Krievijas un Latvijas karodziņš, foto no arhīva

"Kriminalizēta jebkāda sadarbība ar Krieviju": Lindermans par rusofobiju Latvijā

52
(atjaunots 11:56 24.08.2020)
Personīga atriebība un rusofobs noskaņojums – par ko patiesībā soda Buraku? Latvija izvēlējusies konfliktu un cietusi sakāvi’. Kāpēc? Publicists Vladimirs Lindermans un žurnālists Mihails Gubins apsprieda aktuālākos jautājumus.

RĪGA, 24. augusts — Sputnik. Rīgas Vidzemes priekšpilsētas tiesa atzinusi IeM bijušo darbinieku Oļegu Buraku par vainīgu spiegošanā Krievijas labā un piespriedusi brīvības atņemšanu uz 15 gadiem.

Tiesa secināja, ka Burka vainojams noziegumā, ko paredz Latvijas Krimināllikuma 85. panta 2. daļa. Taču, norādīja Buraka advokāte Imma Jansone, lietā nav Buraka vainas pierādījumu. Viņš pats savu vainu neatzīst. Kā pamatot cietsirdīgo spriedumu?

Par "nāves" spriedumu "krievu spiegam", Latvijas dīvaino valsts aizsardzības koncepciju un jukām Baltkrievijā publicists Vladimirs Lindermans un žurnālists Mihails Gubins sarunājās savā iknedēļas notikumu apskatā Sputnik Latvija.

Motivācija – iebiedēšana

"Spriedums Burakam patiešām ir neredzēti cietsirdīgs un, cik atceros, par politiska rakstura lietām 15 gadi tika piespriesti tikai vienu reizi – 2001. gadā nacionālboļševikiem, kuri ieņēma Pētera torni. Arī tas spriedums bija briesmīgi nežēlīgs, tomēr vismaz tika piespriests politiskajiem aktīvistiem par konkrētu nodarījumu. Taču Buraka gadījumā rodas iespaids, ka specdienestu dzelžainā ķepa saķērusi nejaušu cilvēku un sodījusi vispārējai iebiedēšanai," konstatēja Lindermans.

Viņš atklāja, ka pēc sprieduma pasludināšanas kļuva zināms mazliet vairāk nekā iepriekš. Agrāk pārliecība par Buraka nevainību sasniedza 99%, tagad pieaugusi līdz 100%. Uzpeldējuši daži fakti – advokāte pēc tiesas sēdes tos pastāstīja žurnālistiem.

"Buraka mājas datorā glabājās mapes ar datnēm, kas satur valsts noslēpumu. Viņš pats noliedz, ka būtu tos saglabājis vai ievadījis savā datorā. Taču dokumenti Buraka datorā datēti ar dienām, kad viņš jau bija cietumā, bet viņa dators – Drošības dienestā. Rodas jautājums par pierādījumu viltošanu," norādīja Lindermans.

Viņš atzīmēja, ka saskaņā ar likumu visi pierādījumi, kas nonāk kompetentajās iestādēs lietas izmeklēšanas gaitā, jāuzrāda tādi, kādi tie konfiscēti. Tos aizzīmogo un tā tālāk. Ar tiem aizliegts manipulēt.

"Taču te redzams, ka VDD darbinieki kaut ko darījuši ar šiem pierādījumiem, iespējams, kaut ko mainījuši, lai viņu kompromitētu," paskaidroja publicists.

Tāpat Lindermans atzīmēja, ka fiksēts vēl viens lietas fabricēšanas pierādījums: advokāte informēja, ka Buraks tiesāts atbilstoši spiegošanas panta vecajai redakcijai. Tā precīzi norāda: cilvēku var tiesāt par spiegošanu ārvalsts labā, ja viņš rīkojies pēc ārvalstu specdienestu uzdevuma.

Tātad, lai viņu notiesātu, bija jāpierāda sadarbība ar ārvalstu specdienestu – runa ir par liecinieku teikto vai lietišķiem pierādījumiem, slēptiem videoierakstiem, ekrānuzņēmumiem, noklausīšanos, oficiera vārdu un dienesta pakāpi, kam viņš būtu nodevis ziņas.

