Jūlijs Krūmiņš

Jūlijs Krūmiņš: Iļģuciema pašpuikas stāsti

537
(atjaunots 17:45 20.01.2017)
Savas krievu valodā izdotās autobiogrāfijas prezentācijā Latvijas miljonārs Jūlijs Krūmiņš pastāstīja, kurš vainojams Latvijas problēmās un ko darīt.

RĪGA, 17. janvāris — Sputnik, Andrejs Solopenko. Rīgas grāmatnīcā Polaris slavenais uzņēmējs, vairāku Jūrmalas viesnīcu īpašnieks Jūlijs Krūmiņš tikās ar savas grāmatas "Iļģuciema pašpuikas stāsti" krievu izdevuma lasītājiem.

Veltījums mazbērniem

Savus memuārus Krūmiņš veltījis četriem mazbērniem.

Maskavas Kremlis saulrietā. Foto no arhīva
© Sputnik / Владимир Астапкович

"Protams, es neesmu balts un pūkains, taču visu savu apzinātu dzīvi es centos dzīvot un strādāt godīgi. Tāpēc, lai mani mazbērni zinātu, kas esmu bijis un ko esmu darījis, un lai neviens nevarētu pastāstīt nepatiesību par mani, jo ka vien tikai mani nosauca mediji: "tirgonis", "čekists", "ziņotājs", — tā es nolēmu uzrakstīt šo grāmatu," — viņš paskaidrojis.

Tā kā Jūlija Krūmiņa dzīvē bijušas daudzas tikšanās ar interesantiem cilvēkiem, daudzi no viņiem — dziedātāja Laima Vaikule, dzejnieks Jānis Peters un Latvijas prezidents Raimonds Vējonis — grāmatā arī rakstījuši savas atmiņas, bet uzņēmējs Gunārs Ķirsons un neatkarīgas Latvijas pirmais ārlietu ministrs Jānis Jurkāns bija atnākuši Polaris uz tikšanos.

Miljonārs steidzas palīgā

"Nav otra tāda cilvēka, kurš pazīst Krūmiņu 70 gadus, izņemot mani," — paziņoja autora bērnības draugs Jānis Jurkāns. Pēc viņa teiktā, pie savas grāmatas Krūmiņš ķēries rūpīgi: uzmanīgi izlasījis visu, ko uzrakstījuši draugi, un pat pārbaudījis interpunkcijas kļūdas.

"Šī grāmata ir kā testaments viņa ģimenei," — uzsver viņš.

Bijušais ministrs piebilda, ka Krūmiņam izrādījies ļoti attīstīts "Salatēta instinkts". Piemēram, šovasar viņš piezvanīja un lūdza aizbraukt līdz Alojai, kur vienai ģimenei nodegusi māja, — viņiem "jāpalīdz".

"Pazīstu daudzus bagātus cilvēkus, bet man ir grūti iedomāties, ka kāds darītu kā Jūlijs," — sacīja Jurkāns.

Par politiķiem — parazītiem

Taču savā grāmatā Jūlijs Krūmiņš raksta ne tikai par draugiem. Runājot par politisko un ekonomisko vidi, kurā viņam nācās strādāt, autors skarbi novērtē daudzus bijušos un esošos deputātus un ministrus.

Zem lupas nonāca partija TB / LNNK: autors stāsta, kā 90. gadu beigās viņam prasīts kukulis 10 tūkstošu dolāru apmērā mēnesī un draudēts slēgt noliktavas ostas terminālā. Jautājumu izdevies nokārtot, ik mēnesī trīs gadus maksājot 300 latus Jurim Dobelim — TB / LNNK Saeimas deputātam.

"Diemžēl TB/LNNK nemainās laikmetam līdzi — tas joprojām ir politiskais spēks, kurš turpina parazitēt uz sabiedrības rēķina, manipulējot ar latviešu patriotiskajām jūtām. Tas ir ļaundabīgs audzējs, kuru nepieciešams izoperēt no Latvijas valsts pārvaldes," — raksta Krūmiņš grāmatā.

