Neatliekamās palīdzības mašīnas, foto no arhīva

"Nav naudas mirsti nost": rīdziniece saņēmusi rēķinu par ātrās palīdzības izsaukšanu

102
(atjaunots 15:58 08.07.2020)
Rīdziniece vērsusies pēc palīdzības ar spēcīgām sāpēm mugurā un augstu asinsspiedienu, taču pēc nedēļas saņēma NMPD rēķinu 62 eiro apmērā.

RĪGA, 8. jūlijs — Sputnik. Par neatliekamās medicīniskās palīdzības brigādes izsaukšanu palīdzības sniegšanai, kas nav uzskatāma par ārkārtēju, rīdziniece būs spiesta samaksāt 62 eiro.

Par vēstuli no NMPD Svetlana pastāstīja Facebook publiskajā grupā Ķengarags.

"Gribu pastāstīt par nepatikšanām, kas ar mani notikušas, lai arī tam nav sakara ar tēmu. Pēc traumas nobīdījās 4. un 5. mugurkaula disks. Iespieda nervu. Spiediens pacēlās līdz 200, izsaucu ātros. Atbrauca uz Ķengaragu, ātri izdarīja injekciju – viņiem spiediens nez kāpēc bija normāls. Tāda man nav pat labā dienā. Bet šodien pa pastu atnāca vēstule par nepamatotu izsaukumu un 62 eiro. Gribas zināt, uz kurieni mēs ripojam?" par savām bēdām stāstīja sieviete.

Tomēr komentētāju domas dalījās: vieni piekrita sašutušajai sievietei un ieteica pārsūdzēt rēķinu, citi nostājās mediķu pusē un pārmeta sievietei: sak, spiediens (mediķu papīrā norādīts 145/80) nebija nāvējošs, pie ārsta varēja aiziet pati.

"Varat droši braukt uz Laktas ielu 8 un apstrīdēt. 145/80 nav nāvējošs spiediens. Bet 217 – tas jau ir ļoti augsts un bīstams. Kad pēdējo reizi mainījāt baterijas aparātā? Tas var rādīt nepareizi," publikācijas autorei ieteica Sergejs.

"Beigas... Pašai ir problēmas ar mugurkaulu, laikam saspieda, tā, ka pat acs sāp, visa kreisā puse kļūst nejūtīga, bet tagad saprotu – labāk nosprāgt, nekā būt parādā par to, kas valstij manā labā ir jādara apriori, jo esmu godīgs nodokļu maksātājs... No rīta ienāca prātā traka doma ātros izsaukt. Ja nav naudas, mirsti nost..." konstatēja Irina.

"Ja jūs būtu bomžs vai narkomāns, viss būtu bez maksas," sarkastiski atzīmēja Jekaterina.

"Manai mammai atnāca tāda pati vēstule. Par to, ka viņa epidēmijas laikā atteicās Ogrē braukt uz slimnīcu. Viņai bija spiediens 240/110," atcerējās Jeļena.

"Noteikti apstrīdiet! Kamēr cilvēki klusē, viņiem visu pierakstīs. Taču... Mūsu valstī ir grūti kaut ko panākt un pierādīt, vajag laiku un stiprus nervus. Lai jums veselība un pacietība!" autorei ieteica Kitija.

Publikācijas autore atcerējās, ka laikā, kad viņa saukusi ātros, tonometrs rādījis spiedienu 200 vienību apmērā, un no sāpēm viņai zudusi samaņa. Viņa stāsta, ka trauma jau ir otro mēnesi, bet tagad nevar nokļūt pat pie maksas ārsta.

"Tabletes Diclac ID 75, ko man izrakstīja ģimenes ārste, dzēru ik pēc stundas visu dienu, nelīdzēja. Bet pie speciālista, pat par maksu, pieraksts tagad tikai uz 15. jūliju," Svetlana paskaidroja, kāpēc izsaukusi NMPD.

