Nāves nometni uzvarējušie bērni

Nāves nometni uzvarējušie bērni

150
(atjaunots 11:55 08.05.2017)
Nadeždai Kipičai un viņas vecākajam brālim Vitālijam 9.maijs ir ne tikai nacistu sagrāves svētki, kuru zvērības viņa izcietusi uz savas ādas, jo brīnumainā kārtā izdzīvoja Salaspilī. Tā ir jaunas dzīves sākuma diena, ģimenes apvienošanās diena, kuru izšķīra iekarotāji un izmētāja to no Baltkrievijas līdz pat Vācijai.

Sputnik korespondents tikās ar Nadeždu svētku dienā. Viņas brālim 4.maijā bija 80 gadu jubileja. Viņai šobrīd ir 78. Patiesību sakot, gan viņa, gan viņas brālis izskatās tā, ka nemaz nevar teikt, it kā viņi pārdzīvoja Salaspils koncentrācijas nometni. Stipri cilvēki. Un enerģijas viņu acīs liekas, ka pietiks vēl desmit dzīvēm. Bet ja mēs tik zinātu, ko tās acis ir redzējušas…

Asiņainās "burvestības" upuri

Kad sākās karš, Vitālijs un Nadežda bija vēl pavisam mazi bērni. Viņi dzīvoja Osvejas ciematā, Baltkrievijā, netālu no Latvijas robežas. Ieradās vācieši… Asiņainajām ekspedīcijām nacisti izvēlējās ļoti poētiskus nosaukumus: "Burvju flauta", "Maija pērkona negaiss", "Sudrabotā lapsa" un viena no visnežēlīgākajām  — "Ziemas burvestība", kas notika arī Osvejā; pret partizāniem, un pie reizes arī pret visiem turienes apdzīvoto vietu iedzīvotājiem. "Burvestība" sākās 1943.gada ziemā. Drīzumā visa Osvejas rajona apdzīvotajās vietās nepalika nevienas nesagrautas mājas… Gandrīz visi Vitālija un Nadeždas ģimenes radinieki un draugi toreiz gāja bojā.

"Kādā ziemas dienā vācieši visus, ko iepriekš nebija nošāvuši, sadzina ciema baznīcā, aplika ar sienu un… Toreiz mēs ar brāli īsti nesapratām, kas notiek. Bet pieaugušo šausmas nevar pat iedomāties. Turklāt vecākus ar bērniem. Mūs taisījās sadedzināt dzīvus. Mūs tur turēja trīs dienas. Un pēkšņi durvis atvēra un izlaida mūs uz ielas.

Tikai mūs nepalaida brīvībā: sadalīja grupās un aizsūtīja uz nometnēm. Mūs ar brāli, mammu, vecmāmiņu un vectētiņu aizsūtīja uz Salaspili. Atceros pirmo dienu, kad mēs tur nokļuvām. Drātis. Aukstums. Bads. Barakas. Atceros arī "šķirošanu". Nākamajā dienā, kad mēs nonācām nometnē, bērnus nošķīra no mātēm (tēvu tur gandrīz nevienam arī nebija, jo tos iepriekš nošāva). Vācieši, savas nežēlības loģiku skaidrojot, teica: tas, lai bērni netraucē mātēm strādāt. Mēs ar brāli palikām Salaspilī, un mammu Poļinu kaut kur aizveda," — atceras Nadežda, kurai nometnē vārda un uzvārda vietā piešķīra numuru "879".

Divas nometnes vienai ģimenei

Viņas mammu, kā arī daudzus citus pieaugušos, no sākuma aizdzina uz Šķirotavas staciju, tur iesēdināja preču vilcienā un aizveda uz Maidanekas nometni Ļubļinas pilsētas nomalē. Tur Poļina atradās līdz pat kara beigām un neko nezināja par bērnu likteni, kuri bija palikuši Salaspilī, kā arī par vecākiem: viņas mammu Mariju un tēti Nikolaju. Viņas tēvu nošāva gandrīz vai pirmajās uzturēšanās dienās Salaspilī: viņam bija vāja redze, un viņš neko daudz paveikt nespēja.

