagrāves pie Staļingradas noskaņojums Latvijā mainījās – vairs nebija domu par "Lielvāciju un taisnīgo vadoni Ādolfu Hitleru". Puteklis atceras, kā viņa vienībai pūlējās pievienoties latviešu puiši, kam negribējās sagaidīt iesaukumu Waffen SS latviešu leģionā. Pat tie, kas agrāk sadarbojās ar okupācijas administrāciju, no visas sirds sapņoja izbēgt soda pēc Vācijas sakāves – 1944. gada sākumā tas jau bija pavisam skaidrs. 

Partizānu vienībā bija sava izlūkošana un pretizlūkošana, vajadzēja "izskaitļot" iespējamos vācu aģentus, kam rīkoja pārbaudes, viltus trauksmes, deva viltus informāciju par plāniem. Protams, armijas un pat policijas operācijas pret partizāniem nebija efektīvas, meža karavīri uzzināja par ienaidnieka spēku pārvietošanos pirms viņi iegāja mežā.

© Photo Александр Ржавин

Ticēja Uzvarai par spīti visam: izlūku grupas nāve Vijciemā 41. gada novembrī

"1944. gadā Latvijas mežos parādījās ģenerāļa-pārbēdzēja Andreja Vlasova ("Krievu atbrīvošanas armijas" komandieris arestēts 1945. gada 12. maijā un pakārts pēc tribunāla sprieduma Maskavā 1946. gada 1. augustā – red.) "KAA mednieki". Vlasovieši rīkoja slazdus meža ielokos, mēs cietām zaudējumus. Biedra zaudēšana kaujā bieži vien ir nejaušība, par likumsakarību tā kļūst, ja tavai nodaļai ir slikts komandieris. Mūsu nodaļas komandieris bija Andrejs Otantis – vīrs gados no Liepājas rajona, dzimis kurzemnieks, bijušais vada komandiera vietnieks buržuāziskās Latvijas armijā. 1941. gadā viņš evakuējās no Latvijas, tomēr atgriezās sist fašistus. Pēc kara bija izpildkomitejas priekšsēdētājs savā dzimtenē," stāsta Puteklis.

Vienu gadījumu viņš atceras ar smaidu – pagājuši gandrīz 80 gadi, tomēr arī toreiz incidents bija viens no tiem, kuros jaunajam partizānam smaidīja laime. Nodaļa devās mīnēt sliežu ceļu, pa kuru vācieši apgādāja savu Austrumu fronti (sliedes partizāni visbiežāk uzspridzināja un pagaisa mežā – red.) un iekļuva lamatās. Pretinieks pirmais atklāja uguni.

"Man vienkārši paveicās, automāts man garā siksnā karājās uz vēdera, lai vieglāk šaut. Lode trāpīja gailī, uz kura gulēja rādītājpirksts. Vācieši ielenc, bet es nesaprotu, kāpēc nevaru šaut, par nesapratu, ka esmu ievainots – lode sašķaidīja pirksta falangu. Paglāba tas, ka mans biedrs Kokorevičs piesedza manu atkāpšanos. Paskrēju nost un paliku viens. Līdz vienības bāzei – apmēram trīsdesmit kilometri, un es ne īsti labi sapratu, kā uz turieni iet, tur visur ir lauku mājas, ceļu prātā nepaturēju. Automāts nestrādā, bet bija divas granātas. Rēķinu: vienu metīšu, otru – atstāšu sev.

© Photo Александр Ржавин

Viņi cīnījās par Dzimteni: latvieši un latviešu vienības Sarkanajā armijā

Sāk svīst gaisma, bet līdz mūsu partizānu bāzei trīsdesmit kilometri nezin uz kurieni un kā. Dzirdu: kāds nāk pa ceļu, un es sagatavoju granātu. Toreiz iznāca jocīgi – mums parole bija krievu lamuvārds, mēs vienojāmies izmantot krievu lamas, lai citi nesaprastu – mēs it kā lamājamies. Parole bija kā vārds "stoi", tikai ar trim un mazliet citādiem burtiem.
Dzirdu – slāj pa ceļu. Es kliedzu: "stoi!" Mirkli klusējām, gaidām. Pēc tam viņš, vietējais puisis, vidzemnieks, arī partizāns atbild krieviski: kto tam? Es viņu pēc balss pazinu un atbildu: es tas esmu, Viktors. Viņš sāka mani lamāt: ko tu nešāvi? Vācieši no tevis bija soļa attālumā, acis ar automāta stobru varēja izdurt, kāpēc tu nešāvi? Es šāvu tev pāri galvai, mēs piesedzām uguns līniju. Un tad es pacēlu automātu un rādu – re, kāpēc. Viņš: o, velns, velns..."

Latviešu partizāna Ilmāra Putekļa dzīve miera laikā bija klusa – bērni, mazbērni un mazmazbērni. Kara vēstures liecinieks mūsu filmā pastāstīja, ko Latvija pārvarējusi ceļā pie miera un brīvības.