Atgādināsim, ka pērn NMPD maksas pakalpojumu cenas valstī pieauga vidēji par 10%. Valdība apstiprināja maksas pakalpojumu cenu pieaugumu.

NMPD uzsvēra, ka cenas augušas atbilstoši ikdienas izdevumiem, un pārsvarā attiecas uz pakalpojumu apmaksu uzņēmumiem un iestādēm, kas noteiktās situācijās, piemēram, masu pasākumos izvēlējās NMPD mediķus, nevis uz dienesta pamatfunkciju – medicīniskas palīdzības sniegšanu iedzīvotājiem ārkārtas situācijās.

Dienests uzsvēra, ka par izsaukumiem pacientiem ar nopietniem veselības traucējumiem maksa netiks iekasēta.

102
Tagi:
NMPD, Rīga
Pēc temata
Pacientus vedīs tālāk un ilgāk: kas notiks ar neatliekamo medicīnisko palīdzību reģionos
Ārstu nebūs tikpat daudz, kā agrāk: ātrajai palīdzībai iepirks mazākas un lētākas mašīnas
Neatliekamā palīdzība Latvijā paaugstinās nepamatoto izsaukumu maksu par 40%
Cipule: samazinājies nāvju skaits, gaidot ātrās palīdzības ierašanos
Lielā Tēvijas kara veterāns Ilmārs Puteklis

"Sliežu kara" dalībnieka atmiņas: cīnījās latviešu partizāni

3
(atjaunots 21:55 17.05.2021)
"Automāts nedarbojas, bet man bija divas granātas. Rēķinu: vienu metīšu, otru – sev atstāšu. Sāk svīst gaisma, bet līdz mūsu partizānu bāzei trīsdesmit kilometri nezin uz kurieni un kā. Dzirdu: kāds nāk pa ceļu, un es sagatavoju granātu."

RĪGA, 17. maijs — Sputnik, Andrejs Tatarčuks. Sputnik Latvija speciālā projekta "Lielās Uzvaras latviešu durkļi" ietvaros savas atmiņas dokumentālajā filmā "Lielās Uzvaras latviešu durkļi" pastāstīja 130. Latviešu strēlnieku korpusa un partizānu veterānu biedrības priekšsēdētājs, 97 gadus vecais veterāns Ilmārs Puteklis.

"Reiz cēlās strēlnieks sarkanais…"

130. Latviešu strēlnieku korpusa cīņu ceļu vēsturnieki ir kārtīgi izpētījuši, tas pazīstams kā viens no spilgtākajiem vīrišķības un varonības piemēriem mūsu valstī. Latviešu strēlniekiem uzticēja cīņu par dzimto zemi – tam ir liela nozīme. 

Sputnik Latvija vēsturisko tēmu uzsāka nacistiskā režīma sakāves kārtējā gadadienā. Frontes kinohronikas melnbaltos kadrus papildina sarunas ar tālaika notikumu dalībniekiem. Varonība tajos nav atdalāma no zaudējumiem ierakumos, kopīgā lielā uzvara ar katru dienu, katru karavīru, katru šāvienu nāca tuvāk.

Filmas otrā daļa – "Par Dzimteni". Tā stāsta par Sarkanās armijas un divu latviešu divīziju operācijām Ļeņingradas, Novgorodas un Tveras apgabalos, pie Staraja Rusas un Demjanskas, kur 1943. gadā pēc ilgām nogurdinošām ierakumu cīņām situācija izvērsās par Sarkanās armijas neatgriezenisku uzbrukumu – tā sita vērmahtu gandrīz visās frontēs.

130. Latviešu strēlnieku korpusa un partizānu veterānu biedrības priekšsēdētājs, 97 gadus vecais veterāns Ilmārs Puteklis nekaroja Piemaskavā, lai arī kopā ar jauniesaucamajiem apguva mācību kursus Gorohovecas nometnēs, kur latviešu valoda skanēja teju vai biežāk nekā krievu.

