RĪGA, 5. marts — Sputnik, Viktors Petrovskis. Latvija bēgļu acīs nav nekāda sapņu valsts. Mums vēl nāksies sameklēt tos 776 cilvēkus, ko valstij ir jāpieņem. Dienvidu zemju iedzīvotāji nav sajūsmā par iespēju dzīvot mazajā valstī pie Baltijas jūtas.
IeM valsts sekretāre Ilze Pētersone-Godmane žurnālistiem ir pavēstījusi, ka pagaidām neviens nevēlas apmesties mūsu valstī uz pastāvīgu dzīvi.
"Pašlaik norit aktīvs darbs ar migrantiem, kas piekrituši piedalīties ES pārvietošanas programmā: notiek intervijas, bēgļi tiek iepazīstināti ar Latviju. Vēl neviens patvēruma meklētājs nav piekritis doties dzīvot uz Latviju, taču, iespējams, tuvākajā laikā kāda ģimene piekritīs doties uz mūsu valsti," – paziņojusi IeM amatpersona.
"Mūsu sabiedrotie ir nabadzība un aukstums," – no Saeimas tribīnes pavisam nopietni pavēstīja bijusī kultūras ministre Ingūna Rībena. Tā nebija ironija. Pieredzējusī politiķe neliekuļoti uzskata, ka labāk ir dzīvot nabadzībā nekā arābu pasaules pārstāvju sabiedrībā.
Migrantu patversme
Centrs migrantu izmitināšanai atrodas Mucenieku ciematā netālu no Rīgas. Nelielais ciemats ir kļuvis pazīstams visā Latvijā. Pašlaik šeit dzīvo aptuveni 100 cilvēki. Šeit dzīvo ne tikai bēgļi, ko Latvijai ir jāuzņem Eiropas solidaritātes programmas ietvaros, bet arī nelegālie migranti, kas Latvijā nokļuvuši no Krievijas. Galvenokārt tie ir vjetnamieši un bijušo padomju republiku pilsoņi. Neviens no viņiem nevēlas palikt mūsu valstī – Latvija ir tikai tranzīta punkts. Lielākā daļa vēlas doties uz Skandināvijas vai Rietumeiropas valstīm.
Šeit tiks izmitināti aptuveni 300 cilvēki no tiem, ko Latvijai jāuzņem atbilstoši kvotai.
Ciemata iedzīvotāju acīs reālie un potenciālie kaimiņi jau rada psiholoģiskas grūtības.
Biedrības "Attīstības centrs "Mucenieki"" vadītājs Normunds Vagalis stāsta, ka ciematā dzīvo 600 cilvēki.
"Tiekoties ar iekšlietu ministru Rihardu Kozlovski, mēs uzdevām konkrētu jautājumu: "Cik bēgļi tiks šeit izvietoti?" Mums atbildēja – 300. Tā kā ciemā dzīvo 600 cilvēki, 300 bēgļi — tas ir pietiekami liels skaitlis, lai vietējie justos neomulīgi," — viņš pavēstīja.
"Jau tagad ir jūtamas klimata izmaiņas, kad bēgļu skaits pieaug. Šeit dzīvoja jauni vīrieši no Gruzijas, un, lai gan viņi te nenodzīvoja ilgu laiku, pat paša centra darbinieki teica, ka tas bija grūts laiks. Viņi atklāti pārvietojās pa visu teritoriju, viņiem bija konflikti ar vietējiem iedzīvotājiem. Vietējie iedzīvotāji sporto, pastaigājas pa mežu, brauc ar velosipēdiem, bet, kad izveidojas tādas grupas, bērniem bail iziet ārā. Iedzīvotāji sāk justies nekomfortabli," – pastāstīja Vagalis.
Demogrāfiskā konkurence
Jau ilgus gadus mirstības līmenis Latvijā pārsniedz dzimstību, un pat nelielas, taču strauji augošas etniskās grupas parādīšanās rada īstas šausmas – gan skaitliski nelielās latviešu tautas pārstāvju, gan arī krievu vidū, kuri šeit jūtas kā mazākumtautība. Šāda vienprātība ir reti sastopama, jo visbiežāk abu kopienu pārstāvju politiskie uzskati jūtami atšķiras.
Iedzīvotājus biedē bēgļu uzstājība un demogrāfiskais potenciāls, uzskata eksperti.
"Viņi mūs atstums malā un aprīs," — uztraucas Latvijas iedzīvotāji.
Viņš uzsver, ka pārmaiņas uz labo pusi nav gaidāmas.
"Valsts būs spiesta palielināt policistu skaitu ielās, cilvēki vairs nevarēs svinēt kādus svētkus pilsētas centrā. Nevajadzētu aizmirst, ka Latvija nemaz nav tik slikta vieta, taču tagad situācija pamazām mainās uz slikto pusi," – piebilda eksperts.
"Neviens no bēgļiem nepiedalīsies mūsu Dziesmu un deju svētkos, viņi nemācīsies latviešu valodu, neapgūs vietējās ieražas. Mums nāksies ar viņiem sadzīvot. Protams, ar laiku mūsu ikdienas dzīvi iespaidos dažādi faktori un apkārtējās pasaules izpratne," – piezīmē Latvijas Juristu biedrības vadītājs Aivars Borovkovs.
No otras puses, Eiropas Komisijas pārstāvniecības vadītāja Inna Šteinbuka uzskata, ka vētrainā bēgļu jautājuma apspriešana sabiedrībā neatbilst problēmas mērogam. Pēc viņas domām, pie tā vainojami politiķi un sabiedriskās domas veidotāji.
