Krievijas žurnālists Andrejs Kondrašovs raidījuma Vesti studijā

Andrejs Kondrašovs: Latvija atzīst savu zaudējumu

377
(atjaunots 14:33 20.04.2016)
Krievijas Valsts Televīzijas un radio kanāla politiskais komentētājs, programmas "Vesti" vadītājs Andrejs Kondrašovs sarunā ar Sputnik pastāstīja savas domas par Latvijas varas iestāžu lēmumu aizliegt televīzijas kanāla "Rossija RTR" translāciju.

Nacionālā elektronisko plašsaziņas līdzekļu padome (NEPLP) 7. aprīlī pieņēma lēmumu uz sešiem mēnešiem aizliegt TV kanāla "Rossija RTR" retranslāciju un izplatīšanu Latvijā. Lēmums tiek pamatots ar "kara propagandu".

Vadims Koroļovs tikās ar Andreju Kondrašovu, lai noskaidrotu, ko par Latvijas varas iestāžu lēmumu domā paši uz laiku aizliegtie televīzijas žurnālisti.

 

Tik rupji neesam strādājuši pat perestroikas laikos

Latvijas varas iestāžu lēmums aizliegt mūsu kanāla retranslāciju īpaši nepārsteidza. Mēs taču esam jau pārdzīvojuši Gruziju, Moldāviju, Ukrainu… Nu jau esam pieraduši pie tā, ka liela daļa mūsu reportieru no programmas "Vesti" iekļauti visos sankciju sarakstos. Ukrainā mūs vēl neapsūdz tikai par ukraiņu tautas genocīdu, visos pārējos noziegumus jau sen esam apsūdzēti, tāpat kā mūsu aktieri, režisori un citi kultūras darbinieki.

Tāpēc mūsu kanāla aizliegšana Latvijā it nemaz nepārsteidza. Teikšu vēl vairāk – daži mūsu kolēģi bija pārsteigti, ka kanāls netika aizliegts agrāk. Daudzi bija pārliecināti, ka mūsu pārraides pie jums nav redzamas jau labu laiku.

Jau tolaik, kad parādījās pirmie atslēgšanas draudi, mums gribējās uzdot Latvijas varasvīriem uzdot jautājumu: vai jums nešķiet, ka tas viss pamazām sāk atgādināt cenzūru vai mēģinājumus pielāgot informācijas telpu saviem valstiskajiem uzdevumiem?

Kas notiek? Vai jūs nevarat godīgi konkurēt informācijas laukā? Tad atzīstiet to! Taču viņi nolēma izmantot citu paņēmienu un vienkārši atslēdza mūsu kanālu. Tāda izeja ir visvienkāršākā. Tātad nekādu argumentu nav un ar profesionālajiem žurnālistikas instrumentiem neko panākt nav izdevies.

Šajā informācijas karā mēs esam guvuši neticamu pieredzi. Tas nebija grūti. Donbasā kara laikā bija tikai krievu žurnālisti. Pat Sīrijā Asada karaspēku priekšējās līnijās bija tikai mūsu kolēģi.

Kāpēc tagad, kad tika atbrīvota Palmīra, kad rit cīņas pie Alepo, tur nav nekādu "reiteru"? Kur tagad ir mūsu vispasaules slavenības, žurnālistikas etaloni? 90. gados mēs skatījāmies BBC reportāžas un domājām: "Ak Kungs, kad mēs iemācīsimies veidot tikpat labas, pārdomātas un objektīvas reportāžas?"

Tagad ieslēdzam BBC un domājam: pat briesmīgākajos perestroikas laikos mēs nestrādājām tik rupji un pavirši, kā viņi pašlaik. Tās ir īstas šausmas! Interesanti, kādas domas nāk prātā tiem žurnālistiem, kad viņi skatās vismaz desmit gadus vecus arhīva ierakstus?

