Nauda aploksnē. Foto no arhīva

Jurkāns: tagad Latvijas valdībai jāatmazgā reputācija, nevis nauda

117
(atjaunots 22:05 20.07.2019)
Latvijas bijušais ārlietu ministrs Jānis Jurkāns bija sašutis par to, ka sabiedrotie gadiem ilgi klusējuši par naudas atmazgāšanu Latvijā, bet tagad draud ar tā saucamo pelēko sarakstu.

RĪGA, 20. jūlijs — Sputnik. Sakarā ar situāciju banku sfērā Latvijā valdībai jādomā, kā atmazgāt valsts reputāciju, nevis naudu, paziņoja bijušais ārlietu ministrs Jānis Jurkāns, komentējot graujošu rakstu New York Times.

Ko pastāstīja New York Times

Iepriekš amerikāņu avīze publicēja materiālu par problēmām finanšu jomā Latvijā.

"Gadiem ilgi, kā apgalvo Eiropas un ASV varasiestādes, dažas bankas miegainajā ostas pilsētā Baltijas jūras krastā – Rīgā specializējās palīdzēt (..) noziedzniekiem dzēst savus pirkstu nospiedumus no "netīrās" naudas, pirms tā tiks pārvesta uz ārzonas jurisdikcijām," stāsta raksta autors.

Rakstā teikts, ka Latvijas ekonomika jau ir cietusi investīciju samazināšanās rezultātā un var nokļūt tā saucamajā pelēkajā sarakstā, kā dēļ var tikt ierobežota Latvijas piekļuve globālajam finanšu tirgum, bet iedzīvotāji, iespējams, nevarēs izmantot savas kredītkartes ārzemēs.

"Latvija var pievienoties naudas atmazgāšanas centriem, kuru vidū ir Pakistāna, Sīrija, Trinidade un Tobago," brīdina izdevums.

Tāpat raksta autors atzimēja, ka pārkāpumu konstatācija ir sabojājusi Latvijas – stabila NATO locekļa un eirozonas dalībvalsts – reputāciju, tāpēc kreditēšana ir samazinājusies, un banku bizness ir sarežģījies. Avīzes dati liecina, ka virkne rietumvalstu finanšu kompāniju atteikušās apkalpot Latvijas banku korespondētājkontus, liedzot tiešu piekļuvi dolāram. Tagad, ja Latvijas bankām jānoslēdz darījumi dolāros, tās spiestas izmantot citu banku starpniecību, piemēram, Polijā vai Spānijā, tāpēc rodas aizkavēšanās.

Jurkāna kritika

Valsts bijušais ārlietu ministrs Jānis Jurkāns, komentējot rakstu, atzīmēja, ka premjerministrs Krišjānis Kariņš pēc nesenās vizītes ASV pastāstījis, ka aiz okeāna investīciju vide Latvijā tiek vērtēta pozitīvi. Taču graujošais raksts New York Times neatbilst Latvijas premjera apgalvojumiem.

"New York Times ir trešā populārākā avīze pasaulē. Nav grūti iedomāties, kādu priekšstatu par Latviju gūs miljoniem lasītāju visā pasaulē," atzīmēja Jurkāns.

Viņš piezīmēja, ka nav skaidrs, kāpēc ASV, kas sevi dēvē par Latvijas sabiedroto, visus šos gadus klusēja par naudas atmazgāšanu Baltijas bankās, bet tagad pēkšņi ierunājušās.

"Šķiet, samīdot skandināvu bankas, mūsu sabiedrotie attīra vietu savam banku poligonam. Ja jums ir tādi sabiedrotie, tad jau nekādi ienaidnieki nav vajadzīgi," uzskata Jurkāns.

Viņš lauzīja galvu: kas ir tie cilvēki, kuri gadiem ilgi nenovērsa noziegumus finanšu sfērā, un atzīmēja, ka tagad būtu interesanti paskatīties, "kādus soļus spers mūsu varasvīri, lai šoreiz atmazgātu nevis naudu, bet valsts reputāciju."

