Rubeņa bataljona karavīru kapavieta pie apdzīvotas vietas Renda

Leitnanta Rubeņa bataljons: vienīgie īstie Latvijas Republikas aizstāvji

70
(atjaunots 10:44 15.05.2020)
Nacisti gatavoja viņus cīņai pret sarkaniem, bet viņi vērsa ieročus pret vāciešiem. Degsmes pietika tikai 3 nedēļām, pēc tam atlikušie cīņasspējīgie vīri pievienojās sarkanajiem partizāniem. Iepazīstieties: tie ir "rubenieši", kurus bieži kļūdaino dēvē par "kureliešiem"

RĪGA, 15. maijs — Sputnik, Aleksandrs Ržavins. Tagad mēs runājam par Sarkano armiju un latviešu sarkanarmiešiem. Pats par sevi saprotams, - viņi ir tie, kas izglāba Latviju un latviešu tautu no paverdzināšanas un iznīcināšanas.

Taču vai varēja būt, ka Otrā pasaules kara gados kāds cīnījās nevis par Padomju Latviju, bet gan par Latvijas Republiku? Gāja pa trešo ceļu – ne par Hitleru, ne par Staļinu? Jā, bija. Gods viņiem un slava!

Tomēr viss ir gluži kā romānā: viņu bija maz, un viņi bija šausmīgi tāli tautai. Latvijas teritorijā viņu bija tikai viens bataljons. Komandieri to pameta likteņa varā un ātri vien nāca sakāve.

Gļēvuļi, nevis upuri

Tūlīt gan jāpiebilst, ka SS leģionāriem nav ne mazākā sakara ar cīņu par Latvijas Republiku.

"Viņiem nebija izvēles, viņi bija spiesti uzvilkt vācu formu, taču sirdīs viņi nesa domu, ka cīnās par Latviju," tā labprāt taisnojas latviešu esesiešu apoloģēti, - viņi mēģina iegalvot, ka tie ir Latvijas patrioti un kara upuri, nevis noziedznieki. Paši kāpj lamatās.

Sāksim ar to, ka organizācija SS nekad nav bijusi armija. Tā bija tikai nacistiskās partijas militarizēta struktūra, lai arī bruņota līdz zobiem. Noziedzīga struktūra. Un visus, kas tajā iestājās brīvprātīgi, Otrā pasaules kara uzvarētāji, arī demokrātiskie Rietumi, uzskatīja par noziedzniekiem.

Bet latviešu nacionālisti uzstāj, ka lielākā daļa leģionāru nebija brīvprātīgie, viņus esot ar varu mobilizējuši SS latviešu divīzijas rindās.

Taču, ja jau viņi nav brīvprātīgie, iznāk, ka it kā par Latviju karot viņi gāja... piespiedu kārtā! Padomājiet: no SS pielūdzēju loģiskas izriet, ka vācieši ar varu spieda leģionārus karot par Latviju! Vareni "patrioti", neko teikt.

Par to, ka "izvēles nebija" arī, maigi sakot, ir samelots. Izvēle bija. Liels skaits cilvēku, saņēmuši pavēsti, atteicās kļūt par esesiešiem vai iet Vērmahtā. Un šos drosmīgos cilvēkus, kuri, gan pasīvi, tomēr pretojās okupācijas iestādēm, atsakoties ar tām sadarboties, Latvijā tagad bieži dēvē par "dezertieriem".

Pagaidiet! Viņi taču bija dezertieri no nacistu viedokļa. No Latvijas Republikas viedokļa viņi bija īstie varoņi un kara upuri, nevis tie, kuri paklausīgi zvērēja uzticību Ādolfam Hitleram.