 

  • Telekanāla Rossija ēka
    Telekanāla "Rossija" ēka
    © Sputnik / AlexTikhomirov
  • Telekanāla Rossija studija, no kuras raida uz tuvākām ārzemēm
    Telekanāla "Rossija" studija, no kuras raida uz tuvākām ārzemēm
    © Sputnik / AlexTikhomirov
  • TV raidījuma Vesti studija
    TV raidījuma "Vesti" studija
    © Sputnik / AlexTikhomirov
  • TV raidījuma Vesti studija
    TV raidījuma "Vesti" studija
    © Sputnik / AlexTikhomirov
  • Tiešais ēters telekanālā Rossija
    Tiešais ēters telekanālā "Rossija"
    © Sputnik / AlexTikhomirov
  • Andreja Kondrašova intervija aģentūrai Sputnik
    Andreja Kondrašova intervija aģentūrai Sputnik
    © Sputnik / AlexTikhomirov
1 / 6
© Sputnik / AlexTikhomirov
Telekanāla "Rossija" ēka

 

Maiga diplomātija dzelžu puantēs

Filma par Krievijas iebrukumu Latvijā, zemūdenes pie Zviedrijas krastiem un viss pārējais… Par draudiem no Krievijas puses tiek uzņemti televīzijas seriāli, tam tiek tērēti pat budžeta līdzekļi. Tikai līdz galam nomelnot neizdodas.

Atliek tikai paskatīties uz kultūras pasauli – kopā ar Ernestu Mackēviču un mūsu kolēģiem un draugiem organizējām festivālu "Atklātā jūra" un bieži apmeklējam Baltijas valstis. Ernesta dzimtajā Lietuvā tiekam uzņemti ļoti viesmīlīgi.

Lietuviešu neliekuļotā sejas izteiksme, ierodoties noklausīties krievu klasiskās mūzikas koncertu mūsu muzikantu izpildījumā, ir pietiekami daiļrunīga. Skatītāju aplausi un patiesās asaras acīs liecina, ka mēs vēl joprojām esam viens otram vajadzīgi.

Taču es baidos, ka tas nevilksies ilgi. Kad varasvīri Eiropā sapratīs, ka informatīvais karš ir zaudēts, mūsu kultūra tiks pasludināta par "maigo diplomātiju dzelžu puantēs".

Tad tiks likti šķēršļi mūsu mākslinieku viesizrādēm. Mani tas it nemaz neizbrīnīs. Vājprāts, ko redzam šodien, pirms trim gadiem mums nebūtu ne sapņos rādījies. Pirms Maidana Ukrainā mums pat prātā nenāca, ka viņi nopietni spriedīs par diplomātisko attiecību saraušanu ar Krieviju, sauks mūsu valsti par agresoru un vienlaikus lūgs atlaides gāzes iegādei.

Tas pats ir arī ar Baltijas valstīm – Krievijas apvainošana un akla pievienošanās sankcijām. Sak, ne pasternakus, ne putinus neesam lasījuši, taču nosodām. Pie tam neviens nav pajautājis, ko par to domā iedzīvotāji. Rietumu sabiedrībā ir izveidojusies unikāla situācija – vēl nekad vara nav bijusi tik tāla no tautas.

Nesen runājos ar cilvēku, kura labākais draugs ir liela vācu žurnāla galvenais redaktors, informatīvās žurnālistikas un eiropas mediju stila etalons. Viņš pats ir austrietis, uzņēmējs, kam nav nekāda sakara ar žurnālistiku.

Šis cilvēks pastāstīja, ka viņa draugs – redaktors raud un dzer, jo viņš ir zaudējis profesiju. Viņam nākas nodarboties ar to pašu, par ko rietumu žurnālisti gardi smējās, skatoties uz Padomju Savienību. Tolaik viņi juta mums līdzi. Tagad viņiem pašiem ir atlicis tikai dzert un raudāt.