Tomēr nekā tamlīdzīga Buraka lietā nav. Vienkārši apgalvots, ka cilvēks braucis uz Krieviju, atdevis zibatmiņas un atgriezies. Faktiski vaina nav pierādīta.

Lindermans pieļāva, ka te iespējams kaut kāds politisks pasūtījums ar mērķi iebiedēt. Nevar būt, ka tiesnesis būtu pieņēmis lēmumu bez pierādījumiem. Iespējams, bija kaut kāds politisks spiediens. Paralēli rusofobajam, Krievijai naidīgajam zemtekstam, iespējams, ir kaut kādi periodi Buraka biogrāfijā, kad viņš cīnījās ar korupciju un ieguva ienaidniekus. Visticamākais, šie faktori apvienojas.  

"Neapšaubāmi, pastāv Krievijai naidīga tendence. Principā, tiek kriminalizēta jebkāda sadarbība ar Krieviju. Gan lietišķie sakari, gan humānie. Iznāk, ka Buraks sodīts par braucieniem uz Krieviju, jo nav nekādu pierādījumu. Tātad atliek tikai minēt, kā tas ietekmēs citas tamlīdzīgas lietas," Lindermans teica.

Likme uz konfliktu

Vienlaikus Latvijas valdība apstiprinājusi valsts aizsardzības atjaunotās koncepcijas projektu. Dokumentā uzmanība pievērsta nepieciešamībai paplašināt sabiedroto klātbūtni, tostarp arī ārpus NATO – uz divpusējiem pamatiem. Pie tam atzīmēts, ka Latvijas galvenais stratēģiskais sabiedrotais ir ASV.

Projektā uzskaitīti četri faktori, kas veicina Latvijas nacionālās drošības stiprināšanos. Pirmkārt, tie ir nacionālie bruņotie spēki. Otrkārt, totāla aizsardzība, tas ir, visas sabiedrības dalība valsts aizsardzībā. Treškārt, NATO – drošības garants. Ceturtkart, divpusējas attiecības ar dažādām valstīm. Skaidrs, ka pārsvarā runa ir par ASV. Latvijas aizsardzības pamatā šīs punkts ir galvenais.

Lai izanalizētu šos punktus, Lindermans ieteica izmantot koncepcijas autoru viedokli. Ja iztēloties, ka iespējams iebrukums, kļūst skaidrs, cik trausli ir izstrādātā dokumenta pamati.

Sāksim ar sabiedrības vispārēju dalību valsts aizsardzībā. Latvija ir sašķelta, tas ir redzams. Trešā daļa iedzīvotāju – krievi – uzskata, ka tiek diskriminēti, un tā patiešām ir. Tāpēc viņi nepiedalīsies cīņā ar hipotētisko iebrukumu. It īpaši ņemot vērā to, ka brošūra izdota vienīgi valsts valodā.

"Ja Latvijas hipotētiskais ienaidnieks ir Krievija, iespējams, brošūrā, kur ne vārda nav krieviski, rakstīts, ka viņš jāsagaida ar puķēm? Un es domāju, ka tieši tā krievi arī rīkosies," piezīmēja Lindermans.

Nākamais punkts, kam publicists pievērsa uzmanību, ir NATO solidaritātes jautājums. Taču tur visām valstīm ir jābūt vienisprātis par kolektīvās aizsardzības nepieciešamību. Lindermans uzskata, ka NATO masīvā mašīna nedarbojas. Un šis atbalsta punkts ir ļoti nedrošs.

Pēc publicista domām, veiksmīgākais punkts ir divpusēja vienošanās ar ASV. Taču visi ļoti labi saprot, ka patlaban ASV un to prezidentam Trampam pastāv tikai konflikts ar Ķīnu. Un viņš cenšas saglabāt ASV līdera pozīcijas. Pārējie politiskie bloki, ar ko ASV noslēgušas līgumus saasināšanās gadījumā nebūs neko vērti.

