RĪGA, 25. februāris — Sputnik, Vladimirs Dorofejevs. Sputnik korespondentam izdevās aprunāties ar Romānu Buraku, par spiegošanu aizturētā pensionētā policista Oļega Buraka dēlu, invalīdu, kurš spēj pārvietoties tikai ratiņkrēslā. Romāns atklāja pērnā gada 16. novembrī organizētās "spiega aizturēšanas" šokējošās nianses.
"Bija darba dienas rīts, gulēju mājās gultā, gaidīju fizioterapeitu un izdzirdēju, kā noklikšķ durvju atslēga, - stāsta Romāns. – Nodomāju, ka tēvs atnācis mani apciemot. Tētis dzīvo kaimiņu kāpņu telpā, un parasti viņš nesa man produktus un palīdzēja darīt visu, ko pats nevaru mugurkaula traumas dēļ (man paralizēts gandrīz viss ķermenis līdz krūtīm, arī rokas un pirksti). Taču istabā ienāca nevis viņš, bet gan līdz zobiem bruņoti cilvēki maskās".
"Masku šovs" ar invalīdu
Romāns atcerējās, ka ienākuši pieci vai seši cilvēki. Viņi apgalvoja, ka durvis atvēris pats Oļegs Buraks, taču tēvu Romāns nav redzējis un šaubās, vai viņš būtu ielaidis pie dēla šos cilvēkus.
"Vispirms nodomāju, ka tas ir joks, un palūdzu uzrādīt apliecību. Viens no viņiem bija bez maskas, viņš ātri parādīja kaut kādu apliecību, ko es pat nepaspēju apskatīt.
Viņi sāka kliegt, sak, tavs tēvs ir spiegs, un mēs viņu iesēdināsim "Septītajās debesīs" (pēc tam uzzināju, ka tas ir izmeklēšanas izolators), un tūlīt sāka kratīšanu, pat nesagaidot pieaicinātos lieciniekus.
Iedomājieties: jūs guļat gultā, bez palīdzības nevarat piecelties, un pēkšņi parādās maskās tērptu cilvēku grupa un ložņā pa visu dzīvokli, dzirdams tikai, kā atveras skapju durvis un mantas krīt uz grīdas," – pastāstīja Romāns.
Viņš nodomāja: ja tās patiešām ir oficiālas personas, kas pilda dienesta pienākumus, viņam ir tiesības fiksēt to darbības, lai būtu skaidrs, vai viņi ievēro procesuālos noteikumus. Kad Romāns pacentās nofilmēt viņus ar mobilo telefonu, to nekavējoties atņēma, pie viena atcerējās arī interneta kameras un pievāca visu datortehniku.
"Viņu darbības neviens nenovēroja, viņiem bija visas iespējas kaut ko nolikt vai nozagt. Nozaga arī. Pēc kratīšanas mana tēva dzīvoklī, kuru viņi pārmeklēja paralēli, bez pēdām pazuda manai ārstēšanai atliktā nauda.
Atklāti sakot, esmu šokēts. Man, policista dēlam, tas ir vienkārši nepieņemami, ka specdienesti zog naudu kratīšanas laikā. Ziniet: kad viņi atnāks pie jums, arī jūs viņu priekšā būsiet bezpalīdzīgi," – teica Romāns.
Romāns ir invalīds. Pašlaik viņam ir 32 gadi, un 14 savas dzīves gadus viņš ir pavadījis ratiņkrēslā, gandrīz pilnīgi paralizēts. 19 gadu vecumā, tūlīt pēc skolas absolvēšanas, viņš neveiksmīgi ieniris, lauzis kaklu, bojājis muguras smadzenes, un kopš tā laika bez citu palīdzības viņš nespēj pat nokļūt mājās no ielas.
Romāna Buraka ārstēšana ir sarežģīts process, garantētas metodikas nav. Var piedalīties eksperimentālā terapijā, bez garantijām, taču arī par to ir jāmaksā. Romāns jau ir ārstējies Itālijā, plānoja doties uz Krieviju pie doktora Brjuhovecka, izmēģināt eksperimentālo metodi ar cilmes šūnām.
Tuvinieki vāca naudu, kā mācēdami, lai sakrātu ārstēšanai, jo visa ģimene ilgojās nostādīt Romānu uz kājām. Tagad daļa naudas ir pazudusi. Nozagt invalīdam naudu, kas domāta ārstēšanai, - vai bezkaunīgāka rīcība vispār vēl ir iedomājama?
"Nav viegli pat no gultas iekļūt ratiņkrēslā, - stāsta Romāns. – Kamēr Drošības policija pratināja tēvu viņa dzīvoklī, es biju savās mājās, kur viņi man tāpat sarīkoja "masku šovu", rakņājās manās mantās, kur to neredzēju, kamēr pūlējos no gultas pārsēsties ratiņkrēslos. Vai domājat, kāds no viņiem man palīdzēja? Kā tad! Gaidi ar maisu!"
Romāns atgādināja, ka kratīšānas laikā jābūt diviem pieaicinātajiem lieciniekiem, un dzīvokļa īpašnieki ir jāiepazīstina ar viņu statusu. Viņš redzējis tikai vienu sievieti, turklāt pašās kratīšanas beigās. Pieaicinātā arī bija sašutusi un teica, ka viņiem nebija tiesību sākt kratīšanu pirms viņas ierašanās.