"Kad redzu televīzijā, kā nu jau bijušais uzņēmējs Roberts Zīle, kurš paņēma kredītā miljonu SIA "Gaujas granulas" attīstībai un bankrotēja, māca, kā būvēt Latvijas valsts ekonomiku un piesaistīt investīcijas, gribas televizoram mest ar tupeli. <…> Arī jaunie biedri [Raivis] Dzintars, [Imants] Parādnieks un pārējie neko nav darījuši, lai Latvija kļūtu bagātāka," — raksta Krūmiņš.

Grāmatā dabūjis pa mici arī cits politiskais spēks — "Vienotība". Pēc Jūlija Krūmiņa domām, dziedātājas Valērijas, Josifa Kobzona un Oļega Gazmanova iekļaušana nevēlamo personu sarakstā bija "priekšvēlēšanu izrādīšanās" un tikai nāca par ļaunu Latvijai, jo " Rinkēvičs ar savām histēriskajām darbībām Latvijas — Krievijas attiecību stabilizēšanai ir pārvilcis svītru."

Par trešo koalīcijas partiju, "Zaļo un zemnieku savienību" grāmatā praktiski nekas nav teikts. Uz Sputnik jautājumu, kāpēc tā noticis, Krūmiņš atbildēja, ka viņš jau ļoti daudz rakstījis par viņu neformālo līderu un sponsoru — Ventspils mēru Aivaru Lembergu, un ar to, viņaprāt, pilnīgi pietiek.

Galvenā Latvijas nelaime

Patiesībā "karu" aprakstam ar Aivaru Lembergu un ekspremjeru un uzņēmēju Andri Šķēli viņš veltījis daudz lappušu, nosaucot tos savos memuāros par noziedzīgo grupu līderiem, kas "šodien lielā mērā — daļēji atklāti, daļēji slēpti — valda Latvijā", un tā ir "lielākā valsts nelaime".

Protams, Andra Šķēles partija sen jau nokāpusi no politiskās skatuves, taču, spriežot pēc Krūmiņa, "faktiski bija izaugusi jauna valsts nozadzēju paaudze, politiķi Vienotības paspārnē, kas pārņēma jau iemītās takas un stafeti, un viņi labi zināja, kur baroties."

Kā norādīja Krūmiņš, vissvarīgākā problēma valstī ir tāda, ka Latvijā neviens nedomā par ekonomiku, jo daudzi politiķi — " lēti populisti, kas gaida nākamās vēlēšanas. Vēlēšanu starplaikā izvelk kaut
ko no pagātnes un to šķetina. Piemēram — okupāciju. Apzīmējumi — "okupācija", "aneksija" vai "vardarbīga inkorporācija" — valsts laklājību nevairo".

Balsojot par tādiem politiķiem, Latvija dzīvo pagātnē.

"Jā, mums jāzina vēsture, taču mēs nedrīkstam skatīties atpakaļ, ir jāiet uz priekšu," — secināja Krūmiņš.

537
Tagi:
Krūmiņš, Latvija
Pēc temata
Latvija – pēdējā no ES valstīm, kas pievienosies Stambulas konvencijai
Aizsardzības ministrija rosina ļaut NBS izmantot ārvalstīs reģistrētus auto Latvijā bez maksas
Eiropa pati lems par savu nākotni
  COVID-19

Linkaits aicina atcelt pašizolāciju un Covid-19 testus vakcinētiem ceļotājiem

3
(atjaunots 08:26 13.05.2021)
Tālis Linkaits uzskata, ka Latvijā ir jāievieš nosacījums, ka vakcinētai personai nav jāievēro pašizolācija un nav jāuzrāda negatīvs Covid-19 tests.