"Tāpēc Latvijas politiķiem labāk vajadzētu domāt par to, kā pārvarēt šķelšanos sabiedrībā un līdzsvarot attiecības ar Krieviju. Valstij vajadzīgas labas attiecības ar tuvākajiem kaimiņiem. Tomēr pagaidām mēs redzam, ka Latvija izvēlas konfliktu," secināja publicists.

Baltkrievijas liktenis

Pie tam Latvijas elite aktīvi saduļķo situāciju Baltkrievijā. Sankcijas ieviesa, tomēr pagaidām vēl nav nonākuši tiktāl, ka neatzītu Lukašenko.

"Viņi pagaidām vēl nevar izvēlēties stratēģiju – vai Baltkrievijai peldēt uz ES kopā ar Lukašenko, vai viņu vajag mest pāri bortam. Tomēr nav izslēgts, ka Lukašenko zināmu laiku varētu noturēties, lai arī stratēģiskās perspektīvas viņam, domājams, nav. Pie tam, līdz Polijas romantisko sapņu piepildījumam par Baltkrievijas robežu apšņāpšanu par labu Varšavai, protams, arī nenonāks," secināja Lindermans.
52
Tagi:
rusofobija, Buraks, Latvija, Mihails Gubins, Vladimirs Lindermans
Pēc temata
Latvija neaizsargās: Lindermans par koronavīrusu, karu, tiesām un pilnīgu derusifikāciju
Pietiek ņirgāties par pensionāru: Rīgā notiks pikets Oļega Buraka aizstāvībai
"Tās ir beigas Latvijas nepilsoņiem": Lindermans par latviešu tautas "aizstāvju" viltībām
Sūtīja NATO tehnikas bildes draugam: atstāj spēkā spriedumu afgānim-dzelzceļniekam
Lielā Tēvijas kara veterāns Ilmārs Puteklis

"Sliežu kara" dalībnieka atmiņas: cīnījās latviešu partizāni

2
(atjaunots 21:55 17.05.2021)
"Automāts nedarbojas, bet man bija divas granātas. Rēķinu: vienu metīšu, otru – sev atstāšu. Sāk svīst gaisma, bet līdz mūsu partizānu bāzei trīsdesmit kilometri nezin uz kurieni un kā. Dzirdu: kāds nāk pa ceļu, un es sagatavoju granātu."

RĪGA, 17. maijs — Sputnik, Andrejs Tatarčuks. Sputnik Latvija speciālā projekta "Lielās Uzvaras latviešu durkļi" ietvaros savas atmiņas dokumentālajā filmā "Lielās Uzvaras latviešu durkļi" pastāstīja 130. Latviešu strēlnieku korpusa un partizānu veterānu biedrības priekšsēdētājs, 97 gadus vecais veterāns Ilmārs Puteklis.

"Reiz cēlās strēlnieks sarkanais…"

130. Latviešu strēlnieku korpusa cīņu ceļu vēsturnieki ir kārtīgi izpētījuši, tas pazīstams kā viens no spilgtākajiem vīrišķības un varonības piemēriem mūsu valstī. Latviešu strēlniekiem uzticēja cīņu par dzimto zemi – tam ir liela nozīme. 

Sputnik Latvija vēsturisko tēmu uzsāka nacistiskā režīma sakāves kārtējā gadadienā. Frontes kinohronikas melnbaltos kadrus papildina sarunas ar tālaika notikumu dalībniekiem. Varonība tajos nav atdalāma no zaudējumiem ierakumos, kopīgā lielā uzvara ar katru dienu, katru karavīru, katru šāvienu nāca tuvāk.

Filmas otrā daļa – "Par Dzimteni". Tā stāsta par Sarkanās armijas un divu latviešu divīziju operācijām Ļeņingradas, Novgorodas un Tveras apgabalos, pie Staraja Rusas un Demjanskas, kur 1943. gadā pēc ilgām nogurdinošām ierakumu cīņām situācija izvērsās par Sarkanās armijas neatgriezenisku uzbrukumu – tā sita vērmahtu gandrīz visās frontēs.

