Pamestā slimnīca Mežaparkā

Latvija ir sekmīgi pataisīta par Sjerraleoni

189
(atjaunots 11:11 19.02.2019)
Padomju filmā "Mazais kapteinis" pēc Žila Verna romāna motīviem ir kāds lielisks atklāsmes brīdis: attapīgs nēģeris, ieraudzījis ķēdes ar nocirstām rokām, paziņoja krastā izkāpušajiem "Piligrima" pasažieriem: "Tā nav Amerika, tā ir Āfrika!" Viltīgais Negoro pabāza cirvi zem kompasa, tādēļ kuģis devās uz gluži citu debess malu.

Kaut kas līdzīgs ir noticis arī ar Latviju. Jo ilgāk mēs būvējam "kapitālismu ar cilvēcīgu seju" pēc Eiropas Savienības parauga, jo vairāk notiekošais valstī atgādina dzīvi Āfrikā nevis Eiropas parauga Welfare state. Kā mūsējiem negoro izdevies pabāzt cirvi zem Latvijas valstiskuma kompasa? Par to portālā Press.lv stāsta Konstantīns Gaivoronskis.

Valdības intereses neatbilst valsts interesēm

"Kāpēc vienas valstis ir bagātas, citas – nabagas" – tā saucas amerikāņu ekonomistu Dārona Adžemoglu un Džeimsa Robinsona grāmata, kas pirms gada nākusi klajā krievu valodā. Pie mums tā palikusi gandrīz nemanīta, lai arī to nāktos iekļaut skolu programmā (kaut gan, par ko es runāju – būs lieliski, ja pie tagadējā izglītības ministra vismaz pāris grāmatas saglabāsies). Mums tā patiešām ir "Gadsimta grāmata", jo skaidro, kāpēc savu gadsimta jubileju Latvija sagaida kā valsts, no kuras tauta uz Eiropu bēg tikpat intensīvi kā nēģeri no Āfrikas.

Presē bieži vien parādās ekspertu, ekonomistu, uzņēmēju intervijas, kuri, būdami neizpratnē par valdības pieņemto lēmumu ārkārtējo stulbumu, iesaka, "kā rīkoties labāk". Viņi no visas sirds ir pārliecināti, ka "augšā" visu dara nepareizi tikai tāpēc, ka nezina, kā vajag. Un atliek tikai saprotami izskaidrot elementāras lietas, lai pie mums sazaļotu labības lauki, sāktu darbu fabrikas, no laboratorijām sāktu plūst novatoriskas produkcijas straumes.

Tam nav nekāda sakara ar patiesību. "No to cilvēku viedokļa, kuri kontrolē politisko varu, - raksta Adžemoglu un Robinsons, - nav nekādas vajadzības ieviest ekonomiskajai izaugsmei vai pilsoņu labklājībai noderīgākas institūcijas, ja pašreizējās daudz labāk kalpo pašas varas interesēm."

Rodas secinājums: valdības acīs racionāls ir nevis tas, kas ir izdevīgs valstij, bet gan tas, kas palīdz pašiem varas pārstāvjiem raust bagātības un saglabāt varu. Minēšu piemēru no Sjerraleones dzīves. Tā ir ar derīgajiem izrakteņiem bagāta valsts Āfrikā, taču tā ieņem vienu no pēdējām vietām pasaulē cilvēku labklājības ziņā. Neatkarību tā ieguva 1961. gadā. sākumā vara bija Tautas partijas rokās, kas guva atbalstu valsts dienvidos, kur dzīvo mendes tauta. Taču 1967. gadā partija cieta sakāvi – vēlēšanās uzvarēja Siaki Stīvensa Tautas kongresa partija. Stīvenss bija valsts ziemeļos dzīvojošās limba tautas pārstāvis.

