Pāvels Feldmans

Eksperts paskaidroja, kāpēc pat NATO Baltija nevar iztikt bez Krievijas

58
(atjaunots 09:53 05.12.2020)
Ar Krieviju saistītās spriedzes pastāvīgā audzēšana ir Baltijas valstu izdzīvošanas ķīla ekonomiskās depresijas apstākļos – tikai tad Rietumi tās atceras un atvēl investīcijas.

RĪGA, 5. decembris – Sputnik. Latvija, Lietuva, Čehija un Slovākija atbalstījušas ciešāku sadarbību ar NATO partneriem – Ukrainu un Gruziju – ar mērķi nodrošināt drošību Melnās jūras reģionā, vēsta Sputnik Lietuva. Krievija "turpina paplašināt militāro spēku Krimā un aizvien aktīvāk izvērš spēkus Melnās jūras reģionā. NATO uz to atbild, paplašinot savu klātbūtni uz sauszemes, jūrā un gaisā," videokonferencē paziņoja alianses ģenerālsekretārs Jenss Stoltenbergs.

Ja Baltijas valstis nebīdītu uz priekšu Krievijas tēmu, tās diezin vai izpelnītos Rietumu uzmanību, sarunā ar Sputnik Latvija konstatēja Krievijas Tautu draudzības universitātes Stratēģisko pētījumu un prognožu institūta direktora vietnieks, politoloģijas zinātņu kandidāts Pāvels Feldmans.

"It kā jau šķiet: kur ir Baltijas valstis, kur – Melnā jūra. No pirmā acu uzmetiena, reģionus absolūti nesaista drošības jautājumi, taču Latvija, Lietuva un Igaunija pašlaik cenšas būt NATO galvenie apakšuzņēmēji jautājumos par attiecību saasināšanu ar Krieviju... Pastāvīga spriedzes audzēšana – tā viņiem ir izdzīvošanas ķīla ekonomiskās depresijas apstākļos," paskaidroja Feldmans.

Eksperts norādīja, ka pašmāju ekonomikas negatīvās attīstības apstākļos – iedzīvotāji slīgst nabadzībā, rūpniecība sabrūk – Latvijai, Lietuvai un Igaunijai nekas cits neatliks, kā vien piesaistīt lielo partneru uzmanību Rietumos jautājumos par stāšanos pretī iedomātiem Krievijas draudiem Baltijas reģionā un Eiropas dienvidos, lai arī patiesībā Krievija nevienu neapdraud.

"Ja Baltijas republikas nebūtu pozicionējušas sevi kā Rietumu priekšpostenis "bīstamās" un "šausmīgās" Krievijas priekšā, Rietumi par tām vispār neinteresētos. Tām nav, ko piedāvāt ne Rietumeiropai, ne ASV, bet tagad tās kļūst ļoti vajadzīgas un lietderīgas, daži viņas atceras un novirza investīcijas," atzīmēja Feldmans.

Pēdējos gados no Baltijas valstu puses regulāri skan apgalvojumi par Krievijas augošajiem draudiem. Ar šo ieganstu alianse būtiski paplašinājusi savu klātbūtni pie Krievijas rietumu robežām, lai arī tās vadībai labi zināms: Maskava nelolo nekādus uzbrukuma plānus.

Iepriekš Stoltenbergs pazinoja, ka Melnās jūras reģionam ir stratēģiska nozīme NATO acīs, tāpēc aliansei ir svarīgi nākotnē nostiprināt savas pozīcijas reģionā KF augošās klātbūtnes dēļ. Krievijas Valsts dome savukārt atbildēja, ka NATO pie Melnās jūras krastiem "uzvedas kā agresīvs provokators", un Maskava sper soļus tikai atbildei uz tamlīdzīgu alianses politiku.