Protams, tik vienkārši nemaz nebija. Dažu labu, kas no mobilizācijas izvairījās, fašisti noķēra un sodīja ar nāvi vai nosūtīja uz koncentrācijas nometni – to pašu Salaspili. Jā, bija vajadzīga vīrišķība, lai izšķirtos par pretestību. Tā nu iznāk, ka tie, kuri gāja dienēt SS leģionā, bīdamies no soda, bija vienkārši gļēvuļi. Lai kādus attaisnojumus viņi sacerētu.

Varbūt patrioti tomēr mānījās – gribēja dabūt ieročus, lai vienā brīdī vērstu tos pret nacistiem? Bet latviešu esesieši to nedarīja, līdz pēdējai kara dienai viņi mira par Reihu un tā pustrako fīreru. Vēl vairāk, viņi nikni izteicās par "aizmugures žurkām", kas uzdrošinājušās organizēt bruņotu sacelšanos pret nacistiem, kamēr viņi, leģionāri, frontē lēja asinis. Tāpēc liksim pie malas latviešu esesiešus un beidzot parunāsim par tiem, kuri ir sarunas vērti.

Padomju taktikas šabloni

Jau pirms padomju armijas ienākšanas Latvijā 1944. gada vasarā Vācijas augstākajām militārpersonām bija skaidrs, ka Baltiju noturēt neizdosies. Tāpēc viņi sāka gatavoties partizānu karam pret Sarkano armiju. Bija plānots veidot izlūku un diversantu grupas no vietējiem iedzīvotājiem – tās nogādāšot Sarkanās armijas aizmugurē, kur tās veidos "nacionālās" partizānu kustības pamatus. Kā redzam, tas ir padomju vadības izmantotās taktikas šablons.

Nodaļu veidošanu nacisti uzticēja Jānim Kurelim (1882.-1954.) – Krievijas impēriskās armijas pulkvedim, Latvijas armijas ģenerālim. Interesanti, ka Pilsoņu karā viņš bija starp nedaudzajiem latviešu strēlniekiem, kuri karoja pret boļševikiem. Sibīrijā viņš komandēja Imanta pulku. Tas gan sēdēja "balto" un interventu aizmugurē, bet no 1919. gada novembra jau dienēja Latvijā.

Jau pirms sovjetizācijas Kurelis atvaļinājās, laimīgi pārdzīvoja 1940. un 1941. gadu un gaidīja īsto brīdi.

Starp mērenajiem latviešu nacionālistiem bija sapņotāji, kuri cerēja, ka atkārtosies Pirmā pasaules kara aina: kamēr Vācija un Krievija skaidro attiecības reģionā, labsirdīgā Lielbritānija un ASV padarīs Latviju neatkarīgu. Apvienojušies ap Latvijas pirmā prezidenta dēlu, profesoru Konstantīnu Čaksti (1901.-1945.), 1943. gada vasarā viņi pieticīgi dēvējās par Latvijas Centrālo Padomi (LCP), kas bija gatava uzņemties atdzimušās Tēvzemes vadības smago nastu.

Atklāti sakot, LCP cīņa nozīmēja draudīgu papīrīšu rakstīšanu: "Deklarācija Sabiedroto nācijām", "Latvijas Centrālās Padomes memorands", "Deklarācija par Latvijas valsts atjaunošanu". Vēl viņi caur Zviedriju sūtīja emisārus, lai nokļūtu līdz Rietumu demokrātijām un gūtu viņu labvēlību. Šo sapņotāju militāro spārnu veidoja ģenerālis Kurelis un ap viņu sapulcējušies virsnieki un karavīri – "kurelieši".

LCP paveica tikai vienu patiešām noderīgu lietu – atbalstīja tos, kuri paslepus laivās nogādāja bēgļus no Kurzemes Zviedrijā (kopā – apmēram 3500 cilvēkus). Tomēr līdz šim vēl nav zināms, cik "tīra" bija bēgļu biogrāfija un cik liels skaits nacistu līdzskrējēju aizgāja uz Rietumiem viņu vidū.