Pēc Putekļa luguma viņu gatavoja kā diversantu partizānu darbībām vāciešu okupētajā Latvijas teritorijā. 1942. gada beigās viņš nonāca Ostlandes reihskomisariāta teritorijā un iekļāvās Viļa Samsona partizānu brigādē. 1944. gada vasarā viņa vienība pievienojās 130. Latviešu strēlnieku korpusam pie Alūksnes. "Sliežu kara" laiks antinacistiskās kustības dalībniekam deva lielu mācību.

Nolādētie Schönes Ostland

"Man ir 97 gadi, taču tas bija kā vakar... Dzīvoju Tukumā, (1941. gada) 22. jūnijā mēs ar puikām no skolas gājām staigāt. Redzam – ļoti augstu debesīs riņķo lidmašīna – tas bija vācu izlūks. Padomju iznīcinātāji necentās to padzīt. Mēs visi, pieaugušie un skolnieki no Tukuma bijām pārliecināti, ka liels karš ir neizbēgams – pirms uzbrukuma Padomju Savienībai hitleriskā Vācija ieņēma Austriju, pēc tam kopā ar Poliju saraustīja gabalos Čehoslovākiju. Mēs ar ģimeni dzīvojām pilsētas strādnieku nomalē, kaimiņos bija daudz latviešu strēlnieku, kuri karoja pret vāciešiem Pirmajā pasaules karā," stāsta veterāns.

Visi bija pārliecināti: ja jau Latvijai kara neizbēgt, labāk būt kopā ar krieviem nekā atkal vācu varā. Tāds noskaņojums bija gan Putekļa ģimenē, gan skolā. Līdz 1939. gadam, kad notika Latvijas vāciešu repatriācija, Tukumā bija liels skaits turīgu, pat bagātu vācu jauniešu, nekaunīgi noskaņotu par labu Hitleram.

Stāstīja, ka šeit atkal būs "Schönes Ostland" ("Skaistās Austrumu zemes" – red.), un Puteklis kopā ar vecāko brāli nolēma atkāpties kopā ar bēgļiem un Sarkanās armijas vienībām. Pa ceļam bēgļus vairākkārt apšaudīja. Pie Sebežas viņi ar brāli pašķīrās un pēc tam atkal satikās Krievijā.

1941. gada 22. jūnija rītā vērmahta daļas šķērsoja Latvijas robežu, 1. jūlijā viņi jau bija Rīgā, 7. jūlijā – pie Krievijas robežas.
Veterāns atcerējās, ka Latvijas PSR valdība Augusta Kiršteina vadībā rūpējās par bēgļiem. Skolnieks no Tukuma pabeidza fabrikas skolu elektromontiera specialitātē, pirmajā kara gadā strādāja rūpnīcā Maskavā. Pēc tam uzzināja, ka viņa vecākais brālis strādā par kalēju Ivanovskas apgabalā, devās turp, atprasījies uz dažām dienām. Brāļi nolēma brīvprātīgi doties uz fronti.

"Mēs nolēmām iet Sarkanajā armijā, brālis aizgāja pirmais. Es uzzināju, ka viņš atrodas Gorohoveckas mācību nometnēs, kur tiek veidots latviešu strēlnieku divīziju papildinājums, un 1942. gada decembrī arī devos uz kara komisariātu. Gorohoveckas nometnēs biju nepilnus 6 mēnešus, saskaņā ar rekomendācijām un pēc manas piekrišanas mani iekļāva speciālajos kursos un sagatavoja partizāna darbībai ienaidnieka aizmugurē Latvijas teritorijā. Protams, jaunība, romantika, naids pret vācu iebrucējiem – tas viss vairoja manu vēlmi nokļūt partizānu kustībā. 1943. gadā mūs izmeta ar izpletņiem virs Vidzemes," atceras veterāns.

Pat Nāciju Līga nespēja palīdzēt

Desants nebija sekmīgs – "Duglasam", no kura Latgales mežu masīvu tuvumā bija jāizsēžas partizāniem, astē ieķērās vācu iznīcinātājs. Lidmašīnas stūrmanis, bīstoties, ka to notrieks kopā ar visu partizānu grupu, izsēdināja viņus agrāk – Balvu apriņķī.