Kad Stīvenss nāca pie varas, viņš vispirms izjauca jau angļu kolonizatoru laikos būvēto dzelzceļu, kas no piekrastes veda uz valsts dienvidiem. Izjauktās sliedes un ritošo sastāvu viņš pārdeva metāllūžņos, lai dzelzceļu neizdotos atjaunot. Taču pa šo dzelzceļu tika pārvadātas valsts galvenās eksporta preces: kafija, kakao un dimanti. Muļķība? Noziegums? No valsts viedokļa – jā.

Taču kafiju un kakao audzēja mendes tautības fermeri, un viņi pārsvarā balsoja par Tautas partiju. No Sīvensa viedokļa, viss, kas nāk par labu mendes tautai, nāk par labu arī "tautiešiem", tātad kaitē viņam un viņa varai.

Vai jums tas neko neatgādina? Protams, 90. gados mūsu "cilšu virsaiši" tieši to pašu iemeslu dēļ tikpat aizrautīgi grāva "krievu kolonozatoru" laikā būvētās rūpnīcas un fabrikas. Kas tajās pārsvarā strādāja? Tur jau ir tā lieta, ka tie bija nepareizās "tautas" cilvēki, kuri balsoja par nepareizajām partijām.

Izaugsme ekskluzivitātes apstākļos nav iespējama

Spēles noteikumi valstī var veidoties divēji, raksta Adžemoglu un Robinsons. Noteikumi var iesaistīt cilvēku masas ražošanā, jaunradē, kapitāla investīcijās, un tad valsts kļūs bagāta. Šo sistēmu ekonomisti nosauca par inkluzīvu. Otrs variants: noteikumi palīdz elitei izspiest no valsts bagātības, un tad valsts nīkuļo. Tā ir ekskluzīva sistēma. Tas, pie kuras kategorijas pieder Latvija, ir skaidrs, - pie tās, kurā nokļuvusi Āfrika, pie ekskluzīvās. Tāda ir realitāte, ko izjūtam: SKDS aptaujas rezultāti liecina, ka 77% Latvijas iedzīvotāju ir pārliecināti, – valsts tiek pārvaldīta par labu "atsevišķām ietekmes grupām", nevis par labu visai tautai.

Valsts dalījums divās grupās nav nekāda atklāsme, tā slēpjas citur: autori ir pierādījuši, ka

nekāda stabila ekonomiska izaugsme ekskluzīvā sistēmā nav iespējama.

No pirmā acu uzmetiena, šis secinājums neatbilst tam, ko redzam pa logu. 2000. gadu sākumā iedzīvotāju labklājības izaugsme bija neapstrīdama. Radās ilūzija, ka sistēma "augšā zog, taču ļauj dzīvot arī citiem" ir dzīvotspējīga.

Adžemoglu un Robinsons pierāda, ka tā nav. Zināmu laiku valsts var atbalstīt ekonomisko izaugsmi uz resursu, tostarp – arī cilvēku resursu pārdales rēķina. Latvijā tas panākts ar baismīgu valsts aparāta izplešanos: patlaban valsts ieņem 12. vietu valsts sektorā nodarbināto daļas ziņā visu strādājošo kopskaitā. Latvija ir ierindojusies starp tādām "demokrātijām" kā Tadžikistāna, Jordānija, Saūda Arābija, Baltkrievija, Kuveita un Kuba. Uz katriem tūkstoš iedzīvotājiem – 142 darbinieki valsts pārvaldē. Vidējais rādītājs "briesmīgi birokratizētajā ES" – 82 ierēdņi.

Ja tik liels skaits cilvēku pārtiek uz valsts rēķina (tātad, uz privātajā biznesā strādājošo rēķina), zināmu laiku viņiem rodas laimīgas nodrošinātas dzīves ilūzija. Taču tiem, kuri viņus baro, pamazām zūd stimuls ražošanas atdeves paaugstināšanai. Kāpēc?

