Vai Latvijā vajadzīga krievu valoda: atbildi sniedza latviešu skolēni
(atjaunots 12:37 15.08.2019)
Latviešu skolēni atbildēja uz jautājumu, kāds ir viņu viedoklis par krievu valodu.RĪGA, 15. augusts — Sputnik. Neliela aptauja, ko organizēja Latvijas Avīze, apliecināja, ka latviešu studenti un skolēni interesējas par iespējām apgūt krievu valodu.
Ieceri noskaidrot, ko par krievu valodu domā latviešu skolēni un studenti, stimulēja Latvijas Tirdznecības un rūpniecības kameras Ekonomikas padomes nesenā sēde. Atgādināsim, ka apspriedē par jaunajiem izglītības standartiem vidusskolām izskanēja viedoklis, ka jaunajā izglītības saturā būtiska vieta jāparedz arī krievu valodas apgūšanai.
Vai jaunieši atbalsta uzņēmēju viedokli par to, ka krievu valoda noteikti ir jāapgūst. Atbildi žurnālisti pacentās atrast nelielā aptaujā "Bez krievu valodas neiztikt?".
"Manuprāt, krievu valoda jāmācās: ne tikai tāpēc, ka Latvijā dzīvo krievvalodīgi cilvēki, bet galvenokārt tādēļ, ka mums ir vairākas kaimiņvalstis, kur krievu valodu lieto. Tātad tā noderēs kontaktu veidošanai, piemēram, uzņēmējdarbībā," saka Marta Lasmane, Rīgas Skolēnu domes prezidente, Rīgas Valsts 3. ģimnāzijas 12. klases skolniece.
Pēc Martas domām, skolā kā otrā svešvaloda būtu jāizvēlas krievu, nevis vācu, kā daudzi dara. Tāpat vairāk būtu jāmācās spāņu un ķīniešu valoda, kas nākotnē varētu būt noderīgākas. Viņa pati mācās spāņu valodu.
Skolniece ar nožēlu atzina, ka valodas augstā līmenī nav iespējams apgūt, ja tās mācās tikai skolās, bet ikdienā nelieto. Sešus gadus viņa mācījās vācu valodu, taču joprojām to nepārvalda. Savukārt krievu valodu viņa prot tāpēc, ka ģimenē runā arī krieviski. "Mani vienaudži, kuri krievu valodu apguvuši tikai skolā, māk tajā lasīt un kaut ko saprot, bet brīvi nerunā," piezīmēja Marta.
Mazliet citādu viedokli pauda Gints Jankovskis, Jauniešu saeimas vēstnesis, komunikācijas zinātņu sutdents Latvijas Universitātē, taču arī viņš uzskata, ka krievu valoda noderēs.
©
Sputnik / AlexTikhomirov
"Krievu valoda vismaz tuvākos 30 gadus būs gan vajadzīga tepat Latvijā, gan noder, lai sazinātos citās valstīs. Ikdienā Latvijā runāju latviski un uz krievu valodu pāreju tikai tad, ja redzu, ka sarunu biedrs varētu būt tūrists. Tomēr skolā apgūt krievu valodu labā līmenī ir teju neiespējami: krievu valodas skolotāji bieži ir gados veci, nezina labi valsts valodu, līdz ar to ir grūti ar viņiem komunicēt, izmanto novecojošas metodes, piemēram, liek pārrakstīt grāmatu. Es krievu valodu mācījos no 6. klases, bet neko daudz neiemācījos. Pilnveidoju to pašmācības ceļā," pastāstīja Gints.
Toties Rovens Miezājs, Rīgas Centra humanitārās ģimnāzijas 9. klases skolēns jau pats paspējis pārliecināties, ka, iekārtojoties darbā, var rasties problēmas, ja neproti krievu valodu.
"Krievu valoda Rīgā daudz skan uz ielas, pat veikalā bijuši gadījumi, kad mani nesaprot, jo runāju latviski. Pats esmu strādājis par oficiantu, un tad arī problēmas sagādāja tas, ka krievu valodu īsti nezinu.
