Ceļu satiksmes negadījums

Uz Latviju vairs negribas: krievu žurnālistes apņēmība sašķīdusi uz Latvijas ceļiem

142
(atjaunots 10:14 02.09.2018)
Krievu žurnāliste Anastasija Mironova, pazīstama ar savām publikācijām par smago dzīvi Latvijā, apbraukājusi visu valsti un secinājusi, ka tur nekā darāma nav.

RĪGA, 2. septembris — Sputnik.  Krievijas žurnālistes Anastasijas Mironovas publikācija "Sasitām mašīnu Latvijā" viņas lapā Facebook, kas veltīta ceļiem Latvijā, iespējams, būs pēdējā viņas rakstu sērijā par novērojumiem Latvijā.

Mironova ir izbraukājusi gandrīz visu Latviju un ieguvusi skandalozu slavu, pateicoties rakstiem par dažādiem deficītiem, nabadzību un tukšumu Latvijā, par to, kā valstī nepieēd pilnus vēderus, toties piedzeras gan. Tagad viņa ir "sasitusies" pret Latvijas ceļiem, ko pati novērtēja kā "baismīgus". Žurnāliste nolēmusi, ka pa šiem ceļiem viņai vairs braukāt negribas, turklāt, viņasprāt, Latvijā jau viss ir redzēts.

Sasitām mašīnu Latvijā

Latvijā ir baismīgi ceļi. Tie ir baismīgi pat salīdzinājumā ar provinci Krievijā, nemaz nerunājot par Eiropu.

Pirmkārt, ceļu ir maz, un tie ir šauri. Apzīmējumu nav gandrīz nemaz. Otrkārt, asfaltēto ceļu stāvoklis ir bēdīgs: bedres, ielāpi. Ceļus remontē šā tā. Piemēram, pērn mūsu acu priekšā no jauna klāja asfaltu centrālajā ielā Ainažos, bet tagad tur jau viss ir vienās bedrēs. Vēl pagājušajā gadā mainīja Ainažu-Saulkrastu ceļa segumu, tagad arī tur ir bedres, un to maina. Treškārt, Latvijas iedzīvotāji nesaprot, kāda ir ātrgaitas satiksmes jēga. Visā valstī izkaisītas ne pārvietojamās — pastāvīgās zīmes "Remontdarbi". Un ierobežojumi. Vairāk nekā pusi tā paša ceļa uz Saulkrastiem klāj ierobežojums 70 km. Ir daudzus kilometrus gari iecirkņi ar 40 km ierobežojumiem. Un nekādu remontdarbu. Uz šīs trases redzēju zīmes "Remontdarbi", kas stāv jau no pagājušā gada! Pie tam nekāda remonta nav, un, spriežot pēc ceļa stāvokļa, šogad nav arī bijis. Patiešām, gandrīz visa valsts ir noklāta ar ierobežojuma zīmēm. Bet kravas mašīnas brauc 80-85. Bet ko tad lai dara?

Ceturtkārt, ceļi izbūvēti muļķīgi. Ļoti līkumaini, milzums krasu pagriezienu. Pa Latviju brauc gluži kā pa Kaukāzu! Kalnu valsts atradusies!

Piektkārt, ļoti daudz ir zemesceļu. No Latvijas puses uz robežu ar Krieviju zemesceļi ved vismaz uz diviem caurlaides punktiem (no četriem). Runa pat nav par nelieliem zemeceļa iecirkņiem: ja braukt no valsts centra puses uz Pededzi, vismaz 50 km nākas ripot pa izmisīgi sliktu zemesceļu. No Pededzes līdz Viļāka un nākamajam caurlaides punktam — arī apmēram 50 km garš zemesceļš. Turklāt zemesceļu klāj kaut kāds smilšu un grants maisījums ar kaļķakmens šķembām — putekļu mākoņi, braucējs ir caurcaurēm balts.