RĪGA, 13. maijs — Sputnik. Latvijā pēc iespējas ātrāk ir jāievieš nosacījums, ka, iebraucot valstī, vakcinētai personai nav jāievēro pašizolācija un jāuzrāda negatīvs Covid-19 tests, tādējādi pielāgojot šo nosacījumu Igaunijā un Lietuvā ieviestajām prasībām, paziņojis satiksmes ministrs Tālis Linkaits, raksta Press.lv.

Ministrs norādīja, ka pretējā gadījumā rodas absurda situācija, kad vakcinēts Latvijas pilsonis drīkst bez ierobežojumiem ieceļot Igaunijā, bet pēc atgriešanās Latvijā viņam jāuzrada tests un jādodas pašizolācijā.

Satiksmes ministrs norādīja, ka līdzīga kārtība ir spēkā daudzviet Eiropā, piemēram, Dānijā, Polijā, Bulgārijā, Čehijā, Grieķijā, kā arī tuvākajā laikā šādu kārtību plānots noteikt Austrijā. "Šāda regulējuma ieviešanu Latvijā nevajadzētu atlikt, ņemot vērā arī to, ka skaidra atvieglojumu kārtība būs papildu motivācija iedzīvotājiem vakcinēties," sacīja Linkats.

Tāpat viņš piebilda, ka šāda kārtība atbilst Eiropas Komisijas 3. maijā publicētajām rekomendācijām attiecībā uz iebraukšanu no trešajām valstīm un nebūtisku ceļojumu ierobežojuma atcelšanu.

Patlaban pēc iebraukšanas Latvijā nav nepieciešams ievērot pašizolāciju tikai atgriežoties no Lielbritānijas, Islandes un Vatikāna - valstīm, kurās kumulatīvais Covid-19 gadījumu skaits uz 100 000 iedzīvotājiem nepārsniedz 50.

Atgādinām, ka 17. martā Eiropas Komisija ierosināja ļaut Eiropas Savienībā ieceļot pret Covid-19 vakcinētiem ārvalstniekiem, turklāt vakcīnām jābūt ES atzītām.

Tāpat plānots ieviest jaunu ārkārtējo instrumentu, kas ļautu strauji ierobežot ieceļošanu no valstīm, kur strauji pieaug inficēšanās.

3
Tagi:
koronavīruss
Pēc temata
Pasaules Veselības organizācija ir apstiprinājusi piekto Covid-19 vakcīnu
Katrs desmitais tests ir pozitīvs: Covid-19 saslimušo skaits pieaug
Mediķis pastāstīja, kā Covid-19 ilgtermiņa periodā "iedarbojas uz galvu"
Nosaukta labākā Covid-19 vakcīna: atzīšanas kritēriji – "tumša bilde"
Sudajeva konstrukcijas mašīnpistole, foto no arhīva

Solīja ziemā "izķert" visus: latviešu partizānu darbības 1942. un 1943. gadā

38
(atjaunots 12:25 12.05.2021)
Turpināsim iedziļināties notikumos Latvijas teritorijā Lielā Tēvijas kara gados. Kopā ar vēsturnieku Igoru Gusevu izpētīsim latviešu partizānu vienību reidus 1942.-1943. gados.

RĪGA, 12. maijs — Sputnik, Jevgēņijs Ļeškovskis. 1942. gada maijā trīs nelielas partizānu vienības – pārsvarā 201. Latviešu strēlnieku divīzijas karavīri un komandieri un brīvprātīgie no evakuēto vidus, pārgāja frontes līniju, koncentrējās Ļeņingradas novadā uz dienvidrietumiem no Staraja Rusas un sāka gatavoties tālākam ceļam. Viņu ierašanās sakrita ar vācu soda ekspedīciju uzbrukumu pavasarī. Cīņās ar viņiem piedalījās arī latviešu partizāni.