Skolā kā otro svešvalodu esmu izvēlējies vācu valodu, jo domāju, ka tā būs vieglāka. Bet tagad situācija ir tāda, ka krievu un vācu valodu zinu apmēram vienā līmenī, jo krievu valodu var apgūt arī ārpus skolas. Vācu valoda man pagaidām nekā nav noderējusi. Varbūt noderēs nākotnē," pastāstīja Rovens.
Atgādināsim, ka 2020.gada septembrī pamatskolās un vidusskolās tiks ieviests jauns izglītības standarts LRTK prezidents Aigars Rostovskis uzskata, ka pašreizējā izglītības sistēma ir novecojusi, tai nepieciešamas parmaiņas. Viņam piekrita arī Latvijas Interneta asociācijas pārstāve Ina Gudele. Viņa paziņoja, ka beidzot parādījies ierosinājums, kas jau sen bija sagaidāms sabiedrībā.
Taču Gudeli satrauca fakts, ka jaunajā izglītības saturā nav pievērsta uzmanība krievu valodai. Pēc viņas domām, tirgus prasības ir tādas, ka šīs valodas prasmes ir nepieciešamas.
"Latviešu jaunieši ir mazāk konkurētspējīgi darba tirgū, jo māk tikai latviešu un angļu valodu, kamēr krievu jaunieši māk arī krievu valodu," sacīja I. Gudele.
Ar viņu vienisprātis ir A. Rostovskis: neraugoties uz politisko situāciju, jebkura valoda ir vērtība, turklāt krievu valoda noder, ne tikai sadarbojoties ar Krieviju, tā ir saziņas valoda visā austrumu tirgū.
Emigrācija padara Latviju latviskāku: kas patīk un kas nepatīk emigrantiem ārzemēs
(atjaunots 10:14 30.09.2020)
Latvijas Universitātes profesors Mihails Hazans izanalizēja emigrācijas datus no 2009. gada līdz šodienai, kā arī veica prognozi, kas var notikt ar aizbraucēju plūsmu saistībā ar koronavīrusa pandēmiju pasaulē.RĪGA, 30. septembris – Sputnik. Kopš 21. gadsimta sākuma Latvija pazaudējusi 315 tūkstošus pilsoņu – tie ir aizbraukušie mīnuss atgriezušies. Ko mūsu cilvēki meklē tālajās tālēs, kāpēc ne vienmēr atrod, kā uz lēmumu aizbraukt vai atgriezties ietekmēja skolu valodas reforma, Ukrainas karadarbības un Latvijas darbaspēka galvenā recipienta – Lielbritānijas – izstāšanās no ES. Kāds efekts jāgaida no pandēmijas?
Par šiem tematiem prāto LU profesors Mihails Hazans – jaunā lielā migrācijas pētījuma līdzautors, kuru veic LU Filozofijas un socioloģijas institūts, raksta Freecity ar atsauci uz žurnālu "Otkritij gorod".
Plūsma mazinājusies
Iepriekšējais vērienīgais emigrācijas pētījums tika rīkots 2014. gadā, savukārt reemigrācijas – 2016. gadā. Pa šiem gadiem izbraukšanas plūsma ir optimistiski mazinājusies. Salīdzinājumā ar 2014. gadu, ja vadās pēc CSP datiem, emigrācijas plūsma 2018. gadā samazinājusies par 27%, savukārt nākošajā gadā – par veseliem 40%. Profesors Hazans, balstoties uz pieņemošo valstu datiem, vērtē emigrācijas samazināšanos nedaudz pieticīgāk – 20%.
Mainījies arī iemeslu profils, kuru dēļ Latvijas pilsoņi pieņem lēmumu nedzīvot Latvijā.
Pēckrīzes gados, no 2009. līdz 2012. gadam, Latvija pazaudēja 125 tūkstošus cilvēku. Šajā periodā aktīvi brauca prom tie, kas iepriekš neplānoja pamest valsti, taču izlēma par labu pārmaiņām, dažu mēnešu laikā pazaudējot darbu vai pārliecību par rītdienu sev un bērniem.
Laika posmā no 2013. līdz 2019. gadam valsts pazaudēja vēl 80 tūkstošus iedzīvotāju. Tobrīd migrācija jau bija pārvērtusies jaunā normā – 2014. gadā vairāk nekā 90% Latvijas iedzīvotāju bija draugi un radinieki ārzemēs, kuri varēja palīdzēt ar padomu vai darbiem pirms aizbraukšanas un pirmajā laikā pēc ierašanās ārzemēs. Starp emigrantiem manāmi palielinājusies cilvēku daļa ar augstāko izglītību, kurus no valsts izstūma neekonomiski iemesli.
