Ķilavās

Neēd, bīstami: Baltijas zivju organismā konstatētas nāvējošas vielas

219
(atjaunots 09:14 19.11.2018)
"Ķīmiskais AIDS", kurš samazina imunitāti, izraisa onkoloģijas attīstīšanos un kurš noved pie neauglības, – tas nav vīruss, bet gan polihlorbifenila ietekmes sekas organismā, ar kuru saindētas Baltijas jūras zivis.

RĪGA 19. novembris – Sputnik. Zinātnieki jau ne pirmo dienu runā, ka Baltijas jūrā slēpjas nāvējoši draudi, un atskaite par ekoloģisko situāciju Baltijā, ko publicējis Latvijas Hidroekoloģijas institūts, kļuva par kārtējo apstiprinājumu tam, vēsta Rus.lsm.lv.

Saskaņā ar atskaites datiem, Baltijas jūras ūdenī mītošajās zivīs ir pārsniegts polihlorbifenila (PHB) līmenis – viela, kuras nonākšana cilvēka organismā spēj izraisīt tā dēvēto "ķīmisko AIDS". Tas ir stāvoklis, kad cilvēks, kurš tiek pakļauts hlora organiskās indes ietekmei, kuru vidū ir PHB, mirst nevis no saindēšanās ar to, bet no jebkuras, principā, nenāvējošas slimības.

Latvijas Pārtikas drošības zinātniskais institūts BIOR runā arī par dioksīnu jūras zivs sastāvā.

Labās ziņas

Latvijas Hidroekoloģijas institūta 100 atskaites lappusēs sniegts Baltijas jūras un Rīgas jūras līča ekoloģiskais vērtējums laika posmā no 2011. līdz 2017. gadam. Liels datu skaits dokumentā ir saistīts ar jūras zivju ķīmisko sastāvu.

Ir arī labās ziņas. Pēc Latvijas Hidroekoloģijas institūta Jūras monitoringa departamenta vadītāja Jura Aigara sacītā, jūras zivīm pakāpeniski izzūd insekticīds DDT, kurš tika aktīvi izmantots PSRS lauksaimniecībā.

Vērts norādīt, ka, pēc zinātnieku uzskatiem, DDT piemīt asa toksiska ietekme uz cilvēka organismu – gan nelielās, gan vidējās devās izraisa saindēšanos, savukārt lielās – spēj novest pie letāla iznākuma. Pastāv uzskats, ka DDT saturs organismā spēj izraisīt sirds un asinsvadu slimības, onkoloģiju un novest pie neiropsihiskām novirzēm.

Taču DDT saturs Baltijas zivīs samazinās un šobrīd nepārsniedz kritiskos rādītājus. Toties šo pesticīdu aizvieto PHB, un līdz ar to – jaunas problēmas.

DDT vietā nāks PHB

PHB izmanto rūpniecībā, lai samazinātu ugunsbīstamību. Ar to tiek apstrādātas mēbeles, elektronika. Tiek uzskatīts, ka 80% no visa pasaulē saražotā PHB jau nonākuši apkārtējā vidē.

Aigars paskaidroja, ka viss paliekošais materiāls rada putekļus, un, kad cilvēki mazgā grīdu, šie putekļi paliek ūdenī un nonāk notekā. Pēc tam tas iziet cauri attīrīšanas iekārtām, kur daļa kaitīgo vielu paliek, taču daļa tomēr aiziet jūrā. Tur PHB nonāk zivīs un uzkrājas to taukos.

Lasis
© Sputnik / Валерий Шустов

Tostarp, PHB saturs pārsniegts lašos, siļķēs, ķilavās, nenozīmīgā daudzumā mencās un asaros. Turklāt, pēc Aigara sacītā, Baltijas mencā un siļķē atrasts liels daudzums dzīvsudraba.

Tiesa, zivs sastāvā nav vairāk dzīvsudraba, nekā to atļauj pārtikas normatīvi, kuri ir zemāki, nekā Hidroekoloģijas institūta normatīvi.

Lieta tāda, ka pārtikas normatīvi ir izstrādāti priekš cilvēka, savukārt Hidroekoloģijas institūta normatīvi tiek aprēķināti, ņemot vērā Baltijas jūras ūdeņos un piekrastē mītošo dzīvnieku uzturu. Viņi ir visvairāk pakļauti saindēšanai ar ķimikālijām tostarp arī tāpēc, ka zivis ietilpst viņu ikdienas uzturā, savukārt cilvēks ēd zivis epizodiski.

Pērciet sīkākas zivis

Zivju ķīmiskā sastāva noteikšanas iekārta atrodas Pārtikas drošības institūtā BIOR. Tur pēdējā laikā tika izpētīti 11 zivju veidi, kuras tika noķertas Latvijas iekšējos ūdeņos. Viņu vidū ir līdaka, asaris, karūsa un zandarts.

Pēc BIOR institūta Gāzes hromatogrāfijas laboratorijas vadītāja Dzintara Zača sacītā, lielākoties dioksīna saturs zivīs no iekšējām ūdenstilpnēm nepārsniedz galēji pieļaujamo robežu. Taču pastāv izņēmums – zutis. Tam ir izskaidrojums: zutis ir tranzīta zivs, kura Latvijā pavada tikai noteiktu tās dzīves daļu, savukārt pārējā laikā migrē pa Baltijas jūru, līdz pat Sargasu jūrai Atlantijas okeānā.

Latvijas zinātnieki iesaka, iegādājoties zivi, it sevišķi Baltijas jūrā nozvejotu, pirkt mazāka izmēra zivis, jo tās mazāk uzkrāj kaitīgās vielas. Pēc speciālistu domām, lietot uzturā Baltijas jūras zivis, piemēram, lasi vai ķilavu, drīkst. Taču tas ir jādara ne biežāk kā reizi mēnesī, savukārt grūtniecēm labāk vispār no tā atturēties.

Nāvējošais sveiciens no Baltijas dzelmes

Iepriekš BIOR institūta Zivju resursu atjaunošanas nodaļas vadītāja Ruta Medne intervijā Sputnik Latvija stāstīja, ka pēdējā laikā zvejnieki arvien biežāk noķer Baltijas jūrā lašus, kuru miesu klāj kaut kāda pelējuma sēnīte.

Ar simts procentu pārliecību noteikt, kas ir noticis, zinātnieki pagaidām nevar – nav zināms nedz vīruss, nedz sēnīte, nedz baktērijas, kuras tieši tā bojā zivju miesu. Taču daži zinātnieki uzskata, ka laši, tieši kā citi zivju veidi, varētu tikt saindēti ar ķīmiskajiem ieročiem, kurus pēc Otrā pasaules kara nogremdēja Baltijas jūrā. Augstākminētie dioksīni nonāk ūdenī tieši indīgo kaujas lādiņu sadalīšanās rezultātā.

Turklāt par Baltijas jūras problēmām, kuras izraisījuši ķīmiskie ieroči, runāja arī rezerves viceadmirāls, zinātņu doktors Tengizs Borisovs, kurš no 1992. līdz 1994. gada bija Krievijas Federācijas valdības Īpašās nozīmes zemūdens darbu rīkošanas komitejas priekšsēdētājs.

Viņš skaidroja, ka ķīmisko ieroču apbedījumi, kuri guļ Baltijas jūras dzelmē kopš 1947. gada, pastāvīgi saindē tās ūdeņus un neizbēgami novedīs Baltijas reģionu pie liela mēroga ekoloģiskas katastrofas.

Runājot par to, kas notiek ar toksiskajām vielām pēc nokļūšanas ūdenī, Borisovs paskaidroja, ka kādas no tām, tostarp sinilskābe, tiek neitralizēta, bet tādas vielas kā iprīts, sabiezē un, lēnām izšķīstot, nonāk barība ķēdēs: no sākuma ar tām kontaktē planktons, pēc tam zivis, kuras to ēd, pēc tam zivis ēdošās zivis.

Borisovs uzsvēra, ka Baltijas jūrā nozvejotās zivs ēšana ir analoģiska krievu ruletes spēlei. Turklāt, viņš norādīja, ka pat peldēšanās Baltijas jūras ūdeņos spēj novest pie bēdīgām sekām.

