RĪGA, 5. oktobris – Sputnik. Akcijas "Nē reformai" laikā, kuru organizēja Latvijas Krievu savienība (LKS), uzstājās politiķi un aktīvisti. Pirmā uzstājās LKS vadītāja Tatjana Ždanoka.
"Mēs gribam, lai šeit, Latvijā, krievu valoda turpinās, lai tā ir izglītības valoda. Mums ir uz to tiesības. Vai arī, ja ir cita izeja, tad tā ir tikai Latvijas iziešana no visām starptautiskām organizācijām, kur viņa ir apņēmusies ievērot nacionālo minoritāšu tiesības," paziņoja Ždanoka.
Pūlī LKS līderi aktīvi atbalstīja. "Neievēro!" izkliedza kāds, kas izraisīja pārējo klātesošo atbalstu.
Tālāk pūlis metās skandēt: "Mūsu bērniem krievu skolas." Pēc kā vārds tika dots bijušajam Saeimas deputātam, skolas "Evrika" vadītājam Jakovam Plineram.
"Mēs esam sapulcējušies, lai paustu protestu pret totālām bērnu un mazbērnu mācībām latviešu valodā. Mūs vaino radikālismā – tie ir meli. Mēs dzīvojam melos piesātinātā valstī, tās ir mūsu tiesības, lai mūsu bērni mācās lielajā un varenajā krievu valodā. Bijušā izglītības ministra Šadurska mantinieki melo, ka bilingvāla izglītība pozitīvi ietekmē izglītības kvalitāti. Valsts eksāmenu rezultāti pierāda pretējo – vislabāk bērni mācās un attīstās dzimtajā valodā. Savukārt Latvijas varasiestādes tiecas asimilēt mūsu bērnus un mazbērnus, tiecas izaudzēt viņus par Ivaniem, kuri neatceras radniecību. Mūsu uzdevums ir aizstāvēt bērnus," pateica Pliners.
Sputnik Latvija intervijā Pliners atsevišķi uzsvēra, ka ar laiku protesta akcijām ir jānes rezultāti. "Pile akmeni asina," sacīja viņš.
"Kauns Saeimai un valdībai," atbalstīja Plinera uzstāšanos pūlis.
Tālāk uzstājās Latvijas Krievu savienības loceklis Andrejs Pagors. Viņš pateica, ka Latvijas krieviem cenšas pierādīt, ka krievu valodai nav vietas Latvijas skolās, taču tas ir nepareizi. Tieši vecāki ir izglītības pasūtītāji. Un viņiem ir jāizlemj, kādā valodā ir jāmācās viņu bērniem.
"Es uzskatu, ka mums nav vajadzīgs izglītības ministrs, kuram nospļauties par 37% Latvijas iedzīvotāju," uzsvēra Pagors.
Pūlī izskanēja jautājums, kur tad mācās Latvijas vadības bērni? Atbilde bijusi viennozīmīga – ārzemēs.
Uzstājās arī Krievu skolu aizsardzības štāba aktīvists Dmitrijs Šandibins. Viņš stādījās priekšā kā "pieticīgs pasākuma organizators". Un atgādināja, ka pērn Latvijas valdība izsludināja izglītības reformu un paziņoja, ka krievu valoda Latvijā vairs neesot vajadzīga. Pēc tam Latvijas iedzīvotājiem lika prast latviešu valodu, lai iekārtotos darbā.
"Kas būs tālāk? Krievu internāti, krievu geto? Mēs cīnīsimies, mēs nekļūsim par mirušu tautu," īsi rezumēja viņš.
No pūļa iznāca Zurabs, kurš pateica, ka viņam ir divi bērni, no kuriem viens mācās augstskolā, bet otrs – skolā. Zurabs atgādināja, ka pēdējo gadu laikā krievi paguvuši izmantot visus iespējamos cīņas veidus, lai pacenstos pievērst valdības uzmanību savām prasībām. Taču rezultāta nav. atbildēs var dzirdēt tikai vienu – nepatīk latviešu etnokrātija – vācieties prom. Taču krievi maksā nodokļu tieši tāpat kā latvieši, un viņiem ir tiesības saņemt līdzvērtīgus pakalpojumus. Izglītība arī ir tas pats pakalpojums.
Tā vietā varasiestādes cenšas "iestumt" krieviem skolu vietā produktu ar iztecējušu derīguma termiņu. Bet krievi katru dienu atbalsta šo liekulību, sūtot bērnus skolās, kur bērni mācās ar aktīvu vecāku līdzdalību. Taču kamēr krievi izmantos "pseidoskolas" un "sapuvušu preci", valdība nereaģēs uz viņu iebildumiem.
"Savi protesti ir jāapliecina ar nedivdomīgām darbībām. Kāpēc mēs vedam bērnus uz reformatoru saindēto skolu? Beztermiņa skolas boikots – tas ir vienīgais garantētais konstitucionālais veids likt valdībai sadzirdēt mūs. Skolu boikotēšana parādīs pasaulei, ka Latvijas valdība nav spējīga turpināt savas saistības attiecībā uz izglītību. Lai boikots kļūtu masveidīgs, jāpastāsta visiem krieviem, ka pilsoņu nepakļaušanās akcijas – tas ir legāli un tas ir veids kā atrisināt problēmu. Boikotam ir jābūt izbeigtam pēc valodas reformas atcelšanas. Otra prasība valdībai – izstrādāt un pieņemt likumu par nacionālo minoritāšu skolā, kur tiks ierakstīts, ka krieviem pašiem ir jāizlemj, kur mācīsies krievu bērni," aicināja Zurabs.
Klātesošie aktīvi atbalstīja šo iniciatīvu un pauda gatavību izplatīt šo aicinājumu visā Latvijā.
RĪGA, 5. marts — Sputnik, Andrejs Solopenko. Pirms trīsdesmit gadiem, 1991. gada 3. martā, toreizējās Latvijas PSR teritorijā notika aptauja par tās neatkarību. Aptaujas rezultāti lika pamatus tagadējai nacionālajai politikai pret krievvalodīgajiem iedzīvotājiem. Paši krievvalodīgie pārsvarā labi noprata, kāda nākotne iespējama. Līdz ar to saprotama viņu izvēle minētajā jautājumā.
Republikas iedzīvotājiem ierosināja atbildēt uz jautājumu par to, vai viņi atbalsta demokrātisku un neatkarīgu Latviju. Aptaujā varēja piedalīties visi iedzīvotāji no 18 gadu vecuma, kuru pasē bija patāvīgs pieraksts Latvijas Republikas administratīvi teritoriālajā vienībā. Tātad tiesības piedalīties aptaujā bija visiem pilngadīgajiem republikas iedzīvotājiem, un absolūtais vairākums nolēma paust viedokli par notiekošo.
Saskaņā ar Centrālās vēlēšanu komisijas datiem, aptaujas dalībnieku sarakstos bija 1 902 802 cilvēki, tajā piedalījās 1 666 128 cilvēki – 87,56% balsstiesīgo. "Jā" atbildēja 1 227 562 cilvēki – 73,68% vēlētāju. "Nē" – 411 374, jeb 24,69% cilvēku. Bez tam 27 192 balsis (1,63%) bija atzītas par nederīgām. Tiesa, aplēšot rezultātus no visu iedzīvotājuviedokļa, iznāks, ka "jā" teica 64,51% cilvēku, "nē" – 21.62%, nederīgu balsu daļa sastādīja 1,43%, bet 12,44% iedzīvotāju vispār nepiedalījās balsošanā.
Zinot "par" vai "pret" nobalsojušo un aptaujā nepiedalījušos iedzīvotāju īpatsvaru katrā valsts rajonā un republikāniskajā pilsētā, kā arī reģiona valodu sastāvu, var aplēst, ko pārsvarā izvēlējušies konkrētas iedzīvotāju grupas pārstāvji. Manāms, ka balsu daļa par neatkarību gandrīz ideāli sakrīt ar iedzīvotāju daļu, kam dzimtā ir latviešu valoda. Tas pats sakāms arī par dalību aptaujā – latviešu lauku rajonos tā pārsniedza 90%, tātad latvieši masveidā piedalījās aptaujā un atbalstīja Latvijas neatkarību.
No krievvalodīgo iedzīvotāju viedokļa dati demonstrē citādu ainu. Korelācijas elements (r) starp iedzīvotāju daļu ar dzimto krievu valodu reģionā un par neatkarību atdotajām balsīm no visiem vēlētājiem ir negatīvs un sastāda -0,995. Apmēram tāds pats ir rezultāts, analizējot krievvalodīgo dalību aptaujā. Savukārt, paskatoties uz balsojumu pret neatkarību, viss mainās – korelācijas koeficients kļūst pozitīvs un tuvojas 1. Tas norāda, ka Latvijas krievvalodīgie iedzīvotāji pārsvarā balsoja pret neatkarību vai aptaujā nepiedalījās.
1989. gadā veiktās tautu skaitīšanas dati liecina, ka lielakā daļa iedzīvotāju ar dzimto krievu valodu dzīvoja galvaspilsētā – Rīgā, kā arī citās lielās pilsētās: Daugavpilī, Rēzeknē, Liepājā un Jūrmalā. Starp Latvijas pilsētu iedzīvotājiem 50,3% dzimtā bija krievu valoda, 43,6% - latviešu. Vienlaikus laukos pārsvarā bija latvieši: 72,3% iedzīvotāju dzimtā bija latviešu valoda, tikai 22,1% - krievu. Tāpat lielākā daļa krievvalodīgo dzīvoja Daugavpils un Krāslavas rajonos, bet Ludzas un Rēzeknes rajonā viņu īpatsvars pārsniedza 40%.
Ja izanalizēsim karti, kurā redzams balsojums par Latvijas neatkarību atbilstoši rajoniem un republikāniskajām pilsētām, manāma līdzība. Krievvalodīgo kompaktas dzīves vietās balsu skaits par neatkarību bija manāmi zemāks, nekā rajonos, kur viņi bija mazākumā. Rīgā, Jūrmalā, Ventspilī, Liepājā un četros Latgales rajonos ar lielu skaitu krievvalodīgo neatkarību atbalstīja tikai 51-60% no visiem vēlētājiem, bet Daugavpilī un Rēzeknē to pat atbalstīja mazāk nekā puse balsstiesīgo.
Interesanti, ka Daugavpils aptaujā demonstrēja absolūtu rekordu vairākos parametros. Pilsētā bija gan mazākais balsu skaits par neatkarību – 32,51% no visiem vēlētājiem, gan arī zemākā dalība – 63,39%. Kopā rezultāti pilsētā bija sekojoši: 36,61% balsstiesīgo aptaujā nepiedalījās, "jā" teica – 32,51% iedzīvotāju, "nē" – 25,27%, bet 5,61% balsu tika atzīts par nederīgām – arī tas ir rekords visā valstī.
Tātad var apgalvot, ka Daugavpils iedzīvotāji nepārprotami ignorēja aptauju, pat mērķtiecīgi bojāja vēlēšanu biļetenus. Savukārt Rīga, kur tolaik dzīvoja gandrīz puse visu republikas krievvalodīgo, nodrošināja zināmu atbalstu neatkarībai. Cisos pilsētas rajonos balsu "par" īpatsvars bija manāmi augstāks nekā iedzīvotāju daļa ar dzimto latviešu valodu, tātad zināma daļa Rīgas krievvalodīgo iedzīvotāju atbalstīja Latvijas neatkarību.
Tomēr apgalvojumiem par to, ka daudzi krievvalodīgie neatkarību atbalstījuši, ir zināms pamats. Kļūda parādās nepareizo aprēķinu dēļ: lielākā daļa analītiķu izmanto pamatam tikai tos, kuri piedalījās balsojumā un no kuriem 73,68% balsoja "par", bet latviešu daļa republikas iedzīvotāju vidū bija daudz mazāka. Taču, paskatoties uz vēlētāju kopskaitu, "par" īpatsvars sarūk līdz 64,51%, tātad krievvalodīgie, kas atbalstīja Latvijas neatkarību, bija absolūtā mazākumā.