Sargāja sevi cīņai par Latviju

Gestapo cīnījās pret reālo padomju pagrīdi un sagādāja tai smagus zaudējumus. Ko tur vēl teikt par "zālēdājiem" – LCP. Tās flirts ar Rietumiem nepalika nepamanīts.

Nacistu specdienestu reakcija bija itin vienkārša: vasarā LCP civilie tika arestēti, rudenī viņus nosūtīta uz Štutgofas koncentrācijas nometni. Tur gan viņi bija ieslodzīti itin pieņemamos apstākļos. Kureli vēl kādu laiku neaiztika – viņš trenēja kaujiniekus, ar kuriem rēķinājās Reihs.

Sākumā izskatījās tīri labi. "Kurelieši" organizējās, bruņojās, trenējās, vienā brīdī to skaits sasniedza trīs tūkstošus. Pie tam Kurelis darīja visu iespējamo, lai viņa daļas atrastos pēc iespējas tālāk no frontes – vajadzēja taču pataupīt sevi cīņai par Latvijas Republiku.

Bez cīņas

1944. gada rudenī nacisti zaudēja lielāko daļu Latvijas, arī Rīgu. Kureļa padotajiem bija īstais laiks sākt darboties. Tā šķita arī nacistiem – "kureliešiem" laiks darīt to, kas viņiem mācīts: karot pret Sarkano armiju. Un nemaz ne tā, kā cerēja Kurelis.

1944. gada 14. novembrī vācieši ielenca "kureliešus" un izvirzīja ģenerālim ultimātu. Viņa ļaudis gaidīja atbruņošana un filtrācija. Pēc tam lojālajiem – dienests leģionā, nelojālajiem – koncentrācijas nometne. Teitoņu stilā – īsi un skaidri.

Ģenerālis Kurelis atmeta labo roku un... tai pēdās pacēla kreiso: "kurelieši padodas". Bez cīņas. Tātad viņš negribēja karot ne tikai par Reihu, bet arī par Latviju. Šajā brīdī var fonā palaist dziesmu par to, vai ir vērts mirt par Tēviju, tikai vārdus pamainīt: "Vai tad es kāds rudais, vai? Ne-gri-bu!"

Dažus Kureļa virsniekus tiesāja Rūdolfam Bangerskim (1878.-1958.), SS latviešu leģiona ģenerālinspektoram pakļauts tribunāls. Daļu nošāva Liepājā, daļu nosūtīja uz Štutgofu kopā ar nobiedēto Kureli. Arī viņu turēja komfortablos apstākļos. Pēc kara ģenerālis beidzot apmetās ASV.

Lielākā daļa ierindas "kureliešu" nokļuva SS latviešu divīzijās. Pazemojošas beigas. Bija tikai viens vīrišķīgs virsnieks.

Bruņota sacelšanās

Starp tiem, kuri noticēja LCP idejām bija Roberts Rubenis. Viņš dzimis 1917. gadā Dvinskas (tagadējās Daugavpils) apkaimē. No 1938. līdz 1940. gadam dienēja Latvijas armijā kājnieku, pēc tam – tanku pulkā un atvaļinājās leitnanta dienesta pakāpē.

Viņš nepieņēma Latvijas sovjetizāciju, tāpēc izvēlējās civildienestu, nevis uzticības zvērestu PSRS. Tāpat viņš neizjuta ne mazāko prieku, redzot vācu okupantus un nenosmērējās, slepkavojot tautiešus ar "nepareizu izcelsmi" vai politiskajiem uzskatiem. 1944. gada 13. martā viņu iesauca dienestā SS leģionā, kur unterštumrfīrers Rubenis pievienojās Kureļa grupai – tās idejas viņam patiešām patika.

Kureļa kaunpilnās kapitulācijas dienā bataljons, ko komandēja Rubenis, bija dislocēts netālu no Ugāles. Aptuveni 70 vācieši ielenca viņa štābu un lika padoties. Taču Rubeņa puiši, to ieraudzījuši, savukārt ielenca vāciešus. Redzot, ka situācija saasinās, vācieši atkāpās, tika nošauts tikai viens virsnieks.

