Sieviete noliek ziedus pie figūras Nesalauztais Salaspils Memoriālajā kompleksā

Jaunie Salaspils varoņi: apkaunojošs nāves nometnes vēstures pārrakstīšanas mēģinājums

141
(atjaunots 15:22 09.12.2017)
Latviešu nacionālisti grasās izkropļot Salaspils memoriālu, atjaunojot ekspozīciju tā, ka pielīdzinās hitleriskos bendes viņu nevainīgajiem upuriem.

RĪGA, 9. decembris — Sputnik, Jevgēnijs Leškovskis. Nesen avīzē Neatkarīgā ar savām rūpēm par latviešu tautu pazīstamā dāma Elita Veidemane publicēja interviju ar vēsturnieku Uldi Neiburgu. Viņiem bija par ko parunāties: draudzīgi un "nacionālā garā" viņi apsprieda Salaspils nāves nometnes vēsturi.

Sarunas toni uzreiz uzdeva pati Veidemane: "Latviešu sabiedrībai pret Salaspils nometnes memoriālu jau pasen ir izveidojusies alerģija, jo daļa krievvalodīgās publikas šo vietu, nekrietna politiskā savtīguma vārdā padarot to par savveida «svēto govi», izmanto vēsturisko falsifikāciju izplatīšanai un padomju okupācijas attaisnošanai."

Neiburgs izrādījies Veidemanes cienīgs sarunas biedrs. Viņš kopā ar citiem autoriem — Kārli Kangeri un Rudīti Viksni, laida klajā propagandisku grāmatu "Aiz šiem vārtiem vaid zeme. Salaspils nometne: 1941-1944" un regulāri publicē dažādos nacionāli pareizos izdevumos rakstus par Waffen SS leģionāru godu. Arī viņam varasvīri uzdevuši mīdīt kājām nāves nometnes vēsturi un atjaunot ekspozīciju tā, lai būtu "kā vajag". Pie šī uzdevuma Neiburgs ķēries ar prieku.

Es aprunājos ar vēsturnieku Vladu Bogovu, grāmatas "Nacisma notiesātie" autoru, kas ievērojami atšķiras no Neiburga "nemirstīgā darba".

Историк Влад Богов
© Sputnik / Sergey Melkonov
Vēsturnieks Vlads Bogovs

Nacistus godājam, taču par naivajiem patriotiem "nejauši aizmirstam"

—  "Savtīgajai" krievvalodīgajai publikai "svētā govs" — tas ir nometnes stāsts, toties, piemēram, Veidemenes un Neiburga "govs" ir latviešu leģiona vēsture.

Nav nejaušība, ka raksts tika publicēts teju vienlaikus ar politiķu sarunām par nepieciešamību kara veterāna statusu piešķirt tikai bijušajiem Latvijas pilsoņiem, legāli ieceļojušajiem valstī vai pastāvīgi dzīvojušajiem tās teritorijā līdz 1940. gadam. Skaidrs, ka tādējādi malā tiek atstumta liela daļa cilvēku, kuri cīnījās pret hitleriešiem, uzsver Bogovs.

Vēsturnieks atzīmē, ka politiķi atkal pielīdzina padomju režīmu Hitlera režīmam. Dīvaina pozīcija, ņemot vērā to, ka kara gados puse iedzīvotāju bija Hitlera pusē, savukārt otra cīnījās ar nacistiem. Taču, bija vēl viena neliela saujiņa patriotu, kuri mūsdienu Latvijā ir piemirsti, starp citu, nepavisam ne nejauši. Neiburgs vien akurāti piemin, ka nometnē atradās arī Konstantīns Čakste — Latvijas pirmā prezidenta Jāņa Čakstes dēls.

Konstantīns Čakste nokļuva nometnē par to, ka 1943. un 1944. gadā vēlējās atjaunot Latvijā 1922. gada konstitūciju, kas bija atcelta 1934. gadā, Ulmaņa diktatūras laikā. Jāpiebilst, tieši ar Ulmaņa piekrišanu 1939. gada oktobrī Maskava ieveda Latvijā padomju karaspēkus un ar viņa piekrišanu 1940. gadā notika tā sauktā pirmā okupācija. Vēl viens neērts fakts, kuru oficiālie vēsturnieki lieku reizi cenšas nepieminēt.