Kā piemēru autori izmantoja viduslaiku Āfrikas karalisti Kongo. Kad 1483. gadā tā saskārās ar potugāļiem, tā bija varena valsts, kuras galvaspilsētā Mbanzē dzīvoja 60 tūkstoši cilvēku, vairāk nekā Londonā tolaik. No portugāļiem kongolēzieši varēja aizlienēt riteni, arklu un citas noderīgas inovācijas, kas virzītu ekonomiku uz priekšu. Taču galu galā aizlienēja tikai... musketes. Ne jau tāpēc, ka afrikāņi būtu slinki un negribētu strādāt – tāpēc, ka karalistes iedzīvotājiem nebija nekāda stimula uzlabot atdevi: nu, izaudzēs viņi labu ražu, bet to taču kuru katru brīdi var atņemt karaļa zaldāti un ražas īpašnieku pārdot verdzībā tiem pašiem portugāļiem. Pie tam par viņu iedos vairāk naudas – labs strādnieks!

Vai mūsu biznesam ir liels stimuls palielināt apgriezienus, ieviest inovācijas? Atnāks taču "karaļa zaldāti" – nodokļu, sanitārā un ugunsdrošības inspekcija. Pie mums taču virkne dumju prasību radīta tālab vien, lai barotu lielu skaitu nevajadzīgu cilvēku ("Kad mana sieva gatavoja dokumentus Jaunā teātra rekonstrukcijai, to bija tik daudz, ka ietilptu kravas mašīnā," – žēlojās ekspremjers Māris Gailis). Bet nodokļu spiediens? Un administratoru mafija? Ja Kongo rīkojās galvu mednieki, pie mums – Latvijas nomenklatūras radīts maksātnespējas administratoru un tiesu izpildītāju kartelis.

Fakts, ka vienā no nabadzīgākajām Eiropas valstīm par miljonāru visvienkāršāk ir kļūt maksātnespējas administratoram, nevis uzņēmējam, ir pietiekami daiļrunīgs.

Tātad agrāk zagt varēja tikai no peļņas, bet tagad – tikai no zaudējumiem: valstī vairs nav labāka ienākumu avota kā vien kādas firmas vai uzņēmuma izārdīšana līdz pamatiem.

Nē, ir gan! Ir jāizdomā "gaisa nodoklis", ko maksās visi valsts iedzīvotāji! Un tas ir izdomāts. Tā ir obligātās iepirkuma komponente (OIK) – iedzīvotāji un uzņēmumi maksā traku naudu par it kā "zaļu enerģiju" (it kā, jo 90% tās piegādātāju nepilda ES "zaļuma" noteikumus). Latvijā viena megavastunda "zaļās enerģijas" maksā 117 eiro, Igaunijā – 23 eiro.

Galu galā elektrība pie mums ir tik dārga, ka investori no Latvijas bēg kā no uguns. Laikā, kad Lietuvā vācu koncerns "Continental" ieguldīja 100 miljonus eiro un atvēra ražotni Kauņā 1200 darba vietām, Latvijā tikpat liels skaits cilvēku izrādījās uz ielas "Liepājas metalurga" bankrota rezultātā, un viens no galvenajiem bankrota iemesliem bija augstā elektroenerģijas cena.

Inovāciju vietā – simtiem miljonu par militāro tehniku (helikopteri vien iepirkti par 200 milj.). Ar ko tad Latvija atšķiras no kongolēziešiem XV gadsimtā? Tikai ar to, ka viņus ķēdēs neiekaļ.

Kā uz to reaģē iedzīvotāji? Vienādi. Mūsdienu afrikāņi bēg uz Eiropu. Labi vēl, ka ir tāda iespēja. Mūsdienu latvijieši... rīkojas tāpat. Bizness Latvijā nedomā par paplašināšanos, galvas lauza par to, kā nopelnīto izvest no valsts, turp, kur patiešām ir jēga ķerties pie inovācijām un investīcijām.