Rubikona palika aiz muguras. Rubenis parādīja, ka viņa nodomi ir nopietni, viņš paliek uzticīgs saviem ideāliem. 450 "rubenīši" atteicās pakļauties vāciešiem un sāka bruņotu sacelšanos!

Izmisīga pretestība

Rubenis veda savu bataljonu uz dienvidiem, uz biezajiem mežiem Abavas krastos. Mēģinājumi piespiest vienību padoties bija nesekmīgi.

Vācieši vērsa pret to Vērmahta, SS un SD vienības, mēģinot ielenkt sacelšanās dalībniekus. Simboliski, ka tas notika Latvijas Republikas Neatkarības dienā. Pirmajā kaujā Rubenis bija nāvīgi ievainots, taču viņa puiši ieročus nenolika.

19. novembrī jaunais bataljona komandieris Aleksandrs Druviņš palaida mājās visus, kuri negribēja karot, bet pārējie vēl trīs nedēļas izmisīgi pretojās nacistiem. Bataljona spēki kusa. Lai arī vīri centās turēties kopā, tas pakāpeniski pajuka nelielās grupās, kas zaudēja sakarus.

Līdz baltkvēlei aizkaitinātie nacisti, kam nekādi neizdevās salauzt bataljonu, izgāza dusmas uz vietējiem, kuri juta līdzi "rubeniešiem". Decembra sākumā vairāku viensētu iedzīvotāji netālu no Zlēku ciema bija noslepkavoti un sadedzināti savās mājās. Memoriālā ciemā norādīts, ka toreiz gājuši bojā 160 cilvēki. Lielākā daļa – vietējie iedzīvotāji, bija arī bēgļi no citām vietām, pat no Ļeņingradas apgabala, un cilvēki, kuri izvairījās no dienesta leģionā.

7. novembrī Druviņš bija smagi ievainots. 8. novembrī "rubenieši" pārrāva kārtējo ielenkumu un 9. novembrī galīgi sašķēlās nelielās grupās. Līdz kara beigām tās slēpās mežos un centās nerādīties acīs. 80 "rubenieši", kuri vēlējās aktīvi karot pret nacistiem, pievienojās padomju partizāniem. 

Tuvināja uzvaru

Šī partizānu vienība bija saformēta 1944. gada oktobrī, kad apvienojās padomju izlūku un diversiju grupa "Spartak" no Ļeņingradas frontes jaunākā leitnanta Kārļa Mačiņa (1910.-1949.) vadībā un vietējie partizāni – krievu tautības latgalieši, kuri dezertēja no vācu 283. apsardzes bataljona, robežsargs, kura pirmā cīņa ar nacistiem notika jau 1941. gada 22. jūnijā pie Liepājas, zemnieki un vīri, kuri izvairījās no mobilizācijas SS leģionā.

Partizāni nodarbojās ar izlūkošanu un diversijām – viņi uzskatīja, ka Uzvaru pār fašistiem nevajag gaidīt mežos, to vajag tuvināt ar savām mazajām uzvarām. Nav nekāds brīnums, ka šai vienībai pievienojās cīņasspējīgākie Rubeņa bataljona puiši, kuri karoja tās rindās līdz pašām kara beigām. Kopā ar jaunajiem biedriem viņi atsita vācu soda ekspedīciju uzbrukumus, sakāva garnizonus, spridzināja tiltus, transporta līdzekļus, vāca izlūkošanas datus.

Neviens no viņiem negribēja padoties – sagūstītos "rubeniešus" vācieši nošāva, jo viņus kaitināja pašu zaudējumi un vīru nepakļaušanās. Ko lai saka, starp nogalinātajiem bija pat SS oberšturmfīrers Kurts Krauze, bijušais Salaspils koncentrācijas nometnes komandants.