Tās ir beigas

Vakar braucām uz Krieviju. Domājām braukt nesteidzīgi, pa ceļam apskatīt Cēsis, tāpēc nenorezervējām pāreju uz Igaunijas robežas, kas gan būtu tuvāk un ātrāk: bez rezervēšanas tur var stāvēt pat pusi dienas, tāpēc braucām cauri Pededzei. Apmēram 25 km no robežas, ap septiņiem vakarā uz zemesceļa iebraucām krūmos. Ass pagrieziens, nekādu zīmju. Apmēram 45 km/h ātrumā ielidojām egļu jaunaudzē. Godīgi sakot, pirmajā brīdī nodomāju: nu ir beigas! Pēc tam atvēru acis: visi veseli, mašīna vienos netīrumos un egļu zaros. Visiem pilnas mutes un acis ar egļu skujām.

Vecrīgas jumti. Foto no arhīva
© Sputnik / Владимир Песня

Agrāk domāju, ka cilvēki, kuri lido grāvī, paspēj aptvert, ka iet bojā. Nekā tamlīdzīga! Es neko nepaspēju saprast. Atvēru acis, pārliecinājos, ka visi ir dzīvi un spējīgi dot ziņu. Otrā doma: mašīna ir lupatās, mēs no tās Latvijas nekad ārā netiksim.

Kad vīrs iedarbināja mašīnu un tā sāka kustēties, bijām laimīgi: visi esam veseli un tomēr tiksim mājās. Bērns raud, kliedz, ka "pirkstiņu saspiedis", suns aizmugurē skatās ar mežonīgām acīm. Tajās lasāms viss aizvainojums par pusotru nedēļu ilgo ceļojumu. Metos izvilkt meitu, saputroju durvis, uzdūros sunim, aizcirtu durvis, izvilku meitu. Pēc tam dabūjām ārā suni. Tā galīgi apjuka: nepietiek ar to, ka pilla mute skuju un drazu, vēl arī no bagāžnieka pār viņu gāzās somas, katliņi, tējkanna, bļoda…

Suns bēgļu gaitās

Te klāt pienāca vīrietis, kurš redzēja avāriju. Sākām runāt. Viņš pastāstīja, ka mēneša laikā esam jau otrie, kas ielidojuši šajos krūmos. Gada laikā tā lido vairākas mašīnas. Suns to noklausījās, pēkšņi izslīdēja no kaklasiksnas un metās laukā kārtot vajadzības.

Nākamās 40 minūtes ķērām pa kluso ciemu mūsu alabaju meiteni. Viņa nebēga prom, taču arī rokās nedevās. Viņai ļoti nepatīk braukt mašīnā, un vienmēr ir grūti pierunāt viņu sēsties iekšā. Bet te vēl piedevām viņu teju vai nenobeidza māšīnā. Ķērām ar viltu un pierunāšanu. Vīrs mašīnā izbrauca ārā no ciema, es izlikos, ka eju prom. Sunim bija bail palikt vienam pašam Latvijā, un viņa rikšoja pakaļ, taču noķert neļāva.

Vietējais nolēma mums palīdzēt, taču izdzirda tādu rūcienu, ka pazuda savā mājiņā. Panikā kritušo suni izdevās noķert tikai uz tilta, kur uzdzinām viņu speciāli. Tikmēr jau bija krietni pāri septiņiem vakarā, bet robežu slēdz astoņos.

Ne interneta, ne degvielas

Mašīna sadauzīta: visa kreisā puse saņurcīta, spogulis karājas. Brīnumainā kārtā darbojas lukturis un pagrieziena rādītājs. Spoguli vīrs pielīmēja ar līmlenti, lai nenokarājas. Vadītāja spogulis bija izsists no ierindas, tāpēc nācās atbrīvot līdz augšai piebāzto bagāžnieku, lai varētu redzēt ceļu aizmugures spogulī. Bļodu un pāris somas nolikām pie suņa, kurš iepriekš aizņēma pilnvērtīgas divas vietas, trešajā, bērnu krēslā, sēdēja meita. Taču tagad sunim nepietiek vietas, un viņa uzgūlās pāri meitai. Bērns kliedz, jo suns gan apgūlās delikāti, taču sver vismaz 40 kilogramus.