Eiropa un ASV rīkojas līdzīgi Padomju Savienības vēlīnajām metodēm

Pēdējo gadu laikā ir zuduši tiesiskas valsts principi. Īpaši spilgti tas vērojams Eiropas valstīs. Zudis ir pats demokrātijas jēdziens. Pat Holandē organizētā referenduma par Ukrainas un ES asociāciju rezultātus iespējams tikai ņemt vērā – tie nav noteicoši valdības darbā. Tautai nav tiesību ar to rēķināties. Patiešām, pārsteidzoši. Un tas viss notiek demokrātiskā sabiedrībā.

Vai varam šodien uzskatīt, ka brīva ir Amerika, ko paši apdziedājām dažus gadus pirms Padomju Savienības sabrukuma? Kur ir tās brīvības, par ko visi priecājās? Pēc 2011. gada 11. septembra viss izgaisa. Drīz vien pagaisīs arī brīvība visā Eiropā – pēc terorisma aktiem Parīzē un Briselē.

Eiropas valstis un ASV ir stājušās Padomju Savienības vietā un pārņēmušas visus tās atribūtus – deklarējam vienu, bet darām pavisam citu. Arī Padomju Savienībā tika deklarētas visas brīvības, taču ļaudis mēdza ieslēgties virtuvēs un centās noķert radio "Brīvība" vilni, kas tika slāpēts visiem spēkiem, jo bija vajadzīga sabiedrības informatīvā izolācija.

Pašlaik esam apmainījušies vietām. Pastāv Rietumu sabiedrība, kas de iure dzīvo absolūtas brīvības un demokrātisko garantiju apstākļos, taču de facto cilvēki vairs netic tam, kas dzirdams televizorā un rakstīts avīzēs. Pēdējā laikā visiem arvien vairāk nepieciešami alternatīvie informācijas avoti.

Lūk, kāpēc arvien populārāki kļūst plašsaziņas līdzekļi, ko varas iestādes dēvē par "Kremļa ruporu" – tādi kā RT vai Sputnik. Vieglāk ir to visu nosaukt par Kremļa un Putina propagandu, nevis pievērst uzmanību atšķirīgam viedoklim.

Ja tev vajadzīga patiesība, salīdzini. Nekur nav atrodama absolūta patiesība. Informācijas kara apstākļos visur redzami propagandas elementi – tā ir valsts propaganda, kura noteikti darbojas informatīvā pretspēka apstākļos, kuros uzvara tiek izcīnīta nevis ierakumos, bet gan internetā un avīžu lappusēs.

Taču ar dažādiem ieganstiem te vienā, te otrā valstī tiek slēgts televīzijas kanāls RT, tiek slēgtas interneta lappuses. Zinu, ka arī Sputnik ir radušās nopietnas problēmas. Daudzās valstīs neizdodas brīvi raidīt informāciju. Šādos apstākļos eiropieši drīz sāks ieslēgties virtuvēs.

Tāpēc visi atslēgšanas pasākumi, tostarp arī mūsu telekanāla slēgšana Latvijas teritorijā, manuprāt, nozīmē tikai vienu – valsts ir atzinusi sakāvi informācijas karā. Ne mēs esam šo karu sākuši. Ne mēs esam Krieviju pataisījuši par monstru. Ne mēs esam eiropiešu acīs Putinu pārvērtuši par diktatoru un lādējuši viņa asiņaino režīmu.

Tagad, lai, nedod Dievs, šis mīts nesabruktu, lai meli netiktu atmaskoti, ir jānorobežojas no krievu informācijas. Tā nu arī televīzijas kanāls "RTR" tika atslēgts.

Aizliegums domāts nevis krieviem, bet gan latviešiem

Mums pašiem gribētos veidot reportāžas par dzīvi Latvijā. Diemžēl situācija ir tāda, ka ik reizi informācija Baltijas valstīs skar attiecību saasināšanos mūsu valstu starpā. Turklāt es neatceros, ka kaut reizi tas būtu noticis pēc Krievijas iniciatīvas.