Kāpēc necīnījās agrāk

Finanšu ministrs Jānis Reirs iepriekš izdevumā Dienas Bizness paskaidroja, kāpēc cīņa ar nelegālo naudu Latvijā saasinājusies tikai pēc skandāla ar ABLV Bank, ko par naudas atmazgāšanu apsūdzēja ASV Finanšu ministrijas struktūra. Ministrs skaidroja, ka grozījumi likumos par līdzekļu atmazgāšanu un legalizāciju tika pieņemti 2015.gadā, taču progress bija nepietiekams, lēmumi – "nesaprotami".

Pēc ministra domām, nevarētu teikt, ka iepriekš nekas nav darīts, pretējā gadījumāļ Latvija nebūtu uzņemta ESAO 2016.gadā. Tagad, ministrs uzsvēra, cīņa ir saasinājusies, jo Latvija ne tikai apsūdzēta par epizodisku līdzdalību naudas atmazgāšanā, bet gan par sistemātisku atmazgāšanas organizāciju.

117
Pēc temata
Kariņš par naudas atmazgāšanu: mēs būsim savu māju sakārtojuši
ASV aplaupa koloniju: "Latvijas tīģera" nāve nāks par labu Rotšilda biznesam
FKTK vadītāja atzina, ka Latvijas bankas pārspīlēja ar nerezidentu noguldījumu tīrīšanu
Desmit miljardi triju gadu laikā: Latvija sekmīgi padzen nerezidentu naudu
Maxima lielveikals, foto no arhīva

Aicina darbā skolēnus: Maxima piedāvā aptuveni 400 darba vietas vasaras brīvlaikā

4
(atjaunots 22:05 17.05.2021)
Jau 10 gadus darbojas Nodarbinātības valsts aģentūras izstrādātā programma, kas dāvā iespēju 15-18 gadus veciem skolēniem iegūt reālu darba pieredzi vasaras brīvlaikā.

RĪGA, 18. maijs — Sputnik. Uzņēmums SIA "Maxima Latvija" radīs 382 darba vietas 53 veikalos 27 Latvijas pilsētās. Tās paredzētas jauniešiem, kuri vēlas pastrādāt vasaras periodā, raksta Press.lv, atsaucoties uz kompānijas sniegto informāciju.

Šādu praksi "Maxima Latvija" izmanto jau 10 gadus – vasaras periodā tirdzniecības vietās darbā tiek pieņemti 15-18 gadus veci jaunieši, lai iegūtu reālu darba pieredzi un nopelnītu kabatas naudu. Programmu izstrādājusi Nodarbinātības valsts aģentūras (NVA).

Šogad jaunieši varēs iekārtoties darbā "Maxima" veikalos Aizkrauklē, Ādažos, Cēsīs, Dobelē, Gulbenē, Iecavā, Ikšķilē, Jelgavā, Jēkabpilī, Jūrmalā, Kandavā, Koknesē, Kuldīgā, Liepājā, Limbažos, Līvānos, Ogrē, Olainē, Rēzeknē, Rīgā, Salacgrīvā, Salaspilī, Saldū, Talsos, Tukumā, Valmierā un Ventspilī.

2020. gada vasarā, kad pasaulē plosījās pandēmija, piepelnīšanās jautājums Latvijā bija īpaši akūts. Tomēr NVA pieņēma lēmumu tomēr atļaut skolēniem strādāt. Labklājības ministrija lēmumu apstiprināja, atsaucoties uz Covid-19 izplatības lejupslīdi.

Jāpiebilst, ka darba devējs, kurš pieņēmis darbā skolēnus vasaras brīvlaikā, saņem dotāciju 50% apmērā no minimālās algas, par skolēna-invalīda pieņemšanu darbā – minimālās algas apmērā.