219
Pēc temata
Iepriekšējie ienākumi tikai sapņos rādās: kā izdzīvo Latvijas zivju rūpnīcas un viesnīcas
Ne zivju, ne gaļas: no karstuma cietušas arī Latvijas zivsamniecības
Lielbritānija slēgs savus ūdeņus "svešiem" zvejniekiem
Baltijas jūrā trūkst zivju: Polija vēlas pirkt mintajus Krievijas Tālajos Austrumos
  COVID-19

Linkaits aicina atcelt pašizolāciju un Covid-19 testus vakcinētiem ceļotājiem

3
(atjaunots 08:26 13.05.2021)
Tālis Linkaits uzskata, ka Latvijā ir jāievieš nosacījums, ka vakcinētai personai nav jāievēro pašizolācija un nav jāuzrāda negatīvs Covid-19 tests.

RĪGA, 13. maijs — Sputnik. Latvijā pēc iespējas ātrāk ir jāievieš nosacījums, ka, iebraucot valstī, vakcinētai personai nav jāievēro pašizolācija un jāuzrāda negatīvs Covid-19 tests, tādējādi pielāgojot šo nosacījumu Igaunijā un Lietuvā ieviestajām prasībām, paziņojis satiksmes ministrs Tālis Linkaits, raksta Press.lv.

Ministrs norādīja, ka pretējā gadījumā rodas absurda situācija, kad vakcinēts Latvijas pilsonis drīkst bez ierobežojumiem ieceļot Igaunijā, bet pēc atgriešanās Latvijā viņam jāuzrada tests un jādodas pašizolācijā.

Satiksmes ministrs norādīja, ka līdzīga kārtība ir spēkā daudzviet Eiropā, piemēram, Dānijā, Polijā, Bulgārijā, Čehijā, Grieķijā, kā arī tuvākajā laikā šādu kārtību plānots noteikt Austrijā. "Šāda regulējuma ieviešanu Latvijā nevajadzētu atlikt, ņemot vērā arī to, ka skaidra atvieglojumu kārtība būs papildu motivācija iedzīvotājiem vakcinēties," sacīja Linkats.

Tāpat viņš piebilda, ka šāda kārtība atbilst Eiropas Komisijas 3. maijā publicētajām rekomendācijām attiecībā uz iebraukšanu no trešajām valstīm un nebūtisku ceļojumu ierobežojuma atcelšanu.

Patlaban pēc iebraukšanas Latvijā nav nepieciešams ievērot pašizolāciju tikai atgriežoties no Lielbritānijas, Islandes un Vatikāna - valstīm, kurās kumulatīvais Covid-19 gadījumu skaits uz 100 000 iedzīvotājiem nepārsniedz 50.

Atgādinām, ka 17. martā Eiropas Komisija ierosināja ļaut Eiropas Savienībā ieceļot pret Covid-19 vakcinētiem ārvalstniekiem, turklāt vakcīnām jābūt ES atzītām.

Tāpat plānots ieviest jaunu ārkārtējo instrumentu, kas ļautu strauji ierobežot ieceļošanu no valstīm, kur strauji pieaug inficēšanās.

3
Tagi:
koronavīruss
Pēc temata
Pasaules Veselības organizācija ir apstiprinājusi piekto Covid-19 vakcīnu
Katrs desmitais tests ir pozitīvs: Covid-19 saslimušo skaits pieaug
Mediķis pastāstīja, kā Covid-19 ilgtermiņa periodā "iedarbojas uz galvu"
Nosaukta labākā Covid-19 vakcīna: atzīšanas kritēriji – "tumša bilde"
Sudajeva konstrukcijas mašīnpistole, foto no arhīva

Solīja ziemā "izķert" visus: latviešu partizānu darbības 1942. un 1943. gadā

38
(atjaunots 12:25 12.05.2021)
Turpināsim iedziļināties notikumos Latvijas teritorijā Lielā Tēvijas kara gados. Kopā ar vēsturnieku Igoru Gusevu izpētīsim latviešu partizānu vienību reidus 1942.-1943. gados.