Невидимки: Фельдман объяснил, почему Балтии в НАТО не выжить без РФ
58
Tagi:
Krievija, Baltija, NATO
Temats:
NATO austrumu flangā (247)
Pēc temata
Militārais eksperts: Krievijas reakcija uz provokācijām kaitina NATO
Izspēlē raķešu uzbrukumus: Šoigu stāsta par NATO iznīcinātājiem pie Krievijas robežām
Krievijas iznīcinātāji pārtvēruši NATO lidmašīnas virs divām jūrām
Pārvietoti "Abrams": ko amerikāņi sadomājuši pie Baltkrievijas robežām
ASV un Ukrainas karogi, foto no arhīva

Igaunijas vēstnieks Ukrainā stāsta par ASV "signālu" Krievijas karavīriem

19
(atjaunots 21:34 17.05.2021)
Igauņu diplomāts atklāja savu viedokli par to, kā Krievijas Bruņotajos spēkos uztverta ASV valsts sekretāra vizīte Ukrainā.

RĪGA, 18. maijs – Sputnik. Igaunijas vēstnieks Ukrainā Kaimo Kūska uzskata, ka ASV valsts sekretāra Entonija Blinkena vizītei Kijevā maija sākumā vajadzēja piesaistīt Krievijas karavīru uzmanību. Savu viedokli igauņu diplomāts pauda komentārā amerikāņu izdevumam Foreign Policy, vēsta Sputnik Meedia.

"Kad ASV delegācija ierodas un apliecina, ka mēs stāvam līdzās Ukrainai, tas nozīmē, ka Krievijas karavīriem tas ir jāņem vērā," paziņoja Kūsks.

Kāpēc ASV Valsts departamenta vadītāja vizītei Ukrainā vajadzētu ieinteresēt tieši Krievijas karavīrus, diplomāts nepaskaidroja.

Iepriekš Ukrainas ārlietu ministrs Dmitrijs Kuļeba paziņoja, ka tagad viņa valstij esot visas iespējas aizsargāties.

"Bet, kad līdzās ir tādi draugi, kā Savienotās Valstis, tas ir vēl vieglāk," atzīmēja ministrs.

Zināms, ka par saviem draugiem Kijeva uzskata arī Baltijas valstis – Latviju, Lietuvu un Igauniju. Ukrainas vadība uzskata, ka ar Baltijas atbalstu tā varētu saņemt "ceļa karti", kas nepieciešama, lai valsts varētu iestāties NATO. Šādas cerības atbalsta arī augstu stāvošu Baltijas amatpersonu paziņojumi.

Piemēram, iepriekš portāls Sputnik Meedia stāstīja, ka Igaunijas ārlietu ministre Eva-Marija Līmeta vizītē Ukrainā šī gada aprīlī paziņoja: Ukrainas drošība ir vitāli svarīga Eiropas drošībai.

"Mēs stāvam kopā ar Ukrainu: starptautiskās sabiedrības griba un ieguldījums Ukrainas suverenitātes un teritoriālās vienotības atbalstam joprojām ir nemainīgi," teica politiķe.

Kopā ar kolēģiem no Lietuvas un Latvijas Līmeta atzinīgi novērtēja Kijevas tiekšanos uz "Eiropas un eiroatlantisko integrāciju".

Par tādas integrācijas nepieciešamību iepriekš runāja Ukrainas prezidents Vladimirs Zeļenskis. Pēc viņa domām, Ukrainas iestāšanās NATO palīdzēšot apturēt bruņoto konfliktu Donbasā.

Maskava uzskata, ka tamlīdzīgi izteikumi nav pamatoti. Krievijas ĀM oficiālā pārstāve Marija Zaharova konstatēja, ka hipotētiskā iestāšanās aliansē, pretēji Kijevas cerībām, ne tikai neatnesīs mieru Ukrainai, bet gan, gluži pretēji, novedīs pie situācijas eskalācijas.

Kremlis pauž līdzīgu viedokli – Ukrainas vadības militārisko centienu ārējs atbalsts var pamudināt Kijevas režīmu atrisināt Donbasa problēmu ar spēku.

Jāpiebilst, ka Krievijas prezidenta administrācijas vadītājs Dmitrijs Kozaks brīdināja, ka tādos apstākļos Krievija paturēs sev tiesības parūpēties par neatzīto republiku – Doņeckas un Luganskas iedzīvotāju drošību. Viņš uzsvēra: Kijeva, izšķiroties par karadarbību, liks uz kārts Ukrainas valstiskumu.