4
Pēc temata
Lēmums pieņemts: NVA ļaus skolēniem piepelnīties vasarā
Nemaksā nodokļus – tevi aprīs: VID nolasīja lekciju skolēniem
Skolēnus mācīs lietot šaujamieročus, medicīnas studentus – ārstēt ievainojumus
Lielā Tēvijas kara veterāns Ilmārs Puteklis

"Sliežu kara" dalībnieka atmiņas: cīnījās latviešu partizāni

9
(atjaunots 21:55 17.05.2021)
"Automāts nedarbojas, bet man bija divas granātas. Rēķinu: vienu metīšu, otru – sev atstāšu. Sāk svīst gaisma, bet līdz mūsu partizānu bāzei trīsdesmit kilometri nezin uz kurieni un kā. Dzirdu: kāds nāk pa ceļu, un es sagatavoju granātu."

RĪGA, 17. maijs — Sputnik, Andrejs Tatarčuks. Sputnik Latvija speciālā projekta "Lielās Uzvaras latviešu durkļi" ietvaros savas atmiņas dokumentālajā filmā "Lielās Uzvaras latviešu durkļi" pastāstīja 130. Latviešu strēlnieku korpusa un partizānu veterānu biedrības priekšsēdētājs, 97 gadus vecais veterāns Ilmārs Puteklis.

"Reiz cēlās strēlnieks sarkanais…"

130. Latviešu strēlnieku korpusa cīņu ceļu vēsturnieki ir kārtīgi izpētījuši, tas pazīstams kā viens no spilgtākajiem vīrišķības un varonības piemēriem mūsu valstī. Latviešu strēlniekiem uzticēja cīņu par dzimto zemi – tam ir liela nozīme. 

Sputnik Latvija vēsturisko tēmu uzsāka nacistiskā režīma sakāves kārtējā gadadienā. Frontes kinohronikas melnbaltos kadrus papildina sarunas ar tālaika notikumu dalībniekiem. Varonība tajos nav atdalāma no zaudējumiem ierakumos, kopīgā lielā uzvara ar katru dienu, katru karavīru, katru šāvienu nāca tuvāk.

Filmas otrā daļa – "Par Dzimteni". Tā stāsta par Sarkanās armijas un divu latviešu divīziju operācijām Ļeņingradas, Novgorodas un Tveras apgabalos, pie Staraja Rusas un Demjanskas, kur 1943. gadā pēc ilgām nogurdinošām ierakumu cīņām situācija izvērsās par Sarkanās armijas neatgriezenisku uzbrukumu – tā sita vērmahtu gandrīz visās frontēs.

130. Latviešu strēlnieku korpusa un partizānu veterānu biedrības priekšsēdētājs, 97 gadus vecais veterāns Ilmārs Puteklis nekaroja Piemaskavā, lai arī kopā ar jauniesaucamajiem apguva mācību kursus Gorohovecas nometnēs, kur latviešu valoda skanēja teju vai biežāk nekā krievu.

Pēc Putekļa luguma viņu gatavoja kā diversantu partizānu darbībām vāciešu okupētajā Latvijas teritorijā. 1942. gada beigās viņš nonāca Ostlandes reihskomisariāta teritorijā un iekļāvās Viļa Samsona partizānu brigādē. 1944. gada vasarā viņa vienība pievienojās 130. Latviešu strēlnieku korpusam pie Alūksnes. "Sliežu kara" laiks antinacistiskās kustības dalībniekam deva lielu mācību.

Nolādētie Schönes Ostland

"Man ir 97 gadi, taču tas bija kā vakar... Dzīvoju Tukumā, (1941. gada) 22. jūnijā mēs ar puikām no skolas gājām staigāt. Redzam – ļoti augstu debesīs riņķo lidmašīna – tas bija vācu izlūks. Padomju iznīcinātāji necentās to padzīt. Mēs visi, pieaugušie un skolnieki no Tukuma bijām pārliecināti, ka liels karš ir neizbēgams – pirms uzbrukuma Padomju Savienībai hitleriskā Vācija ieņēma Austriju, pēc tam kopā ar Poliju saraustīja gabalos Čehoslovākiju. Mēs ar ģimeni dzīvojām pilsētas strādnieku nomalē, kaimiņos bija daudz latviešu strēlnieku, kuri karoja pret vāciešiem Pirmajā pasaules karā," stāsta veterāns.

