Jurijs Aleksejevs

Aleksejeva un Sumarokova lieta: pēdējā robeža cīņā par vārda brīvību

68
(atjaunots 15:07 28.11.2018)
Drošības policija taisa muti ciet cilvēkiem ar izmeklēšanas materiālu neizpaušanas rakstisku apņemšanos situācijā, kad publicitāte bija un paliek svarīgākais savaldīšanas ierocis.

RĪGA, 28. novembris – Sputnik, Vladimirs Lindermans. Drošības policija 23. novembrī aizturēja žurnālistus Juriju Aleksejevu un Dmitriju Sumarokovu. Divas diennaktis aizturētie pavadīja īslaicīgās aizturēšanas izolatorā Čiekurkalnā (tautā iesaukts par "Septītajām debesīm"), pēc kā DP vērsās tiesā ar lūgumu viņus arestēt un pārvest uz Rīgas Centrālcietumu.

Taču tiesa prasību noraidīja, Aleksejevs un Sumarokovs šobrīd atrodas brīvībā. Abiem piešķirt aizdomās turamo statuss vairākos Krimināllikuma pantos.

Saskaņā ar precizētiem datiem, Jurijam Aleksejevam tiek izvirzīts: "genocīda, noziegumu pret cilvēci attaisnošana" (74. panta piez.), "darbība, kura vērsta pret Latvijas Republiku" (80. pants, 2. daļa) un "palīdzība ārzemju valstij tās darbībā pret Latvijas Republiku" (81. panta piez.).

Pats smagākais ir 80. pants (2. daļa), saskaņā ar kuru minimālais sods sastāda piecus, savukārt maksimālais – piecpadsmit brīvības atņemšanas gadus.

Tā kā vienīgais, kas saista Aleksejevu un Sumarokovu, ir portālā IMHOclub.lv moderēšanam var droši apgalvot, ka tieši portāla darbība ir DP mērķis. Šādu agresīvu Latvijas specdienestu uzbrukumu vārda brīvībai es, ja runājam godīgi, neatceros.

Miglā tīts noslēpums

Protams, būtu interesanti noskaidrot, ko tieši inkriminē Aleksejevam un Sumarokovam, kādi konkrēti fakti tiek slēpti aiz standarta juridiskiem formulējumiem? Vienkāršāk sakot – ko tik šausmīgu viņi sadarījuši?

Tā nav nejauša ziņkāre. Jo runa taču nav par veikala apzagšanu, bet par vārda brīvības robežām. Sabiedrībai ir tiesības piedalīties šī jautājuma apspriešanā. Taču kā tā var piedalīties, ja nekas nav zināms?

Problēma šeit ir lūk kur. Gan no aizdomās turamajiem, gan no advokāta paņemta rakstiska apņemšanās par izmeklēšanas materiālu neizpaušanu. Tāpēc viņi klusē. Tas pats stāsts bija ar Gapoņenko, kad viņš sēdēja cietumā. Cilvēks sēž, bet par ko tieši – neviens nezina.

Pats es vienmēr esmu neievēroju aizliegumu. Kad mani arestēja šī gada maijā, es uzreiz centos paziņot medijiem galveno aresta iemeslu – mana uzstāšanās Vislatvijas vecāku sanāksmē. Tā tika publicēta Internetā, jebkurš varēja apskatīt un izvērtēt. Tas palīdzēja man sabiedrības viedokļa veidošanā par labu man.

Vai Drošības policijai ir tiesības pieprasīt, lai aizdomās turamais neizpauž izmeklēšanas materiālu? Jā, ir. Kriminālprocesa likuma ir 396. pants, saskaņā ar kuru:

"Pirmstiesas kriminālprocesā iegūtās ziņas līdz tā pabeigšanai izpaužamas tikai ar izmeklētāja vai prokurora atļauju un viņa noteiktajā apjomā. Izmeklētājs vai prokurors rakstveidā brīdina personu par kriminālatbildību par šādu ziņu izpaušanu."

Krimināllikuma 304. pants paredz sodu par izpaušanu – no naudas soda līdz īslaicīgam arestam.