Братская могила «рубениешей» в лесу к северу от посёлка Ренда
© Photo Александр Ржавин
Ceļa radītājs uz Rubeņa bataljona karavīru kapiem pie apdzīvotas vietas Renda

Ko vajadzētu godāt

Mežā, uz ziemeļiem no Rendas ciema ir neliels brāļu kaps. Stāsta, ka tur apglabāti vāciešu nošautie "rubenieši". Nekāda Lestene vai More nav Latvijas Republikas patriotu simbols – tas ir šis klusais kaps Kuzemes mežos, kur apglabāti īsti varoņi.

Ne 16. martā vajag godāt Latvijas brīvības cīnītājus. Ja jau kādam nepatīk, ka no nacistiem to atbrīvoja Sarkanā armija, tad viņiem vajadzētu godāt "rubeniešus", nevis esesiešus! 18. novembrī, kad sākās viņu pirmā kauja. Vai 14. novembrī, kad viņi sacēlās pret nacistiem īstenā patriota Roberta Rubeņa vadībā.

Братская могила «рубениешей» в лесу к северу от посёлка Ренда
© Photo Александр Ржавин
Rubeņa bataljona karavīru kapavieta pie apdzīvotas vietas Renda

Tikai nevajag aizmirst: kamēr par Latvijas Republiku karoja viens vienīgs bataljons un tikai trīs nedēļas, simtiem citu latviešu vienību karoja par Padomju Latviju un cīnījās visas 200 Lielā Tēvijas kara nedēļas. 

70
Temats:
Viņi cīnījās par Dzimteni: latvieši un latviešu vienības Sarkanajā armijā (11)
Pēc temata
Viņi cīnījās par Dzimteni: latvieši un latviešu vienības Sarkanajā armijā
"Mana dzīve dārgi izmaksās ienaidniekiem": kā snaipere Ērika Gaile medīja fašistus
Pirmais latvietis – PSRS varonis: kā Pols Armāns cīnījās ar fašistiem Eiropā
Ticēja Uzvarai par spīti visam: izlūku grupas nāve Vijciemā 41. gada novembrī
Varoņu ģimene: par pulka komandiera Karla Ozola un izlūka Jurija Ozola varoņdarbiem
Trīs stundas vienatnē noturēja simt fašistus: izlūka Pogas Termopilas
Makša Reitera dzīvesstāsts: kā latviešu zemnieka dēls kļuva par Sarkanās armijas ģenerāli
Ziedoja dzīvības par savu senču zemi: Nikolajs Spriņģis un citi latvieši izlūku rotā
"Terorista pirtiņa" Brīvdabas muzejā: nomelnot Sudmali un aizmirst
Alla Berezovska

"Sāka īstu vajāšanu": Alla Berezovska pastāstīja par kratīšanu un aizturēšanu

37
(atjaunots 10:44 15.01.2021)
Alla Berezovska nepiekrīt apsūdzībām un uzskata, ka Latvijas žurnālistiem jābūt iespējām publicēt savus materiālus tur, kur viņi vēlas.

RĪGA. 15. janvāris – Sputnik. RT uzsācis informatīvu kampaņu Latvijā aizturēto krievvalodīgo žurnālistu atbalstam Marijas Butinas projekta #Своихнебросаем ietvaros.

2020. gada 3. decembrī Latvijas Valsts drošības dienests aizturēja un nopratināja septiņus krievvalodīgos žurnālistus sakarā ar apsūdzībām par ES sankciju režīma pārkāpšanu, ņemot vērā sadarbību ar starptautisko ziņu aģentūru "Rossija segodņa". Sankcijas ieviestas pret holdinga vadītāju Dmitriju Kiseļovu, taču tie ir individuāli ierobežojumi, un Krievija ne vienu reizi vien ir uzsvērusi: ir absurdi attiecināt tos pret visiem, kas sadarbojas ar aģentūru.