Visi bija pārliecināti: ja jau Latvijai kara neizbēgt, labāk būt kopā ar krieviem nekā atkal vācu varā. Tāds noskaņojums bija gan Putekļa ģimenē, gan skolā. Līdz 1939. gadam, kad notika Latvijas vāciešu repatriācija, Tukumā bija liels skaits turīgu, pat bagātu vācu jauniešu, nekaunīgi noskaņotu par labu Hitleram.

Stāstīja, ka šeit atkal būs "Schönes Ostland" ("Skaistās Austrumu zemes" – red.), un Puteklis kopā ar vecāko brāli nolēma atkāpties kopā ar bēgļiem un Sarkanās armijas vienībām. Pa ceļam bēgļus vairākkārt apšaudīja. Pie Sebežas viņi ar brāli pašķīrās un pēc tam atkal satikās Krievijā.

1941. gada 22. jūnija rītā vērmahta daļas šķērsoja Latvijas robežu, 1. jūlijā viņi jau bija Rīgā, 7. jūlijā – pie Krievijas robežas.
Veterāns atcerējās, ka Latvijas PSR valdība Augusta Kiršteina vadībā rūpējās par bēgļiem. Skolnieks no Tukuma pabeidza fabrikas skolu elektromontiera specialitātē, pirmajā kara gadā strādāja rūpnīcā Maskavā. Pēc tam uzzināja, ka viņa vecākais brālis strādā par kalēju Ivanovskas apgabalā, devās turp, atprasījies uz dažām dienām. Brāļi nolēma brīvprātīgi doties uz fronti.

"Mēs nolēmām iet Sarkanajā armijā, brālis aizgāja pirmais. Es uzzināju, ka viņš atrodas Gorohoveckas mācību nometnēs, kur tiek veidots latviešu strēlnieku divīziju papildinājums, un 1942. gada decembrī arī devos uz kara komisariātu. Gorohoveckas nometnēs biju nepilnus 6 mēnešus, saskaņā ar rekomendācijām un pēc manas piekrišanas mani iekļāva speciālajos kursos un sagatavoja partizāna darbībai ienaidnieka aizmugurē Latvijas teritorijā. Protams, jaunība, romantika, naids pret vācu iebrucējiem – tas viss vairoja manu vēlmi nokļūt partizānu kustībā. 1943. gadā mūs izmeta ar izpletņiem virs Vidzemes," atceras veterāns.

Pat Nāciju Līga nespēja palīdzēt

Desants nebija sekmīgs – "Duglasam", no kura Latgales mežu masīvu tuvumā bija jāizsēžas partizāniem, astē ieķērās vācu iznīcinātājs. Lidmašīnas stūrmanis, bīstoties, ka to notrieks kopā ar visu partizānu grupu, izsēdināja viņus agrāk – Balvu apriņķī.

Puteklis piezemējās netālu no lauku mājām, kurās bija telefons, un jau stundu vēlāk vācieši uzzināja, ka mežā izsēdušies padomju diversanti. Grupa tika izkliedēta. Puteklis atceras, ka viņi palika trijatā, un grupas komandieris nolēma nepūlēties izlauzties uz Latgali, bet gan palikt Balvu apkaimē – tā bija viņa dzimtā puse, te bija tuvinieki un paziņas, kas varēja palīdzēt. Vācieši rīkoja slazdus, meklēdami izpletņlēcējus, bija vajadzīgas 23 dienas un lieli zaudējumi, līdz grupa apvienojās un sāka darboties Balvu apkaimē.

"Galu galā mēs iekļāvāmies Viļa Samsona partizānu brigādē – viņu pazinu gan karā, gan vēlāk – mierlaika dzīvē. Lielisks cilvēks, labs komandieris, miera laikā – intelektuālis un zinātnieks. Viņš teica: labi, ka man nav militārās izglītības, mežā tā tikai traucēja. Nelieli mežu masīvi, lauku mājas – tas viss nav domāts parastam karam. Ieročus mums pārsvarā nometa no lidmašīnām, taču bija arī vācu trofejas un buržuāziskās Latvijas šautenes ar slāpētājiem un snaipera tēmēkļiem, tomēr partizāna galvenais ierocis tomēr ir ātršāvējs automāts. Es pabiju divās vai trīs vienībās, visas – ļoti mobilas, ar trim pārdislokācijas variantiem, ja tiks atrasti. Protams, lielgabalu mums nebija, taču ložmetēji bija," teica Puteklis.