"Tā ir pašnāvība – šāviens galvā, ne kājā," noteica Kozaks.

19
Tagi:
Igaunija, Ukraina, NATO, ASV
Pēc temata
Kas un kāpēc provocē Krieviju ar runām par Ukrainas iekļaušanu NATO
Apdomājieties! Krievija uzstājīgi iesaka NATO un Ukrainai neplānot karu
Krievijā atbildēja uz Ukrainas un NATO spēku gatavošanos karam Krimā
"Tā ir mūsu atbilde Krievijai": par ko NATO pārvērš Ukrainas armiju
Laulību ceremonija, foto no arhīva

Eurostat: Latvijā bieži precas, bieži šķiras

9
(atjaunots 15:08 17.05.2021)
Laulības šķiršanas gadījumu līmenis ir augstākais Eiropas Savienībā, taču arī laulībā Latvijā stājas biežāk.

RĪGA, 17. maijs — Sputnik. Laulību skaits Eiropas Savienībā sarūk, šķiršanos gadījumu skaits pieaug, vēsta Eurostat.

1964. gadā Eiropas Savienībā tika noslēgtas 8 laulības uz tūkstoš cilvēkiem. 2019. gadā – vairs tikai 4,3. šķiršanos skaits šajā lakā ir dubultojas – no 0,8 gadījumiem uz tūkstoš cilvēkiem 1964. gadā līdz 1,8 gadījumiem 2019. gadā.

2019. gadā augstākais laulību skaita līmenis ES bija Kiprā (8,9 laulības uz tūkstoš cilvēkiem), Lietuvā (7), Latvijā un Ungārijā (6,7). Vismazākais laulību skaits bija Itālijā (3,1), Portugālē un Slovēnijā (3,2).

Mazākais šķiršanās gadījumu skaits ES 2019. gadā reģistrēts Maltā un Īrijā (0,7 uz tūkstoš cilvēkiem), Slovēnijā (1,2) un Itālijā (1,4). Augstākais šķiršanās gadījumu līmenis – Latvijā, Lietuvā un Luksemburgā (3,1).

2016. gadā Latvijas Centrālā statistikas pārvalde (CSP) pastāstīja, kā veidojusies 2001. gadā laulības noslēgušo pāru tālākā dzīve. 15 gadus vēlāk precēti joprojām ir 60% pētīto pāru, gandrīz 33% jau šķīrušies, 7% laulību beigušās viena dzīvesbiedra nāves dēļ. Visbiežāk šķiršanās tiek reģistrētas 4-7 gadus pēc kopdzīves sākuma; šķiršanos noformējuši 2-4% pāru katru gadu.

Saskaņā ar Eurostat datiem, 2016. gadā 40,9% bērnu Latvijā dzimuši ārlaulībā. Šis rādītājs ir nedaudz zemāks nekā vidēji ES, kur ārpus laulības dzimst 43% bērnu, turklāt Igaunijā šie dati sasniedz 56%, Francijā – 60%.

Saskaņā ar CSP datiem, izplatītākais ģimenes veids Latvijā ir viens vecāks ar vienu vai vairākiem nepilngadīgiem bērniem (23,6%), liels ir arī bezbērnu pāru skaits (22,3%). Kopā dzīvojoši dzīvesbiedri, kas audzina bērnus ir nepārprotamā mazākumā (16,2%).

9
Tagi:
Latvija, Lietuva, statistika, Eurostat
Pēc temata
Latvija un Lietuva kļuva par Eiropas Savienības antilīderēm pēc šķirto laulību skaita
Amsterdama piedāvā viesiem neparastu ekskursiju: laulāto-gidu uz vienu dienu
LGBT Lāčplēsis: bērni pie Saeimas prasīja atļaut viendzimuma laulības
Lielā Tēvijas kara veterāns Ilmārs Puteklis

"Sliežu kara" dalībnieka atmiņas: cīnījās latviešu partizāni

0
(atjaunots 21:55 17.05.2021)
"Automāts nedarbojas, bet man bija divas granātas. Rēķinu: vienu metīšu, otru – sev atstāšu. Sāk svīst gaisma, bet līdz mūsu partizānu bāzei trīsdesmit kilometri nezin uz kurieni un kā. Dzirdu: kāds nāk pa ceļu, un es sagatavoju granātu."