Starp citu, Krievijā situācija šajā nozīmē ir demokrātiskāka. Likumi ir formulēti apmēram tāpat, taču ir KF Konstitūcijas tiesas 2004. gada 21. decembra nosacījums, kurš aizliedz pieprasīt rakstisku apliecinājumu par neizpaušanu no aizdomās turamā vai apsūdzētā. No pārējiem procesa  dalībniekiem – cietušā, aizstāvja, liecinieka, eksperta un t.t. – pieprasīt izmeklēšanas materiālu neizpaušanu drīkst, taču ne no  aizdomās turamā vai apsūdzētā, jo tas pārkāpj viņa tiesības uz pilnvērtīgu aizstāvību.

Publicitāte – mūsu ierocis, to vēlas atņemt

Rakstu to visu ne jau tāpēc, lai parādītu savas spožās zināšanas likumdošanā. Es biju viens no nedaudziem, kurš apgalvoja, ka represijas pret Aleksejevu, Gapoņenko, Kozirevu, mani, Vislatvijas vecāku sanāksmes dalībniekiem nav saistītas ar Saeimas vēlēšanām. Ka tās nav šī brīža priekšvēlēšanu spēlītes, bet stratēģija, kuras mērķis ir neatgriezeniski nospiest krievu pretošanos. Dzīve apstiprināja manu taisnību. Uzbrukums IMHOclub.lv ir kārtējais šīs stratēģijas īstenošanas solis. Kārtējais, bet ne pēdējais.

Šajā situācijā publicitāte ir mūsu svarīgākais ierocis. Savaldīšanas ierocis, teiksim tā. jo vairāk publicitātes šāda veida lietās, jo labāk mums un sliktāk pretiniekam. DP to lieliski saprot un tāpēc aiztaisa muti cilvēkiem ar rakstisku apņemšanos par neizpaušanu.

Iznāk, ka pirms tiesas apsūdzētais nevar skaidri izklāstīt savu versiju, savu notikumu redzējumu. Līdz ar to, mediji – kas cits tiem paliek? – stāsta vai nu Drošības policijas versiju, vai nu kaut ko neskaidru-neitrālu, vai nu vienkārši klusē. Pēc tam tiesas sēdi paziņo par slēgta veida sēdi (teiksim, pants "palīdzība ārzemju valstij" ļauj "slēgt" procesu ar kaut kāda valsts noslēpuma ieganstu), un – viss, lūk jums spriedums, saņemiet un parakstieties.

Vēršos pie juristiem: vai pastāv pamats apstrīdēt Satversmes tiesā augstākminētās Krimināllikuma un Kriminālprocesa likuma normas sakarā ar to neatbilstību Satversmei? Vai pastāv ECT vai citu Eiropas instanču lēmumi, uz kuriem iespējams balstīties?

Vēlreiz atkārtošu: pastrādāts tikai un vienīgi nekaunīgs uzbrukums vārda brīvībai. Ja Aleksejevu un Sumarokovu notiesās, tas būs mūsu kopējais zaudējums. To nedrīkst pieļaut.

68
Temats:
Tiesībsargu un žurnālistu dzīve demokrātiskajā Latvijā (64)
Pēc temata
Izglābt ierindnieku Ņikuļinu: vai ir cerība uz atbrīvošanu
Papildina melnos sarakstus: žurnālists no Krievijas nav ielaists Latvijā
Latviešus noskaņo pielikt punktu krievu jautājumā
Prokuratūra izvirzījusi apsūdzības IMHOclub redaktoram Jurijam Aleksejevam

Aptaujai par Latvijas neatkarību 30. Kāpēc daudzi krievi balsoja pret?

11
(atjaunots 16:40 05.03.2021)
Par valsts neatkarību sarīkotās aptaujas rezultāti deva ieganstu krievvalodīgo diskriminācijai par to, ka viņi neatbalsta jaunās varas kursu, taču viņu lēmums ir saprotams: krievvalodīgajiem nebija ilūziju par to, kāds liktenis viņus gaida neatkarīgajā Latvijā.

RĪGA, 5. marts — Sputnik, Andrejs Solopenko. Pirms trīsdesmit gadiem, 1991. gada 3. martā, toreizējās Latvijas PSR teritorijā notika aptauja par tās neatkarību. Aptaujas rezultāti lika pamatus tagadējai nacionālajai politikai pret krievvalodīgajiem iedzīvotājiem. Paši krievvalodīgie pārsvarā labi noprata, kāda nākotne iespējama. Līdz ar to saprotama viņu izvēle minētajā jautājumā.