Mariju drīzumā nosūtīja uz nometnes nodaļu Rīgā, Mežaparkā. Un Nadeždas brālis gandrīz nomira drīz pēc mammas nosūtīšanas uz Maidaneku. Agrāk zēns bija slimojis ar skarlatīnu, un nometnē sākās sarežģījumi aukstuma un bada dēļ. Vispār bērni nometnē visu laiku mira…

Rīgā par šīm šausmām zināja daudzi. Un daudzi gribēja palīdzēt bērniem, bet nezināja kā. Un te kaut kādā brīnumainā veidā klostera sievietes Rīgā pārliecināja nacistus atvest bērnus uz pilsētu, lai vietējie iedzīvotāji viņus paņemtu pie sevis "darbam".

Bērni, kurus izglāba mūķenes

"1943.gada maijā mūs ratos atveda uz Rīgu un sāka izdalīt. Todien pie klostera sanāca daudz ļaužu. Manam brālim paveicās, un viņš nokļuva labā vecticībnieku ģimenē, kuri dzīvoja Katoļu ielā. Ģimenē bija trīs meitenes: jaunākā Ļuba, vidējā Zoja, vecākā Zina. Starp citu, Zoja un Zina joprojām ir dzīvas. Viņu mamma, Tatjana Jermolajeva, nebaidījās pieņemt zēnu, kurš gandrīz nomira: šausmīgo iekaisumu dēļ viss kakls strutoja (joprojām ir redzamas rētas), un pastāvīgā bada dēļ vēders bija gandrīz vai caurspīdīgs. Mani gan neviens nepaņēma savā ģimenē un nosūtīja uz bērnu namu Igatē, Limbažu pusē.

Daudzi bija stipri pārsteigti, bet 1944.gadā vācieši ne no šā, ne no tā piešķīra atvieglojumus tiem, kuri tika uzturēti nometnes nodaļās. Svētdienās vecmāmiņai bija atļauts iziet ārpus teritorijas. No sākuma viņa atrada Vitāliju, un pēc tam arī mani. Mēs bijām ļoti priecīgi par šādu tikšanos: atkal kopā!

Vecmāmiņa pāris reizes sarunāja ar kādu un iztaisīja dažas fotogrāfijas ar mums. Lūk šīs fotogrāfijas," — Nadežda rāda pavisam sīkas melnbaltas bildītes. "Tas ir mans brālis pavasarī; stāv aitādā, un te esmu es vasaras "drēbēs": maiss ar trīs izgriezumiem galvai un rokām. Atceros, ka mani lūdza uzsmaidīt fotogrāfijai. Bet es nezināju: kā tas darāms? Vienkārši pacēlu uzacis un kaut kā izstiepu lūpas.

"Nacisti bēga, piesedzoties ar mums"

"Bet pēkšņi mūs atkal nošķīra. Brālis palika Rīgā Jermolajevu ģimenē, bet vecmāmiņu un mani aizdzina uz ostu. Dažas stundas pirms tam vecmāmiņa paguva nodot fotogrāfijas manam brālim, tāpēc tās arī saglabājās. Mūs iesēdināja lielā kuģī, kur uz augšējā klāja blakus mums bija dažādu ļaužu pūlis, un gandrīz visi bija no nometnes. Un uz apakšējā klāja atradās vācu oficieri. Izrādās, vācieši bēga no Rīgas, kurai jau bija gandrīz pietuvojušies atbrīvotāji. Īsāk sakot, vācieši piesedzās ar mums kā ar vairogu. Un beigu beigās kuģi neviens nenogremdēja," — saka sarunas biedre.

Tā Nadežda un viņas vecmāmiņa nonāca Hamburgā. Visus civilos no kuģa nogādāja nometnē Frankfurtē uz Mainas. Bērni tur sēdēja barakās, bet pieaugušus dzina strādāt. Un tā līdz pat kara beigām. Pēc tam šī teritorija kļuva par amerikāņu okupācijas zonu.

Tikšanās pēc kara Meiteni ar vecmāmiņu aizveda uz Kēnigsbergu, kur gandrīz divu mēnešu laikā tika atjaunoti viņu dokumenti, un viņas beidzot varēja atgriezties Osvejā. Un tur… Cilvēki pēc kara sāka atgriezties mājās, bet visapkārt bija tikai bedres un izdegušas sienas. Nadeždas tēvs Grigorijs, kurš kara laikos bija partizānos, pazuda bez vēsts.