Projekta trešajā sērijā žurnāliste Alla Berezovska pastāstīja, kā sākusies viņas sadarbība ar portālu Baltnews un kā aizritējusi specdienestu vizīte.

"Ieraudzīju, ka divi vai trīs policisti stāv te, ienāk no turienes. Ienākušais virsnieks parādīja tiesneša lēmumu par to, ka 84. pants, šajā sakarā notiek izmeklēšanas darbības, kratīšana šajā dzīvoklī un visas mūsu datortehnikas, kaut kādu informācijas nesēju izņemšana. Piedāvāja izlikt visus telefonus uz galda. Manu vietu pie datora aizņēma kaut kāds jauns cilvēks maskā. Kā nopratu, – hakeris,  kurš sāka kaut kādas manipulācijas. Sapratu, ka no turienes pārraksta visu manu informāciju," satraukti stāstīja žurnāliste.

Viņa atcerējās, ka pirms 8 gadiem sākusi sadarbību ar Andreju Jakovļevu portālā Baltnews, kurš piedāvāja rakstīt materiālus portālam. Vēlāk, kad portāls pārgājis pie starptautiskās ziņu aģentūras "Rossija segodņa", sadarbība turpinājās uz līguma pamata. Žurnāliste gatavo materiālus un pati tos piedāvā dažādiem izdevumiem. Portāls Baltnews viņas rakstus publicējis, iespējams, vienu vai divas reizes mēnesī.

Viņa kategoriski nepiekrīt apgalvojumiem par to, ka viņa būtu pārkāpusi ES sankcijas, un uzsver: žurnālistiem brīvā valstī jābūt iespējai publicēt materiālus tur, kur viņi uzskata par vajadzīgu. Berezovska atgādināja, ka neviens nav atzinis portālus Sputnik un Baltnews par noziedzniekiem.

Žurnāliste piezīmēja, ka neviens latviešu žurnālists nav pat mēģinājis aizstāvēt krievvalodīgos žurnālistus, kuri patlaban tiek turēti aizdomās par sankciju pārkāpšanu.

"Ziniet, no latviešu žurnālistiem neviens pat ne vārdu nav teicis mūsu aizstāvībai. Vēl vairāk: ir tāds raidījums "Bez cenzūras", kurā bija runa par to, ka tie jau neesot žurnālisti, tie esot Kremļa propagandisti," viņa pastāstīja.

"Pret Krievijas oficiālo mediju žurnālistiem patiešām sākta īsta vajāšana. Notiek tāda savdabīga necilvēciskošana. Tas ir, grib paziņot pasaulei, dot tādu signālu, ka tie, kas strādā Krievijas valsts oficiālajos medijos vai sadarbojas ar tiem, tie nav žurnālisti, tie ir propagandisti. Tātad uz viņiem var neattiekties demokrātija, vārda brīvība, cilvēktiesības," norādīja Alla Berezovska.

Sarunā ar RT korespondentu viņa atgādināja arī par vairākkārt latviešu publiskajā  telpā izskanējušajiem krieviem naidīgajiem izteikumiem, ko savulaik atļāvās, piemēram, Saeimas deputāts Edvīns Šnore, nosaucot krievus par utīm, un rakstnieks Didzis Sedlenieks, kurš nosauca krievus par ģenētisku slimību, kā arī bijusī radio diktore Māra Krontāle, kura sūkstījās: kā tad tā, no vāciešiem latvieši tikuši vaļā, bet no krieviem nevarot. Tiesa, viņa gan aizmirsa pastāstīt par radikālajiem paņēmieniem, ar kādiem latvieši atbrīvojās no ebrejiem Lielā Tēvijas kara gados.

Iepriekš RT projekta ietvaros nāca klajā arī intervijas ar Vladimiru Lindermanu un Andreju Jakovļevu.

