Latvijas Zinātņu akadēmijas ēka

111 metri virs zinātnes

97
(atjaunots 08:18 22.05.2016)
Savulaik Latvijas Zinātņu akadēmijā uzstājās magi un ekstrasensi, konferenču zālē tika iestudēts skandalozs mūzikls, taču tagad vienīgajā Staļina augstceltnē Rīgā no jauna atgriezušies zinātnieki.

RĪGA, 22. maijs – Sputnik, Viktors Petrovskis. Latvijas Zinātņu akadēmijas ēka ir vienīgā "Maskavas parauga" Staļina augstceltne Rīgā. Sākotnēji tās projekts bija paredzēts Kolhoznieka namam, taču vēlāk to nolēma nodot zinātnes darbiniekiem. Staļins to neuzzināja – gadu pirms vadoņa nāves sāktie būvdarbi noslēdzās Hruščova laikos, 1958. gadā.

Harmonijā ar pilsētu

Uz citu ēku fona Zinātņu akadēmijas augstceltne izceļas ar savu monumentālo ārieni – pēc Krievijas Ārlietu ministrijas ēkas ģīmja un līdzības celtās ēkas varenība pārsteidz: tā ir 111 metrus augsta.

Šeit vēl joprojām mīt padomju gars, ko Latvija gan pēc neatkarības iegūšanas lielākoties centusies iznīdēt visā savā teritorijā. Zvaignes, sirpji un āmuri, protams, ir aizvākti, taču pati ēka netiks nojaukta. Tā paliks zinātnieku ziņā – galu galā, tas ir arhitektūras piemineklis, unikāla ēka. Piemēram, pirmo reizi padomju augstceltņu būvniecībā šeit tika izmantotas saliekamās dzelzsbetona konstrukcijas – no tālaika inženierzinātņu iespēju viedokļa tas bija nopietns solis uz priekšu.

Jāpiebilst, ka savulaik Staļina augstceltne pat prasīja upurus. Lai to uzceltu, nācās nojaukt izcilu krievu klasicisma laika arhitektūras pieminekli — tirgotavu rindas. Vienlaikus arhitekti centās nenodarīt nopietnu kaitējumu Rīgas vēsturiskajam tēlam un iekļaut tajā jauno ēku. Augstceltnes projekta izstrādes posmā tā autori izmantoja orientieri – Vecrīgas torņus.

Domas par to, vai Staļina augstceltne galu galā iekļāvās pilsētas ainavā, ir atšķirīgas. Lielākā daļa pilsētas iedzīvotāju to uztver neitrāli. Dažiem tā patīk, citi to uzskata par padomju totalitārisma simbolu. Tiesa, atšķirībā no Rīgas atbrīvotājiem veltītā pieminekļa, ko radikāļi vēlējās uzspridzināt jau 90. gadu sākumā, Latvijas neatkarības cīņu laikā Zinātņu akadēmija "tika cauri ar vieglu izbīli".

Vispirms tika sagrauti Ļeņina un Marksa bareljefi konferenču zālē virs skatuves. Pēc tam "tika gāzts" Pēteris Stučka, viens no Latvijas Komunistiskās partijas dibinātājiem, un gluži nevainīgais biologs selekcionārs Ivans Mičurins.

Par darbu kulmināciju kļuva piecstarainās padomju zvaigznes noņemšana no ēkas smailes. Tās vietā plānoja uzstādīt citu simbolu, taču neko neizdomāja, un kailā smaile joprojām paceļas Rīgas debesīs.

Beidzot "padomju mantojuma" apkarotāji Zinātņu akadēmijas ēku lika mierā, un tā turpināja darbu, līdz 2003. gadā ieguva Eiropas Padomes kultūras mantojuma titulu.

Šodien Latvijas Zinātņu akadēmijas sastāvā strādā 100 akadēmiķi, 50 korespondentājlocekļi un vēl 100 ārzemju akadēmiķi.

Maģija un burvestības

Pirms piecpadsmit gadiem augstceltnes konferenču zālē uzstājās akadēmiķis Alberts Ignatenko. Viņš iekaroja slavu, "uzlādējot" uzvarai čehu hokejistu Jaromiru Jagru un izdzenājot mākoņus ar rokām.

Nezinu, vai tas ir noticis, pateicoties ekstrasensa darbībām, vai par spīti tām, taču Jagrs vēl joprojām spēlē augstākajā līmeni. Mākoņu izdzenāšanā akadēmiķim tik labi neveicās. Reiz es savām acīm noskatījos šīs darbības – akadēmiķis aktīvi žestikulēja, skatīdamies uz mazītiņu mākonīti, taču tam pat prātā nenāca pagaist. Neatceros, kā īsti speciālists izskaidroja šo neveiksmi, taču jāatzīst, ka galu galā mākoņi virs Rīgas joprojām parādās biežāk nekā saule.

Man šis stāsts šķiet simbolisks. 90. gadu beigās Zinātņu akadēmijas zālē nereti uzstājās dažnedažādu kalibru magi un burvji. Akadēmijas finansiālais stāvoklis bija neapskaužams, tāpēc naudu nācās pelnīt, iznomājot zāli visādiem personāžiem.

Šeit savas vizītes laikā Rīgā uzstājās arī XXI gs. sākumā plaši pazīstamais reliģiskais darbinieks Visarions (Sergejs Torops), kurš sevi pieticīgi dēvēja par "Kristus Otro atnākšanu". Tolaik tādas apšaubāmas lekcijas pulcēja papilnam skatītāju – cilvēki gaidīja brīnumus un ar prieku šķīrās no naudiņas.