Televīzijas tornis Rīgā. Foto no arhīva
© Flickr / Kārlis Dambrāns

Dažkārt mani patiešām pārsteidz pacietība un augstsirdība, ko izrāda mūsu Ārlietu ministrija, kad "laiž gar ausīm" vai iecietīgi izturas pret tiešiem Krievijas valsts galvas vai krievu cilvēku apvainojumiem. Šodien ĀM par telekanāla "Rossija RTR" atslēgšanu izteicās pavisam īsi: "Latvija joprojām izvēlas totālas cenzūras metodes. Esiet uzmanīgi. Arī mēs tam pievēršam uzmanību." Patiešām, iecietīga reakcija.

Taču, ziniet, man šķiet, ka Latvijas varas iestāžu rīcība nav vērsta tikai pret krievvalodīgajiem iedzīvotājiem vien. Ne velti izgāzās mēģinājums par rietumvalstu līdzekļiem izveidot krievvalodīgo kanālu. Varas iestādes vēršas pret tā saukto titulēto nāciju. Mūsu kanāls tika atslēgts tāpēc, lai to nevarētu skatīties latvieši. Tas ir mēģinājums izolēt pamatiedzīvotājus no Krievijas informācijas.

Viņi mūs skatās, lasa Sputnik, lai aizrakņātos līdz patiesībai. Lai to panāktu, nepieciešami vairāki informācijas avoti. Kāpēc gan Krievija nevarētu kļūt par vienu no šiem avotiem? Varētu. Tā tam jābūt. Normāli cilvēki vēlas vismaz salīdzināt.

Esmu bijis Latvijā. Dievinu Rīgu, un mēs visi, protams, mīlam Jūrmalu. Pirms dažiem gadiem, atgriežoties no Palangas, kur kopā ar Ernestu Mackēviču organizējām festivālu, iebraucām kādā nomaļā Liepājas nostūrītī. Šeit krievu valoda ir dzirdama krietni vien retāk nekā Rīgā. Apsēdāmies kādā nelielā restorānā, pasūtījām kafiju, un oficiante, jauna meitene, angļu valodā paskaidroja, ka pasauks savus vecākos kolēģus. Viņi atnāca un pat apsēdās kopā ar mums. Mēs ilgi sarunājamies krieviski. Meitene arī piesēdās pie mūsu galdiņa un vēroja – izrādās, ka arī Putina Maskavā dzīvo cilvēki, nevis agresori. Viņi ir jautri, un viņiem garšo kafija.

No melnajiem sarakstiem nebaidos

Austrumu cilvēki ir daudz gudrāki. Lai arī viņu attieksme pret Krievijas televīziju ir visai neviennozīmīga, ne Kazahstāna, ne Uzbekistāna, ne Tadžikistāna, ne arī Azerbaidžāna neatslēdz Krievijas televīzijas kanālus.

Viņi pārdzīvos par to, ko mēs stāstām par šīm valstīm, apvainosies, sūtīs protesta notas, ja mēs, pēc viņu domām, netaisnīgi atspoguļojam kādus notikumus. Taču neviens nekad nav spēris politiskus soļus pret Krievijas kanāliem.

Bet Latvijā… Mums šķita, ka tur dzīvo labi audzināti, inteliģenti un kulturāli cilvēki, taču sabiedrība pēkšņi demonstrē absolūtu mežonību un īstus bārdainu alu cilvēku tikumus. Tieši tāds iespaids pašlaik rodas.

- Andrej, jūs jau esat iekļauts Ukrainas un Moldāvijas melnajos sarakstos. Vai nebaidāties, ka pēc tādiem vārdiem jums tiks liegta iebraukšana arī Latvijā?

- Tā taču ir taisnība. Vai gribat, lai apgalvoju, ka esat gludi skūti? Atdodiet Krievijas televīziju!

 

377
Pēc temata
Uz sešiem mēnešiem aizliegta kanāla Rossija RTR retranslācija
Krievijas ĀM: aizliedzot krievvalodīgos medijus, Latvija ignorē vārda brīvību
Latvijas ĀM negatavojas mainīt savu pozīciju Sputnik lietā
Sputnik slēgšana – atklātas cenzūras izpausme