15. maijā Otomāra Oškalna komandētā vienība cīņā pie Boļšoje Zapoļje ciema sagādāja vērā ņemamu kaitējumu pretinieka vienībām, kas ar tanku un bruņumašīnu atbalstu mēģināja izlauzties pa ceļu no Čihačevas uz Staraja Rusu. Partizānu izlūki un sapieri organizēja vairākas sekmīgas diversijas un slazdus pie komunikācijām.

Latviešu partizānu reidam neizdevās izpildīt uzdevumu – nostiprināties Latvijā un izveidot kopīgu centru, kas vadītu darbu ar vācu okupantiem. Tomēr reidam bija liela nozīme partizānu cīņas tālākajā attīstībā, tas audzināja pieredzējušus komandierus latviešu partizāniem.

Ņemot vērā reidā gūto pieredzi, tika izstrādāti partizānu darbību un bāzēšanās principus atbilstoši Latvijas apstākļiem.
Partizānu grupu darbības 1942. gada rudenī

Pēc neveiksmīgā reida partizānu organizatoriskā centra radīšana Latvijā ieilga. Tomēr dažas grupas jau vadīja komandieri ar nepieciešamo pieredzi. Nelielais partizānu skaits, bruņojuma un munīcijas, it īpaši spridzekļu trūkums neļāva organizēt lielas operācijas pret vācu okupantiem. Bieži vien nācās pat izvairīties no sadursmēm ar hitleriešiem.

Partizānu grupu darbības šajā periodā precīzi raksturoja Ziemeļlatvijas partizānu komisārs A. Raškevičs: "Ko mēs varējām darīt? Cīnīties pret ienaidnieka melīgo propagandu, organizēt cilvēkus, kuri gatavi atbalstīt partizānus, radīt aģentūras tīklu, izlūkot un – pats galvenais – popularizēt partizānu karu; protams, neizvairīties no sadursmēm ar nelieliem pretinieka spēkiem un iznīcināt tos, taču nesāk cīņas ar lielām soda ekspedīcijām, kas var mūs sakaut."

Ziemeļlatvijas partizānu vienību vajāja policija un soda vienības, taču tā turpināja sekmīgi strādāt, pateicoties pareizai taktikai: īslaicīga slēpta bāzēšanās un pastāvīgi manevri. Partizāni nepārtraukti pārvietojās no viena mežu masīva uz otru, jauca pēdas un nogurdināja savus vajātājus. Sakari ar zemniekiem, ko partizāni izveidoja 1942. gada rudenī, droši sargāja no soda ekspedīciju triecieniem ziemas periodā.

Partizāni apguva cīņas iespējas plašā teritorijā, iepazinās ar vietējiem iedzīvotājiem, organizēja virkni diversiju, iznīcinot tālruņa tīklu, dzelzceļa sliedes, sodīja vairākus nodevējus.

Šajā periodā apstākļiem Latgalē raksturīga bija Kaunātes organizācijas darbība, kas aptvēra vairākus ciemus Kaunātes, Rēznas un Pildas pagastos. Antinacistiski noskaņoto patriotu grupas organizējās 1942. gada sākumā – par to liecina Rēzeknes policijas materiāli.

Jautājums par partizānu vienības formēšanos Kaunātes rajonā kļuva īpaši aktuāls, kad ieradās neliela partizānu grupa ar V. Rubuli priekšgalā. Viņš uzņēmās organizācijas vadību. Septembrī izdevās nodibināt sakarus ar partizāniem Osvejas mežos, un bija nolemts veidot vienību. "Man izdevās aptver daļu Rēzeknes un Ludzas apriņķus, nodibināt sakarus arī ar Rēzeknes un Ludzas pilsētām; zināmi sakari bija arī ar Rīgu. Uzskaitē ņemti 200 cilvēki, kas gatavi ņemt rokās ieročus," V. Rubulis rakstīja atskaitē.