RĪGA, 12. maijs — Sputnik, Jevgēņijs Ļeškovskis. 1942. gada maijā trīs nelielas partizānu vienības – pārsvarā 201. Latviešu strēlnieku divīzijas karavīri un komandieri un brīvprātīgie no evakuēto vidus, pārgāja frontes līniju, koncentrējās Ļeņingradas novadā uz dienvidrietumiem no Staraja Rusas un sāka gatavoties tālākam ceļam. Viņu ierašanās sakrita ar vācu soda ekspedīciju uzbrukumu pavasarī. Cīņās ar viņiem piedalījās arī latviešu partizāni.

15. maijā Otomāra Oškalna komandētā vienība cīņā pie Boļšoje Zapoļje ciema sagādāja vērā ņemamu kaitējumu pretinieka vienībām, kas ar tanku un bruņumašīnu atbalstu mēģināja izlauzties pa ceļu no Čihačevas uz Staraja Rusu. Partizānu izlūki un sapieri organizēja vairākas sekmīgas diversijas un slazdus pie komunikācijām.

Latviešu partizānu reidam neizdevās izpildīt uzdevumu – nostiprināties Latvijā un izveidot kopīgu centru, kas vadītu darbu ar vācu okupantiem. Tomēr reidam bija liela nozīme partizānu cīņas tālākajā attīstībā, tas audzināja pieredzējušus komandierus latviešu partizāniem.

Ņemot vērā reidā gūto pieredzi, tika izstrādāti partizānu darbību un bāzēšanās principus atbilstoši Latvijas apstākļiem.
Partizānu grupu darbības 1942. gada rudenī

Pēc neveiksmīgā reida partizānu organizatoriskā centra radīšana Latvijā ieilga. Tomēr dažas grupas jau vadīja komandieri ar nepieciešamo pieredzi. Nelielais partizānu skaits, bruņojuma un munīcijas, it īpaši spridzekļu trūkums neļāva organizēt lielas operācijas pret vācu okupantiem. Bieži vien nācās pat izvairīties no sadursmēm ar hitleriešiem.

Partizānu grupu darbības šajā periodā precīzi raksturoja Ziemeļlatvijas partizānu komisārs A. Raškevičs: "Ko mēs varējām darīt? Cīnīties pret ienaidnieka melīgo propagandu, organizēt cilvēkus, kuri gatavi atbalstīt partizānus, radīt aģentūras tīklu, izlūkot un – pats galvenais – popularizēt partizānu karu; protams, neizvairīties no sadursmēm ar nelieliem pretinieka spēkiem un iznīcināt tos, taču nesāk cīņas ar lielām soda ekspedīcijām, kas var mūs sakaut."

Ziemeļlatvijas partizānu vienību vajāja policija un soda vienības, taču tā turpināja sekmīgi strādāt, pateicoties pareizai taktikai: īslaicīga slēpta bāzēšanās un pastāvīgi manevri. Partizāni nepārtraukti pārvietojās no viena mežu masīva uz otru, jauca pēdas un nogurdināja savus vajātājus. Sakari ar zemniekiem, ko partizāni izveidoja 1942. gada rudenī, droši sargāja no soda ekspedīciju triecieniem ziemas periodā.

Partizāni apguva cīņas iespējas plašā teritorijā, iepazinās ar vietējiem iedzīvotājiem, organizēja virkni diversiju, iznīcinot tālruņa tīklu, dzelzceļa sliedes, sodīja vairākus nodevējus.

Šajā periodā apstākļiem Latgalē raksturīga bija Kaunātes organizācijas darbība, kas aptvēra vairākus ciemus Kaunātes, Rēznas un Pildas pagastos. Antinacistiski noskaņoto patriotu grupas organizējās 1942. gada sākumā – par to liecina Rēzeknes policijas materiāli.

Jautājums par partizānu vienības formēšanos Kaunātes rajonā kļuva īpaši aktuāls, kad ieradās neliela partizānu grupa ar V. Rubuli priekšgalā. Viņš uzņēmās organizācijas vadību. Septembrī izdevās nodibināt sakarus ar partizāniem Osvejas mežos, un bija nolemts veidot vienību. "Man izdevās aptver daļu Rēzeknes un Ludzas apriņķus, nodibināt sakarus arī ar Rēzeknes un Ludzas pilsētām; zināmi sakari bija arī ar Rīgu. Uzskaitē ņemti 200 cilvēki, kas gatavi ņemt rokās ieročus," V. Rubulis rakstīja atskaitē.