Nelatvieši brauc prom biežāk
Reemigrantu skaits pēdējo gadu laikā turas attiecīgi stabili: 2015.-2017. gadā dzimtenē atgriezās vairāk nekā 5000 Latvijas pilsoņu gadā, savukārt 2018.-2019. gadā – nedaudz mazāk. Tie ir oficiālie dati. Mihaila Hazana alternatīvie vērtējumi rāda, ka atriezošos plūsma ir aptuveni divas reizes jaudīgāka, turklāt pēdējos pāris gadus vērojama palielināšanās tendence.
Nelatviešu daļa emigrantu vidū visos gados ir ievērojami augstāka, nekā valsts iedzīvotāju vidū: 2018.-2019. gadā – 42%, в 2015.-2017. gadā — 40%, savukārt 2011.–2014. gadā — 51%. Tātad emigrācija dabiskā veidā padara Latviju latviskāku. Vēl viens novērojums: dzīvojot ārzemēs, 33% emigrantu-latviešu mājās runā tikai latviešu valodā, 52% emigrantu-nelatviešu – tikai krievu.
"Var izdarīt secinājumus, ka Latvijas krievvalodīgie ārzemēs ir daudz konservatīvāki attiecībā uz savu valodu," uzskata Hazans.
Populārākie aizbraukšanas iemesli pēdējo piecu gadu laikā gan latviešiem, gan nelatviešiem ir materiālie: iespēja labāk pelnīt, labāks darbs un izaugsmes perspektīvas, dzīves kvalitātes uzlabošana sev un bērniem.
"Grūtības atrast darbu Latvijā un finanšu grūtības nosauca vien katrs trešais no nesen aizbraukušajiem. Šis iemesls bija daudz populārāks emigrantu vidū, kuri brauca prom līdz 2015. gadam, – tā atbildēja 46-49%," precizēja Mihails Hazans. "Tas ir saprotami, toreiz ietekmi radīja ekonomiskā krīze. Tagad šāds efekts var atkārtoties."
Krieviem nepatīk attieksme
Nelatviešiem praktiski tikpat svarīgs emigrācijas iemesls, kā materiālais, kļuva politiskais motīvs – "Nepatika procesi Latvijā, politiskā vide, attieksme." To pēdējo piecu gadu laikā starp aizbraukušajiem nosauca 63% aptaujāto nelatviešu. Latvieši šādu iemeslu norādīja manāmi retāk – 38%. Starp 2000.-2014. gada emigrantiem šādu atbilžu bija krietni mazāk.
Precizējot, kas konkrēti viņiem nepatika, atsevišķi emigranti-nelatvieši sauca nacionālismu, rusofobiju (pēc laika perioda šo iemeslu pastiprināšanās sakrīt ar Ukrainas notikumiem), valodas reformu. Daži emigranti-latvieši šādi aprakstīja savas izjūtas: "pārāk krieviska vide" vai "propadomju vide". Bija arī tādi, kuriem sašutumu izraisīja diskriminācija pēc seksuālās orientācijas, sliktās attiecības starp cilvēkiem, darba devēju attieksme…
Kā lai jūs tagad sauc?
Emigrantiem palūdza atbildēt, par ko viņi sevi uzskata jaunā valstī: 28% latviešu un 44% nelatviešu uzskata sevi par uzturēšanās valsts pastāvīgajiem iedzīvotājiem; 11% latviešu un 5% nelatviešu uzskata sevi par "Latvijas diasporas pārstāvjiem ārzemēs"; 24% latviešu un 33% nelatviešu uzskata sevi par "pasaules pilsoņiem"; 26% latviešu un 4% nelatviešu nosauca sevi par "ārzemju latviešiem".