Ja pieņemsim, ka visi latvieši balsoja "par", iznāk, ka neatkarību atbalstīja tikai 26% krievvalodīgo – apmēram 11% no visiem toreizējiem Latvijas iedzīvotājiem. Lielākā daļa šīs grupas pārstāvju (45%) iebilda pret neatkarību, bet 29% pat nepiedalījās aptaujā vai mērķtiecīgi sabojāja biļetenus. Aptuveni tādus pašus datus Latvijas Augstākās Padomes sēdē minēja "Līdztiesības" frakcijas vadītājs Sergejs Dīmanis, atgādinot, ka Latvijas neatkarību atbalstīja 25-30% citu tautību pārstāvju.
Viņš aicināja republikas vadību pārvērtēt attieksmi pret mazākumtautībām un atgādināja: "Ja jūs turpināsies savu politiku tādā pašā garā, mēs iebrauksim strupceļā." Diemžēl politiķa aicinājumus nesadzirdēja. Vēlākā iedzīvotāju sadalīšana pilsoņos un nepilsoņos, kā arī izglītības ierobežošana krievu valodā liecina, pa kādu ceļu uz priekšu devās valdošā elite, nobijusies no krievvalodīgajiem, kuri tās kursam nepiekrita. Daži latviešu politiķi vēl joprojām domā, ka šī iedzīvotāju grupa ir nelojāla, un norāda, ka tālaika balsojumā krievvalodīgos motivēja "pretvalstisks" vai "latviešiem naidīgs" noskaņojums.
Taču iemesli bija pavisam citādi. Daudzi krievvalodīgie labi saprata, kas viņus varētu sagaidīt, ja Latvija iegūs neatkarību, un neloloja nekādas ilūzijas.
Sociālā aptauja, ko 1990. gada pavasarī publicēja avīze "Padomju jaunatne", parādīja, ka 71% krievvalodīgo respondentu prognozēja drīzu akūtu bezdarba pieaugumu, 62% gaidīja etnisko diskrimināciju. Šie faktori noteica viņu izvēli. Tālākā situācija ar mazākumtautību tiesībām Latvijā skaidri liecina – viņu viedoklis bija pamatots.
RĪGA, 5. marts — Sputnik. Trešdien, pl. 15:00 ASV Gaisa kara spēku bumbvedējiem B-1B Lancer vajadzēja nolidot pārti Rīgas starptautiskajai lidostai, pastāstīja BВ.lv. Šo informāciju portāls saņēma no ASV vēstniecības Latvijā preses un kultūras nodaļas.
Tāpat izdevies uzzināt arī lidojuma mērķus. Noskaidrojies, ka, pacēlušies gaisā virs Rīgas, amerikāņu stratēģiskie bumbvedēji, kas spēj nest kodolieročus, parādīja, cik lielā mērā ASV pieturas pie NATO kolektīvās aizsardzības principa. Cita starpā tika demonstrētas "paplašinātas savaldīšanas iespējas". Ko īsti plānots savaldīt un kādiem mērķiem vajadzīgas nodemonstrētās iespējas, ASV vēstniecības pārstāvji neprecizēja.
Bumbvedējs В-1В Lancer ir pirmā kara lidmašīna pasaulē, kuras konstrukcijā plaši pielietoti stealth tehnoloģijas elementi. Tā ir tehnoloģija, kuras mērķis ir padarīt kara lidmašīnas mazāk pamanāmas pretiniekam – radiolokācijas, infrasarkanajā un citās spektra daļās.
ASV Gaisa kara spēki izmanto В-1 B Lancer kopš 1985. gada 27. jūlija. Lidmašīnas B-1B galvenais ierocis sākotnēji bija maza darbības rādiusa aeroballistiskās raķetes vai kobolbumbas B28. lidmašīna varēja uzņemt 12 bumbas B28 un stratēģiskās spārnotās raķetes. Tomēr ASV GKS nolēma atteikties no spārnoto raķešu izmantošanas šī tipa lidmašīnu bruņojumā. Tā bumbvedējs pārgāja pie konvencionālajiem ieročiem.
Lidmašīnas gala versijā īstenota arī pretgaisa aizsardzības sistēmas pārraušanas koncepcija, pārvietojoties ļoti nelielā augstumā, apliecot apvides reljefu.
Nav viegli aptvert loģiku, ko izmanto ASV un Eiropa, kā arī rietumvalstu mērķus. Taču viņu soļu plānveidība un saskaņotība neatstāj ne mazākās šaubas, neskatoties uz visiem paradoksiem un pat absurdu – pamatā ir itin racionāli apsvērumi, portālā RIA Novosti konstatēja Irina Alksnis.
Vispirms jāatzīmē, ka jau labu laiku, - kopš 2010. gadu vidus – eiropieši un amerikāņi nav demonstrējuši tādu solidaritāti un entuziasmu jautājumā par kopīgiem soļiem pret Krieviju. Abos Atlantijas okeāna krastos sankcijas tika izsludinātas vienā dienā, gandrīz vienlaikus, tātad, neapšaubāmi, pasākums bija režisēts. Arī "artilērijas apšaude" pirms ierobežojumiem bija organizēta pēc visiem dramaturģijas noteikumiem: vairākas nedēļas tika uzpūsta spriedze, finālā solīja kaut ko grandiozu.
Faktiski kārtējo reizi viss beidzās ar "čiku". "Sodu" pārsvarā saņēmuši Krievijas varas struktūru vadītāji, kuriem no aizlieguma apmeklēt rietumvalstis un hipotētisku aktīvu iesaldēšanas tur nav ne silts, ne auksts. Līdzīga ir situācija arī zinātniskajās organizācijās, kas apsūdzētas par "bioloģisko un ķīmisko ieroču ražošanu". Par īstu anekdoti var uzskatīt ASV lēmumu pārtraukt palīdzības sniegšanu Krievijai – rodas iespaids, ka amerikāņi patiešām vēl aizvien dzīvo 1999. gadā.
Pie tam pats Aleksejs Navaļnijs jau pirms dažiem mēnešiem atklāti apliecināja, ka ir bezjēdzīgas sankcijas pret "kaut kādiem pulkvežiem vai ģenerāļiem, kuri neko daudz pa pasauli neceļo un kam nav tādu lielu īpašumu vai bankas kontu Eiropā". Toreiz viņš aicināja Eiropas Savienību "pievērsties Krievijas oligarhu naudai".
Jāatzīst, ka trieciens lielajiem uzņēmējiem patiešām būtu daudz sāpīgāks – gan viņiem personīgi, gan visai nacionālajai ekonomikai. Par kopīgu stratēģisko projektu, tādu kā "Ziemeļu straume 2" slēgšanas negatīvo efektu pat nav ne runas. Tomēr Rietumi, neskatoties uz visiem "uzskrūvētajiem" rusofobajiem izteikumiem, atkal nolēmuši iztikt ar ārēji efektīviem un izaicinoši konfrontējošiem, taču, pēc būtības, absolūti bezjēdzīgiem soļiem.
Tikpat dīvains ir amerikāņu un eiropiešu viedoklis par opozicionāru, ko viņi tik nikni aizstāv.
No vienas puses, Rietumi pacēluši Navaļniju Kremļa galvenā ienaidnieka un – vienlaikus – galvenā upura rangā un izrāda viņam milzu godu. ES pat izstrādājusi jaunu globālu sankciju režīmu par cilvēktiesību pārkāpumiem, un izsludinātie ierobežojumi ir šī režīma pirmā izpausme vēsturē. Eiropas cilvēktiesību tiesa pat nāca klajā ar pārsteicošu lēmumu, pieprasot blogera atbrīvošanu.
No otras puses, ir skaidrs, ka ASV un ES nelolo ne mazākās ilūzijas par blogera personību. Tā pati ECT nav saskatījusi politisku zemtekstu "Iv Roše" lietā, tajā pašā, kuras dēļ Navaļnijs nonāca kolonijā Vladimiras apgabalā.