Nacionālā plaisa

Republikas iedzīvotājiem ierosināja atbildēt uz jautājumu par to, vai viņi atbalsta demokrātisku un neatkarīgu Latviju. Aptaujā varēja piedalīties visi iedzīvotāji no 18 gadu vecuma, kuru pasē bija patāvīgs pieraksts Latvijas Republikas administratīvi teritoriālajā vienībā. Tātad tiesības piedalīties aptaujā bija visiem pilngadīgajiem republikas iedzīvotājiem, un absolūtais vairākums nolēma paust viedokli par notiekošo.

Saskaņā ar Centrālās vēlēšanu komisijas datiem, aptaujas dalībnieku sarakstos bija 1 902 802 cilvēki, tajā piedalījās 1 666 128 cilvēki – 87,56% balsstiesīgo. "Jā" atbildēja 1 227 562 cilvēki – 73,68% vēlētāju. "Nē" – 411 374, jeb 24,69% cilvēku. Bez tam 27 192 balsis (1,63%) bija atzītas par nederīgām. Tiesa, aplēšot rezultātus no visu iedzīvotājuviedokļa, iznāks, ka "jā" teica 64,51% cilvēku, "nē" – 21.62%, nederīgu balsu daļa sastādīja 1,43%, bet 12,44% iedzīvotāju vispār nepiedalījās balsošanā.

Zinot "par" vai "pret" nobalsojušo un aptaujā nepiedalījušos iedzīvotāju īpatsvaru katrā valsts rajonā un republikāniskajā pilsētā, kā arī reģiona valodu sastāvu, var aplēst, ko pārsvarā izvēlējušies konkrētas iedzīvotāju grupas pārstāvji. Manāms, ka balsu daļa par neatkarību gandrīz ideāli sakrīt ar iedzīvotāju daļu, kam dzimtā ir latviešu valoda. Tas pats sakāms arī par dalību aptaujā – latviešu lauku rajonos tā pārsniedza 90%, tātad latvieši masveidā piedalījās aptaujā un atbalstīja Latvijas neatkarību.

No krievvalodīgo iedzīvotāju viedokļa dati demonstrē citādu ainu. Korelācijas elements (r) starp iedzīvotāju daļu ar dzimto krievu valodu reģionā un par neatkarību atdotajām balsīm no visiem vēlētājiem ir negatīvs un sastāda -0,995. Apmēram tāds pats ir rezultāts, analizējot krievvalodīgo dalību aptaujā. Savukārt, paskatoties uz balsojumu pret neatkarību, viss mainās – korelācijas koeficients kļūst pozitīvs un tuvojas 1. Tas norāda, ka Latvijas krievvalodīgie iedzīvotāji pārsvarā balsoja pret neatkarību vai aptaujā nepiedalījās.

Dumpīgā Daugavpils

1989. gadā veiktās tautu skaitīšanas dati liecina, ka lielakā daļa iedzīvotāju ar dzimto krievu valodu dzīvoja galvaspilsētā – Rīgā, kā arī citās lielās pilsētās: Daugavpilī, Rēzeknē, Liepājā un Jūrmalā. Starp Latvijas pilsētu iedzīvotājiem 50,3% dzimtā bija krievu valoda, 43,6% - latviešu. Vienlaikus laukos pārsvarā bija latvieši: 72,3% iedzīvotāju dzimtā bija latviešu valoda, tikai 22,1% - krievu. Tāpat lielākā daļa krievvalodīgo dzīvoja Daugavpils un Krāslavas rajonos, bet Ludzas un Rēzeknes rajonā viņu īpatsvars pārsniedza 40%.

Ja izanalizēsim karti, kurā redzams balsojums par Latvijas neatkarību atbilstoši rajoniem un republikāniskajām pilsētām, manāma līdzība. Krievvalodīgo kompaktas dzīves vietās balsu skaits par neatkarību bija manāmi zemāks, nekā rajonos, kur viņi bija mazākumā. Rīgā, Jūrmalā, Ventspilī, Liepājā un četros Latgales rajonos ar lielu skaitu krievvalodīgo neatkarību atbalstīja tikai 51-60% no visiem vēlētājiem, bet Daugavpilī un Rēzeknē to pat atbalstīja mazāk nekā puse balsstiesīgo.