130. Latviešu strēlnieku korpusa un partizānu veterānu biedrības priekšsēdētājs, 97 gadus vecais veterāns Ilmārs Puteklis nekaroja Piemaskavā, lai arī kopā ar jauniesaucamajiem apguva mācību kursus Gorohovecas nometnēs, kur latviešu valoda skanēja teju vai biežāk nekā krievu.

Pēc Putekļa luguma viņu gatavoja kā diversantu partizānu darbībām vāciešu okupētajā Latvijas teritorijā. 1942. gada beigās viņš nonāca Ostlandes reihskomisariāta teritorijā un iekļāvās Viļa Samsona partizānu brigādē. 1944. gada vasarā viņa vienība pievienojās 130. Latviešu strēlnieku korpusam pie Alūksnes. "Sliežu kara" laiks antinacistiskās kustības dalībniekam deva lielu mācību.

Nolādētie Schönes Ostland

"Man ir 97 gadi, taču tas bija kā vakar... Dzīvoju Tukumā, (1941. gada) 22. jūnijā mēs ar puikām no skolas gājām staigāt. Redzam – ļoti augstu debesīs riņķo lidmašīna – tas bija vācu izlūks. Padomju iznīcinātāji necentās to padzīt. Mēs visi, pieaugušie un skolnieki no Tukuma bijām pārliecināti, ka liels karš ir neizbēgams – pirms uzbrukuma Padomju Savienībai hitleriskā Vācija ieņēma Austriju, pēc tam kopā ar Poliju saraustīja gabalos Čehoslovākiju. Mēs ar ģimeni dzīvojām pilsētas strādnieku nomalē, kaimiņos bija daudz latviešu strēlnieku, kuri karoja pret vāciešiem Pirmajā pasaules karā," stāsta veterāns.

Visi bija pārliecināti: ja jau Latvijai kara neizbēgt, labāk būt kopā ar krieviem nekā atkal vācu varā. Tāds noskaņojums bija gan Putekļa ģimenē, gan skolā. Līdz 1939. gadam, kad notika Latvijas vāciešu repatriācija, Tukumā bija liels skaits turīgu, pat bagātu vācu jauniešu, nekaunīgi noskaņotu par labu Hitleram.

Stāstīja, ka šeit atkal būs "Schönes Ostland" ("Skaistās Austrumu zemes" – red.), un Puteklis kopā ar vecāko brāli nolēma atkāpties kopā ar bēgļiem un Sarkanās armijas vienībām. Pa ceļam bēgļus vairākkārt apšaudīja. Pie Sebežas viņi ar brāli pašķīrās un pēc tam atkal satikās Krievijā.

1941. gada 22. jūnija rītā vērmahta daļas šķērsoja Latvijas robežu, 1. jūlijā viņi jau bija Rīgā, 7. jūlijā – pie Krievijas robežas.
Veterāns atcerējās, ka Latvijas PSR valdība Augusta Kiršteina vadībā rūpējās par bēgļiem. Skolnieks no Tukuma pabeidza fabrikas skolu elektromontiera specialitātē, pirmajā kara gadā strādāja rūpnīcā Maskavā. Pēc tam uzzināja, ka viņa vecākais brālis strādā par kalēju Ivanovskas apgabalā, devās turp, atprasījies uz dažām dienām. Brāļi nolēma brīvprātīgi doties uz fronti.

"Mēs nolēmām iet Sarkanajā armijā, brālis aizgāja pirmais. Es uzzināju, ka viņš atrodas Gorohoveckas mācību nometnēs, kur tiek veidots latviešu strēlnieku divīziju papildinājums, un 1942. gada decembrī arī devos uz kara komisariātu. Gorohoveckas nometnēs biju nepilnus 6 mēnešus, saskaņā ar rekomendācijām un pēc manas piekrišanas mani iekļāva speciālajos kursos un sagatavoja partizāna darbībai ienaidnieka aizmugurē Latvijas teritorijā. Protams, jaunība, romantika, naids pret vācu iebrucējiem – tas viss vairoja manu vēlmi nokļūt partizānu kustībā. 1943. gadā mūs izmeta ar izpletņiem virs Vidzemes," atceras veterāns.