Ar savāktajiem ieročiem nepietika, vienības formēšana ievilkās. Hitleriešiem izdevās iesūtīt pagrīdes organizācijā savus provokatorus. 1942. gada 21. septembrī trijos pagastos sākās aresti. Tika sagūstīti 66 organizācijas locekļi, bēgšanas mēģinājums maksāja dzīvību diviem cilvēkiem.

Arī vēlāk turpinājās aresti. Daudzus pagrīdniekus nošāva Rēzeknē vai nomocīja hitleriešu nāves nometnēs. Tā gāja bojā četri Barščevsku ģimenes locekļi. Bruņota partizānu grupa ar kauju pārrāva ienaidnieka ielenkumu, un novembrī iekļāvās Osvejas partizānu rindās.

1942. gada septembrī un oktobrī Latvijas austrumu daļā ieradās vēl piecas partizānu organizatoru grupas.

Solīja ziemā "izķert" visus

Tomēr, sākoties ziemai, ienaidniekam izdevās atrast visu triju grupu bāzes un izkliedēt tās. Atšķirībā no Ezernieka vienības, viņiem neizdevās izveidot vitāli nepieciešamos sakarus ar vietējiem. Turklāt radisti nespēja uzturēt pastāvīgus sakarus ar centrālo štābu. Atlikušie partizāni aizgāja pagrīdē, daži pārvācās uz baltkrievu mežiem.

1942. gada beigās gan pilsētās, gan laukos brieda antinacistiskās pretošanās spēki, izvērsās nelegālo organizāciju darbs, taču bruņotā cīņa vēl nebija masveidīga.

Tuvojās ziema, tāpēc partizānu darbības bija apgrūtinātas, kustības pieaugums nebija gaidāms. Tādu viedokli pauda gan prese, gan okupantu policija, kas solīja ziemā "izķert" visus partizānus. Tomēr tieši 1942./43. gada ziemā partizānu kustības organizatoriskās noformēšanas un idejiskā brieduma procesā notika ass pavērsiens. Aktīvu hitleriskā režīma pretinieku rindās stājās aizvien plašāki iedzīvotāju slāņi. Ziemas vidū Latvijas teritorijā beidzot izdevās radīt efektīvu antinacistiskās cīņas organizatorisko centru.

To veicināja Latviešu partizānu speciālās vienības (komandieris – Vilis Samsons, komisārs – Otomārs Oškalns, partijas organizācijas sekretārs – Imants Sudmalis, štāba priekšnieks – Mihails Muravskis, komjauniešu organizācijas vadītājs – Antonijs Bunga) darbība.

Šī vienība 1942. gada decembra sākumā smagos apstākļos pēc 200 km gara reida, sakāvusi vairākās cīņās soda vienības, kas tika sūtītas pret partizāniem, apmetās netālu no Latvijas dienvidaustrumu robežas Osvejas mežos (Baltkrievija). 1943. gada janvārī speciālajā grupā savu bāzi izveidoja un darbu izvērsa Latvijas PSR KP CK operatīvā grupa – štābs antinacistiskās cīņas vadībai.

Latviešu un baltkrievu partizānu kopīgā cīņa

Latviešu partizānu speciālajā vienībā bija nepilni simt cīnītāji, pārsvarā – pieredzējuši kareivji no Latviešu strēlnieku divīzijas, kā arī no varas reida dalībniekiem. Vienība bija sagatavota galvenā uzdevuma izpildei – par katru cenu nostiprināties mežos pie pašām Latvijas robežām. Ar automātiskajiem ieročiem bruņotā vienība šķērsoja frontes līniju 1942. gada 4. decembra naktī uz ziemeļiem no Veļikije Luki kopā ar trim vienībām no 4. Kaļiņina partizānu brigādes, ko vadīja brigādes komandieris Vasilijs Ļisovskis.

Partizāni pārvietojās pa naktīm, no rītiem apstākās atpūsties un organizēja vispārēju aizsardzību tālos ciemos. Īso ziemas dienu laikā hitleriešiem neizdevās savilkt lielus spēkus un ielenkt partizānus. Kuri savā ceļā likvidēja nelielas karavīru un policistu vienības.