Atbalsta sniegšanai Latvijas partizāniem 2. Baltijas frontes vadība piešķīra PSRS Civilās gaisa flotes 13. aviācijas pulku, lidmašīnas piegādāja partizāniem ieročus, munīciju un medikamentus, evakuēja ievainotos un bērnus. 1943. gadā vien padomju partizāni saņēma 164 cilvēkus un 22,5 tonnas kravu. Latvijas teritorijā no 1941. līdz 1945. gadam strādāja trīs padomju partizānu brigādes un 20 vienības – apmēram 4970 cilvēki. Līdz ar antinacistiskās pagrīdes dalībniekiem kopējais pagrīdes un partizānu kustības locekļu skaits Latvijā sasniedza 20 tūkstošus.

Partizāni ļoti kaitēja nacistiem – tik ļoti, ka pats Ādolfs Hitlers vērsās pie Nāciju Līgas ar sūdzībām par nekonvencionālām metodēm. To pat varētu uzskatīt par kuriozu, ja ne nacistu politika – veselu tautu genocīds, koncentrācijas nometnes ar gāzes kamerām un eksperimenti ar cilvēkiem. Naids pret okupantiem un pārliecība par uzvaru bija vispārēja.

1941.-1945. gg. Latvijas partizāni izsita no ierindas līdz 30 tūkstošus nacistu un kolaboracionistu, sarīkoja 279 ešelonu avārijas, sadauzīja un sabojāja 261 lokomotīvi, 3875 vagonus un platformas, 87 tankus un bruņumašīnas, 277 automašīnas, uzspridzināja un sadedzināja 53 automašīnu un dzelzceļa tiltus, 1 dzelzceļa staciju, vairākas noliktavas ar munīciju, bruņojumu un pārtiku, kā arī vairākus citus objektus. 1944. gada 1. oktobrī Ventspils ostā tika likvidēts admirālis Bēmers un vairāki reiha virsnieki.

1944. gada vasarā partizāni parūpējās par 1500 ģimenēm, kas slēpās mežos, atbrīvoja un paglāba no aizdzīšanas uz Vāciju 3220 vietējos iedzīvotājus un 278 padomju karagūstekņus. Sabotāžas un atklātas bruņotas pretošanās rezultātā ar strādnieku un vietējo iedzīvotāju atbalstu tika izglābti 428 no 714 rūpniecības uzņēmumiem, arī Ķeguma HES dambis, Rīgas gāzes rūpnīca, virkne industriālo uzņēmumu un infrastruktūras objektu.

Par dalību cīņā pret fašistiem pagrīdē un partizānu vienībās Latvijā PSRS valdības apbalvojumus saņēmuši vairāk nekā tūkstoš partizāni, Otomārs Oškalns, Vilis Samsons un Imants Sudmalis saņēmuši augsto Padomju Savienības Varoņa nosaukumu.

O, velns...

Pēc Paulusa armijas sagrāves pie Staļingradas noskaņojums Latvijā mainījās – vairs nebija domu par "Lielvāciju un taisnīgo vadoni Ādolfu Hitleru". Puteklis atceras, kā viņa vienībai pūlējās pievienoties latviešu puiši, kam negribējās sagaidīt iesaukumu Waffen SS latviešu leģionā. Pat tie, kas agrāk sadarbojās ar okupācijas administrāciju, no visas sirds sapņoja izbēgt soda pēc Vācijas sakāves – 1944. gada sākumā tas jau bija pavisam skaidrs. 