Pat Nāciju Līga nespēja palīdzēt

Desants nebija sekmīgs – "Duglasam", no kura Latgales mežu masīvu tuvumā bija jāizsēžas partizāniem, astē ieķērās vācu iznīcinātājs. Lidmašīnas stūrmanis, bīstoties, ka to notrieks kopā ar visu partizānu grupu, izsēdināja viņus agrāk – Balvu apriņķī.

Puteklis piezemējās netālu no lauku mājām, kurās bija telefons, un jau stundu vēlāk vācieši uzzināja, ka mežā izsēdušies padomju diversanti. Grupa tika izkliedēta. Puteklis atceras, ka viņi palika trijatā, un grupas komandieris nolēma nepūlēties izlauzties uz Latgali, bet gan palikt Balvu apkaimē – tā bija viņa dzimtā puse, te bija tuvinieki un paziņas, kas varēja palīdzēt. Vācieši rīkoja slazdus, meklēdami izpletņlēcējus, bija vajadzīgas 23 dienas un lieli zaudējumi, līdz grupa apvienojās un sāka darboties Balvu apkaimē.

"Galu galā mēs iekļāvāmies Viļa Samsona partizānu brigādē – viņu pazinu gan karā, gan vēlāk – mierlaika dzīvē. Lielisks cilvēks, labs komandieris, miera laikā – intelektuālis un zinātnieks. Viņš teica: labi, ka man nav militārās izglītības, mežā tā tikai traucēja. Nelieli mežu masīvi, lauku mājas – tas viss nav domāts parastam karam. Ieročus mums pārsvarā nometa no lidmašīnām, taču bija arī vācu trofejas un buržuāziskās Latvijas šautenes ar slāpētājiem un snaipera tēmēkļiem, tomēr partizāna galvenais ierocis tomēr ir ātršāvējs automāts. Es pabiju divās vai trīs vienībās, visas – ļoti mobilas, ar trim pārdislokācijas variantiem, ja tiks atrasti. Protams, lielgabalu mums nebija, taču ložmetēji bija," teica Puteklis.

Atbalsta sniegšanai Latvijas partizāniem 2. Baltijas frontes vadība piešķīra PSRS Civilās gaisa flotes 13. aviācijas pulku, lidmašīnas piegādāja partizāniem ieročus, munīciju un medikamentus, evakuēja ievainotos un bērnus. 1943. gadā vien padomju partizāni saņēma 164 cilvēkus un 22,5 tonnas kravu. Latvijas teritorijā no 1941. līdz 1945. gadam strādāja trīs padomju partizānu brigādes un 20 vienības – apmēram 4970 cilvēki. Līdz ar antinacistiskās pagrīdes dalībniekiem kopējais pagrīdes un partizānu kustības locekļu skaits Latvijā sasniedza 20 tūkstošus.

Partizāni ļoti kaitēja nacistiem – tik ļoti, ka pats Ādolfs Hitlers vērsās pie Nāciju Līgas ar sūdzībām par nekonvencionālām metodēm. To pat varētu uzskatīt par kuriozu, ja ne nacistu politika – veselu tautu genocīds, koncentrācijas nometnes ar gāzes kamerām un eksperimenti ar cilvēkiem. Naids pret okupantiem un pārliecība par uzvaru bija vispārēja.

1941.-1945. gg. Latvijas partizāni izsita no ierindas līdz 30 tūkstošus nacistu un kolaboracionistu, sarīkoja 279 ešelonu avārijas, sadauzīja un sabojāja 261 lokomotīvi, 3875 vagonus un platformas, 87 tankus un bruņumašīnas, 277 automašīnas, uzspridzināja un sadedzināja 53 automašīnu un dzelzceļa tiltus, 1 dzelzceļa staciju, vairākas noliktavas ar munīciju, bruņojumu un pārtiku, kā arī vairākus citus objektus. 1944. gada 1. oktobrī Ventspils ostā tika likvidēts admirālis Bēmers un vairāki reiha virsnieki.