Ar savāktajiem ieročiem nepietika, vienības formēšana ievilkās. Hitleriešiem izdevās iesūtīt pagrīdes organizācijā savus provokatorus. 1942. gada 21. septembrī trijos pagastos sākās aresti. Tika sagūstīti 66 organizācijas locekļi, bēgšanas mēģinājums maksāja dzīvību diviem cilvēkiem.

Arī vēlāk turpinājās aresti. Daudzus pagrīdniekus nošāva Rēzeknē vai nomocīja hitleriešu nāves nometnēs. Tā gāja bojā četri Barščevsku ģimenes locekļi. Bruņota partizānu grupa ar kauju pārrāva ienaidnieka ielenkumu, un novembrī iekļāvās Osvejas partizānu rindās.

1942. gada septembrī un oktobrī Latvijas austrumu daļā ieradās vēl piecas partizānu organizatoru grupas.

Solīja ziemā "izķert" visus

Tomēr, sākoties ziemai, ienaidniekam izdevās atrast visu triju grupu bāzes un izkliedēt tās. Atšķirībā no Ezernieka vienības, viņiem neizdevās izveidot vitāli nepieciešamos sakarus ar vietējiem. Turklāt radisti nespēja uzturēt pastāvīgus sakarus ar centrālo štābu. Atlikušie partizāni aizgāja pagrīdē, daži pārvācās uz baltkrievu mežiem.

1942. gada beigās gan pilsētās, gan laukos brieda antinacistiskās pretošanās spēki, izvērsās nelegālo organizāciju darbs, taču bruņotā cīņa vēl nebija masveidīga.

Tuvojās ziema, tāpēc partizānu darbības bija apgrūtinātas, kustības pieaugums nebija gaidāms. Tādu viedokli pauda gan prese, gan okupantu policija, kas solīja ziemā "izķert" visus partizānus. Tomēr tieši 1942./43. gada ziemā partizānu kustības organizatoriskās noformēšanas un idejiskā brieduma procesā notika ass pavērsiens. Aktīvu hitleriskā režīma pretinieku rindās stājās aizvien plašāki iedzīvotāju slāņi. Ziemas vidū Latvijas teritorijā beidzot izdevās radīt efektīvu antinacistiskās cīņas organizatorisko centru.

To veicināja Latviešu partizānu speciālās vienības (komandieris – Vilis Samsons, komisārs – Otomārs Oškalns, partijas organizācijas sekretārs – Imants Sudmalis, štāba priekšnieks – Mihails Muravskis, komjauniešu organizācijas vadītājs – Antonijs Bunga) darbība.

Šī vienība 1942. gada decembra sākumā smagos apstākļos pēc 200 km gara reida, sakāvusi vairākās cīņās soda vienības, kas tika sūtītas pret partizāniem, apmetās netālu no Latvijas dienvidaustrumu robežas Osvejas mežos (Baltkrievija). 1943. gada janvārī speciālajā grupā savu bāzi izveidoja un darbu izvērsa Latvijas PSR KP CK operatīvā grupa – štābs antinacistiskās cīņas vadībai.

Latviešu un baltkrievu partizānu kopīgā cīņa

Latviešu partizānu speciālajā vienībā bija nepilni simt cīnītāji, pārsvarā – pieredzējuši kareivji no Latviešu strēlnieku divīzijas, kā arī no varas reida dalībniekiem. Vienība bija sagatavota galvenā uzdevuma izpildei – par katru cenu nostiprināties mežos pie pašām Latvijas robežām. Ar automātiskajiem ieročiem bruņotā vienība šķērsoja frontes līniju 1942. gada 4. decembra naktī uz ziemeļiem no Veļikije Luki kopā ar trim vienībām no 4. Kaļiņina partizānu brigādes, ko vadīja brigādes komandieris Vasilijs Ļisovskis.