"Mēs ar vecmāmiņu paskatījāmies visapkārt un aizbraucām pie mammas vecākā brāļa, onkuļa Sašas uz tālo Arhangeļskas apgabalu. Es nezināju, kur ir mamma. Bet viņa pēc nometnes Maidanekā arī atgriezās Osvejā, tieši tobrīd, kad mēs no turienes devāmies pie viņas brāļa. Nezinu kas, bet kāds Osvejā viņai pateica, it kā mēs visi esam gājuši bojā. Bet neskatoties uz to, mamma vēl cerēja mūs atrast un devās uz Rīgu. Tur viņa satika Vitāliju.

Drīzumā viņa uzrakstīja brālim un uzzināja, ka tur esam arī es un viņas mamma. Nezinu, ko toreiz sajuta mamma, bet varu domāt: bija laimīga. Drīzumā mēs ar vecmāmiņu atraucām uz Rīgu. Tā arī dzīvoju Rīgā kopš tās dienas. Šeit arī svinu Uzvaras dienu vienmēr. Dienu, kad pasauli atbrīvoja no ienaidnieka, kurš nogalināja manus radiniekus un atņēma bērnību," — saka Nadežda.

150
Pēc temata
9.maijā Rīgā trešo reizi notiks "Nemirstīgā pulka" gājiens
Tā ir mūsu piemiņa: Ņujorkā notika "Nemirstīgā pulka" gājiena akcija
Spilve

Ogļu no Krievijas nav, vajadzīga "intelektuāla" ražošana: Rīgas osta meklē investīcijas

22
(atjaunots 11:55 27.02.2021)
Rīgas osta meklē investorus Spilves teritorijas attīstībai, pastāstīja ostas valdes priekšsēdētājs Viesturs Zeps.

RĪGA, 27. februāris — Sputnik. Rīgas brīvostas valde strādā pie potenciālo investoru piesaistīšanas Spilves teritorijas attīstībai Daugavas kreisajā krastā, stāsta avīze Diena.

Teritorijas platība – aptuveni 450 hektāri.

Cisternas ar naftas produktiem, foto no arhīva
© Sputnik / Алексей Мальгавко

"Vēlamies redzēt ostā zaļu, videi draudzīgu un tehnoloģiski ietilpīgu ražošanas un/vai loģistikas un apstrādes pakalpojumu komercdarbību vai cita veida augstas pievienotās vērtības komercdarbību, kuras klātbūtne ostā sekmētu jūras kravu apgrozījuma palielināšanos, jaunu kravu grupu piesaisti, paplašinātu ostas pakalpojumu klasteri un veidotu sinerģiju ar pašreizējiem ostas komersantiem un to sniegtajiem pakalpojumiem," uzsver Rīgas brīvostas valdes priekšsēdētājs Viesturs Zeps.

Ostas valde izskatīs iespējamos biznesa attīstības virzienus Spilves teritorijā, noteiks ekonomiski izdevīgus attīstības scenārijus, teritorijas pārvaldes mehānismus un finanšu ietvarus, kā arī izstrādās piedāvājumus un rīcības plānu vietējo un starptautisko investoru un teritorijas attīstītāju piesaistei.

Projekta attīstības ieceri plānots realizēt sadarbojoties ar Latvijas Investīciju attīstības aģentūru (LIAA)

“Pēdējos gados industriālajai apbūvei paredzētās teritorijas Rīgā ir samazinājušās, tādēļ Spilves teritorijas attīstībai ir augsts potenciāls. Šajā vietā varētu attīstīt viedo specializāciju industriālo parku, kurā apvienotu zinātnisko izpēti ar ražošanu, bet pastāv arī citas alternatīvas," konstatēja LIAA direktors Kaspars Rožkalns. Pēc viņa domām, šajā teritorijā varētu plesties industriālais parks ar "intelektuālu specializāciju", kas apvienotu zinātniskos pētījumus ar ražošanu. Taču ir arī citas alternatīvas, viņš piezīmēja.

Saskaņā ar apkopotajiem datiem par janvārī, Rīgas ostas kravu apgrozījums krities par 20,3% salīdzinājumā ar šo periodu pērn un sasniedzis 1,7 milj. tonnu kravu. 2021. gada janvārī Rīgas ostas termināļi apstrādājuši tikai vienu vilciena sastāvu ar ogļu kravu – 4 tūkstošus tonnu. Lejupslīde salīdzinājumā ar pērnā gada janvāri sastāda 99%.

Lielākās Latvijas ostas kravu apgrozījums 2020. gadā sastādīja 23,7 milj. tonnu kravu – par 27,6% mazāk, nekā gadu iepriekš.