Starp pēdējo piecu gadu laikā aizbraukušajiem aptuveni 41% emigrantu – gan latviešu, gan nelatviešu – uzskata par savām mājām jauno dzīvošanas valsti. Aptuveni 23% ar vārdu "mājas" saprot Latviju. Katrs ceturtais (starp latviešiem tādu ir nedaudz vairāk) par mājām vienlaikus dēvē gan Latviju, gan dzīvošanas valsti. Pati lielākā starpība starp latviešiem un nelatviešiem ir to cilvēku skaitā, kuri nevienu valsti neuzskata par savām mājām: starp nelatviešiem tie ir 10%, bet starp latviešiem – vien 6%.
Apmierinātības līmenis ar dzīvi jaunā valstī tika vērtēts pēc 10 baļļu skalas un dažādiem parametriem – darbs, atalgojums, mājoklis, dzīves līmenis, ģimenes dzīve, attiecības ārpus ģimenes un dzīve kopumā. Pēc visiem šiem parametriem 21. gadsimtā aizbraukušiem vērtējums sastādīja aptuveni 8 balles, tiem, kas emigrēja pēdējo piecu gadu laikā, tas ir nedaudz zemāks – 7,8. Hazans uzskata, ka tas var būt saistīts ar to, viņi vēl nav pielāgojušies. Vislielākā apmierinātība (8,5) ir ASV, Austrālijā un Kanādā.
"Ja Latvijā latviešu un nelatviešu apmierinātība ar dzīvi manāmi atšķiras, tad ārzemēs jūtamas starpības nav," norāda Hazans. "Toties, līdzīgi Latvijas gadījumā, apmierinātības līmenis ir augstāks, jo augstāks ir respondentu izglītības līmenis. Kopējais novērojums: Latvijas valstspiederīgie ir apmierināti ar dzīvi ārzemēs pat vairāk, nekā vietējie iedzīvotāji. Īrijā viņi ir apmierināti tāpat, savukārt Norvēģijā un Nīderlandē – nedaudz mazāk, nekā vietējie iedzīvotāji."
Interesanti, ka nelatviešu reemigrantu vidū proporcionālajā attiecībā ir vairāk (44%), nekā Latvijas iedzīvotāju skaitā (37%). Visticamāk, tas ir saistīts ar to, ka viņi arī proporcionāli vairāk brauca prom. Aptauja parādīja, ka pēc atgriešanās viņi ir arī tie, kas izrāda lielāku gatavību atkal aizbraukt.
Iespēju pēc pieciem gadiem dzīvot citā ES valstī pieļauj 37% aptaujāto – viņu pat ir vairāk, nekā to, kas domā atgriezties valstī, kur viņi bija emigrējuši pagājušajā reizē. "Kā reizi šis rādītājs liecina par plūstošo migrāciju, kad cilvēki atrodas pastāvīgos "labākas valsts" meklējumos," saka Hazans. "Reemigranti-latvieši skatās uz citām valstīm daudz retāk – 27% gadījumu. Starp nelatviešiem tādu ir puse no visiem, kas atgriezušies pēdējo piecu gadu laikā."
Apmierinātība ar dzīvi Latvijā tiem, kas atgriezušies pēdējo piecu gadu laikā, ir stipri zemāka, nekā vidējā emigrant apmierinātība: 6,8 pret 8 ballēm. Tā ir gandrīz tāda pati, kā nekur neaizbraukušajiem Latvijas iedzīvotājiem, – 6,7. Pārsteidzošs fenomens: starp nelatviešiem-reemigrantiem šī apmierinātība ir augstāka, nekā starp latviešiem, – 7,1 pret 6,7. Hazans to izskaidro ar latviešu-reemigrantu kritiskāku attieksmi pret dzimteni.
Savukārt ar attiecībām starp cilvēkiem ārpus ģimenes latvieši ir apmierināti par 7,4 ballēm, nelatvieši – par 6,9. "Šāda atšķirība ir saprotama, ietekmi rada valodas problēmas, kaut kādos gadījumos – attieksme valsts iestādēs," skaidro profesors Hazans.
Latvijas prezidents atzina, ka banku pakalpojumi nav vienādi pieejami visiem
(atjaunots 10:04 30.09.2020)
Banku sektors ir cieši saistīts ar valsts drošību un tās imidžu, paziņoja Latvijas prezidents Egils Levits.RĪGA, 30. septembris – Sputnik. Valstij ir jāprot pārvaldīt riski, nevis izvairīties no tiem, banku pakalpojumiem nākotnē jākļūst pieejamiem vienlīdzīgā kvalitātē visiem Latvijas iedzīvotājiem, paziņoja prezidents Egils Levits konferencē "Kredītiestāžu darbības un uzraudzības juridiskie aspekti", vēsta Mixnews.