Sistēma nereformē sevi

Kā tad nav nekādas starpības, jūs iebildīsiet, pie mums taču ir demokrātija, brīvas vēlēšanas, nekā tāda XV gadsimtā ne tikai Kongo, pat Eiropā nebija. Nebija. Toties šodien vispārējas vēlēšanas formāli ieviestas lielākajā daļā Āfrikas valstu. Un tad? Tās kaut kā palīdz? Ne mazākajā mērā.

Lieta tāda, ka valstīs ar ekskluzīvu sistēmu visi demokrātiskie loriņi, kas teicami pilda savas funkcijas kaut kur Anglijā vai Amerikā, darbojas pretēji. Autori minēja piemēru: 90. gados SVF ietekmē valsts bankas Āfrikā un Latīņamerikā formāli kļuva neatkarīgas no valdības. Tas panākts, lai valdošie politiķi pirms vēlēšanām nevarētu piesūknēt elektorātu ar naudu (pensijas, pabalsti, algas), pērkot viņu balsis uz inflācijas pieauguma rēķina. Galu galā, inflācija ātri grauj ekonomiku.

Elite minētajos reģionos pielāgojās ļoti ātri: valsts izdevumu milzīgo pieaugumu sāka finansēt uz aizņēmumu rēķina.

Arī Latvijas Banka formāli ir neatkarīga. Kā nu ne – mums taču vairs nav pat savas valūtas. Toties pēdējo 10 gadu laikā Latvijas parāds pieaudzis pieckārt – tas sasniedzis 10 miljardus eiro. Procenti jau sasniedz 1 miljonu eiro dienā. Gluži kā Āfrikā!

Nepietiek iestāties ES, lai kļūtu par Eiropu. Kongo karalis XV gadsimtā arī pārgāja kristietībā, izrunāja vajadzīgās lūgšanas. Taču tāpēc viņš par eiropieti nekļuva. Tāpat arī mūsu politiķi: skandējot "burvju vārdus" par demokrātiju un liberālismu, viņi tāpēc vien nekļūst ne par demokrātiem, ne par liberāļiem. Dvēselē viņi turpat vien ir palikuši – cilšu karu laikmetā. Un nekas neliek viņiem iet uz priekšu.

Ekskluzīvo valstu līderi īsteno politiku, kura noved līdz nabadzībai lielāko daļu pilsoņu, ne tāpēc, ka neliekuļoti uzskata, ka šāda ekonomiskā politika būtu pareiza, bet gan tāpēc, ka

viņi ir pārliecināti – kārtējās vēlēšanās viņi atkal izspruks cauri sveikā.

Demokrātija – tās nav tikai vēlēšanas, bet gan pilsoņu spēja kontrolēt politiķus un ietekmēt viņu pieņemtos lēmumus. Tikai no tā ir atkarīgs, vai politiķi vismaz laiku pa laikam rīkosies sabiedrības interesēs vai var izmantot varu tikai pašu kabatas labā. Vai pilsoņi pie mums var, piemēram, ietekmēt nodokļu paaugstināšanu? Tādu piemēru pagaidām nav.

Labi. Varbūt sistēma var pati, evolūcijas ceļā no ekskluzīvas pārvērsties par inkluzīvu? Nē, atbild Adžemoglu un Robinsons. To spīdoši pierāda Latvijas jaunākā vēsture.

Turpinājums sekos...>>>

189
Pēc temata
"Riebums maksāt nodokļus": māte samaksājusi 60 eiro par meitas vizīti pie ārsta
Uzņēmēja dzīve Latvijā: augsti nodokļi, vājš atbalsts
Dana Reizniece-Ozola: nodokļu samazināšanās Latvijā tuvākajā laikā nav gaidāma
Aptauja: pie ēnu ekonomikas Latvijā noveduši augstie nodokļi
Krišjānis Kariņš: jaunās elektrības subsīdijas ir "tautas slaukšana"
Latviešiem nāksies piemaksāt par OIK