Rīgas ostas pārvaldnieks Ansis Zeltiņš, komentējot ostas darba rezultātus 2020. gadā, paziņoja, ka krīze Krievijas kravu jomā dāvājusi Rīgas ostā strādājošajiem stividoriem stimulu attīstīties kravu diversifikācijas un apkalpošanas kvalitātes virzienā. Pēc viņa vārdiem, ostas uzņēmumi aktīvi iegulda līdzekļus kravu apstrādes tehnoloģijās, papildu noliktavu platību būvē un IT risinājumos.

22
Tagi:
osta, investīcijas, kravas
Pēc temata
Absolūts fiasko: Dombrovskis komentēja Baltijas ostu rādītājus
Būs pat labāk: Latvijas osta izdomājusi, kā aizvietot Krievijas ogles
Rīgas osta mēneša laikā saņēmusi vienu ogļu sastāvu: Krievija aizvedusi 99% kravu
Latvijas dzelzceļš

Latvijas dzelzceļš pārdod 12 nevajadzīgas lokomotīves

22
(atjaunots 11:26 27.02.2021)
Pērnā gada nogalē "Latvijas dzelzceļam" neizdevās pārdot padomju lokomotīves M62. Koncerns organizēs atkārtotu izsoli.

RĪGA, 27. februāris — Sputnik. Koncerns "Latvijas dzelzceļš" organizes atkārtotu izsoli, kurā plāno pārdot 12 dīzeļlokomotīves no sērijas M62. Sākotnējā kopējā cena – 465 tūkstoši eiro, liecina informācija oficiālajā izdevumā Latvijas Vēstnesis.

Desmit lokomotīves tiks piedāvātas par sākumcenu 38 224 eiro apmērā, divas – par sākumcenu 41 530 eiro apmērā.

LDz paskaidroja: kompānijai patlaban ir pietiekams skaits lokomotīvju, ir rezerve gadījumam, ja kravu pārvadājumu apjoms pieaugs. Tāpēc pieņemts lēmums pārdot lokomotīves, kas nav nepieciešamas saimnieciskās darbības veikšanai. Turklāt kravu pārvadājumiem LDz pārsvarā izmanto spēcīgākas lokomotīves nekā izsolē piedāvātās.

Iepriekš vēstīts, ka kravu pārvadājumu lejupslīdes fonā "Latvijas dzelzceļš" izstrādājis jaunu biznesa modeli, kam vajadzētu palīdzēt kompānijai pārvarēt krīzi. LDz jaunais biznesa modelis paredz sniegto pakalpojumu spektra paplašinašanu, iekļaujot tajā jūras un auto pārvadājumu ekspedīcijas pakalpojumus, kā arī termināļu un noliktavu pakalpojumus.

Līdztekus "Latvijas dzelzceļš" pārskatījis plānoto un uzsākto projektu īstenošanas iespējas, kas tiek finansēti no ES struktūrfondiem. Kompānija nolēmusi atteikties no dzelzceļa elektrifikācijas projekta īstenošanas. To bija plānots veikt līdz ar Daugavpils stacijas pieņemšanas parka un tā pievedceļu attīstības projektu.

Bez tam "Latvijas dzelzceļš" līdz gada beigām būs spiests atlaist 1500 darbiniekus – aptuveni 24% štata.

Vienlaikus koncerns atbrīvojas no nevajadzīgiem nekustamajiem īpašumiem un neprofila aktīviem.

22
Tagi:
Latvijas Dzelzceļš
Pēc temata
Melnie metāllūžņi: "Latvijas dzelzceļš" izsludināja jaunu izsoli
Daugavpils lokomotīvju remonta rūpnīca var atlaist pusi darbinieku
Latvijas dzelzceļš izpārdod īpašumus par zemām cenām
Lietuva un Igaunija elektrificē dzelzceļu līdz KF robežai. Latvijai naudas nav
Zoologs Oss Arutjuņans

Zoologs Oss Arutjuņans pastāstīja par Trusīšu zemi un "Arktikas saimniekiem"

0
(atjaunots 12:13 27.02.2021)
Zoologs Oss Arutjuņans kopš bērnības bija pārliecināts, ka savu dzīvi saistīs ar dzīvniekiem.

Zoologs, producents, televīzijas raidījumu vadītājs Oss Arutjuņans kopš bērnības bija pārliecināts, ka savu dzīvi saistīs ar dzīvniekiem. Intervijā Olgai Cinskai, ko publicēja portāls RIA Novosti, viņš pastāstīja par dažādu dzīvnieku nosaukumu izcelsmi, kāpēc Spāniju dēvē par Trusīšu zemi, kā arī par vārda "Arktika" nozīmi.

