RĪGA, 4. marts — Sputnik, Karīna Evansa. 4. martā rīdziniekiem būs iespēja noskatīties Nacionālā teātra jauno izrādi "Tuvā pilsēta", ko iestudējis "Gogoļa centra" vadītājs un viens no atzītākajiem režisoriem Krievijā — Kirils Serebreņņikovs.
Rīdziniekiem veicas — Nacionālajā teātrī Serebreņņikovs iestudē izrādes apskaužami bieži. 2010. gadā — Gogoļa "Mirušās dvēseles", kas izcīnīja vietējo teātra prēmiju "Spēlmaņu nākts" nominācijā "Gada izrāde", 2012. gadā — izrāde "Voiceks" pēc vācu dramaturga Georga Bīhnera lugas motīviem, bet 2015. gadā- "Raiņa sapņu" iestudējums, veltīts "Latvijas Puškina" 100 gadu jubilejai.
"Tuvā pilsēta" ir Kirila Serebreņņikova pirmais mēģinājums Rīgā pievērsties mūsdienu dramaturģijai. Šīm nolūkam režisors izvēlējies lietuviešu autora Marjusa Ivaškeviča lugu. Viņš tiek uzskatīts par vienu no labākajiem mūsdienu dramaturgiem Eiropā. Rīgas skaitītājiem darbs bija stipri pārveidots, jo Ivaškeviča lugas pamatā ir reāls stāsts — par to, kā sieviete, kārtīga māte un sieva no Malmes pilsētas Zviedrijā tika atrasta mirusi Kopenhāgenas sarkano lukturu kvartālā, ko ar Malmi savieno vairāk nekā 7 kilometru gars tilts.
Rīgas variantā darbība notiek divās netālās provinces pilsētās. Vienā no tiem dzīvo pāris, kurai ir trīs bērni un 14 gadi kopējas sadzīves — gan prieki, gan bēdas. Vīrs bēg no sievas uz otru pilsētu gandrīz katru nedēļu, it kā gribēdams tikties ar draugiem. Reiz sieva arī nolemj paskatīties uz sava dzīvesbiedra "sapņu pilsētu", un tad sākas "seksa-tūrisms".
Izrādei ir vecuma ierobežojums "18 +" zīmi, bet izrādes mēģinājumā Sputnik pārliecinājās, ka seksa un vardarbības ainas nebūt nav galvenais. Serebreņņikovs, kurš, starp citu, nodarbojas arī ar "Tuvās pilsētas" scenogrāfiju, ir iestudējis izrādi par ilūzijām, kam esam gatavi pakļauties, mēģinot aizbēgt no ikdienas un vientulības. Tāpēc dzimtā pilsēta, kas apnikusi galvenajiem varoņiem, skatuvē atšķiras no sapņa pilsētas tikai ar neona izkārtnēm "šeit" un "tur". Viss pārējais — drūmas māju sienas un ietinušies kapucēs gājēji, mūžīga migla un kraukļi — tas abās pilsētās nemainās. Vienīgais gaišs plankums — plats balts matracis, uz kura šad un tad piepildās vēlēšanās.
"Teātris ir izdomāts, lai cilvēki šķirtos no savām sāpēm un neirozēm, — sacīja Kirils Serebreņņikovs preses konferencē pirms pirmizrādes. — Ja nepārrunāt sāpīgākas tēmas, tumsa neizklīdīs. Tāpēc aktieri uzņemas milzīgu darbu un grimst šajā tumsā."
"Lugā es spēlēju vīrieti, kurš nodarbojas ar prostitūciju, — pastāstīja viens no lugā nodarbinātajiem aktieriem Artūrs Krūzkops. — Un kad Latvijas "Google" iedrukāju vārdus "vīrietis-prostitūta", jūs neticēsiet, ko es atklāju. Tik daudzas sievietes meklē vismaz seksu, ja nav mīlestības. Un visi to zina, bet neviens par to nerunā".
"Kopumā tā ir izrāde par sievietes spēku, par to, ka to nevar nogalināt," — optimistiski noslēdza preses konferenci Kirils Sereberņņikovs. — Par to, ka visi vīrieši ir upuri, kas apkalpo spēcīgu sieviešu dabu".
Tuvākās Kirils Sereberņņikova izrādes Nacionālajā teātrī notiks 4., 5., 8. un 21. martā. Izrāde tiek demonstrēta ar subtitriem krievu un angļu valodās.