37
Tagi:
žurnālistu vajāšana, Drošības dienests, Latvija
Pēc temata
Lindermans: kas devis atļauju žurnālistu aizturēšanai Latvijā?
Latvijas ĀM uzskata krievu žurnālistu vajāšanu par valsts iekšējo lietu
Preses dienā Krievijas Ārlietu ministrija atgādināja par uzbrukumiem Sputnik
"Varasvīri grib, lai cilvēki baidītos": Lindermans par žurnālistu vajāšanu Latvijā
Jakovs Pliners

Pliners: Latvijas valdība nesaprot, kādu risku nes krievu skolu diskriminācija

35
(atjaunots 08:48 15.01.2021)
Latvija var pazaudēt veselu paaudzi izglītības kvalitātes krišanās, bezgalīgās reformas un vēstures sagrozīšanas rezultātā.

RĪGA, 15. janvāris – Sputnik. Latvijas Izglītības un zinātnes ministrija lēmusi pagarināt tālmācības vecāko klašu skolēniem un profesionālo mācību iestāžu audzēkņiem līdz 25. janvārim. Pie tam 1.-4. klašu skolēniem pagarinātas gan ziemas brīvdienas, gan mācību gads.

Lēmums par tālmācībām pieņemts piespiedu kārtā, Covid-19 radītās ārkārtējās situācijas apstākļos, tomēr IZM tam absolūti nebija gatava, sarunā ar Sputnik Latvija konstatēja pedagoģijas zinātņu doktors, Rīgas domes deputāts no Latvijas Krievu savienības Jakovs Pliners.

"Lai arī laiks bija, ministrija nesagatavoja priekšmetu platformas. Kaut kas tika darīts jau procesā, taču platformas joprojām ir nekvalitatīvas. Ministrija nav ņēmusi vērā, ka 15% bērnu Latvijā nav datora. Ministrija nezina, ko iesākt, ja vienā ģimenē ir divi vai trīs skolēni, vecāki strādā attālināti un mājās ir viens dators," konstatēja Pliners.

Deputāts atzīmēja, ka nesen sākta visu bērnu nodrošināšana ar datoriem. "No pasūtītajiem sešiem tūkstošiem pusotrs tūkstotis jau ir saņemts. Taču tas ir tagad, bet koronavīrusa pirmais vilnis sākās martā," atgādināja Pliners.

"Mani skumdina, ka, saskaņā ar ministres Šuplinskas ierosinājumu Saeima atzinusi tālmācības par pastāvīgām. Es uzskatu, ka tam bija jānotiek pēc skolotāja ieskatiem. Ja skolotājs uzskata par vajadzīgu, viņš var pielietot mācībās datoru," paskaidroja pedagogs.

Pie tam Pliners norādīja, ka līdz ar tā saucamās neatkarības iegūšanu Latvijas Republikā parādījās diskriminējoši likumi – par valodu, par pilsonību un par izglītību.

"Krievu skolām asti pa gabalam griež nost jau desmitiem gadu. Izglītības līmenis un zināšanu kvalitāte pastāvīgi krītas daudzo reformu un pseidoreformu rezultātā. Tā ir gan skolu, gan visas Latvijas nelaime. Krievu un latviešu skolas var pastāvēt Latvijā kā savienotie trauki. Vajadzīga veselīga sāncensība, kas ceļ bērnu izglītības kvalitāti. Diemžēl tas nav noticis," norādīja Pliners.

Krievu skola tiek diskriminēta, un rezultātā cieš visa Latvija: izglītības kvalitātes krišanās, bezgalīgās reformas un vēstures sagrozīšanas rezultātā tagadējā paaudze būs zaudēta daudz vairāk nekā iepriekšējā, secināja Sputnik sarunbiedrs.