Taču atgriezīsimies pie Čakstes. 1943. gadā viņam tika uzticēta Latvijas Nacionālās padomes — pseidopolitiskas organizācijas — vadība. Vēlāk tā pasludināja memorandu par Neatkarīgās Latvijas atjaunošanu, kam, protams, nebija nekāda spēka, taču aktīvisti sāka sūtīt vēstules, piemēram, uz Angliju un Franciju ar lūgumu ievest šeit karaspēkus, lai attīrītu valsti gan no vāciešiem, gan no "Paldomēm".

Protams, ārzemēs neviens nopietni neuztvēra kaut kāda tur Čakstes vēstules. Čakstes grupa kategoriski iebilda pret latviešu stāšanos Waffen SS leģionā. Savā memorandā Čakstes organizācija pasludināja vēlmi izveidot Latvijas Nacionālo armiju, kas karotu austrumu frontē pret sarkanarmiešiem, tādējādi palīdzot vācu armijai.

— Taču, Čakste ir mūsdienu Latvijai neērta figūra, jo viņa organizācija gan nebija nekāda svarīgā, tomēr tieši tā iestājās par cīņu gan ar vieniem, gan ar otriem. Lūk, tīrākais patriotisms un nacionālisms. Taču mūsdienu politiķi sumina tieši nacistus — latviešu leģionārus, kuri it kā cīnījās par valsts neatkarību pret PSRS, saka vēsturnieks.

Neiburgs pret faktiem

Bogovs atzīmēja, ka Neiburgs, kaut arī dēvē sevi par "vēsturnieku", rakstot grāmatu vai veidojot jaunu ekspozīciju Salaspilī un ieraugot viņa shēmai nepiemērotus faktus, uzreiz sauc to par "padomju falsifikāciju". Pie pēdējās pieder arī Republikas Ārkārtas komisijas dokumenti, kas strādāja Salaspilī uzreiz pēc tās atbrīvošanas.

— Šie dokumenti ir Valsts arhīvā, tāpat tur ir burtnīcas ar bērnu vārdiem, kurus nacisti atdzina uz nometni, tostarp, no Baltkrievijas. Šos sarakstus sastādīja 1944. gadā toreizējā sieviešu klostera garīdzniece, kurp nacisti piekrita atvest bērnus no nometnes, lai iznomātu zemniekiem. Strādājot arhīvā, es šos dokumentus fotografēju un redzēju arī to cilvēku uzvārdus, kuri tos pasūtīja pirms manis: viņu vidū bija arī minētās grāmatas autori, atzīmē Bogovs.

Jaunie Salaspils varoņi

Jaunajā memoriāla ekspozīcijā būs ne tikai bērnu fotogrāfijas, kurus atdzina uz nometni no nodedzinātājiem baltkrievu ciematiem (operācijas laikā "Ziemas burvestība", kurā piedalījās latviešu policistu bataljoni), bet arī, piemēram, leģionāru portreti, kuri nonāca Salaspilī par dažādiem grēkiem, teiksim, par dezertēšanu no Waffen SS rindām Neiburgs plāno līdzās ieslodzīto uzvārdiem novietot Artūra Neparta portretu.

— Veidemanes intervijā Neiburgs saka, ka Neparts uzstājās par Latvijas neatkarību. Taču, kad 1944. gada septembrī viņam parādījās iespēja atbrīvoties no nometnes, viņš priecīgi un bez liekas apdomāšanas pieņēma piedāvājumu iestāties Waffen SS leģionā, kaut gan tajā neiekļuva.

Viņš bija gatavs skriet uz fronti un šaut uz tiem, kas gāja atbrīvot Salaspili. Un viņš šautu kopā ar tiem, kuru pūlēm jāpateicas par nāves nometnes rašanos, kurā Neparts kā "īstens patriots" pats sēdēja. Piekritīsiet, absurds! Un kā šāda "varoņa" uzvārdu var izvietot jaunajā ekspozīcijā līdzās nevainīgiem ieslodzītajiem — sievietēm un bērniem no Baltkrievijas? To nekādā gadījumā darīt nedrīkst. Taču, tādu cilvēku balss kā mana ne Veidemane, ne Neiburgs, protams, nedzirdēs, noslēgumā teica vēsturnieks.    

141