1944. gada vasarā partizāni parūpējās par 1500 ģimenēm, kas slēpās mežos, atbrīvoja un paglāba no aizdzīšanas uz Vāciju 3220 vietējos iedzīvotājus un 278 padomju karagūstekņus. Sabotāžas un atklātas bruņotas pretošanās rezultātā ar strādnieku un vietējo iedzīvotāju atbalstu tika izglābti 428 no 714 rūpniecības uzņēmumiem, arī Ķeguma HES dambis, Rīgas gāzes rūpnīca, virkne industriālo uzņēmumu un infrastruktūras objektu.

Par dalību cīņā pret fašistiem pagrīdē un partizānu vienībās Latvijā PSRS valdības apbalvojumus saņēmuši vairāk nekā tūkstoš partizāni, Otomārs Oškalns, Vilis Samsons un Imants Sudmalis saņēmuši augsto Padomju Savienības Varoņa nosaukumu.

O, velns...

Pēc Paulusa armijas sagrāves pie Staļingradas noskaņojums Latvijā mainījās – vairs nebija domu par "Lielvāciju un taisnīgo vadoni Ādolfu Hitleru". Puteklis atceras, kā viņa vienībai pūlējās pievienoties latviešu puiši, kam negribējās sagaidīt iesaukumu Waffen SS latviešu leģionā. Pat tie, kas agrāk sadarbojās ar okupācijas administrāciju, no visas sirds sapņoja izbēgt soda pēc Vācijas sakāves – 1944. gada sākumā tas jau bija pavisam skaidrs. 

Partizānu vienībā bija sava izlūkošana un pretizlūkošana, vajadzēja "izskaitļot" iespējamos vācu aģentus, kam rīkoja pārbaudes, viltus trauksmes, deva viltus informāciju par plāniem. Protams, armijas un pat policijas operācijas pret partizāniem nebija efektīvas, meža karavīri uzzināja par ienaidnieka spēku pārvietošanos pirms viņi iegāja mežā.

"1944. gadā Latvijas mežos parādījās ģenerāļa-pārbēdzēja Andreja Vlasova ("Krievu atbrīvošanas armijas" komandieris arestēts 1945. gada 12. maijā un pakārts pēc tribunāla sprieduma Maskavā 1946. gada 1. augustā – red.) "KAA mednieki". Vlasovieši rīkoja slazdus meža ielokos, mēs cietām zaudējumus. Biedra zaudēšana kaujā bieži vien ir nejaušība, par likumsakarību tā kļūst, ja tavai nodaļai ir slikts komandieris. Mūsu nodaļas komandieris bija Andrejs Otantis – vīrs gados no Liepājas rajona, dzimis kurzemnieks, bijušais vada komandiera vietnieks buržuāziskās Latvijas armijā. 1941. gadā viņš evakuējās no Latvijas, tomēr atgriezās sist fašistus. Pēc kara bija izpildkomitejas priekšsēdētājs savā dzimtenē," stāsta Puteklis.

Vienu gadījumu viņš atceras ar smaidu – pagājuši gandrīz 80 gadi, tomēr arī toreiz incidents bija viens no tiem, kuros jaunajam partizānam smaidīja laime. Nodaļa devās mīnēt sliežu ceļu, pa kuru vācieši apgādāja savu Austrumu fronti (sliedes partizāni visbiežāk uzspridzināja un pagaisa mežā – red.) un iekļuva lamatās. Pretinieks pirmais atklāja uguni.

"Man vienkārši paveicās, automāts man garā siksnā karājās uz vēdera, lai vieglāk šaut. Lode trāpīja gailī, uz kura gulēja rādītājpirksts. Vācieši ielenc, bet es nesaprotu, kāpēc nevaru šaut, par nesapratu, ka esmu ievainots – lode sašķaidīja pirksta falangu. Paglāba tas, ka mans biedrs Kokorevičs piesedza manu atkāpšanos. Paskrēju nost un paliku viens. Līdz vienības bāzei – apmēram trīsdesmit kilometri, un es ne īsti labi sapratu, kā uz turieni iet, tur visur ir lauku mājas, ceļu prātā nepaturēju. Automāts nestrādā, bet bija divas granātas. Rēķinu: vienu metīšu, otru – atstāšu sev.

Sāk svīst gaisma, bet līdz mūsu partizānu bāzei trīsdesmit kilometri nezin uz kurieni un kā. Dzirdu: kāds nāk pa ceļu, un es sagatavoju granātu. Toreiz iznāca jocīgi – mums parole bija krievu lamuvārds, mēs vienojāmies izmantot krievu lamas, lai citi nesaprastu – mēs it kā lamājamies. Parole bija kā vārds "stoi", tikai ar trim un mazliet citādiem burtiem.
Dzirdu – slāj pa ceļu. Es kliedzu: "stoi!" Mirkli klusējām, gaidām. Pēc tam viņš, vietējais puisis, vidzemnieks, arī partizāns atbild krieviski: kto tam? Es viņu pēc balss pazinu un atbildu: es tas esmu, Viktors. Viņš sāka mani lamāt: ko tu nešāvi? Vācieši no tevis bija soļa attālumā, acis ar automāta stobru varēja izdurt, kāpēc tu nešāvi? Es šāvu tev pāri galvai, mēs piesedzām uguns līniju. Un tad es pacēlu automātu un rādu – re, kāpēc. Viņš: o, velns, velns..."

Latviešu partizāna Ilmāra Putekļa dzīve miera laikā bija klusa – bērni, mazbērni un mazmazbērni. Kara vēstures liecinieks mūsu filmā pastāstīja, ko Latvija pārvarējusi ceļā pie miera un brīvības.

2
Tagi:
Latvija, Sarkanā armija, partizānu kustība, Lielais Tēvijas karš
Logs ar restēm, foto no arhīva

Restes uz logiem palūgs noņemt Rīgas būvvalde pārbaudīs visas ēkas

33
(atjaunots 00:14 17.05.2021)
Rīgā ieplānota dzīvojamo mikrorajonu māju pārbaude – ja speciālisti atradīs restes uz logiem, tās lūgs demontēt.

RĪGA, 17. maijs — Sputnik. Vasaras sezonas gaitā Rīgas būvvalde plāno pārbaudīt daudzdzīvokļu dzīvojamās mājas Rīgā – speciālisti meklēs restes uz logiem. Ja atradīs, piespiedīs demontēt, vēsta Rus.lsm.lv.

Tāpat inspekcija pievērsīs uzmanību lodžiju stiklojumam, kondicionētāju un satelīta antenu izvietojuma likumībai, logu montāžai.

Restes "nogrēkojušās" – tās neatbilst ugunsdrošības normām, paskaidroja Rīgas Būvvaldes pārstāvis Edgars Butāns.

Ugunsdzēsēji atzīmēja, ka restes kavē viņu operatīvo darbu – vajadzīgs laiks un speciāli instrumenti, lai salauztu konstrukciju. Glābēji zaudē dārgās sekundes un pat minūtes, cenšoties noņemt restes, bet šajā laikā, iespējams, tiks glābta kāda dzīvība.

Ar ugunsdrošības jautājumu, šķiet, viss skaidrs. Bet ko darīt, lai pasargātu savu mantību? Restes uz logiem uzstāda, lai dzīvoklī nevarētu iekļūt ļaundari.

Policisti iesaka restu vietā uzstādīt signalizāciju un videonovērošanu. Turklāt, izejot no mājām, ir jāpārbauda, vai visi logi ir aizvērti.

Rīgas būvvalde sāks pārbaudi no galvaspilsētas centra, pēc tam inspekcija dosies uz mikrorajoniem.

Cilvēkiem, kuru mājokļos tiks konstatēti pārkāpumi, nosūtīs attiecīgas vēstules ar brīdinājumu. Sola, ka sodu saņems vienīgi tie, kas nenovērsīs problēmu noteiktajā laikā.

33
Tagi:
Rīga
Pēc temata
Zādzība caur logu: policijas darbinieki Rīgā aizturēja sērijveida dzīvokļu zagļus
Apmest un piekrāsot: "hruščovku" balkoniem liels remonts nav vajadzīgs