Šā tā visus iekārtojām un 19.30 bijām uz robežas. Klusums, nekādu rindu. Taču ar suni nelaida — neesot veterinārās kontroles. Nekāda pierunāšana par to, ka suns ir no Krievijas, un Krievijā viņu ielaidīs bez grūtībām, uz latviešiem neiedarbojās — mūs nosūtīja uz citu kontroles punktu, uz Viļāku, kur it kā esot veterinārā kontrole. Ceļš — apmēram 60 kilometri.

Bet benzīna nav. Būdami taupīgi cilvēki, mēs stingri sarēķinājām Eiropas benzīnu līdz uzpildes stacijai Krievijā. Skaidrā naudā — 3,38. Uz kartes — 6 eiro. Lai uzpildītu bāku, jāieiet interneta bankā un jāpārskaita mazliet rubļu uz eiro kontu. Bet interneta nav. DUS — tālu.

Braucām lūgties pa mājām. Par saviem 3,38 eiro dabūjām 4 litrus benzīna. Aizbraucām līdz robežai, veterinārās kontroles nav arī tur. Mūs sūtīja uz nākamo punktu, bet tur ceļš jau ir tālāks — vairāk nekā 70 km. Benzīns beidzas.

Atgriezāmies uz Viļāku. Pulkstenis — 22:04. Cerējām par 6 eiro nopirkt benzīnu un aizbraukt līdz robežai. Bet DUS strādā līdz 22:00! Viss, kase automātiski nestrādā! Automāta apmaksai nav. Citas DUS 60 km rādiusā nav! Sieviete par mums apžēlojās un par rubļiem pārdeva sava benzīna paliekas. Par Krievijas cenu!

Aizkūlāmies līdz robežai un aptuveni 1.30 naktī bijām Krievijā. Mūs palaida pāri robežai, taču nevienu pašu neieinteresēja ne viņa pati, ne viņas dokumenti. Nevienu! Nekādu veterināro kontroli neizgājām. Kāda jēga bija dzenāt mūs gar robežu? Protams, es vēl noskaidrošu, taču nedomāju, ka mūs nebūtu palaiduši cauri abos pirmajos caurlaides punktos.

Starp citu, noderēja Krievijā raksturīgais aizdomīgums: kad sākām vadāt mašīnā tādu suni, ieradinājos bloķēt durvis viņas pusē, ja viņa brauc salotā. Latvijā muitniekiem ne prātā nenāca bez prasīšanas atvērt mašīnu, bet mūspusē meitene tūlīt pastiepās pie aizmugures durvīm un paraustīja tās. Atskanēja rūciens! Labi, ka durvis bija bloķētas: nogurušais un aizkaitinātais suns varēja sastrādāt trakas lietas!

Labāk nekā Latvijā

Dzimtene sagaidīja mūs ar nodevām — līdz Ostrovai ved maksas ceļš, 300 rubļi. Dārgāk nekā puse ātrgaitas maģistrāles Sanktpēterburgā. Taču ceļš bija slikts. Labāks nekā Latvijā, tomēr slikts: divas joslas, bedres, tumsa, ierobežojumi. Bail domāt, kādi tur ir bezmaksas ceļi!

Vārdu sakot, tāds nu bija mūsu ceļojums. Uz Latviju braukt vairs negribas nemaz. Varena Eiropa! Izdangāti ceļi, to ir maz, DUS gadās reti un naktīs nestrādā. Tikai viens labs iespaids — cilvēki ir ļoti atsaucīgi. Mums palīdzēja tikai latvieši — gan vienkāršie cilvēki, gan muitnieki uztvēra mūsu nelaimi kā savējo. Divas reizes tikpat kā uzdāvināja benzīnu.