- Visu bērnību pavadīju ar Džeralda Darela, Igora Akimuškina un Daianas Fosijas grāmatām. Mājās mums bija plaša bibliotēka – to kolekcionēja vecāki. Tajā bija ļoti daudz grāmatu par dzīvniekiem. Sešu vai septiņu gadu vecumā es lasīju šos autorus un, manuprāt, būtu bijis dīvaini, ja es neiemīļotu dzīvniekus. Es tos iemīļoju tā, ka jau toreiz nolēmu saistīt ar viņiem savu dzīvi. Tā es kļuvu par zoologu.

© Photo Courtesy of Os Arutyunyan
Zoologs Oss Arutjuņans ar pundurpinčeru

Mūsu ģimenē dzīvo pundurpinčers un leoparga gekons.

© Photo Courtesy of Os Arutyunyan
Pundurpinčers

Tā ir ķirzaka, par ko ļoti viegli parūpēties, toties tā katru dienu iepriecina ar savu "firmas" smaidu.

Mani vienmēr ir interesējusi paleolingvistika – zinātne, kas pēta migrāciju un valodas attīstību. Tā cieši saistīta ar to, kā cilvēks ceļoja, iepazina jaunas zemes. Viņam līdzi migrēja arī valoda.

Ierodoties kādā jaunā vietā, cilvēks sastapa jaunus dzīvniekus.

To nosaukumi izrādījās "aizlienēti" no šīs konkrētās vietas. Tātad iespējams izsekot, kā dzīvnieks "ceļojis"  no vienas tautas pie otras.

Klasisks piemērs – lācis.

Tas ir draudīgākais un lielākais plēsonis kopš paleolīta laikiem. Senā indoeiropiešu valodā lāci sauc "ark". Valodu migrācijas laikā nosaukums mainījās. Krievzemē parādījās "медведь" – medus zinātājs, meža ļaunais gars, ko labāk lieku reizi nepieminēt. Taču pie tam saglabājās Arktika – "lāču zeme". No šī vārda cēlies arī zvaigznes nosaukums – Arkturs, kas atrodama Lielā Lāča zvaigznājā.

Pie tam daži dzīvnieki "nēsā" nepareizus ģeogrāfiskos nosaukumus.

Pats amizantākais piemērs ir čehu papagailis (viļņainā papagailīša paveids). Tam nav nekāda sakara ar Čehiju. Šī suga radusies Lielbritānijā, tomēr importēta caur Čehiju.

© Photo Courtesy of Os Arutyunyan
Zoologs Oss Arutjuņans

Austrālijas aitu suns ausijs patiesībā nemaz nav cēlies Austrālijā.

Tā ir Amerikā cēlusies suņu suga, parādījusies, krustojot Bernes suņus un basku aitu suņus, ko savukārt ieveda no Austrālijas.

Akvārija zivtiņa – Odesas barbuss ir cēlusies no Mjanmas (Birmas).

Taču to ieveda caur Odesas ostu.

Bulgārijas pipari nemaz nav radušies Bulgārijā.

To dzimtene ir Amerika. Vispirms tos ieveda Portugālē, pēc tam – Turcijā. Tikai vēlāk tas nokļuva saulainajā Bulgārijā.

© Photo Courtesy of Os Arutyunyan
Zoologs Oss Arutjuņans

Starp citu, pastāv pat ar veselu valsti saistīts kuriozs. Senos laikos feniķieši ieradās pie Pirenejas pussalas krastiem. Tur viņi ieraudzīja milzum daudz trušu. Šos grauzējus feniķieši dēvēja par "španim". "I-španim" feniķiešu valodā – "Trušu krasts".

Tā Spānija kļuva par Trušu zemi. Tomēr jāpiebilst, ka tie nemaz nebija truši – tie bija damani, trušiem mazliet līdzīgi grauzēji no Āfrikas.

0
Tagi:
dzīvnieki, Arktika
Pēc temata
Ezītis tīģera ādā
Labāk pie ziemeļbriežiem, nekā pie Latvijas govīm: kur pazuduši veterinārārsti
Tīģeris Georgs Putins un viņa dakteris
Dienvidpolā atrasta vairāk nekā 100 gadus veca glezna