RĪGA, 5. oktobris – Sputnik. Akcijas "Nē reformai" laikā, kuru organizēja Latvijas Krievu savienība (LKS), uzstājās politiķi un aktīvisti. Pirmā uzstājās LKS vadītāja Tatjana Ždanoka.

"Mēs gribam, lai šeit, Latvijā,  krievu valoda turpinās, lai tā ir izglītības valoda. Mums ir uz to tiesības. Vai arī, ja ir cita izeja, tad tā ir tikai Latvijas iziešana no visām starptautiskām organizācijām, kur viņa ir apņēmusies ievērot nacionālo minoritāšu tiesības," paziņoja Ždanoka.

Pūlī LKS līderi aktīvi atbalstīja. "Neievēro!" izkliedza kāds, kas izraisīja pārējo klātesošo atbalstu.

Tālāk pūlis metās skandēt: "Mūsu bērniem krievu skolas." Pēc kā vārds tika dots bijušajam Saeimas deputātam, skolas "Evrika" vadītājam Jakovam Plineram.

"Mēs esam sapulcējušies, lai paustu protestu pret totālām bērnu un mazbērnu mācībām latviešu valodā. Mūs vaino radikālismā – tie ir meli. Mēs dzīvojam melos piesātinātā valstī, tās ir mūsu tiesības, lai mūsu bērni mācās lielajā un varenajā krievu valodā. Bijušā izglītības ministra Šadurska mantinieki melo, ka bilingvāla izglītība pozitīvi ietekmē izglītības kvalitāti. Valsts eksāmenu rezultāti pierāda pretējo – vislabāk bērni mācās un attīstās dzimtajā valodā. Savukārt Latvijas varasiestādes tiecas asimilēt mūsu bērnus un mazbērnus, tiecas izaudzēt viņus par Ivaniem, kuri neatceras radniecību. Mūsu uzdevums ir aizstāvēt bērnus," pateica Pliners.

Sputnik Latvija intervijā Pliners atsevišķi uzsvēra, ka ar laiku protesta akcijām ir jānes rezultāti. "Pile akmeni asina," sacīja viņš.

"Kauns Saeimai un valdībai," atbalstīja Plinera uzstāšanos pūlis.

Tālāk uzstājās Latvijas Krievu savienības loceklis Andrejs Pagors. Viņš pateica, ka Latvijas krieviem cenšas pierādīt, ka krievu valodai nav vietas Latvijas skolās, taču tas ir nepareizi. Tieši vecāki ir izglītības pasūtītāji. Un viņiem ir jāizlemj, kādā valodā ir jāmācās viņu bērniem.

"Es uzskatu, ka mums nav vajadzīgs izglītības ministrs, kuram nospļauties par 37% Latvijas iedzīvotāju," uzsvēra Pagors.

Pūlī izskanēja jautājums, kur tad mācās Latvijas vadības bērni? Atbilde bijusi viennozīmīga – ārzemēs.

Uzstājās arī Krievu skolu aizsardzības štāba aktīvists Dmitrijs Šandibins. Viņš stādījās priekšā kā "pieticīgs pasākuma organizators". Un atgādināja, ka pērn Latvijas valdība izsludināja izglītības reformu un paziņoja, ka krievu valoda Latvijā vairs neesot vajadzīga. Pēc tam Latvijas iedzīvotājiem lika prast latviešu valodu, lai iekārtotos darbā.

"Kas būs tālāk? Krievu internāti, krievu geto? Mēs cīnīsimies, mēs nekļūsim par mirušu tautu," īsi rezumēja viņš.

No pūļa iznāca Zurabs, kurš pateica, ka viņam ir divi bērni, no kuriem viens mācās augstskolā, bet otrs – skolā. Zurabs atgādināja, ka pēdējo gadu laikā krievi paguvuši izmantot visus iespējamos cīņas veidus, lai pacenstos pievērst valdības uzmanību savām prasībām. Taču rezultāta nav. atbildēs var dzirdēt tikai vienu – nepatīk latviešu etnokrātija – vācieties prom. Taču krievi maksā nodokļu tieši tāpat kā latvieši, un viņiem ir tiesības saņemt līdzvērtīgus pakalpojumus. Izglītība arī ir tas pats pakalpojums.

Tā vietā varasiestādes cenšas "iestumt" krieviem skolu vietā produktu ar iztecējušu derīguma termiņu. Bet krievi katru dienu atbalsta šo liekulību, sūtot bērnus skolās, kur bērni mācās ar aktīvu vecāku līdzdalību. Taču kamēr krievi izmantos "pseidoskolas" un "sapuvušu preci", valdība nereaģēs uz viņu iebildumiem.