Un tomēr es vairs negribu braukt uz Latviju — lai viņi paši tur vizinās pa tādiem ceļiem. Bet mēs pagaidām atgūstamies un mazgājamies. Sunim pilnas ausis ar zemi, mēs visi noķēpājušies un ar skujām aplipuši. Mašīna sadauzīta, bail iekšā skatīties.

Patoloģiski skaisti cilvēki

Agrāk jaunībā man šķita: kā gan veicas pleskaviešiem, viņi tur laikam katru nedēļas nogali braukā uz Latviju. Bet tagad skatos: ko tur tajā Latvijā darīt? Latvijā nav nekā, izņemot Rīgu un divas vai trīs nelielas piekrastes pilsētiņas, un tās pašas — bēdīgā stāvoklī. Kūrortpilsētā Saulkrastos tūristu kafejnīcu galdiņi skatās uz netīru betona sētu. Vecrīgas stāvoklis ir skumjš. Viduslaiku Cēsis, kuru dēļ mēs izmetām tādu līkumu, ir skaistas, taču šausmīgi pamestas novārtā. Skatoties uz brūkošajiem un pūstošajiem XVII-XVIII gs. namiem, asaras riesās pat sunim.

Vārdu sakot, tagad varu teikt, ka dažu apciemojumu laikā esmu izbraukājusi visu. Latvija ir ļoti nabadzīga, gandrīz bez cilvēkiem palikusi un visai korumpēta valsts. Infinity un citu dārgo mašīnu procents te ir gandrīz vai lielāks nekā Maskavā — no mazās valsts ir izsūknēta visa nauda.

Latvijai ir divas vērtības. Pirmā — ļoti skaisti cilvēki. Tieši latvieši. Patoloģiski skaisti. Laima Vaikule vai Valdis Pelšs nav labākie savas tautas pārstāvji, kā pie mums, piemēram, Nataļja Vodjanova, bet gan latviešu norma. Tur cilvēki ar tik izsmalcināti pareizām sejām slauka tualetes un sēž kasēs.

Otrā vērtība — latviešu mīlestība pret zālājiem un koku cirpšanu. Nekā nav, nabadzība, lubiņu jumti, taču visur dzīvžogi un satriecoši skaisti veidoti dekoratīvie koki.

Viss! Vairāk nekā Latvijā nav! Kā jau rakstīju pērn, tīrs, kārtīgs, taču nabadzīgs. Un vientuļi vecīši visur, jo darbspējīgie iedzīvotāji devušies peļņā uz ārzemēm.

Arī agrākās Mironovas publikācijas nekādi nav dēvējamas par komplimentiem Latvijai. Iepriekš žurnāliste pastāstīja, kādi ir viņas vērojumi par alkoholismu Latvijā. Secinājumi bija skumji — Latvijā dzer gandrīz visi, kas nav paspējuši aizbraukt.

Iepriekš Mironova rakstā "Latvija: klusi un nabadzīgi" pastāstīja, ka Latvijas pilsētu ielas ir tukšas un visbiežāk sastopami bērni un pensionāri. Tāpat viņa atzīmēja, ka Latvijā praktiski nerunā krieviski, taču krievi valstī dzīvo.

Citā rakstā žurnāliste salīdzināja Latviju ar Pleskavas apgabalu un piezīmēja, ka Latvijā dzīvojošie krievi pastāvīgi runā par ēdienu, un neglaimojoši aprakstīja Bolderājas iedzīvotājus: " Visi ir slikti ģērbti, mati šķidri, pat daudzām sievietēm redzams matu zudums."

142
Pēc temata
"Latvieši bēg no latviešiem": sociālie tīkli spriež, kādēļ Latvija kļūst tukšāka
Latgale, SOS! Kā izmirst Latvijas reģions ar lielāko krievu tautības iedzīvotāju skaitu
  COVID-19

Linkaits aicina atcelt pašizolāciju un Covid-19 testus vakcinētiem ceļotājiem

7
(atjaunots 08:26 13.05.2021)
Tālis Linkaits uzskata, ka Latvijā ir jāievieš nosacījums, ka vakcinētai personai nav jāievēro pašizolācija un nav jāuzrāda negatīvs Covid-19 tests.