Interesanti, ka Daugavpils aptaujā demonstrēja absolūtu rekordu vairākos parametros. Pilsētā bija gan mazākais balsu skaits par neatkarību – 32,51% no visiem vēlētājiem, gan arī zemākā dalība – 63,39%. Kopā rezultāti pilsētā bija sekojoši: 36,61% balsstiesīgo aptaujā nepiedalījās, "jā" teica – 32,51% iedzīvotāju, "nē" – 25,27%, bet 5,61% balsu tika atzīts par nederīgām – arī tas ir rekords visā valstī.

Tātad var apgalvot, ka Daugavpils iedzīvotāji nepārprotami ignorēja aptauju, pat mērķtiecīgi bojāja vēlēšanu biļetenus. Savukārt Rīga, kur tolaik dzīvoja gandrīz puse visu republikas krievvalodīgo, nodrošināja zināmu atbalstu neatkarībai. Cisos pilsētas rajonos balsu "par" īpatsvars bija manāmi augstāks nekā iedzīvotāju daļa ar dzimto latviešu valodu, tātad zināma daļa Rīgas krievvalodīgo iedzīvotāju atbalstīja Latvijas neatkarību.

Prognozes ir piepildījušās

Tomēr apgalvojumiem par to, ka daudzi krievvalodīgie neatkarību atbalstījuši, ir zināms pamats. Kļūda parādās nepareizo aprēķinu dēļ: lielākā daļa analītiķu izmanto pamatam tikai tos, kuri piedalījās balsojumā un no kuriem 73,68% balsoja "par", bet latviešu daļa republikas iedzīvotāju vidū bija daudz mazāka. Taču, paskatoties uz vēlētāju kopskaitu, "par" īpatsvars sarūk līdz 64,51%, tātad krievvalodīgie, kas atbalstīja Latvijas neatkarību, bija absolūtā mazākumā.

Ja pieņemsim, ka visi latvieši balsoja "par", iznāk, ka neatkarību atbalstīja tikai 26% krievvalodīgo – apmēram 11% no visiem toreizējiem Latvijas iedzīvotājiem. Lielākā daļa šīs grupas pārstāvju (45%) iebilda pret neatkarību, bet 29% pat nepiedalījās aptaujā vai mērķtiecīgi sabojāja biļetenus. Aptuveni tādus pašus datus Latvijas Augstākās Padomes sēdē minēja "Līdztiesības" frakcijas vadītājs Sergejs Dīmanis, atgādinot, ka Latvijas neatkarību atbalstīja 25-30% citu tautību pārstāvju.

Viņš aicināja republikas vadību pārvērtēt attieksmi pret mazākumtautībām un atgādināja: "Ja jūs turpināsies savu politiku tādā pašā garā, mēs iebrauksim strupceļā." Diemžēl politiķa aicinājumus nesadzirdēja. Vēlākā iedzīvotāju sadalīšana pilsoņos un nepilsoņos, kā arī izglītības ierobežošana krievu valodā liecina, pa kādu ceļu uz priekšu devās valdošā elite, nobijusies no krievvalodīgajiem, kuri tās kursam nepiekrita. Daži latviešu politiķi vēl joprojām domā, ka šī iedzīvotāju grupa ir nelojāla, un norāda, ka tālaika balsojumā krievvalodīgos motivēja "pretvalstisks" vai "latviešiem naidīgs" noskaņojums.

Taču iemesli bija pavisam citādi. Daudzi krievvalodīgie labi saprata, kas viņus varētu sagaidīt, ja Latvija iegūs neatkarību, un neloloja nekādas ilūzijas.

Sociālā aptauja, ko 1990. gada pavasarī publicēja avīze "Padomju jaunatne", parādīja, ka 71% krievvalodīgo respondentu prognozēja drīzu akūtu bezdarba pieaugumu, 62% gaidīja etnisko diskrimināciju. Šie faktori noteica viņu izvēli. Tālākā situācija ar mazākumtautību tiesībām Latvijā skaidri liecina – viņu viedoklis bija pamatots.

11
Tagi:
krievvalodīgie, aptauja, Latvija
Pēc temata
"Mēs it kā dzīvojam dažādās valstīs": vai latviešu un krievu ienākumi atšķiras
Krievu valoda Latvijā XX gadsimta sākumā: uz naudas, dokumentiem un sadzīvē
Nemēģiniet pataisīt krievus par latviešiem: Urbanovičs atbildēja Saeimas vicespīkerei
B-1B-Lancer

Kāpēc Latvija ielaida Rīgas gaisa telpā amerikāņu bumbvedējus?

37
(atjaunots 16:30 05.03.2021)
Amerikāņu stratēģiskie bumbvedēji, kas spēj nest kodolieročus, šķērsoja gaisa telpu virs Rīgas lidostas ar noteiktu nolūku.

RĪGA, 5. marts — Sputnik. Trešdien, pl. 15:00 ASV Gaisa kara spēku bumbvedējiem B-1B Lancer vajadzēja nolidot pārti Rīgas starptautiskajai lidostai, pastāstīja BВ.lv. Šo informāciju portāls saņēma no ASV vēstniecības Latvijā preses un kultūras nodaļas.

Tāpat izdevies uzzināt arī lidojuma mērķus. Noskaidrojies, ka, pacēlušies gaisā virs Rīgas, amerikāņu stratēģiskie bumbvedēji, kas spēj nest kodolieročus, parādīja, cik lielā mērā ASV pieturas pie NATO kolektīvās aizsardzības principa. Cita starpā tika demonstrētas "paplašinātas savaldīšanas iespējas". Ko īsti plānots savaldīt un kādiem mērķiem vajadzīgas nodemonstrētās iespējas, ASV vēstniecības pārstāvji neprecizēja.

Bumbvedējs В-1В Lancer ir pirmā kara lidmašīna pasaulē, kuras konstrukcijā plaši pielietoti stealth tehnoloģijas elementi. Tā ir tehnoloģija, kuras mērķis ir padarīt kara lidmašīnas mazāk pamanāmas pretiniekam – radiolokācijas, infrasarkanajā un citās spektra daļās.

ASV Gaisa kara spēki izmanto В-1 B Lancer kopš 1985. gada 27. jūlija. Lidmašīnas B-1B galvenais ierocis sākotnēji bija maza darbības rādiusa aeroballistiskās raķetes vai kobolbumbas B28. lidmašīna varēja uzņemt 12 bumbas B28 un stratēģiskās spārnotās raķetes. Tomēr ASV GKS nolēma atteikties no spārnoto raķešu izmantošanas šī tipa lidmašīnu bruņojumā. Tā bumbvedējs pārgāja pie konvencionālajiem ieročiem.

Lidmašīnas gala versijā īstenota arī pretgaisa aizsardzības sistēmas pārraušanas koncepcija, pārvietojoties ļoti nelielā augstumā, apliecot apvides reljefu.

37
Tagi:
gaisa kara spēki, Latvija, ASV
Pēc temata
Business Insider nosaucis "spēcīgākos" NATO ieročus karam ar Krieviju
Amerikāņu bumbvedējs jau otro reizi nedēļas laikā ieradies Baltijā
"Mēs zaudējam tehniku!" Kas noticis ar ASV kara aviāciju
Mediji nosaukuši "kaujas lauku" ASV un Krievijas iespējamā karā

Ar jaunajām sankcijām Rietumi nolaiž "dzelzs priekškaru"

0
(atjaunots 16:44 05.03.2021)
Par jaunajām sankcijām, ko Rietumi vērsuši pret Krieviju, ir viegli ironizēt– pārāk daudz šķietamu pretrunu un nekonsekvences ir lēmumos, kas pieņemti Alekseja Navaļnija dēļ. Grūtāk ir sameklēt loģiku.

Nav viegli aptvert loģiku, ko izmanto ASV un Eiropa, kā arī rietumvalstu mērķus. Taču viņu soļu plānveidība un saskaņotība neatstāj ne mazākās šaubas, neskatoties uz visiem paradoksiem un pat absurdu – pamatā ir itin racionāli apsvērumi, portālā RIA Novosti konstatēja Irina Alksnis.