"Izpratne par sabiedrības toleranci attiecībā uz jebkuru minoritāti nav attīstīta," — viņa paziņojusi.
Rakstnieks un scenārists Nils Sakss uzskata, ka Latvijai jau sen vajadzēja uzņemt lielu skaitu bēgļu. "Esmu daudz braukājis pa Latvijas laukiem, zinu, kāda tur ir situācija. Man šķiet negodīgi pašiem sēdēt tukšā zemē un nelaist iekšā citus," – viņš stāsta intervijā. "Ja bēgļi negrib sēdēt laukos, lai nesēž, taču mūsu pienākums ir viņiem to piedāvāt."
Taču bēgļu uzņemšanas piekritēju argumenti slīkst protestu jūrā. Nostāties bēgļu pusē nozīmē peldēt pret straumi. Bēgļi tiek uztverti kā apdraudējums, un šajā jautājumā runas par demokrātiju nav.
Cīņa par valodu
Ieslodzījuma vietu pārvaldes priekšniece Ilona Spure prognozēja savu "aizbilstamo"skaita pieaugumu.
"Pēdējo divu gadu laikā ieslodzīto skaits Latvijas cietumu sistēmā ir samazinājies. Tas galvenokārt saistīts ar cilvēku skaita samazināšanos valstī. Pašlaik Latvijas cietumos ir 4390 ieslodzītie. Lai gan ieslodzīto skaits pēdējos mēnešos ir stabilizējies, tas varētu mainīties migrantu dēļ. Tas nozīmē, ka cietumu sistēmai nāksies saskarties ar jauniem izaicinājumiem, ārvalstu ieslodzītajiem," – viņa pavēstīja žurnālistiem.
"Ik gadus visā pasaulē migrē desmitiem miljonu cilvēku. Viņu starpā ir gan bēgļi, gan ekonomiskie migranti. Šie cilvēki piemērotākus dzīves apstākļus un vieglus ceļus. Pētījumu rezultāti liecina, ka migranti parasti iekļaujas visvairāk izplatītās valodas nesēju aprindās. Latvijā tā ir krievu valoda," — piezīmē Latvijas universitātes profesors, orientālists Leons Taivāns.
Viņš uzsver, ka lielākā daļa patvēruma meklētāju Latvijā darbu atradīs nozarēs, kur plašāk izplatīta krievu valoda.
"Domājams, šie cilvēki meklēs darbu ražošanas uzņēmumos, taču Latvijā ražošanas, tirdzniecības un transporta nozares galvenokārt saistītas ar krievvalodīgajiem. Tā ir krievu vide. Latvieši ir nodarbināti kultūras, izglītības un lauksaimniecības nozarēs un valsts dienestā. Lauksaimniecības nozarē migranti nevēlas strādāt vairāku iemeslu dēļ. Viņi uzturas lielpilsētās. Lielākā daļa pilsētu iedzīvotāju Latvijā ir krievvalodīgie, tāpēc bēgļiem radīsies vēlme mācīties krievu valodu. Protams, atsevišķos gadījumos viņiem mācīs latviešu valodu, taču masveida plūsmas apstākļos iedarbosies citi mehānismi," – uzskata Taivāns.
Savukārt Latviešu valodas aģentūras Izglītības nodaļas pārstāvji atzīmē, ka Latvijā iebraukušie migranti ar interesi apgūst valsts valodu.
Saeimas Nacionālās drošības komisijas priekšsēdētāja vietnieks Kārlis Seržants atzīmēja, ka Latvijā izmitināto bēgļu vēlmi apgūt valodu un spējas drīz varēšot minēt kā piemēru tiem vietējiem iedzīvotājiem, kas vēl joprojām nerunā latviešu valodā.
Bailes zināšanu trūkuma dēļ
Lai nu būtu kā būdams, taču pašlaik bēgļu problēma Latvijā nav aktuāla – nekāds bēgļu pieplūdums nav vērojams, noris tikai teorētiskas diskusijas.
Šī tēma tiek pastāvīgi diskutēta medijos un sadzīvē. Latvijas iedzīvotāji ir konservatīvi: aptaujas liecina, ka lielākā daļa iedzīvotāju negribētu kaimiņos redzēt musulmaņus. Kopīgas dzīves pieredzes ar šīs reliģiskās grupas pārstāvjiem Latvijā nav – musulmaņu diaspora ir ļoti maza. Cilvēku ar citu ādas krāsu arī Latvijā ir ļoti maz. Rezultātā "svešinieku" parādīšanās perspektīva biedē.
"Pusotru gadu esmu nodzīvojis Briselē. Vispirms ievēroju, ka pilsētā mīt visdažādāko rašu un reliģiju pārstāvji. Šis apstāklis mani satrauca, taču pēc zināma laika pieradu. Mēs vienkārši neesam pieraduši pie tā, ka starp mums ir dažādu ādas krāsu cilvēki ar atšķirīgu ticību," – pieredzē dalījās publicists un partijas "Latvijas Krievu savienība" līdzpriekšsēdētājs Miroslavs Mitrofanovs.
Tiesa, skaidrs, ka migrantu dēļ valstij nāksies pieņemt smagu lēmumu: attīstīt ekonomiku, labi zinot, ka tas var pievilināt migrantus, vai palikt ierastajā, kā izteicās bijusī ministre Rībena, "nabadzībā un aukstumā", taču nelaist klāt svešiniekus. Izvēle ir tautas ziņā, taču, manuprāt, lēmums ir jāpieņem aukstasinīgi. Ir jāatbrīvojas no bailēm, kas negatīvi ietekmē redzi un visas pārējās maņas.