Lielas cīņas ar hitleriešu soda vienībām sākās tuvāk Latvijas robežai, Sebežas rajonā. 14. decembra naktī pretinieks ar triju bataljonu spēkiem trīs reizes uzbruka Aderevo ciemam (30 km uz ziemeļiem no Sebežas), kurā kaļiņinieši un latviešu partizāni apstājās divas dienas ilgai atpūtai. Hitleriešiem neizdevās padzīt partizānus no Aderevas un atspiest uz Latvijas robežu, pie kuras slazdu organizēja trīs vācu bataljoni. Šajā kaujā pretinieks zaudēja 216 karavīrus un virsniekus. Partizāni izrāvās dienvidu virzienā un, pārejot Sebežas-Zilupes dzelzceļa līniju, nonāca Osvejas-Sebežas partizānu novadā.

Latviešu partizānu speciālā vienība apmetās Osvejas mežos un ar krievu un baltkrievu partizānu palīdzību sāka karadarbības Latvijas teritorijā. Apvienojot vietējo partizānu nelielās grupas, kas strādāja pierobežas joslā, vienība pārvērtās par ievērojamu vienību un palīdzēja partizāniem attīrīt no ienaidnieka Osvejas-Sebežas partizānu novadu un organizēt tā rietumu robežu apsardzi.

Operācijas 1942. gada sākumā Latvijas teritorijā bija ļoti nozīmīgas politiskā aspektā. Ziņas par tām ātri izplatījās visā Latvijā, palīdzēja izjaukt hitleriešu mobilizācijas plānus un norādīja ceļu uz Latvijas partizānu centru.
Kopā ar Kaļiņinas un Vitebskas partizāniem vienība organizēja vairākas lielas operācijas.

Piemēram, 1943. gada 12. janvāra naktī apvienotie partizānu spēki, iekļuvuši Latvijas teritorijā, ieņēma Vecslabadas pagasta centra (35 km uz dienvidaustrumiem no Ludzas). Šajā operācijā piedalījās arī Rokosovska brigādes (komandieris – Aleksandrs Romanovs) un Drisenes brigādes (komandieris – Georgijs Gerasimovs) partizāni, divas Osvejas brigādes (komandieris – Ivans Zaharovs), neliela vienība no Lietuvas (komandieris – Pjatrs Praņavičs) un citi partizāni. Kopā – 780 bruņoti partizāni un 330 pajūgi ar važoņiem.

Visbiežāk gan latviešu partizāni organizēja nelielas operācijas saviem spēkiem. 1943. gada 31. janvārī specvienības izlūki saņēma gūstā 8 apsargus. 4. februāra naktī pēc tāla reida trieciena grupa ar I. Sudmali vadībā sakāva Rundenes pagasta valdi, policijas iecirkni un telefona staciju.

Latviešu partizānu specvienības darbības satrauca reihskomisariāta "Ostland" aparātu. Drošības policijas un SD komandieris spēra vairākus soļus, piemēram, saformēja plašu garnizonu tīklu pierobežas joslā.

Saskaņā ar slepeno pavēli no 1943. gada 12. februāra Ludzas un Daugavpils apriņķos tika papildus radīti 27 nocietināti "atbalsta punkti", kas saņēma 1000 policistus, ko komandēja vācu virsnieki.

Tādus pašus soļus hitlerieši spēra arī Sebežas un Drisenes rajonos, lai pilnībā izolētu partizāņu zonu no ziemeļiem un dienvidiem. Janvārī vāciešiem izdevās izspiest Vitebskas apgabala partizānu brigādes no "trijstūra" Polocka-Nevela-Vitebska un bloķēt arī Osvejas-Sebežas partizānu zonas austrumu robežas.

Turpinājums sekos.

38
Tagi:
Lielais Tēvijas karš, partizānu kustība, Latvija