Partizānu vienībā bija sava izlūkošana un pretizlūkošana, vajadzēja "izskaitļot" iespējamos vācu aģentus, kam rīkoja pārbaudes, viltus trauksmes, deva viltus informāciju par plāniem. Protams, armijas un pat policijas operācijas pret partizāniem nebija efektīvas, meža karavīri uzzināja par ienaidnieka spēku pārvietošanos pirms viņi iegāja mežā.

"1944. gadā Latvijas mežos parādījās ģenerāļa-pārbēdzēja Andreja Vlasova ("Krievu atbrīvošanas armijas" komandieris arestēts 1945. gada 12. maijā un pakārts pēc tribunāla sprieduma Maskavā 1946. gada 1. augustā – red.) "KAA mednieki". Vlasovieši rīkoja slazdus meža ielokos, mēs cietām zaudējumus. Biedra zaudēšana kaujā bieži vien ir nejaušība, par likumsakarību tā kļūst, ja tavai nodaļai ir slikts komandieris. Mūsu nodaļas komandieris bija Andrejs Otantis – vīrs gados no Liepājas rajona, dzimis kurzemnieks, bijušais vada komandiera vietnieks buržuāziskās Latvijas armijā. 1941. gadā viņš evakuējās no Latvijas, tomēr atgriezās sist fašistus. Pēc kara bija izpildkomitejas priekšsēdētājs savā dzimtenē," stāsta Puteklis.

Vienu gadījumu viņš atceras ar smaidu – pagājuši gandrīz 80 gadi, tomēr arī toreiz incidents bija viens no tiem, kuros jaunajam partizānam smaidīja laime. Nodaļa devās mīnēt sliežu ceļu, pa kuru vācieši apgādāja savu Austrumu fronti (sliedes partizāni visbiežāk uzspridzināja un pagaisa mežā – red.) un iekļuva lamatās. Pretinieks pirmais atklāja uguni.

"Man vienkārši paveicās, automāts man garā siksnā karājās uz vēdera, lai vieglāk šaut. Lode trāpīja gailī, uz kura gulēja rādītājpirksts. Vācieši ielenc, bet es nesaprotu, kāpēc nevaru šaut, par nesapratu, ka esmu ievainots – lode sašķaidīja pirksta falangu. Paglāba tas, ka mans biedrs Kokorevičs piesedza manu atkāpšanos. Paskrēju nost un paliku viens. Līdz vienības bāzei – apmēram trīsdesmit kilometri, un es ne īsti labi sapratu, kā uz turieni iet, tur visur ir lauku mājas, ceļu prātā nepaturēju. Automāts nestrādā, bet bija divas granātas. Rēķinu: vienu metīšu, otru – atstāšu sev.

Sāk svīst gaisma, bet līdz mūsu partizānu bāzei trīsdesmit kilometri nezin uz kurieni un kā. Dzirdu: kāds nāk pa ceļu, un es sagatavoju granātu. Toreiz iznāca jocīgi – mums parole bija krievu lamuvārds, mēs vienojāmies izmantot krievu lamas, lai citi nesaprastu – mēs it kā lamājamies. Parole bija kā vārds "stoi", tikai ar trim un mazliet citādiem burtiem.
Dzirdu – slāj pa ceļu. Es kliedzu: "stoi!" Mirkli klusējām, gaidām. Pēc tam viņš, vietējais puisis, vidzemnieks, arī partizāns atbild krieviski: kto tam? Es viņu pēc balss pazinu un atbildu: es tas esmu, Viktors. Viņš sāka mani lamāt: ko tu nešāvi? Vācieši no tevis bija soļa attālumā, acis ar automāta stobru varēja izdurt, kāpēc tu nešāvi? Es šāvu tev pāri galvai, mēs piesedzām uguns līniju. Un tad es pacēlu automātu un rādu – re, kāpēc. Viņš: o, velns, velns..."

Latviešu partizāna Ilmāra Putekļa dzīve miera laikā bija klusa – bērni, mazbērni un mazmazbērni. Kara vēstures liecinieks mūsu filmā pastāstīja, ko Latvija pārvarējusi ceļā pie miera un brīvības.

9
Tagi:
Latvija, Sarkanā armija, partizānu kustība, Lielais Tēvijas karš