RĪGA, 17. maijs — Sputnik, Andrejs Tatarčuks. Sputnik Latvija speciālā projekta "Lielās Uzvaras latviešu durkļi" ietvaros savas atmiņas dokumentālajā filmā "Lielās Uzvaras latviešu durkļi" pastāstīja 130. Latviešu strēlnieku korpusa un partizānu veterānu biedrības priekšsēdētājs, 97 gadus vecais veterāns Ilmārs Puteklis.

"Reiz cēlās strēlnieks sarkanais…"

130. Latviešu strēlnieku korpusa cīņu ceļu vēsturnieki ir kārtīgi izpētījuši, tas pazīstams kā viens no spilgtākajiem vīrišķības un varonības piemēriem mūsu valstī. Latviešu strēlniekiem uzticēja cīņu par dzimto zemi – tam ir liela nozīme. 

Sputnik Latvija vēsturisko tēmu uzsāka nacistiskā režīma sakāves kārtējā gadadienā. Frontes kinohronikas melnbaltos kadrus papildina sarunas ar tālaika notikumu dalībniekiem. Varonība tajos nav atdalāma no zaudējumiem ierakumos, kopīgā lielā uzvara ar katru dienu, katru karavīru, katru šāvienu nāca tuvāk.

Filmas otrā daļa – "Par Dzimteni". Tā stāsta par Sarkanās armijas un divu latviešu divīziju operācijām Ļeņingradas, Novgorodas un Tveras apgabalos, pie Staraja Rusas un Demjanskas, kur 1943. gadā pēc ilgām nogurdinošām ierakumu cīņām situācija izvērsās par Sarkanās armijas neatgriezenisku uzbrukumu – tā sita vērmahtu gandrīz visās frontēs.

130. Latviešu strēlnieku korpusa un partizānu veterānu biedrības priekšsēdētājs, 97 gadus vecais veterāns Ilmārs Puteklis nekaroja Piemaskavā, lai arī kopā ar jauniesaucamajiem apguva mācību kursus Gorohovecas nometnēs, kur latviešu valoda skanēja teju vai biežāk nekā krievu.

Pēc Putekļa luguma viņu gatavoja kā diversantu partizānu darbībām vāciešu okupētajā Latvijas teritorijā. 1942. gada beigās viņš nonāca Ostlandes reihskomisariāta teritorijā un iekļāvās Viļa Samsona partizānu brigādē. 1944. gada vasarā viņa vienība pievienojās 130. Latviešu strēlnieku korpusam pie Alūksnes. "Sliežu kara" laiks antinacistiskās kustības dalībniekam deva lielu mācību.

Nolādētie Schönes Ostland

"Man ir 97 gadi, taču tas bija kā vakar... Dzīvoju Tukumā, (1941. gada) 22. jūnijā mēs ar puikām no skolas gājām staigāt. Redzam – ļoti augstu debesīs riņķo lidmašīna – tas bija vācu izlūks. Padomju iznīcinātāji necentās to padzīt. Mēs visi, pieaugušie un skolnieki no Tukuma bijām pārliecināti, ka liels karš ir neizbēgams – pirms uzbrukuma Padomju Savienībai hitleriskā Vācija ieņēma Austriju, pēc tam kopā ar Poliju saraustīja gabalos Čehoslovākiju. Mēs ar ģimeni dzīvojām pilsētas strādnieku nomalē, kaimiņos bija daudz latviešu strēlnieku, kuri karoja pret vāciešiem Pirmajā pasaules karā," stāsta veterāns.