Amnesty Intern
Starp citu, ES pat domāja piešķirt savam jaunajam sankciju režīmam Alekseja Navaļnija vārdu. Tomēr, spriežot pēc visa, arī tur kādam laikus pielēcis, ka tā darīt nevajag, ņemot vērā "varoņa" aizkulisses.
Galu galā Rietumu, it īpaši Eiropas soļi patiešām izskatās kā svārstīšanās, mēģinājums izmantot pirmos pa rokai gadījušos un ne īsti labi piemērotos ieganstus konfliktam ar Maskavu. Kopumā tā ir ārēji nekonsekventu soļu virkne.
Tomēr viss kļūst skaidrs, ja notiekošajā saskatām ārkārtēju un pat mazliet panisku aizsardzību.
Krievijas attiecības ar Eiropu un ASV patlaban pārcieš kārtējo transformāciju. Pagājušās desmitgades vidus vētrainie notikumi bija Rietumu mēģinājums galīgi nospiest uz ceļiem Krieviju, piespiest to kapitulēt gan ekonomikā, gan ģeopolitikā. Pie tam Rietumi ne mazākajā mērā nešaubījās par panākumiem. Vēl vairāk, bija pārliecināti, ka to varēs panākt ar nelieliem upuriem – ne īpaši sāpīgiem pasākumiem, jo, piemēram, Maskavas atslēgšana no SWIFT būtu ārkārtīgi nepatīkama Rietumu biznesam.
Taču Krievija atkal sagādāja pārsteigumu – tā izturēja kolektīvo spiedienu, un uz vairākiem gadiem situāca "uzkārās" nestabilā līdzsvarā. Nomināli konfrontācija saglabājās, bet sankcijas pārvērtās par profanāciju un tukšu formalitāti. Toties starp pusēm, it īpaši ar Eiropu, ātri atjaunojās sadabība.
Tomēr notikumi pāris pēdējos gados lika Rietumiem beidzot ar vēsu prātu paskatīties uz Krieviju un mainīt savus priekšstatus. Viņi aptvēra, ka runa nav par fluktuāciju – mirstošās "ļaunuma impērijas" nejaušiem panākumiem, bet gan par strauji spēkus audzējošu lielvalsti ar kolosālu potenciālu, nopietnām ambīcijām un kaudzi dūžu piedurknē (pat spēju ātri izstrādāt iespaidīgi efektīvu vakcīnu). Ir viens faktors, ar ko Eiropu patiešām var garantēti nobiedēt, – ar spēcīgu Krieviju. Spriežot pēc visa, tur patiešām ir nobijušies, redzot, kā Krievija pāriet uzbrukumā vairākos virzienos: ekonomikā, politikā, ideoloģijā un medijos.
Tomēr Eiropai nepārprotami trūkst pārliecības par saviem spēkiem, tāpēc patlaban viņi steigšus nolaiž dzelzs priekškaru un padziļina plaisu attiecībās – tāds ir viņu pašaizsardzības paņēmiens.
Faktiski Rietumi cenšas atjaunot aukstā kara lkonfigurāciju, kad starp pretējām pusēm (it īpaši starp Padomju Savienību un Rietumeiropas valstīm) pastāvēja vairāki savstarpēji izdevīgas stratēģiskās sadarbības kanāli, bet viss pārējais bija aizklapēts ciet.
Tiesa, toreiz lielākās pūles neielaist no ārzemēm "kaitīgo ietekmi" galvenokārt pielika PSRS.
Tagad, sptiežot pēc visa, Rietumu pasaule pavisam nopietni plāno atkārtot toreizējo dziļi nesekmīgo PSRS pieredzi.
Centienus izmantot Alekseju Navaļniju šī uzdevuma risināšanai var uzskatīt par sekmīgiem. Lai arī paši Eiropas un Savienoto Valstu mēģinājumi uzkāpt uz padomju "grābekļa" rada dziļu neizpratni.