Partizāni pārvietojās pa naktīm, no rītiem apstākās atpūsties un organizēja vispārēju aizsardzību tālos ciemos. Īso ziemas dienu laikā hitleriešiem neizdevās savilkt lielus spēkus un ielenkt partizānus. Kuri savā ceļā likvidēja nelielas karavīru un policistu vienības.

Lielas cīņas ar hitleriešu soda vienībām sākās tuvāk Latvijas robežai, Sebežas rajonā. 14. decembra naktī pretinieks ar triju bataljonu spēkiem trīs reizes uzbruka Aderevo ciemam (30 km uz ziemeļiem no Sebežas), kurā kaļiņinieši un latviešu partizāni apstājās divas dienas ilgai atpūtai. Hitleriešiem neizdevās padzīt partizānus no Aderevas un atspiest uz Latvijas robežu, pie kuras slazdu organizēja trīs vācu bataljoni. Šajā kaujā pretinieks zaudēja 216 karavīrus un virsniekus. Partizāni izrāvās dienvidu virzienā un, pārejot Sebežas-Zilupes dzelzceļa līniju, nonāca Osvejas-Sebežas partizānu novadā.

Latviešu partizānu speciālā vienība apmetās Osvejas mežos un ar krievu un baltkrievu partizānu palīdzību sāka karadarbības Latvijas teritorijā. Apvienojot vietējo partizānu nelielās grupas, kas strādāja pierobežas joslā, vienība pārvērtās par ievērojamu vienību un palīdzēja partizāniem attīrīt no ienaidnieka Osvejas-Sebežas partizānu novadu un organizēt tā rietumu robežu apsardzi.

Operācijas 1942. gada sākumā Latvijas teritorijā bija ļoti nozīmīgas politiskā aspektā. Ziņas par tām ātri izplatījās visā Latvijā, palīdzēja izjaukt hitleriešu mobilizācijas plānus un norādīja ceļu uz Latvijas partizānu centru.
Kopā ar Kaļiņinas un Vitebskas partizāniem vienība organizēja vairākas lielas operācijas.

Piemēram, 1943. gada 12. janvāra naktī apvienotie partizānu spēki, iekļuvuši Latvijas teritorijā, ieņēma Vecslabadas pagasta centra (35 km uz dienvidaustrumiem no Ludzas). Šajā operācijā piedalījās arī Rokosovska brigādes (komandieris – Aleksandrs Romanovs) un Drisenes brigādes (komandieris – Georgijs Gerasimovs) partizāni, divas Osvejas brigādes (komandieris – Ivans Zaharovs), neliela vienība no Lietuvas (komandieris – Pjatrs Praņavičs) un citi partizāni. Kopā – 780 bruņoti partizāni un 330 pajūgi ar važoņiem.

Visbiežāk gan latviešu partizāni organizēja nelielas operācijas saviem spēkiem. 1943. gada 31. janvārī specvienības izlūki saņēma gūstā 8 apsargus. 4. februāra naktī pēc tāla reida trieciena grupa ar I. Sudmali vadībā sakāva Rundenes pagasta valdi, policijas iecirkni un telefona staciju.

Latviešu partizānu specvienības darbības satrauca reihskomisariāta "Ostland" aparātu. Drošības policijas un SD komandieris spēra vairākus soļus, piemēram, saformēja plašu garnizonu tīklu pierobežas joslā.

Saskaņā ar slepeno pavēli no 1943. gada 12. februāra Ludzas un Daugavpils apriņķos tika papildus radīti 27 nocietināti "atbalsta punkti", kas saņēma 1000 policistus, ko komandēja vācu virsnieki.

Tādus pašus soļus hitlerieši spēra arī Sebežas un Drisenes rajonos, lai pilnībā izolētu partizāņu zonu no ziemeļiem un dienvidiem. Janvārī vāciešiem izdevās izspiest Vitebskas apgabala partizānu brigādes no "trijstūra" Polocka-Nevela-Vitebska un bloķēt arī Osvejas-Sebežas partizānu zonas austrumu robežas.

Turpinājums sekos.

38
Tagi:
Lielais Tēvijas karš, partizānu kustība, Latvija