Puteklis piezemējās netālu no lauku mājām, kurās bija telefons, un jau stundu vēlāk vācieši uzzināja, ka mežā izsēdušies padomju diversanti. Grupa tika izkliedēta. Puteklis atceras, ka viņi palika trijatā, un grupas komandieris nolēma nepūlēties izlauzties uz Latgali, bet gan palikt Balvu apkaimē – tā bija viņa dzimtā puse, te bija tuvinieki un paziņas, kas varēja palīdzēt. Vācieši rīkoja slazdus, meklēdami izpletņlēcējus, bija vajadzīgas 23 dienas un lieli zaudējumi, līdz grupa apvienojās un sāka darboties Balvu apkaimē.

"Galu galā mēs iekļāvāmies Viļa Samsona partizānu brigādē – viņu pazinu gan karā, gan vēlāk – mierlaika dzīvē. Lielisks cilvēks, labs komandieris, miera laikā – intelektuālis un zinātnieks. Viņš teica: labi, ka man nav militārās izglītības, mežā tā tikai traucēja. Nelieli mežu masīvi, lauku mājas – tas viss nav domāts parastam karam. Ieročus mums pārsvarā nometa no lidmašīnām, taču bija arī vācu trofejas un buržuāziskās Latvijas šautenes ar slāpētājiem un snaipera tēmēkļiem, tomēr partizāna galvenais ierocis tomēr ir ātršāvējs automāts. Es pabiju divās vai trīs vienībās, visas – ļoti mobilas, ar trim pārdislokācijas variantiem, ja tiks atrasti. Protams, lielgabalu mums nebija, taču ložmetēji bija," teica Puteklis.

Atbalsta sniegšanai Latvijas partizāniem 2. Baltijas frontes vadība piešķīra PSRS Civilās gaisa flotes 13. aviācijas pulku, lidmašīnas piegādāja partizāniem ieročus, munīciju un medikamentus, evakuēja ievainotos un bērnus. 1943. gadā vien padomju partizāni saņēma 164 cilvēkus un 22,5 tonnas kravu. Latvijas teritorijā no 1941. līdz 1945. gadam strādāja trīs padomju partizānu brigādes un 20 vienības – apmēram 4970 cilvēki. Līdz ar antinacistiskās pagrīdes dalībniekiem kopējais pagrīdes un partizānu kustības locekļu skaits Latvijā sasniedza 20 tūkstošus.

Partizāni ļoti kaitēja nacistiem – tik ļoti, ka pats Ādolfs Hitlers vērsās pie Nāciju Līgas ar sūdzībām par nekonvencionālām metodēm. To pat varētu uzskatīt par kuriozu, ja ne nacistu politika – veselu tautu genocīds, koncentrācijas nometnes ar gāzes kamerām un eksperimenti ar cilvēkiem. Naids pret okupantiem un pārliecība par uzvaru bija vispārēja.

1941.-1945. gg. Latvijas partizāni izsita no ierindas līdz 30 tūkstošus nacistu un kolaboracionistu, sarīkoja 279 ešelonu avārijas, sadauzīja un sabojāja 261 lokomotīvi, 3875 vagonus un platformas, 87 tankus un bruņumašīnas, 277 automašīnas, uzspridzināja un sadedzināja 53 automašīnu un dzelzceļa tiltus, 1 dzelzceļa staciju, vairākas noliktavas ar munīciju, bruņojumu un pārtiku, kā arī vairākus citus objektus. 1944. gada 1. oktobrī Ventspils ostā tika likvidēts admirālis Bēmers un vairāki reiha virsnieki.