RĪGA, 13. maijs — Sputnik. Latvijā pēc iespējas ātrāk ir jāievieš nosacījums, ka, iebraucot valstī, vakcinētai personai nav jāievēro pašizolācija un jāuzrāda negatīvs Covid-19 tests, tādējādi pielāgojot šo nosacījumu Igaunijā un Lietuvā ieviestajām prasībām, paziņojis satiksmes ministrs Tālis Linkaits, raksta Press.lv.

Ministrs norādīja, ka pretējā gadījumā rodas absurda situācija, kad vakcinēts Latvijas pilsonis drīkst bez ierobežojumiem ieceļot Igaunijā, bet pēc atgriešanās Latvijā viņam jāuzrada tests un jādodas pašizolācijā.

Satiksmes ministrs norādīja, ka līdzīga kārtība ir spēkā daudzviet Eiropā, piemēram, Dānijā, Polijā, Bulgārijā, Čehijā, Grieķijā, kā arī tuvākajā laikā šādu kārtību plānots noteikt Austrijā. "Šāda regulējuma ieviešanu Latvijā nevajadzētu atlikt, ņemot vērā arī to, ka skaidra atvieglojumu kārtība būs papildu motivācija iedzīvotājiem vakcinēties," sacīja Linkats.

Tāpat viņš piebilda, ka šāda kārtība atbilst Eiropas Komisijas 3. maijā publicētajām rekomendācijām attiecībā uz iebraukšanu no trešajām valstīm un nebūtisku ceļojumu ierobežojuma atcelšanu.

Patlaban pēc iebraukšanas Latvijā nav nepieciešams ievērot pašizolāciju tikai atgriežoties no Lielbritānijas, Islandes un Vatikāna - valstīm, kurās kumulatīvais Covid-19 gadījumu skaits uz 100 000 iedzīvotājiem nepārsniedz 50.

Atgādinām, ka 17. martā Eiropas Komisija ierosināja ļaut Eiropas Savienībā ieceļot pret Covid-19 vakcinētiem ārvalstniekiem, turklāt vakcīnām jābūt ES atzītām.

Tāpat plānots ieviest jaunu ārkārtējo instrumentu, kas ļautu strauji ierobežot ieceļošanu no valstīm, kur strauji pieaug inficēšanās.

7
Tagi:
koronavīruss
Pēc temata
Pasaules Veselības organizācija ir apstiprinājusi piekto Covid-19 vakcīnu
Katrs desmitais tests ir pozitīvs: Covid-19 saslimušo skaits pieaug
Mediķis pastāstīja, kā Covid-19 ilgtermiņa periodā "iedarbojas uz galvu"
Nosaukta labākā Covid-19 vakcīna: atzīšanas kritēriji – "tumša bilde"
Sudajeva konstrukcijas mašīnpistole, foto no arhīva

Solīja ziemā "izķert" visus: latviešu partizānu darbības 1942. un 1943. gadā

41
(atjaunots 12:25 12.05.2021)
Turpināsim iedziļināties notikumos Latvijas teritorijā Lielā Tēvijas kara gados. Kopā ar vēsturnieku Igoru Gusevu izpētīsim latviešu partizānu vienību reidus 1942.-1943. gados.

RĪGA, 12. maijs — Sputnik, Jevgēņijs Ļeškovskis. 1942. gada maijā trīs nelielas partizānu vienības – pārsvarā 201. Latviešu strēlnieku divīzijas karavīri un komandieri un brīvprātīgie no evakuēto vidus, pārgāja frontes līniju, koncentrējās Ļeņingradas novadā uz dienvidrietumiem no Staraja Rusas un sāka gatavoties tālākam ceļam. Viņu ierašanās sakrita ar vācu soda ekspedīciju uzbrukumu pavasarī. Cīņās ar viņiem piedalījās arī latviešu partizāni.