Atnāca, ieraudzīja, nozaga
"Atklāti sakot, es pat nezinu, kā tēvs glabāja naudu – pa daļām vai vienuviet. Zinu tikai, kāda bija skaidrās naudas kopsumma mājās: 30 tūkstoši eiro un 20 tūkstoši dolāru. Naudu tēvs krāja manai ārstēšanai, laiku pa laikam stāstīja, sak, tik un tik esmu sakrājis. Turklāt naudas izcelsme ir absolūti pārskatāma – daļa atlikta no pensijas, daļa saņemta, pārdodot vecmāmiņu un vectētiņu zemes gabalus, tur bija arī kompensācija, ko vecmāmiņa saņēma kā nacistisko nometņu gūstekne.
Tas, kas bija kontos bankās, turpat ir. Taču no tā, kas bija mājās, pazudušas lielas summas: izņemti 15 tūkstoši eiro un 12 tūkstoši dolāru, bet vēl 15 tūkstoši eiro un 8 tūkstoši dolāru pazuduši bez pēdām.
Lai tēvs nepaustu sašutumu pārlieku skaļi, viņam nekavējoties tika izvirzīta apsūdzība, sak, tā esot nauda par spiegošanu Krievijas labā. Tikai neņēma vērā, ka tēvam par katru summu ir dokuments – no kurienes nauda, kāda summa. Ja tēva vietā būtu mīkstāks cilvēks, bez iekšējā kodola, viņš jau varbūt būtu salauzts," – ir pārliecināts Romāns.
Viņš uzsvēra, ka pār tēvu ņirgājušies gan dzīvoklī, gan nodaļā. Gandrīz diennakti pensionārs turēts rokudzelžos, stingri pratināts, izspiežot nepatiesu atzīšanos: viņu sita, izgrieza rokas, lika stāvēt rokudzelžos neērtā pozā tik ilgi, ka nopratināmais zaudējis samaņu.
"Pēc kratīšanas māte atrada uz balkona segu, visu tēva asinīs, - stāsta Romāns. – Es nespēju aprakstīt, ko jutām pēc šī atraduma."
Kratīšana Oļega Buraka dzīvoklī ritēja gandrīz diennakti – no 8:00 rītā līdz 6:15 nākamās dienas rītā. Starp citu, tas ir vēl viens pārkāpums.
62 gadus vecais pensionētais policists cieš no hipertonijas. Vienu reizi viņš jau pārcietis insultu. Protams, šajā situācijā nopietni pieauga asinsspiediens, un pensionārs palūdza tabletes.
Pēc viņa lūguma tika izsaukta "ātrā palīdzība". Nav zināms, ko viņam iedeva mediķi, taču pēc tam viņa pašsajūta vēl pasliktinājās. Kad viņi dabūja Buraku pie samaņas, viņš vēl pajokoja, sak, esot iedevuši "patiesības serumu". Nopratināšanas protokolu viņš nespēja izlasīt pilnībā, tāpēc parakstīja, ka "piekrīt daļēji".
15. februārī tiesa nolēma paturēt Oļegu Buraku cietumā. No kā viņi baidās? No tā, ka pensionārs aizbēgs no valsts? Nodos Krievijai "spiega savāktās ziņas"?
Sauksim lietas īstajos vārdos – tas nav drošības līdzeklis, tas ir spiediena līdzeklis. Un, ja tā ļauts vērst spiedienu pret Oļegu Buraku, kurš tad Latvijā var būt drošs, ka pret viņu nevērsīsies tāpat?
"Tēvs no cietuma raksta, ka nopratināšanās pastāvīgi izskan draudi mūsu ģimenei. Sak, ja viņš neatzīsies, labāk lai ģimene pat uz ielas nerādoties, - stāsta Romāns. – Sak, mani "noformēšot" kā narkotiku tirgotāju. Mammu uz ielas piekaus. Cietumā, kur viņu turēja, izlaida baumas, ka viņš esot pedofils. Man tas šķiet vienkārši smieklīgi – viņš ir ļoti stingru tikumu cilvēks."
Gribu būt tēva cienīgs
Protams, tēva prombūtne invalīdam Romānam ir ļoti sāpīga. Tēvs palīdzēja viņam ar komunālajiem maksājumiem, pārtikas produktiem, elementāros sadzīves jautājumos, piemēram, iziet uz ielas paelpot svaigu gaisu vai nokļūt pie ārsta.
Tagad Romānam palīdz draugi. Drīz vien viņi plāno doties strādāt uz ārzemēm. Romānam draud perspektīva palikt vienam pašam ratiņkrēslā.
"Es nepadošos, - saka Romāns. – Gribu būt sava tēva, principiāla pilsoņa un godīga cilvēka, cienīgs.
Mans tēvs ir sodīts par viņa principialitāti. Viņš ierosināja lietu pret korumpētajiem izlaupītājiem IeM struktūrā, strīdējās ar Valsts valodas centru. Viņam atriebjas, un par spiegu viņu pataisīja, lai neviens viņu neaizstāvētu. Izdara likmi uz Baltijā valdošo rusofobiju.
Skumja pazīme ir arī izmantotās rupjās metodes. Nezinu, kas mūsu Latvijā var justies drošībā pēc tam, kad 2016. gadā tika pieņemti grozījumi par spiegošanu.
Šodien izrēķinās ar manu tēvu, pie viena nozogot naudu manai ārstēšanai un draudot man, invalīdam, ar izrēķināšanos. Kam pienāks kārta rīt? Ko vēl pasludinās par raganu un ko nozags aizdomās turamajam?"