1944. gada vasarā partizāni parūpējās par 1500 ģimenēm, kas slēpās mežos, atbrīvoja un paglāba no aizdzīšanas uz Vāciju 3220 vietējos iedzīvotājus un 278 padomju karagūstekņus. Sabotāžas un atklātas bruņotas pretošanās rezultātā ar strādnieku un vietējo iedzīvotāju atbalstu tika izglābti 428 no 714 rūpniecības uzņēmumiem, arī Ķeguma HES dambis, Rīgas gāzes rūpnīca, virkne industriālo uzņēmumu un infrastruktūras objektu.

Par dalību cīņā pret fašistiem pagrīdē un partizānu vienībās Latvijā PSRS valdības apbalvojumus saņēmuši vairāk nekā tūkstoš partizāni, Otomārs Oškalns, Vilis Samsons un Imants Sudmalis saņēmuši augsto Padomju Savienības Varoņa nosaukumu.

O, velns...

Pēc Paulusa armijas sagrāves pie Staļingradas noskaņojums Latvijā mainījās – vairs nebija domu par "Lielvāciju un taisnīgo vadoni Ādolfu Hitleru". Puteklis atceras, kā viņa vienībai pūlējās pievienoties latviešu puiši, kam negribējās sagaidīt iesaukumu Waffen SS latviešu leģionā. Pat tie, kas agrāk sadarbojās ar okupācijas administrāciju, no visas sirds sapņoja izbēgt soda pēc Vācijas sakāves – 1944. gada sākumā tas jau bija pavisam skaidrs. 

Partizānu vienībā bija sava izlūkošana un pretizlūkošana, vajadzēja "izskaitļot" iespējamos vācu aģentus, kam rīkoja pārbaudes, viltus trauksmes, deva viltus informāciju par plāniem. Protams, armijas un pat policijas operācijas pret partizāniem nebija efektīvas, meža karavīri uzzināja par ienaidnieka spēku pārvietošanos pirms viņi iegāja mežā.

"1944. gadā Latvijas mežos parādījās ģenerāļa-pārbēdzēja Andreja Vlasova ("Krievu atbrīvošanas armijas" komandieris arestēts 1945. gada 12. maijā un pakārts pēc tribunāla sprieduma Maskavā 1946. gada 1. augustā – red.) "KAA mednieki". Vlasovieši rīkoja slazdus meža ielokos, mēs cietām zaudējumus. Biedra zaudēšana kaujā bieži vien ir nejaušība, par likumsakarību tā kļūst, ja tavai nodaļai ir slikts komandieris. Mūsu nodaļas komandieris bija Andrejs Otantis – vīrs gados no Liepājas rajona, dzimis kurzemnieks, bijušais vada komandiera vietnieks buržuāziskās Latvijas armijā. 1941. gadā viņš evakuējās no Latvijas, tomēr atgriezās sist fašistus. Pēc kara bija izpildkomitejas priekšsēdētājs savā dzimtenē," stāsta Puteklis.

Vienu gadījumu viņš atceras ar smaidu – pagājuši gandrīz 80 gadi, tomēr arī toreiz incidents bija viens no tiem, kuros jaunajam partizānam smaidīja laime. Nodaļa devās mīnēt sliežu ceļu, pa kuru vācieši apgādāja savu Austrumu fronti (sliedes partizāni visbiežāk uzspridzināja un pagaisa mežā – red.) un iekļuva lamatās. Pretinieks pirmais atklāja uguni.

"Man vienkārši paveicās, automāts man garā siksnā karājās uz vēdera, lai vieglāk šaut. Lode trāpīja gailī, uz kura gulēja rādītājpirksts. Vācieši ielenc, bet es nesaprotu, kāpēc nevaru šaut, par nesapratu, ka esmu ievainots – lode sašķaidīja pirksta falangu. Paglāba tas, ka mans biedrs Kokorevičs piesedza manu atkāpšanos. Paskrēju nost un paliku viens. Līdz vienības bāzei – apmēram trīsdesmit kilometri, un es ne īsti labi sapratu, kā uz turieni iet, tur visur ir lauku mājas, ceļu prātā nepaturēju. Automāts nestrādā, bet bija divas granātas. Rēķinu: vienu metīšu, otru – atstāšu sev.