15. maijā Otomāra Oškalna komandētā vienība cīņā pie Boļšoje Zapoļje ciema sagādāja vērā ņemamu kaitējumu pretinieka vienībām, kas ar tanku un bruņumašīnu atbalstu mēģināja izlauzties pa ceļu no Čihačevas uz Staraja Rusu. Partizānu izlūki un sapieri organizēja vairākas sekmīgas diversijas un slazdus pie komunikācijām.

Latviešu partizānu reidam neizdevās izpildīt uzdevumu – nostiprināties Latvijā un izveidot kopīgu centru, kas vadītu darbu ar vācu okupantiem. Tomēr reidam bija liela nozīme partizānu cīņas tālākajā attīstībā, tas audzināja pieredzējušus komandierus latviešu partizāniem.

Ņemot vērā reidā gūto pieredzi, tika izstrādāti partizānu darbību un bāzēšanās principus atbilstoši Latvijas apstākļiem.
Partizānu grupu darbības 1942. gada rudenī

Pēc neveiksmīgā reida partizānu organizatoriskā centra radīšana Latvijā ieilga. Tomēr dažas grupas jau vadīja komandieri ar nepieciešamo pieredzi. Nelielais partizānu skaits, bruņojuma un munīcijas, it īpaši spridzekļu trūkums neļāva organizēt lielas operācijas pret vācu okupantiem. Bieži vien nācās pat izvairīties no sadursmēm ar hitleriešiem.

Partizānu grupu darbības šajā periodā precīzi raksturoja Ziemeļlatvijas partizānu komisārs A. Raškevičs: "Ko mēs varējām darīt? Cīnīties pret ienaidnieka melīgo propagandu, organizēt cilvēkus, kuri gatavi atbalstīt partizānus, radīt aģentūras tīklu, izlūkot un – pats galvenais – popularizēt partizānu karu; protams, neizvairīties no sadursmēm ar nelieliem pretinieka spēkiem un iznīcināt tos, taču nesāk cīņas ar lielām soda ekspedīcijām, kas var mūs sakaut."

Ziemeļlatvijas partizānu vienību vajāja policija un soda vienības, taču tā turpināja sekmīgi strādāt, pateicoties pareizai taktikai: īslaicīga slēpta bāzēšanās un pastāvīgi manevri. Partizāni nepārtraukti pārvietojās no viena mežu masīva uz otru, jauca pēdas un nogurdināja savus vajātājus. Sakari ar zemniekiem, ko partizāni izveidoja 1942. gada rudenī, droši sargāja no soda ekspedīciju triecieniem ziemas periodā.

Partizāni apguva cīņas iespējas plašā teritorijā, iepazinās ar vietējiem iedzīvotājiem, organizēja virkni diversiju, iznīcinot tālruņa tīklu, dzelzceļa sliedes, sodīja vairākus nodevējus.

Šajā periodā apstākļiem Latgalē raksturīga bija Kaunātes organizācijas darbība, kas aptvēra vairākus ciemus Kaunātes, Rēznas un Pildas pagastos. Antinacistiski noskaņoto patriotu grupas organizējās 1942. gada sākumā – par to liecina Rēzeknes policijas materiāli.

Jautājums par partizānu vienības formēšanos Kaunātes rajonā kļuva īpaši aktuāls, kad ieradās neliela partizānu grupa ar V. Rubuli priekšgalā. Viņš uzņēmās organizācijas vadību. Septembrī izdevās nodibināt sakarus ar partizāniem Osvejas mežos, un bija nolemts veidot vienību. "Man izdevās aptver daļu Rēzeknes un Ludzas apriņķus, nodibināt sakarus arī ar Rēzeknes un Ludzas pilsētām; zināmi sakari bija arī ar Rīgu. Uzskaitē ņemti 200 cilvēki, kas gatavi ņemt rokās ieročus," V. Rubulis rakstīja atskaitē.

Ar savāktajiem ieročiem nepietika, vienības formēšana ievilkās. Hitleriešiem izdevās iesūtīt pagrīdes organizācijā savus provokatorus. 1942. gada 21. septembrī trijos pagastos sākās aresti. Tika sagūstīti 66 organizācijas locekļi, bēgšanas mēģinājums maksāja dzīvību diviem cilvēkiem.

Arī vēlāk turpinājās aresti. Daudzus pagrīdniekus nošāva Rēzeknē vai nomocīja hitleriešu nāves nometnēs. Tā gāja bojā četri Barščevsku ģimenes locekļi. Bruņota partizānu grupa ar kauju pārrāva ienaidnieka ielenkumu, un novembrī iekļāvās Osvejas partizānu rindās.

1942. gada septembrī un oktobrī Latvijas austrumu daļā ieradās vēl piecas partizānu organizatoru grupas.

Solīja ziemā "izķert" visus

Tomēr, sākoties ziemai, ienaidniekam izdevās atrast visu triju grupu bāzes un izkliedēt tās. Atšķirībā no Ezernieka vienības, viņiem neizdevās izveidot vitāli nepieciešamos sakarus ar vietējiem. Turklāt radisti nespēja uzturēt pastāvīgus sakarus ar centrālo štābu. Atlikušie partizāni aizgāja pagrīdē, daži pārvācās uz baltkrievu mežiem.

1942. gada beigās gan pilsētās, gan laukos brieda antinacistiskās pretošanās spēki, izvērsās nelegālo organizāciju darbs, taču bruņotā cīņa vēl nebija masveidīga.

Tuvojās ziema, tāpēc partizānu darbības bija apgrūtinātas, kustības pieaugums nebija gaidāms. Tādu viedokli pauda gan prese, gan okupantu policija, kas solīja ziemā "izķert" visus partizānus. Tomēr tieši 1942./43. gada ziemā partizānu kustības organizatoriskās noformēšanas un idejiskā brieduma procesā notika ass pavērsiens. Aktīvu hitleriskā režīma pretinieku rindās stājās aizvien plašāki iedzīvotāju slāņi. Ziemas vidū Latvijas teritorijā beidzot izdevās radīt efektīvu antinacistiskās cīņas organizatorisko centru.

To veicināja Latviešu partizānu speciālās vienības (komandieris – Vilis Samsons, komisārs – Otomārs Oškalns, partijas organizācijas sekretārs – Imants Sudmalis, štāba priekšnieks – Mihails Muravskis, komjauniešu organizācijas vadītājs – Antonijs Bunga) darbība.

Šī vienība 1942. gada decembra sākumā smagos apstākļos pēc 200 km gara reida, sakāvusi vairākās cīņās soda vienības, kas tika sūtītas pret partizāniem, apmetās netālu no Latvijas dienvidaustrumu robežas Osvejas mežos (Baltkrievija). 1943. gada janvārī speciālajā grupā savu bāzi izveidoja un darbu izvērsa Latvijas PSR KP CK operatīvā grupa – štābs antinacistiskās cīņas vadībai.

Latviešu un baltkrievu partizānu kopīgā cīņa

Latviešu partizānu speciālajā vienībā bija nepilni simt cīnītāji, pārsvarā – pieredzējuši kareivji no Latviešu strēlnieku divīzijas, kā arī no varas reida dalībniekiem. Vienība bija sagatavota galvenā uzdevuma izpildei – par katru cenu nostiprināties mežos pie pašām Latvijas robežām. Ar automātiskajiem ieročiem bruņotā vienība šķērsoja frontes līniju 1942. gada 4. decembra naktī uz ziemeļiem no Veļikije Luki kopā ar trim vienībām no 4. Kaļiņina partizānu brigādes, ko vadīja brigādes komandieris Vasilijs Ļisovskis.

Partizāni pārvietojās pa naktīm, no rītiem apstākās atpūsties un organizēja vispārēju aizsardzību tālos ciemos. Īso ziemas dienu laikā hitleriešiem neizdevās savilkt lielus spēkus un ielenkt partizānus. Kuri savā ceļā likvidēja nelielas karavīru un policistu vienības.

Lielas cīņas ar hitleriešu soda vienībām sākās tuvāk Latvijas robežai, Sebežas rajonā. 14. decembra naktī pretinieks ar triju bataljonu spēkiem trīs reizes uzbruka Aderevo ciemam (30 km uz ziemeļiem no Sebežas), kurā kaļiņinieši un latviešu partizāni apstājās divas dienas ilgai atpūtai. Hitleriešiem neizdevās padzīt partizānus no Aderevas un atspiest uz Latvijas robežu, pie kuras slazdu organizēja trīs vācu bataljoni. Šajā kaujā pretinieks zaudēja 216 karavīrus un virsniekus. Partizāni izrāvās dienvidu virzienā un, pārejot Sebežas-Zilupes dzelzceļa līniju, nonāca Osvejas-Sebežas partizānu novadā.

Latviešu partizānu speciālā vienība apmetās Osvejas mežos un ar krievu un baltkrievu partizānu palīdzību sāka karadarbības Latvijas teritorijā. Apvienojot vietējo partizānu nelielās grupas, kas strādāja pierobežas joslā, vienība pārvērtās par ievērojamu vienību un palīdzēja partizāniem attīrīt no ienaidnieka Osvejas-Sebežas partizānu novadu un organizēt tā rietumu robežu apsardzi.

Operācijas 1942. gada sākumā Latvijas teritorijā bija ļoti nozīmīgas politiskā aspektā. Ziņas par tām ātri izplatījās visā Latvijā, palīdzēja izjaukt hitleriešu mobilizācijas plānus un norādīja ceļu uz Latvijas partizānu centru.
Kopā ar Kaļiņinas un Vitebskas partizāniem vienība organizēja vairākas lielas operācijas.

Piemēram, 1943. gada 12. janvāra naktī apvienotie partizānu spēki, iekļuvuši Latvijas teritorijā, ieņēma Vecslabadas pagasta centra (35 km uz dienvidaustrumiem no Ludzas). Šajā operācijā piedalījās arī Rokosovska brigādes (komandieris – Aleksandrs Romanovs) un Drisenes brigādes (komandieris – Georgijs Gerasimovs) partizāni, divas Osvejas brigādes (komandieris – Ivans Zaharovs), neliela vienība no Lietuvas (komandieris – Pjatrs Praņavičs) un citi partizāni. Kopā – 780 bruņoti partizāni un 330 pajūgi ar važoņiem.

Visbiežāk gan latviešu partizāni organizēja nelielas operācijas saviem spēkiem. 1943. gada 31. janvārī specvienības izlūki saņēma gūstā 8 apsargus. 4. februāra naktī pēc tāla reida trieciena grupa ar I. Sudmali vadībā sakāva Rundenes pagasta valdi, policijas iecirkni un telefona staciju.

Latviešu partizānu specvienības darbības satrauca reihskomisariāta "Ostland" aparātu. Drošības policijas un SD komandieris spēra vairākus soļus, piemēram, saformēja plašu garnizonu tīklu pierobežas joslā.

Saskaņā ar slepeno pavēli no 1943. gada 12. februāra Ludzas un Daugavpils apriņķos tika papildus radīti 27 nocietināti "atbalsta punkti", kas saņēma 1000 policistus, ko komandēja vācu virsnieki.

Tādus pašus soļus hitlerieši spēra arī Sebežas un Drisenes rajonos, lai pilnībā izolētu partizāņu zonu no ziemeļiem un dienvidiem. Janvārī vāciešiem izdevās izspiest Vitebskas apgabala partizānu brigādes no "trijstūra" Polocka-Nevela-Vitebska un bloķēt arī Osvejas-Sebežas partizānu zonas austrumu robežas.

Turpinājums sekos.

41
Tagi:
Lielais Tēvijas karš, partizānu kustība, Latvija