Vispirms jāatzīmē, ka jau labu laiku, - kopš 2010. gadu vidus – eiropieši un amerikāņi nav demonstrējuši tādu solidaritāti un entuziasmu jautājumā par kopīgiem soļiem pret Krieviju. Abos Atlantijas okeāna krastos sankcijas tika izsludinātas vienā dienā, gandrīz vienlaikus, tātad, neapšaubāmi, pasākums bija režisēts. Arī "artilērijas apšaude" pirms ierobežojumiem bija organizēta pēc visiem dramaturģijas noteikumiem: vairākas nedēļas tika uzpūsta spriedze, finālā solīja kaut ko grandiozu.

Eiropas Komisijas galvenā mītne Briselē, foto no arhīva
© Sputnik / Алексей Витвицкий

Faktiski kārtējo reizi viss beidzās ar "čiku". "Sodu" pārsvarā saņēmuši Krievijas varas struktūru vadītāji, kuriem no aizlieguma apmeklēt rietumvalstis un hipotētisku aktīvu iesaldēšanas tur nav ne silts, ne auksts. Līdzīga ir situācija arī zinātniskajās organizācijās, kas apsūdzētas par "bioloģisko un ķīmisko ieroču ražošanu". Par īstu anekdoti var uzskatīt ASV lēmumu pārtraukt palīdzības sniegšanu Krievijai – rodas iespaids, ka amerikāņi patiešām vēl aizvien dzīvo 1999. gadā.

Pie tam pats Aleksejs Navaļnijs jau pirms dažiem mēnešiem atklāti apliecināja, ka ir bezjēdzīgas sankcijas pret "kaut kādiem pulkvežiem vai ģenerāļiem, kuri neko daudz pa pasauli neceļo un kam nav tādu lielu īpašumu vai bankas kontu Eiropā". Toreiz viņš aicināja Eiropas Savienību "pievērsties Krievijas oligarhu naudai".

Jāatzīst, ka trieciens lielajiem uzņēmējiem patiešām būtu daudz sāpīgāks – gan viņiem personīgi, gan visai nacionālajai ekonomikai. Par kopīgu stratēģisko projektu, tādu kā "Ziemeļu straume 2" slēgšanas negatīvo efektu pat nav ne runas. Tomēr Rietumi, neskatoties uz visiem "uzskrūvētajiem" rusofobajiem izteikumiem, atkal nolēmuši iztikt ar ārēji efektīviem un izaicinoši konfrontējošiem, taču, pēc būtības, absolūti bezjēdzīgiem soļiem.

Tikpat dīvains ir amerikāņu un eiropiešu viedoklis par opozicionāru, ko viņi tik nikni aizstāv.

No vienas puses, Rietumi pacēluši Navaļniju Kremļa galvenā ienaidnieka un – vienlaikus – galvenā upura rangā un izrāda viņam milzu godu. ES pat izstrādājusi jaunu globālu sankciju režīmu par cilvēktiesību pārkāpumiem, un izsludinātie ierobežojumi ir šī režīma pirmā izpausme vēsturē. Eiropas cilvēktiesību tiesa pat nāca klajā ar pārsteicošu lēmumu, pieprasot blogera atbrīvošanu.

No otras puses, ir skaidrs, ka ASV un ES nelolo ne mazākās ilūzijas par blogera personību. Tā pati ECT nav saskatījusi politisku zemtekstu "Iv Roše" lietā, tajā pašā, kuras dēļ Navaļnijs nonāca kolonijā Vladimiras apgabalā.

Amnesty Intern

ational nelīdzēja visa viņu izcilā morālā elastība un politiskā konjunktūra. Organizācija atteicās uzskatīt opozicionāru par "sirdsapziņas gūstekni", un tās viedolo var saprast: Navaļnija kādreizējos komentāros ir redzams burtiski kliedzošs rasisms un ksenofobija.

Starp citu, ES pat domāja piešķirt savam jaunajam sankciju režīmam Alekseja Navaļnija vārdu. Tomēr, spriežot pēc visa, arī tur kādam laikus pielēcis, ka tā darīt nevajag, ņemot vērā "varoņa" aizkulisses.