Valsts vadītājs atzīmēja, ka bankas vienmēr ir spēlējušas svarīgu lomu Latvijas labklājības celšanā. Banku kredītportfeļa ilgtspēja var kļūt par pamatu Latvijas ekonomikai arī nākotnē.
Jens Noergaard Larsen / Scanpix Denmark / AFP
Lai gan Latvijas banku sektors ir piedzīvojis vairākas krīzes, tas nenozīmē, ka no bankām ir jābaidās. "Mēs esam pieredzējuši banku bankrotus, banku maiņu, to ienākšanu un aiziešanu no Latvijas, bet tās ir cieši saistītas ar Latvijas ārējo tēlu un valsts drošību," sacīja Levits.
Pēc viņa sacītā, valstij ir jāprot veiksmīgi pārvaldīt riski, nevis jāizvairās no tiem.
Savukārt ģenerālprokurors Juris Stukāns pauda pārliecību, ka drīzumā Latvijā tiks izveidots mehānisms, kurš pilnībā izslēdz "netīrās" naudas apgrozījumu. Prokurors piebilda, ka bez finanšu aprites Latvijas ekonomika nav iespējama.
Fiskālās disciplīnas padomes vadītāja Inna Šteinbuka piekrīt prezidenta domām par to, ka banku pakalpojumiem ir jābūt pieejamiem visiem, taču šobrīd, viņasprāt, par aizdomīgiem uzskata visus klientus.
"Ir ļoti svarīgi, lai Latvija nepārvēršas par policejisku valsti, lai gan jau tagad visi bankas klienti tiek uzskatīti par aizdomās turamajiem," sacīja Šteinbuka.
Atgādināsim, ka Latvijā sākās banku tīrīšana pēc skandāla ar ABLV Bank, kuru 2018. gadā ASV Finanšu ministrija apsūdzēja naudas atmazgāšanā, saiknē ar transakcijām, kas saistītas ar Ziemeļkoreju, un ierēdņu uzpirkšanā. Banka pieņēma lēmumu par pašlikvidāciju, jo gan ECB, gan Latvijas Banka nolēma to neglābt.
2018. gada augustā Eiropas Padomes Naudas atmazgāšanas apkarošanas pasākumu vērtēšanas komisijas Moneyval eksperti sniedza kritisku vērtējumu Latvijas iestāžu spējām novērst šādas pretlikumīgas darbības un ierobežot personu darbību, kuri finansē masu iznīcināšanas ieroču izplatību. Pret Latviju tika piemērots pastiprināts pastiprinātas kontroles režīms, jo valsts saņēma zemu un vidēju vērtējumu virknē kritēriju.
Pēc tam Latvijas banku sistēma tika pakļauta plašām izmaiņām, galvenā no kurām bija atteikšanās no sadarbības ar nerezidentiem un tā saucamajām čaulas kompānijām. "Netīrās" naudas apkarošana izvērtās ar tik lielu spēku, ka "kampaņas" varā nonāca arī firmas, kuras veic visnotaļ caurspīdīgu uzņēmējdarbību, maksā nodokļus un neizmanto ofšoru jurisdikcijas. Uz tā pamata vien, ka viņi ir nerezidenti, un tādēļ uzskatāmi par "aizdomīgiem", viņiem sāka slēgt kontus un atteikt jaunu atvēršanā, pieprasīt kaudzi dokumentu, kuri apliecina līdzekļu izcelsmi, iesaldēt aktīvus līdz apstākļu noskaidrošanas beigām.
2020. gada janvārī Moneyval novērtēja progresu, kuru sasniegušas Latvijas varasiestādes, izpildot 11 rekomendācijas, taču saglabāja Latvijai īpašas uzraudzības statusu. Februārī kļuva zināms, ka Latvijai izdevās izbēgt no iekļaušanas finanšu ziņā nedrošo valstu "pelēkajā sarakstā".
Tagi: