Herberts Cukurs

Vecās pasakas: Nacionālā apvienība atkal attaisno Herbertu Cukuru

480
(atjaunots 13:41 24.02.2018)
Nacionālās apvienības deputāts Aleksandrs Krišteins atkal nācis klajā ar apgalvojumiem par to, ka Cukura vaina nav pierādīta, taču rodas jautājums, kāpēc Cukurs slēpās Dienvidamerikā, ja glāba ebrejus, nevis piedalījās viņu iznīcināšanā.

RĪGA, 24. februāris — Sputnik, Mihails Gubins. Jau atkal Saeimas deputāts no Nacionālās apvienības, skandalozais Aleksandrs Krišteins aizstāv latviešu tautas varoni, kapteini Herbertu Cukuru no ebrejiem.

Iepriekš politiķis līdzīgas domas pauda 2005. gada maijā, un tās viņam maksāja dārgi. Runa ir par toreizējā Tautas partijas deputāta pazīstamo atklāto vēstuli Latvijas Ebreju kopienas padomei. Iepriekš Padome publicēja paziņojumu, kurā pauda bažas par antisemītisma un ekstrēmisma izaugsmi valstī, kā arī norādīja, ka Kiršteins atbalsta "ultralatvisku" noskaņojumu.

"Krieviski uzrakstītais un sliktā latviešu valodā iztulkotais Latvijas Ebreju draudžu un kopienu padomes paziņojums ar nosodījumu Herberta Cukura darbības izvērtējumam satur klajus melus un izplatīts vienlaicīgi ar Krievijas Federācijas varas iestāžu uzbrukumiem Latvijai," — atbildēja Kiršteins.

Sava vēstījuma noslēgumā viņš pat piedraudēja: "Ņemot vērā vēsturisko pieredzi, uz kuru atsaucas paziņojuma autori, nevajadzētu atkārtot 1940. gada kļūdas, atklāti sadarbojoties ar latviešu tautas ienaidniekiem."

Izcēlās skandāls, un 2005. gada 26. maijā Tautas partijas valde izslēdza Saeimas Ārlietu komisijas priekšsēdētāju Aleksandru Kiršteinu no partijas. Lēmums par to tika pieņemts vienbalsīgi.

Tautas partijas valde konstatēja, ka deputāta darbības pēdējās dienās novedušas pat līdz tādiem izteikumiem, kuri robežojas ar antisemītismu.

Vēl vairāk, 2006. gada 12. aprīlī TB/LNNK valde nolēma neuzņemt Kiršteinu savās rindās. Neviļus atmiņā uzpeld formulējums "atlaists no gestapo par nežēlību".

Tāpēc, kad Kiršteins no jauna metās aizstāvēt Cukuru, neviens nebija pārsteigts. Visiem zināms, ka šis latviešu politiķis vienlīdz necieš krievus un ebrejus. To viņš nesen apstiprināja, nosaucot krievu valodu par "starptautiskā sionisma valodu".

Skaidrs, ka Kiršteina un viņa domubiedru acīs Cukurs ir spilgts piemērs tam, kā ebreji pēc krievu mudinājuma "apmelojuši un iedzinuši nāvē" latviešu varoni.

Pirms kara aviācijas kapteinis Herberts Cukurs Latvijā bija gluži kā Valērijs Čkalovs vai Čārlzs Lindenbergs savās valstīs. 1934. gadā Cukurs kļuva par nacionālo varoni – viņš paštaisītā lidmašīnā aizlidoja līdz Gambijai, Kurzemes hercoga kādreizējai kolonijai Āfrikā, un atgriezās mājās!

Neviens neapstrīd Cukura varoņdarbus. Taču par viņa tālākajiem darbiem domas dalās.

Vispārpieņemtā versija pauž, ka 1941. gadā Herberts Cukurs pārgājis nacistu pusē. Viņš bija palīgpolicijas virsnieks un Viktora Arāja "labā roka" – viņa komandā Cukurs iestājās brīvprātīgi. Kļuva par Rīgas geto bendi – viņš ir atbildīgs par 13 tūkstošu cilvēku slepkavībām, pārraudzīja vēl 30 tūkstošu cilvēku likvidāciju. 

Cukura aizstāvji apgalvo, ka neesot nekādu tiešu pierādījumu viņa dalībai noziegumos. Savukārt esošos esot izdomājuši čekisti, taču pat viņi neesot spējuši neko pierādīt. Gluži pretēji, Cukurs glābis ebrejus — pieejama informācija par četriem izglābtajiem. Pie tam viņš bijis tikai garāžas priekšnieks, nevis Arāja vietnieks. 1941. gada 4. jūlijā, kad nodega sinagoga ar cilvēkiem, viņš pat neesot bijis Rīgā. Kiršteins savā rakstā atkārtoja visus šos jau dzirdētos argumentus, lai arī atsaucas uz jaunu Izraēlā izdotu grāmatu. 

Rodas jautājums – kam ticēt? Cukura kaismīgie aizstāvji – Aleksandrs Kiršteins un Roberts Kļimovičs saka, ka nav nekādu dokumentu par Cukura dalību akcijās pret ebrejiem, ka visi Izraēlas izlūkdienesta Mossad iesniegtie pierādījumi nākuši no NKVD un izjūk pēc objektīvas analīzes. Ka Cukurs nav varējis vadīt cilvēku apšaušanas Rumbulā, jo viņu pavadījuši vācieši. Tāpēc Mossad īstenotā Cukura likvidācija esot Latvijas pilsoņa slepkavība, par ko Izraēlai jāatvainojas un jāizmaksā kompensācija bojāgājušā radiem.

Izraēla atbild, ka visi apgalvojumi par to, ka Cukura apsūdzību pamatā esot tikai "atsevišķu liecinieku" izteikumi" un pierādīt viņa vainu "nav varējuši par čekisti", ir rupjš vēsturisko faktu izkropļojums. Ne tikai padomju valsts drošības iestādes, bet arī Izraēlas memoriālā kompleksa "Jad Vašem" darbiniekiem izdevās apkopot un dokumentēt simtiem liecību, ko devuši latviešu kolaboracionisti, kuri piedalījās ebreju iznīcināšanā Cukura vadībā, kā arī dzīvajos palikušie geto gūstekņi.

Herberta Cukura nāves apstākļi Urugvajas galvaspilsētā 1962. gada februārī jau ir labi zināmi. Citu starpā ziņas par to snieguši Izraēlas specdienestu bijušie vadītāji. Šī iemesla dēļ Cukura aizstāvjiem bieži vaicā, kāpēc "Mossad" divus gadu desmitus pēc kara beigām ieguldīja lielus finansiālos un cilvēku resursus Cukura meklējumos? Lai atmaksātu prastam šoferim?

"Mossad" nekad nav bijusi tiesnesis, – tā ir izpildes institūcija, kas īsteno pavēles. Tai gadās kļūdīties, iespējams, pat izpildīt noziedzīgas pavēles. Par "Mossad" un Izraēlas "kļūdām" augstāko cenu samaksājis samaksājis ne tikai Cukurs, – tā emocionāli, taču bez jebkādiem pierādījumiem klāsta Roberts Kļimovičs.

Taču rodas vēl viens jautājums: kāpēc Cukurs slēpās Dienvidamerikā, ja glāba ebrejus, nevis piedalījās viņu slepkavībās? Būtu pierādījis savu nevainību, parādījis izglābtos, būtu kļuvis par "Taisno starp tautām" kā Žanis Lipke. Uz šo jautājumu saprotama atbilde nav saņemta.

Domājams, šis stāsts ne ar ko nebeigsies. Latviešu nacionālisti stāstīs par "žīdu čekistu" plānu iznīcināt un apmelot latviešu varoni un visu tautu, par ko Izraēlai būtu jālūdz piedošana. Diezin vai atradīsies tādi Cukura vainas pierādījumi, ko viņi pieņemts.

Izraēla apgalvos, ka nepieciešamo pierādījumu ir pietiekam un Latvijas ebreju bendes slepkavībai bija arī politiski mērķi. Tādējādi "Mossad" lika Eiropas valstu valdībām saprast: ja viņi neķersies klāt nacistiskajiem noziedzniekiem, atradīsies cilvēki, kuri to izdarīs viņu vietā citām metodēm.

Prese pieminēs "Rīgas bendi" sakarā ar latviešu nacionālistu akcijām un izteikumiem vai 23. februārī, kad 1965. gadā Herberta Cukura līķis tika atrasts kastē Montevideo pilsētā.

480
Pēc temata
Time of Israel pieķēra deputātu Kiršteinu antisemītismā
Kiršteins: sēdināt tos, kuri Salaspili sauc par nāves nometni
Eksperts: atkārtoti izdota "Mein kampf" – atmaskots ļaunums
Leģiona piemiņas diena - maldi vai meli?
Raķete Vostok pie Valsts Kosmonautikas vēstures muzeja, foto no arhīva

Kosmonautikas diena: trīs kosmonauti no Latvijas PSR, kuri paviesojušies orbītā

18
(atjaunots 17:53 12.04.2021)
Pirmais cilvēka lidojums uz kosmosu notika pirms sešdesmit gadiem - 1961. gada 12. aprīlī. Pirmais kosmonauts bija leģendārais Jurijs Gagarins - Smoļenskas apgabala iedzīvotājs. Bet šajā rakstā mēs gribam pastāstīt par slaveniem kosmonautiem, kas dzimuši Latvijas PSR.

RĪGA, 12. aprīlis - Sputnik, Aleksejs Stefanovs. Būtu gana grūti nosaukt Latviju par kosmisko dižvalsti, tomēr arī tā devusi savu artavu pirmā cilvēka lidojumā uz kosmosu.

Padomju raķešbūves tēvs Frīdrihs Canders dzimis Rīgā, tāpat kā Mstislavs Keldišs, viens no padomju kosmiskās programmas ideologiem. Latvijas PSR dzimuši arī trīs kosmonauti – Anatolijs Solovjevs, Aleksandrs Kaleri un Oļegs Artemjevs. Visi trīs tagad dzīvo Krievijā.

Anatolijs Solovjevs

Anatolijs Solovjevs uzaudzis attālā Rīgas rajonā un pat nevarēja iedomāties, ka par viņa varoņdarbu runās pat Holivudas zvaigznes.

"Par kosmonautiku es nedomāju. Būdams skolnieks, es ļoti daudz lasīju. Bolderājā bija vairākas bibliotēkas, un pierakstījos visās. Sākumā bija pasakas, tad piedzīvojumu grāmatas, un tā biju nonācis līdz klasiķiem, bet vecākajās klasēs sapratu, ka man ļoti interesē grāmatas par aviāciju," atceras Solovjevs.

Tā viņš iestājās Čerņigovas aviācijas skolā un kļuva par militāro pilotu, bet ielūgumu iestāties kosmonautu vienībā viņš saņēma Usurijskā, kad dienēja Tālajos Austrumos.

Nākamos 12 gadus viņš gaidīja lidojumu, lai gan pats par šo laiku runā nedaudz citādāk: "Es vienkārši strādāju. Ir liels skaits dažādu aviācijas un kosmisko sistēmu. Tās visas jāizmēģina uz Zemes: aprīkojums, ekipējums. Tikai tas dod tiesības uz dzīvi, tur orbītā."

Космонавт Анатолий Соловьев
© Sputnik / Пушкарев
Kosmonauts Anatolijs Solovjovs

Viņa pirmais lidojums notika 1988. gada jūnijā, pēc tam Solovjevam tika piešķirts Padomju Savienības Varoņa nosaukums.

Viņš devās kosmosā piecu ekspedīciju sastāvā, no pēdējās atgriezās 1998. gada februārī. Kopumā orbītā pavadīja 651 diennakti. Pie tam kosmonauts 16 reizes izgājis atklātā kosmosā un pavadījis tur 78 stundas 48 minūtes – tas ir pasaules rekords.

"Vārds "rekords", manuprāt, te neder. Nu jā, vairāk nekā visi pārējie, jā, tas ir sasniegums. Bet es nekad ne ar vienu neesmu sacenties," Solovjevs pieticīgi piebilst.

Aktiera Džordža Klūnija personāža vārdus no 2013. gada mākslas filmas "Gravitācija" par to, ka viņš cenšas pārvarēt Solovjeva rekordu no kopējā ārpus kuģa pavadītā laika viedokļa, pats kosmonauts uztver skeptiski, uzskatot, ka mūsdienu režisori "ņirgājas par veselo saprātu".

"Agrāk fantasti centās būt pēc iespējas tuvāk fizikas likumiem, bet "Gravitācijā" viss ir otrādi," konstatēja slavenais kosmonauts.

Aleksandrs Kaleri

Vēl būdams Jūrmalas skolas jaunāko klašu skolnieks, Aleksandrs Kaleri nolēma kļūt par kosmonautu. Atturēja tikai fakts, ka vajadzēja būt militārpersonai. Tomēr drīz vien ar "Sojuzi" sāka lidot civilie kosmonauti, un inženieri arī varēja nokļūt kosmosā.

Kaleri iestājās Maskavas Fizikas un Tehnikas institūtā, pēc tam turpat studēja aspirantūrā, ko absolvēja specialitātē "Šķidrumu, gāzes un plazmas mehānika".

Pielaidi zinātniski ražošanas apvienības "Enerģija" kosmonautu vienības speciālajiem treniņiem viņš ieguva 1982. gada decembrī. Savā pirmajā lidojumā viņš devās 1992. gada martā.

Александр Калери космонавт-бортинженер международного экипажа перед началом полета космического корабля Союз ТМ-14.
© Sputnik / Владимир Родионов
Kosmonauts Aleksandrs Kaleri

Kosmonauts atceras, ka ar laiku tiek zaudēta sajūta, ka tu vairs neesi uz Zemes. Viņam šķita, ka viņš aizbraucis ilgtermiņa komandējumā.

Kosmosā viņš dzīvoja kā uz zemes: pamošanās plkst. 6.00 no rīta pēc Griničas laika, pēc tam – rīta rosme, brokastis, higiēnas procedūras. Oficiālā darba diena stacijā - sešarpus stundas, pārējais - personiskais laiks. To tērēja ēdienam, sportam, grāmatām un filmu skatīšanai.

Kopumā viņš veica piecus lidojumus ar kopējo garumu 769 diennaktis. Kaleri piecas reizes devās uz atklātu kosmosu, kur nostrādāja 25 stundas 46 minūtes.

Gadījās kosmosā arī neparastas situācijas, par vienu epizodi ziņoja pat vadošie mediji. Presi satrieca viņa ziņojums par dīvainām skaņām stacijā. Situācija patiesībā bija triviāla: jebkurā sarežģītā mašīnā kaut kas var brakšķēt vai čirkstēt.

Oļegs Artemjevs

Krievijas kosmonauts Oļegs Artemjevs dzimis Rīgā. Viņš kļuva par 118. PSRS/Krievijas kosmonautu un 534. pasaules kosmonautu. Veica divus kosmiskos lidojumus uz Starptautisko kosmisko staciju: pirmo ar transporta pilotējamo kuģī "Sojuz TMA-12M" 2014. gada martā – septembrī, otro ar TPK "Sojuz MS-08" 2018. gada martā – oktobrī.

Viņa liktenis ir saistīts ne vien ar Latviju, bet arī ar kaimiņvalstīm. Tallinā viņš pabeidza tehnikumu specialitātē "Rūpniecisko uzņēmumu un ierīču elektroiekārta", bet Viļņā izgāja obligāto karadienestu padomju armijas rindās, pēc tam atgriezās Igaunijā un strādāja par rūpniecības iekārtu elektromontieri V. I. Ļeņina Valsts vagonbūves rūpnīcā "Dvigateļ".

Космонавт Роскосмоса Олег Артемьев
© Sputnik / Евгения Новоженина
Kosmonauts Oļegs Artemjevs

Pēc Savienības sabrukuma viņš pārvācās uz Krieviju un iestājās Maskavas Baumana valsts tehniskajā universitātē specialitātē "Zemo temperatūru fizika un fizika", bet gadu pēc absolvēšanas, 1999. gadā, sāka strādāt raķešu un kosmisko korporācijā "Enerģija" par klāja dokumentācijas izstrādātāju, vēlāk viņu ieskaitīja kosmonautu vienībā.

Artemjeva lidojumu kopējais ilgums ir 365 diennaktis, viņš trīs reizes izgājis atklātā kosmosā, kur pavadīja 20 stundas 20 minūtes.

2019. gadā Artemjevs tika ievēlēts par Maskavas pilsētas domes deputātu, taču viņš joprojām sapņo par kosmosu. 2021. gada janvārī Oļegu Artemjevu iekļāva TPK "Sojuz MS-18" dublējošajā ekipāžā. Varbūt viņš būs pirmais deputāts, kurš atstās savu ērto krēslu kosmosa kuģa dēļ.

18
Tagi:
Latvija, kosmoss
Pēc temata
Vajadzīgi inženieri: Latvijā pastāstīja, kādas ir EKA prasības kosmonautiem
Noslēpumainā zaļā blāzma: Krievijas kosmonauts no SKS klāja nobildējis unikālus kadrus
Krievijas kosmonauts apsveicis Latviju no orbītas
Baltijas jūra, foto no arhīva

ķīmiskie ieroči Baltijas dzīlēs kalpo politiskiem un ekonomiskiem mērķiem

20
(atjaunots 17:05 12.04.2021)
Pienācis laiks atsaukt atmiņā ķīmisko ieroču grēdas, kas noslīcinātas Baltijas jūrā? Kādiem nolūkiem un kam tas ir vajadzīgs?

RĪGA, 12. aprīlis — Sputnik, Jevgēņijs Ļeškovskis. Pirms dažiem gadiem mēs stāstījām par Baltijas jūras biedējošo noslēpumu un Artūra Plotnieka ekoloģiskās organizācijas "Latvijas zaļais krusts" (vēlāk tā nomainīja nosaukumu – kļuva par "Zaļo tiltu") darbību. Tagad tēmu atkal nāksies turpināt.

Pirmkārt, jau beidzies termiņš, pēc kura nepieciešams atslepenot informāciju par to, kur tieši un ko Baltijas jūrā pēc Otrā pasaules kara nogremdējušas antihitleriskās koalīcijas valstis. Otrkārt, patlaban gandrīz visu Eiropas valstu mediji stāsta, kā valsti, kas nepiedalās gāzesvada "Ziemeļu straume 2" būvdarbos, neļauj normāli strādāt Krievijai un valstīm, kas uzņēmušās līgumsaistības.

Rodas jautājums – vai tādi uzbrukumi gāzesvadam var apdraudēt Baltijas jūras ekoloģiju? Ja sāksies diversijas un gāzesvadu uzspridzinās, izprovocējot ķīmisko ieroču iniciāciju Baltijas dzīlēs? Iespējams, nejauši, iespējams – ne, taču visas diversijas notiek tajās Baltijas zonās, kur apglabāto ķīmisko ieroču apjoms ir īpaši liels, piemēram, pie Bornholmas salas.

Ar šo un citiem jautājumiem Sputnik Latvija korespondents vērsās pie ekoloģiskās organizācijas "Zaļais tilts" vadītāja Artūra Plotnieka.

Pēc viņa domām, provokatīvie uzbrukumi gāzesvada celtniekiem organizēti ar absolūti politiskiem (tātad ekonomiskiem) mērķiem. Ekoloģijas jautājumi ir tikai sīknauda politiskajās spēlēs. Atliek vien padomāt par to, kāpēc 2000. gados dažas valstis Baltijas krastos vispār atcerējās, ka tās dzīlēs ir ķīmiskie ieroči? Atbilde ir acīmredzama – Baltijas valstu amatpersonas par to atcerējās vien tad, kad noskaidrojās: gāzesvada atzarojumi uz tām nevedīs.

"Pirms tam mūsu organizācija vairāk nekā desmit gadus ierosināja republiku vadībām izveidot pastāvīga monitoringa dienestu, lai kontrolētu ūdens kvalitātes izmaiņas un grunts piesārņojumu zonās, kur ķīmisko ieroču ir īpaši daudz. Zināms, ka liels daudzums ķīmisko ieroču Baltijā nogremdēti kā pagadās: to vienkārši izmeta pār bortu (nenonākot ieplānotajā kvadrātā), piemēram, vētru laikā. Tātad mēs kopā ar žurnālistiem daudzkārt vērsāmies pie toreizējā Latvijas prezidenta, pie Baltijas valstu aizsardzības ministriem, vides aizsardzības ministriem, kā arī pie bruņoti spēku komandieriem, taču neviens ne dzirdēt negribēja par ķīmisko ieroču problēmu. Toties visi gluži kā atmodās, kad noskaidrojās, ka gāzesvads no Krievijas neieies, piemēram, Latvijā. Tad visi korī ierunājās par ķīmiskajiem ieročiem cerībā, ka tas varētu kaut kādā veidā Krievijai apgrūtināt projekta "Ziemeļu straume 2" īstenošanu," pastāstīja Plotnieks.

Taču, viņš atzīmēja, 2017. gadā beidzās slepenības termiņš, un rietumvalstīm, kas piedalījās ķīmisko ieroču apglabāšanā, vajadzēja atklāt informāciju par to, kādās zonās tie nogremdēti un kas tieši guļ dzīlēs.

Pārsvarā tās ķīmiskos ieročus Baltijā nogremdēja rietumvalstis, antihitleriskās koalīcijas locekles, piemēram, ASV, paskaidroja Plotnieks. Taču, pēc viņa vārdiem, informācija no rietumvalstīm vēl aizvien nav pieejama. Savukārt Krievija no savas puses informāciju jau sen ir atklājusi, uzsvēra Plotnieks.

Pie tam viņš norādīja, ka HELCOM – Helsinku Baltijas jūras vides aizsardzības komisija (Baltic Marine Environment Protection Commission, The Helsinki Commission, HELCOM) klusē, gluži kā jūras ūdeni mutē ieņēmusi, it kā nebūtu nekādu problēmu un jautājumu. Pat projekts "Grēta Tūnberga" nav teicis ne vārda par Baltijas ekoloģiju (ķīmiskajiem ieročiem tās dzīlēs), un tas ir ļoti dīvaini.

"Jā, tiem, kas iecerējuši diversijas, atsevišķi var teikt: ja minēto diversiju laikā tiks pārrauts gāzesvads un pat nogremdēts viens no kuģiem, kas veic būvdarbus, protams, nekā laba nav. Taču pie tam jāņem vērā, ja šausmīgas ekoloģiskās nelaimes nebūs. Un nedomāju, ka tādas aktivitātes rezultātā uz virsmas var notikt kaujas indīgo vielu izmeši no jūras dzīlēs apglabātajiem ķīmiskajiem ieročiem," uzsvēra Plotnieks.

20
Tagi:
ķīmiskie ieroči, Baltijas jūra
Pēc temata
Iprīts, luizīts un citi biedējošie Baltijas jūras noslēpumi
Par Baltijas jūras galveno apdraudējumu ekologs neuzskata atkritumus
Šprotes – ķīmisks un bioloģisks ierocis