Zinātnieki, ko tolaik retumis varēja sastapt Zinātņu akadēmijas ēkā, skumji raustīja plecus.

— Re, kas notiek! — ar rūgtumu reiz teica viens no zinātniskajiem darbiniekiem. — Lūk, kas tagad finansē mūsu zinātni — sektanti.

Visariona uzstāšanās laikā gadījās arī kuriozs — telpā iebrāzās gara auguma vecs vīrs ar garu bārdu un milzīgu koka vāli rokās. Viņš apstājās auditorijas vidū un atdeva godu Visarionam. Šis sirmgalvis bija slavens Rīgas vājprātīgais. Pats sevi viņš dēvēja par "pasaules valdnieku" un līdzinājās Gendalfam no "Gredzenu pavēlnieka". Večuks nekad nevienam ļaunu nevēlēja, masu pasākumos parādījās pēkšņi un tikpat pēkšņi pazuda. Esmu dzirdējis, ka nesen viņš aizgājis viņsaulē.

Skandāli un atradumi

Pirms vairākiem gadiem tika atjaunota Latvijas Zinātņu akadēmijas konferenču zāle, un remontdarbu laikā strādnieki nejauši atrada slepenu VDK kambari. Spriežot pēc visa, orgānu darbinieki tā "noklausījās" ēku. Kambaris kļuva par sava veida sensāciju – izrādījās, ka nevienam zinātniekam pat nebija ne jausmas par slepeno kabinetu.

Rekonstrukcijas laikā tika atrasta arī kapsula ar 1955. gadā rakstītu padomju celtnieku vēsti. Tajā bija svinīgi teikts: "Viena metra attālumā no emblēmas tika izdzerti divi puslitri Maskavas šņabja par godu griestu un frīzes darbu nobeigumam."

Diez vai jautrajiem padomju strādniekiem, kuri atstāja savu sveicienu pēcnācējiem, varētu ienākt prātā, ka 2014. gadā restaurētajā Latvijas Zinātņu akadēmijas zālē tiks rādīts mūzikls "Cukurs. Herberts Cukurs " — par cilvēku, kurš iegājis vēsturē kā viens no Holokausta laika asiņainākajiem bendēm Latvijā.

Attieksme pret Cukuru Latvijā ir neviennozīmīga. Zināms, ka pirms kara viņš bija slavens pilots, par viņu rakstīja avīzēs, piemēram, stāstīja par viņa lidojumu uz Gambiju, īsāki sākot, valsts ar viņu varēja lepoties. Taču vācu okupācijas gados Latvijā viņš pievienojās bēdīgi slavenajai Viktora Arāja komandai, kas iznīcināja ebrejus republikas teritorijā.

Cukurs netika notiesāts, jo viņam izdevās aizbēgt uz Latīņameriku, tādēļ teorētiski viņu nevar nosaukt par noziedznieku. Taču vēsturnieki ir pārliecināti, ka tieši vai netieši viņš bija iesaistīts 25 tūkstošu cilvēku slepkavībās. 1965. gadā Izraēlas Mossad viņu atrada un nošāva Urugvajā. Tobrīd Cukuram bija 65 gadi.

Mūzikls par Cukuru izraisīja rezonansi pasaules presē. Īpaši sašutuši bija Krievijas un Izraēlas mediji. Izrādes producents Juris Millers apgalvoja, ka izrādē galvenais varonis ir "strīdīga personība", tomēr daudzi par apvainojumu uzskatīja faktu, ka par šo cilvēku radīts mūzikls.

Izrādes dienā pie Zinātņu akadēmijas pat notika divi piketi – vairāki desmiti cilvēku, ģērbušies fašistu koncentrācijas nometņu ieslodzīto formā ar Dāvida zvaigznēm, apsēdās uz pakāpieniem pie parādes durvīm. Seši akcijas dalībnieki nolēma apmeklēt izrādi un iegādājās biļetes. Gan apsardze, gan pats Millers lūdza viņus novilkt formu, taču viņi tam nepiekrita, un zālē viņus neielaida.

Galu galā skandalozais mūzikls tika parādīts vēl dažās Latvijas pilsētās, un pēc tam to aizmirsa…

Šodien Latvijas Zinātņu akadēmijas koncertzālē, uzstājas džeza un roka mūzikas kolektīvi, notiek dzejas un radošie vakari. Lielisku iespaidu atstāj jaunās zāles elegantais dizains, teicamā akustika, omulīgā kafejnīca, kur smaržo svaiga kafija un smalkmaizītes.

Šķiet, pati Zinātņu akadēmija arī ir guvusi mieru. Te vairs nerādās savādais "mesija" Visarions – pa gaiteņiem staigā parasti zinātnieki.

Akadēmijas prezidents Ojārs Spārītis, kurš ieņēma šo amatu pirms pāris gadiem, ir arhitektūras pieminekļu speciālists. Iespējams, tieši tāpēc Akadēmijas ēka beidzot ir likta mierā. Kurš cits gan varēru izprast vienīgās Latvijā celtās Staļina augstceltnes noslēpumus un izturēties pret šo ēku tā, kā tā ir pelnījusi: cilvēcīgi.

97
Temats:
Rīga no iekšpuses: neformāls ceļvedis (22)
Pēc temata
Zolitūde: Vientulība drupās
Elizabetes iela: ideāla province