Galu galā Rietumu, it īpaši Eiropas soļi patiešām izskatās kā svārstīšanās, mēģinājums izmantot pirmos pa rokai gadījušos un ne īsti labi piemērotos ieganstus konfliktam ar Maskavu. Kopumā tā ir ārēji nekonsekventu soļu virkne.

Tomēr viss kļūst skaidrs, ja notiekošajā saskatām ārkārtēju un pat mazliet panisku aizsardzību.

Krievijas attiecības ar Eiropu un ASV patlaban pārcieš kārtējo transformāciju. Pagājušās desmitgades vidus vētrainie notikumi bija Rietumu mēģinājums galīgi nospiest uz ceļiem Krieviju, piespiest to kapitulēt gan ekonomikā, gan ģeopolitikā. Pie tam Rietumi ne mazākajā mērā nešaubījās par panākumiem. Vēl vairāk, bija pārliecināti, ka to varēs panākt ar nelieliem upuriem – ne īpaši sāpīgiem pasākumiem, jo, piemēram, Maskavas atslēgšana no SWIFT būtu ārkārtīgi nepatīkama Rietumu biznesam.

Taču Krievija atkal sagādāja pārsteigumu – tā izturēja kolektīvo spiedienu, un uz vairākiem gadiem situāca "uzkārās" nestabilā līdzsvarā. Nomināli konfrontācija saglabājās, bet sankcijas pārvērtās par profanāciju un tukšu formalitāti. Toties starp pusēm, it īpaši ar Eiropu, ātri atjaunojās sadabība.

Tomēr notikumi pāris pēdējos gados lika Rietumiem beidzot ar vēsu prātu paskatīties uz Krieviju un mainīt savus priekšstatus. Viņi aptvēra, ka runa nav par fluktuāciju – mirstošās "ļaunuma impērijas" nejaušiem panākumiem, bet gan par strauji spēkus audzējošu lielvalsti ar kolosālu potenciālu, nopietnām ambīcijām un kaudzi dūžu piedurknē (pat spēju ātri izstrādāt iespaidīgi efektīvu vakcīnu). Ir viens faktors, ar ko Eiropu patiešām var garantēti nobiedēt, – ar spēcīgu Krieviju. Spriežot pēc visa, tur patiešām ir nobijušies, redzot, kā Krievija pāriet uzbrukumā vairākos virzienos: ekonomikā, politikā, ideoloģijā un medijos.

Krievijas un ES karogi
© Sputnik / Владимир Сергеев

Tomēr Eiropai nepārprotami trūkst pārliecības par saviem spēkiem, tāpēc patlaban viņi steigšus nolaiž dzelzs priekškaru un padziļina plaisu attiecībās – tāds ir viņu pašaizsardzības paņēmiens.

Faktiski Rietumi cenšas atjaunot aukstā kara lkonfigurāciju, kad starp pretējām pusēm (it īpaši starp Padomju Savienību un Rietumeiropas valstīm) pastāvēja vairāki savstarpēji izdevīgas stratēģiskās sadarbības kanāli, bet viss pārējais bija aizklapēts ciet.

Tiesa, toreiz lielākās pūles neielaist no ārzemēm "kaitīgo ietekmi" galvenokārt pielika PSRS.

Tagad, sptiežot pēc visa, Rietumu pasaule pavisam nopietni plāno atkārtot toreizējo dziļi nesekmīgo PSRS pieredzi.

Centienus izmantot Alekseju Navaļniju šī uzdevuma risināšanai var uzskatīt par sekmīgiem. Lai arī paši Eiropas un Savienoto Valstu mēģinājumi uzkāpt uz padomju "grābekļa" rada dziļu neizpratni.

0
Tagi:
sankcijas, Krievija, Eiropas Savienība, ASV
Pēc temata
Kāpēc Lavrovs apsolīja pārtraukt komunicēšanu ar Eiropas līderiem
Jaunas sankcijas pret Krieviju: kā ES sagrauj attiecības ar Maskavu
Eiropa iedzinusi strupceļā attiecības ar Krieviju, tikai nez kāpēc nepriecājas par to
Krievijas ĀM pārstāve: Rietumi vienmēr sameklēs ieganstu sankcijām