Sāk svīst gaisma, bet līdz mūsu partizānu bāzei trīsdesmit kilometri nezin uz kurieni un kā. Dzirdu: kāds nāk pa ceļu, un es sagatavoju granātu. Toreiz iznāca jocīgi – mums parole bija krievu lamuvārds, mēs vienojāmies izmantot krievu lamas, lai citi nesaprastu – mēs it kā lamājamies. Parole bija kā vārds "stoi", tikai ar trim un mazliet citādiem burtiem.
Dzirdu – slāj pa ceļu. Es kliedzu: "stoi!" Mirkli klusējām, gaidām. Pēc tam viņš, vietējais puisis, vidzemnieks, arī partizāns atbild krieviski: kto tam? Es viņu pēc balss pazinu un atbildu: es tas esmu, Viktors. Viņš sāka mani lamāt: ko tu nešāvi? Vācieši no tevis bija soļa attālumā, acis ar automāta stobru varēja izdurt, kāpēc tu nešāvi? Es šāvu tev pāri galvai, mēs piesedzām uguns līniju. Un tad es pacēlu automātu un rādu – re, kāpēc. Viņš: o, velns, velns..."

Latviešu partizāna Ilmāra Putekļa dzīve miera laikā bija klusa – bērni, mazbērni un mazmazbērni. Kara vēstures liecinieks mūsu filmā pastāstīja, ko Latvija pārvarējusi ceļā pie miera un brīvības.

3
Tagi:
Latvija, Sarkanā armija, partizānu kustība, Lielais Tēvijas karš
Logs ar restēm, foto no arhīva

Restes uz logiem palūgs noņemt Rīgas būvvalde pārbaudīs visas ēkas

33
(atjaunots 00:14 17.05.2021)
Rīgā ieplānota dzīvojamo mikrorajonu māju pārbaude – ja speciālisti atradīs restes uz logiem, tās lūgs demontēt.

RĪGA, 17. maijs — Sputnik. Vasaras sezonas gaitā Rīgas būvvalde plāno pārbaudīt daudzdzīvokļu dzīvojamās mājas Rīgā – speciālisti meklēs restes uz logiem. Ja atradīs, piespiedīs demontēt, vēsta Rus.lsm.lv.

Tāpat inspekcija pievērsīs uzmanību lodžiju stiklojumam, kondicionētāju un satelīta antenu izvietojuma likumībai, logu montāžai.

Restes "nogrēkojušās" – tās neatbilst ugunsdrošības normām, paskaidroja Rīgas Būvvaldes pārstāvis Edgars Butāns.

Ugunsdzēsēji atzīmēja, ka restes kavē viņu operatīvo darbu – vajadzīgs laiks un speciāli instrumenti, lai salauztu konstrukciju. Glābēji zaudē dārgās sekundes un pat minūtes, cenšoties noņemt restes, bet šajā laikā, iespējams, tiks glābta kāda dzīvība.

Ar ugunsdrošības jautājumu, šķiet, viss skaidrs. Bet ko darīt, lai pasargātu savu mantību? Restes uz logiem uzstāda, lai dzīvoklī nevarētu iekļūt ļaundari.

Policisti iesaka restu vietā uzstādīt signalizāciju un videonovērošanu. Turklāt, izejot no mājām, ir jāpārbauda, vai visi logi ir aizvērti.

Rīgas būvvalde sāks pārbaudi no galvaspilsētas centra, pēc tam inspekcija dosies uz mikrorajoniem.

Cilvēkiem, kuru mājokļos tiks konstatēti pārkāpumi, nosūtīs attiecīgas vēstules ar brīdinājumu. Sola, ka sodu saņems vienīgi tie, kas nenovērsīs problēmu noteiktajā laikā.

33
Tagi:
Rīga
Pēc temata
Zādzība caur logu: policijas darbinieki Rīgā aizturēja sērijveida dzīvokļu zagļus
Apmest un piekrāsot: "hruščovku" balkoniem liels remonts nav vajadzīgs