Плинер: власти не осознают потери от дискриминации русских школ
35
Tagi:
Jakovs Pliners, diskriminācija, izglītība, krievu skolas
Pēc temata
Mokas skolotājiem un vecākiem, plaisa sabiedrībā: skolu direktori par jaunajām prasībām
"Tālmācības" Latvijā: katrs piektais skolēns – bez datora
Latvija bagātajiem un latviešiem: krieviem jāzina sava vieta
Pedagoģijas zinātņu doktors paskaidroja, kāpēc attālinātās mācības ir kaitīgas
Džo Baidens

Eksperts sniedza prognozi par Baidena politiku pēcpadomju valstīs

0
(atjaunots 17:12 15.01.2021)
Eksperts uzskata, ka Krievijas attiecībās ar Rietumiem pēcpadomju teritorijā valdīs nevis spēku, bet gan vājuma līdzsvars.

RĪGA, 15. janvāris – Sputnik. ASV jaunā administrācija sāks aktīvāku darbu pēcpadomju valstīs, it īpaši Krievijas rietumu perifērijā, uzskata Krievijas Ārlietu padomes ģenerāldirektors Andrejs Kortunovs, vēsta RIA Novosti.

"(ASV nākamajam prezidentam) Džo Baidena acīs pēcpadomju valstīm, it īpaši Krievijas rietumu perifērijai ir lielāka nozīme, nekā pēc (ASV pašreizējā prezidenta) Donalda Trampa domām," eksperts konstatēja videokonferencē, kas bija veltīta gada rezultātiem pēcpadomju telpā.

Nelielas cerības: kā mainīsies ASV un Krievijas attiecības
Ruptly / Joe Biden Campaign / US Department of Defense / Kremlin.ru

"Es domāju, mēs ieraudzīsim aktīvākas amerikāņu darbības šajā teritorijā, būtiskāku mijiedarbību ar šo valstu valdībām, maigās diplomātijas, informācijas kara instrumentu enerģiskāku izmantošanu," uzskata politologs.

Tomēr, pēc Kortunova domām, ja arī tas notiks, nav saskatāmi resursi un politiskā griba pilnā mērā likt lietā iespējas Rietumu ietekmes pastiprināšanai.

"Tāpēc Krievijas un Rietumu attiecībās pēcpadomju teritorijā valdīs nevis spēku, bet gan vājuma līdzsvars," konstatēja eksperts.

Politologa vērojumi liecina, ka patlaban tiek galīgi nostiprināti Padomju Savienības sabrukuma rezultāti.

"Varētu teikt, ka nav saskatāmas vispār nekādas likumsakarības un Krievijas vispārēja pieeja šai teritorijai, tas ir, Krievijas politika kļūst elastīgāka, individualizēta un profesionālāka," norādīja analītiķis.

Viņa ieskatā, Krievija sāk iecietīgāk vērtēt ārvalstu ietekmes paplašināšanos bijušās PSRS teritorijā, ja vien runa ir ar Ķīnas klātbūtni, piemēam, Centrālāzijā, vai Turcijas ietekmi Dienvidkaukāzā.

Tāpat eksperts uzskata, ka virkne Krievijas partneru un sāncenšu pēcpadomju telpā, pārsvarā – no rietumvalstu vidus, pamazām zaudē interesi par to, un dažos gadījumos būtu gatavi pieņemt Krievijas līdera pozīcijas.

"Vienā brīdī var notikt tā, ka dažas pēcpadomju valstis izjutīs grūtības, kas saistītas nevis ar lielvalstu mēģinājumiem iejaukties viņu iekšējās lietās, bet gan, drīzāk, ar šo lielvalstu intereses krišanos par bijušās Padomju Savienības teritoriju," secināja politologs.

0
Tagi:
Džo Baidens, ASV
Pēc temata
Baidena komada ir kā vilku bars
"Var iznākt gluži pretēji". Politologs par padomu Baidenam Krievijas aspektā
Mest pie malas nicinājumu. Trampa bijusī padomniece devusi padomu Baidenam
Beigas spēlītēm – krieviem izdevies uzlauzt amerikāņu apziņu