"Savi protesti ir jāapliecina ar nedivdomīgām darbībām. Kāpēc mēs vedam bērnus uz reformatoru saindēto skolu? Beztermiņa skolas boikots – tas ir vienīgais garantētais konstitucionālais veids likt valdībai sadzirdēt mūs. Skolu boikotēšana parādīs pasaulei, ka Latvijas valdība nav spējīga turpināt savas saistības attiecībā uz izglītību. Lai boikots kļūtu masveidīgs, jāpastāsta visiem krieviem, ka pilsoņu nepakļaušanās akcijas – tas ir legāli un tas ir veids kā atrisināt problēmu. Boikotam ir jābūt izbeigtam pēc valodas reformas atcelšanas. Otra prasība valdībai – izstrādāt un pieņemt likumu par nacionālo minoritāšu skolā, kur tiks ierakstīts, ka krieviem pašiem ir jāizlemj, kur mācīsies krievu bērni," aicināja Zurabs.

Klātesošie aktīvi atbalstīja šo iniciatīvu un pauda gatavību izplatīt šo aicinājumu visā Latvijā.

Nav viegli aptvert loģiku, ko izmanto ASV un Eiropa, kā arī rietumvalstu mērķus. Taču viņu soļu plānveidība un saskaņotība neatstāj ne mazākās šaubas, neskatoties uz visiem paradoksiem un pat absurdu – pamatā ir itin racionāli apsvērumi, portālā RIA Novosti konstatēja Irina Alksnis.

Vispirms jāatzīmē, ka jau labu laiku, - kopš 2010. gadu vidus – eiropieši un amerikāņi nav demonstrējuši tādu solidaritāti un entuziasmu jautājumā par kopīgiem soļiem pret Krieviju. Abos Atlantijas okeāna krastos sankcijas tika izsludinātas vienā dienā, gandrīz vienlaikus, tātad, neapšaubāmi, pasākums bija režisēts. Arī "artilērijas apšaude" pirms ierobežojumiem bija organizēta pēc visiem dramaturģijas noteikumiem: vairākas nedēļas tika uzpūsta spriedze, finālā solīja kaut ko grandiozu.

Faktiski kārtējo reizi viss beidzās ar "čiku". "Sodu" pārsvarā saņēmuši Krievijas varas struktūru vadītāji, kuriem no aizlieguma apmeklēt rietumvalstis un hipotētisku aktīvu iesaldēšanas tur nav ne silts, ne auksts. Līdzīga ir situācija arī zinātniskajās organizācijās, kas apsūdzētas par "bioloģisko un ķīmisko ieroču ražošanu". Par īstu anekdoti var uzskatīt ASV lēmumu pārtraukt palīdzības sniegšanu Krievijai – rodas iespaids, ka amerikāņi patiešām vēl aizvien dzīvo 1999. gadā.

Pie tam pats Aleksejs Navaļnijs jau pirms dažiem mēnešiem atklāti apliecināja, ka ir bezjēdzīgas sankcijas pret "kaut kādiem pulkvežiem vai ģenerāļiem, kuri neko daudz pa pasauli neceļo un kam nav tādu lielu īpašumu vai bankas kontu Eiropā". Toreiz viņš aicināja Eiropas Savienību "pievērsties Krievijas oligarhu naudai".

Jāatzīst, ka trieciens lielajiem uzņēmējiem patiešām būtu daudz sāpīgāks – gan viņiem personīgi, gan visai nacionālajai ekonomikai. Par kopīgu stratēģisko projektu, tādu kā "Ziemeļu straume 2" slēgšanas negatīvo efektu pat nav ne runas. Tomēr Rietumi, neskatoties uz visiem "uzskrūvētajiem" rusofobajiem izteikumiem, atkal nolēmuši iztikt ar ārēji efektīviem un izaicinoši konfrontējošiem, taču, pēc būtības, absolūti bezjēdzīgiem soļiem.

Tikpat dīvains ir amerikāņu un eiropiešu viedoklis par opozicionāru, ko viņi tik nikni aizstāv.

No vienas puses, Rietumi pacēluši Navaļniju Kremļa galvenā ienaidnieka un – vienlaikus – galvenā upura rangā un izrāda viņam milzu godu. ES pat izstrādājusi jaunu globālu sankciju režīmu par cilvēktiesību pārkāpumiem, un izsludinātie ierobežojumi ir šī režīma pirmā izpausme vēsturē. Eiropas cilvēktiesību tiesa pat nāca klajā ar pārsteicošu lēmumu, pieprasot blogera atbrīvošanu.

No otras puses, ir skaidrs, ka ASV un ES nelolo ne mazākās ilūzijas par blogera personību. Tā pati ECT nav saskatījusi politisku zemtekstu "Iv Roše" lietā, tajā pašā, kuras dēļ Navaļnijs nonāca kolonijā Vladimiras apgabalā.

Amnesty Intern

ational nelīdzēja visa viņu izcilā morālā elastība un politiskā konjunktūra. Organizācija atteicās uzskatīt opozicionāru par "sirdsapziņas gūstekni", un tās viedolo var saprast: Navaļnija kādreizējos komentāros ir redzams burtiski kliedzošs rasisms un ksenofobija.

Starp citu, ES pat domāja piešķirt savam jaunajam sankciju režīmam Alekseja Navaļnija vārdu. Tomēr, spriežot pēc visa, arī tur kādam laikus pielēcis, ka tā darīt nevajag, ņemot vērā "varoņa" aizkulisses.

Galu galā Rietumu, it īpaši Eiropas soļi patiešām izskatās kā svārstīšanās, mēģinājums izmantot pirmos pa rokai gadījušos un ne īsti labi piemērotos ieganstus konfliktam ar Maskavu. Kopumā tā ir ārēji nekonsekventu soļu virkne.

Tomēr viss kļūst skaidrs, ja notiekošajā saskatām ārkārtēju un pat mazliet panisku aizsardzību.

Krievijas attiecības ar Eiropu un ASV patlaban pārcieš kārtējo transformāciju. Pagājušās desmitgades vidus vētrainie notikumi bija Rietumu mēģinājums galīgi nospiest uz ceļiem Krieviju, piespiest to kapitulēt gan ekonomikā, gan ģeopolitikā. Pie tam Rietumi ne mazākajā mērā nešaubījās par panākumiem. Vēl vairāk, bija pārliecināti, ka to varēs panākt ar nelieliem upuriem – ne īpaši sāpīgiem pasākumiem, jo, piemēram, Maskavas atslēgšana no SWIFT būtu ārkārtīgi nepatīkama Rietumu biznesam.

Taču Krievija atkal sagādāja pārsteigumu – tā izturēja kolektīvo spiedienu, un uz vairākiem gadiem situāca "uzkārās" nestabilā līdzsvarā. Nomināli konfrontācija saglabājās, bet sankcijas pārvērtās par profanāciju un tukšu formalitāti. Toties starp pusēm, it īpaši ar Eiropu, ātri atjaunojās sadabība.

Tomēr notikumi pāris pēdējos gados lika Rietumiem beidzot ar vēsu prātu paskatīties uz Krieviju un mainīt savus priekšstatus. Viņi aptvēra, ka runa nav par fluktuāciju – mirstošās "ļaunuma impērijas" nejaušiem panākumiem, bet gan par strauji spēkus audzējošu lielvalsti ar kolosālu potenciālu, nopietnām ambīcijām un kaudzi dūžu piedurknē (pat spēju ātri izstrādāt iespaidīgi efektīvu vakcīnu). Ir viens faktors, ar ko Eiropu patiešām var garantēti nobiedēt, – ar spēcīgu Krieviju. Spriežot pēc visa, tur patiešām ir nobijušies, redzot, kā Krievija pāriet uzbrukumā vairākos virzienos: ekonomikā, politikā, ideoloģijā un medijos.

Tomēr Eiropai nepārprotami trūkst pārliecības par saviem spēkiem, tāpēc patlaban viņi steigšus nolaiž dzelzs priekškaru un padziļina plaisu attiecībās – tāds ir viņu pašaizsardzības paņēmiens.

Faktiski Rietumi cenšas atjaunot aukstā kara lkonfigurāciju, kad starp pretējām pusēm (it īpaši starp Padomju Savienību un Rietumeiropas valstīm) pastāvēja vairāki savstarpēji izdevīgas stratēģiskās sadarbības kanāli, bet viss pārējais bija aizklapēts ciet.

Tiesa, toreiz lielākās pūles neielaist no ārzemēm "kaitīgo ietekmi" galvenokārt pielika PSRS.

Tagad, sptiežot pēc visa, Rietumu pasaule pavisam nopietni plāno atkārtot toreizējo dziļi nesekmīgo PSRS pieredzi.

Centienus izmantot Alekseju Navaļniju šī uzdevuma risināšanai var uzskatīt par sekmīgiem. Lai arī paši Eiropas un Savienoto Valstu mēģinājumi uzkāpt uz padomju "grābekļa" rada dziļu neizpratni.