Visi bija pārliecināti: ja jau Latvijai kara neizbēgt, labāk būt kopā ar krieviem nekā atkal vācu varā. Tāds noskaņojums bija gan Putekļa ģimenē, gan skolā. Līdz 1939. gadam, kad notika Latvijas vāciešu repatriācija, Tukumā bija liels skaits turīgu, pat bagātu vācu jauniešu, nekaunīgi noskaņotu par labu Hitleram.

Stāstīja, ka šeit atkal būs "Schönes Ostland" ("Skaistās Austrumu zemes" – red.), un Puteklis kopā ar vecāko brāli nolēma atkāpties kopā ar bēgļiem un Sarkanās armijas vienībām. Pa ceļam bēgļus vairākkārt apšaudīja. Pie Sebežas viņi ar brāli pašķīrās un pēc tam atkal satikās Krievijā.

1941. gada 22. jūnija rītā vērmahta daļas šķērsoja Latvijas robežu, 1. jūlijā viņi jau bija Rīgā, 7. jūlijā – pie Krievijas robežas.
Veterāns atcerējās, ka Latvijas PSR valdība Augusta Kiršteina vadībā rūpējās par bēgļiem. Skolnieks no Tukuma pabeidza fabrikas skolu elektromontiera specialitātē, pirmajā kara gadā strādāja rūpnīcā Maskavā. Pēc tam uzzināja, ka viņa vecākais brālis strādā par kalēju Ivanovskas apgabalā, devās turp, atprasījies uz dažām dienām. Brāļi nolēma brīvprātīgi doties uz fronti.

"Mēs nolēmām iet Sarkanajā armijā, brālis aizgāja pirmais. Es uzzināju, ka viņš atrodas Gorohoveckas mācību nometnēs, kur tiek veidots latviešu strēlnieku divīziju papildinājums, un 1942. gada decembrī arī devos uz kara komisariātu. Gorohoveckas nometnēs biju nepilnus 6 mēnešus, saskaņā ar rekomendācijām un pēc manas piekrišanas mani iekļāva speciālajos kursos un sagatavoja partizāna darbībai ienaidnieka aizmugurē Latvijas teritorijā. Protams, jaunība, romantika, naids pret vācu iebrucējiem – tas viss vairoja manu vēlmi nokļūt partizānu kustībā. 1943. gadā mūs izmeta ar izpletņiem virs Vidzemes," atceras veterāns.

Pat Nāciju Līga nespēja palīdzēt

Desants nebija sekmīgs – "Duglasam", no kura Latgales mežu masīvu tuvumā bija jāizsēžas partizāniem, astē ieķērās vācu iznīcinātājs. Lidmašīnas stūrmanis, bīstoties, ka to notrieks kopā ar visu partizānu grupu, izsēdināja viņus agrāk – Balvu apriņķī.

Puteklis piezemējās netālu no lauku mājām, kurās bija telefons, un jau stundu vēlāk vācieši uzzināja, ka mežā izsēdušies padomju diversanti. Grupa tika izkliedēta. Puteklis atceras, ka viņi palika trijatā, un grupas komandieris nolēma nepūlēties izlauzties uz Latgali, bet gan palikt Balvu apkaimē – tā bija viņa dzimtā puse, te bija tuvinieki un paziņas, kas varēja palīdzēt. Vācieši rīkoja slazdus, meklēdami izpletņlēcējus, bija vajadzīgas 23 dienas un lieli zaudējumi, līdz grupa apvienojās un sāka darboties Balvu apkaimē.

"Galu galā mēs iekļāvāmies Viļa Samsona partizānu brigādē – viņu pazinu gan karā, gan vēlāk – mierlaika dzīvē. Lielisks cilvēks, labs komandieris, miera laikā – intelektuālis un zinātnieks. Viņš teica: labi, ka man nav militārās izglītības, mežā tā tikai traucēja. Nelieli mežu masīvi, lauku mājas – tas viss nav domāts parastam karam. Ieročus mums pārsvarā nometa no lidmašīnām, taču bija arī vācu trofejas un buržuāziskās Latvijas šautenes ar slāpētājiem un snaipera tēmēkļiem, tomēr partizāna galvenais ierocis tomēr ir ātršāvējs automāts. Es pabiju divās vai trīs vienībās, visas – ļoti mobilas, ar trim pārdislokācijas variantiem, ja tiks atrasti. Protams, lielgabalu mums nebija, taču ložmetēji bija," teica Puteklis.

Atbalsta sniegšanai Latvijas partizāniem 2. Baltijas frontes vadība piešķīra PSRS Civilās gaisa flotes 13. aviācijas pulku, lidmašīnas piegādāja partizāniem ieročus, munīciju un medikamentus, evakuēja ievainotos un bērnus. 1943. gadā vien padomju partizāni saņēma 164 cilvēkus un 22,5 tonnas kravu. Latvijas teritorijā no 1941. līdz 1945. gadam strādāja trīs padomju partizānu brigādes un 20 vienības – apmēram 4970 cilvēki. Līdz ar antinacistiskās pagrīdes dalībniekiem kopējais pagrīdes un partizānu kustības locekļu skaits Latvijā sasniedza 20 tūkstošus.

Partizāni ļoti kaitēja nacistiem – tik ļoti, ka pats Ādolfs Hitlers vērsās pie Nāciju Līgas ar sūdzībām par nekonvencionālām metodēm. To pat varētu uzskatīt par kuriozu, ja ne nacistu politika – veselu tautu genocīds, koncentrācijas nometnes ar gāzes kamerām un eksperimenti ar cilvēkiem. Naids pret okupantiem un pārliecība par uzvaru bija vispārēja.

1941.-1945. gg. Latvijas partizāni izsita no ierindas līdz 30 tūkstošus nacistu un kolaboracionistu, sarīkoja 279 ešelonu avārijas, sadauzīja un sabojāja 261 lokomotīvi, 3875 vagonus un platformas, 87 tankus un bruņumašīnas, 277 automašīnas, uzspridzināja un sadedzināja 53 automašīnu un dzelzceļa tiltus, 1 dzelzceļa staciju, vairākas noliktavas ar munīciju, bruņojumu un pārtiku, kā arī vairākus citus objektus. 1944. gada 1. oktobrī Ventspils ostā tika likvidēts admirālis Bēmers un vairāki reiha virsnieki.

1944. gada vasarā partizāni parūpējās par 1500 ģimenēm, kas slēpās mežos, atbrīvoja un paglāba no aizdzīšanas uz Vāciju 3220 vietējos iedzīvotājus un 278 padomju karagūstekņus. Sabotāžas un atklātas bruņotas pretošanās rezultātā ar strādnieku un vietējo iedzīvotāju atbalstu tika izglābti 428 no 714 rūpniecības uzņēmumiem, arī Ķeguma HES dambis, Rīgas gāzes rūpnīca, virkne industriālo uzņēmumu un infrastruktūras objektu.

Par dalību cīņā pret fašistiem pagrīdē un partizānu vienībās Latvijā PSRS valdības apbalvojumus saņēmuši vairāk nekā tūkstoš partizāni, Otomārs Oškalns, Vilis Samsons un Imants Sudmalis saņēmuši augsto Padomju Savienības Varoņa nosaukumu.

O, velns...

Pēc Paulusa armijas sagrāves pie Staļingradas noskaņojums Latvijā mainījās – vairs nebija domu par "Lielvāciju un taisnīgo vadoni Ādolfu Hitleru". Puteklis atceras, kā viņa vienībai pūlējās pievienoties latviešu puiši, kam negribējās sagaidīt iesaukumu Waffen SS latviešu leģionā. Pat tie, kas agrāk sadarbojās ar okupācijas administrāciju, no visas sirds sapņoja izbēgt soda pēc Vācijas sakāves – 1944. gada sākumā tas jau bija pavisam skaidrs. 

Partizānu vienībā bija sava izlūkošana un pretizlūkošana, vajadzēja "izskaitļot" iespējamos vācu aģentus, kam rīkoja pārbaudes, viltus trauksmes, deva viltus informāciju par plāniem. Protams, armijas un pat policijas operācijas pret partizāniem nebija efektīvas, meža karavīri uzzināja par ienaidnieka spēku pārvietošanos pirms viņi iegāja mežā.

"1944. gadā Latvijas mežos parādījās ģenerāļa-pārbēdzēja Andreja Vlasova ("Krievu atbrīvošanas armijas" komandieris arestēts 1945. gada 12. maijā un pakārts pēc tribunāla sprieduma Maskavā 1946. gada 1. augustā – red.) "KAA mednieki". Vlasovieši rīkoja slazdus meža ielokos, mēs cietām zaudējumus. Biedra zaudēšana kaujā bieži vien ir nejaušība, par likumsakarību tā kļūst, ja tavai nodaļai ir slikts komandieris. Mūsu nodaļas komandieris bija Andrejs Otantis – vīrs gados no Liepājas rajona, dzimis kurzemnieks, bijušais vada komandiera vietnieks buržuāziskās Latvijas armijā. 1941. gadā viņš evakuējās no Latvijas, tomēr atgriezās sist fašistus. Pēc kara bija izpildkomitejas priekšsēdētājs savā dzimtenē," stāsta Puteklis.

Vienu gadījumu viņš atceras ar smaidu – pagājuši gandrīz 80 gadi, tomēr arī toreiz incidents bija viens no tiem, kuros jaunajam partizānam smaidīja laime. Nodaļa devās mīnēt sliežu ceļu, pa kuru vācieši apgādāja savu Austrumu fronti (sliedes partizāni visbiežāk uzspridzināja un pagaisa mežā – red.) un iekļuva lamatās. Pretinieks pirmais atklāja uguni.

"Man vienkārši paveicās, automāts man garā siksnā karājās uz vēdera, lai vieglāk šaut. Lode trāpīja gailī, uz kura gulēja rādītājpirksts. Vācieši ielenc, bet es nesaprotu, kāpēc nevaru šaut, par nesapratu, ka esmu ievainots – lode sašķaidīja pirksta falangu. Paglāba tas, ka mans biedrs Kokorevičs piesedza manu atkāpšanos. Paskrēju nost un paliku viens. Līdz vienības bāzei – apmēram trīsdesmit kilometri, un es ne īsti labi sapratu, kā uz turieni iet, tur visur ir lauku mājas, ceļu prātā nepaturēju. Automāts nestrādā, bet bija divas granātas. Rēķinu: vienu metīšu, otru – atstāšu sev.

Sāk svīst gaisma, bet līdz mūsu partizānu bāzei trīsdesmit kilometri nezin uz kurieni un kā. Dzirdu: kāds nāk pa ceļu, un es sagatavoju granātu. Toreiz iznāca jocīgi – mums parole bija krievu lamuvārds, mēs vienojāmies izmantot krievu lamas, lai citi nesaprastu – mēs it kā lamājamies. Parole bija kā vārds "stoi", tikai ar trim un mazliet citādiem burtiem.
Dzirdu – slāj pa ceļu. Es kliedzu: "stoi!" Mirkli klusējām, gaidām. Pēc tam viņš, vietējais puisis, vidzemnieks, arī partizāns atbild krieviski: kto tam? Es viņu pēc balss pazinu un atbildu: es tas esmu, Viktors. Viņš sāka mani lamāt: ko tu nešāvi? Vācieši no tevis bija soļa attālumā, acis ar automāta stobru varēja izdurt, kāpēc tu nešāvi? Es šāvu tev pāri galvai, mēs piesedzām uguns līniju. Un tad es pacēlu automātu un rādu – re, kāpēc. Viņš: o, velns, velns..."

Latviešu partizāna Ilmāra Putekļa dzīve miera laikā bija klusa – bērni, mazbērni un mazmazbērni. Kara vēstures liecinieks mūsu filmā pastāstīja, ko Latvija pārvarējusi ceļā pie miera un brīvības.

0
Tagi:
Latvija, Sarkanā armija, partizānu kustība, Lielais Tēvijas karš